Viedoklis: Kazahstānā bija labi vai slikti? Un ko gaidīt tālāk?

Pirms kvalifikācijas cikla sākuma izteicu bažas par Latvijas izlases startu "Euro2016" ciklā, pamatojot to ar faktu, ka daudzi mūsu valstsvienības futbolisti, dažus pamatsastāva spēlētājus ieskaitot, ir bez nopietnas spēļu prakses klubu futbolā. Pilnīgi pretējais šai manis izteiktajai loģikai notika pārbaudes spēlē ar Armēniju (2:0) - jā, Aleksandrs Koliņko rādīja brīnumus, tomēr izlase nospēlēja patiešām negaidīti sakarīgi.

Šeit gan neliela atkāpe - uzskatu, ka armēņi šobrīd bez pāris savainotiem līderiem un ar jaunizceptu treneri (iepriekšējais vadīja izlasi piecus gadus) neatbilst pēdējo divu ciklu uzstādītajai augstajai latiņai, kā arī FIFA ranga atspoguļotajai 35.vietai. Armēnijas sniegums Dānijā "Euro2016" ietvaros arī bija vājš - sitieni, neskaitot bloķētos, 4:13, bumbas kontrole 36%/64%, kaut arī Rīgā jaunais Armēnijas treneris sapņoja par spēlēšanu ar pirmo numuru pat pret Dānijas kalibru.

Lai nu kā, spēle pret Armēniju bija tik laba, ka pilnīgi loģisks bija Mariana Pahara lēmums paļauties uz tiem pašiem spēlētājiem arī Kazahstānā. Vērojot maču tiešraidē, brīžiem uznāca skumjas - kazahi, kuri allaž bijuši "zem mums", izskatījās labāk. Spēles pārtraukumā īsti neticēju, ka mūsējie aizvedīs prom kaut punktu. Galu galā 0:0. Bija jāpaiet pāris dienām, lai vēlreiz (nu jau vēsu prātu!) atcerētos šo spēli un nospriestu - nebija jau nemaz tik slikti. Slavas dziesmas nedziedāšu, bet stipri kritizēt arī neredzu pamatu.

Pirmkārt, kazahi savās sienās allaž ir bīstami - par to jau rakstīts, statistika ir klāta uz galda, arī labākām izlasēm nekā Latvija tur gājis smagi. Domāju, vismaz viena no mūsu grupas pārējām komandām (Nīderlande, Čehija, Turcija, Islande) tur arī atstās punktus. Otrkārt, cik tad vārtu gūšanas iespēju bija Kazahstānai? Tikai viena! Ja neskaita bloķētos sitienus, Kazahstāna sitienu skaita ziņā bija pārāka ar 6:4, taču pilnīgi visi seši viņu sitieni bija jau 1.puslaikā (četri no tiem - pirmajās 15 minūtēs!). Pēc pārtraukuma - neviena! Un tā nav tikai statistika - arī tīri vizuāli bija redzams, ka kazahi pulveri izšāvuši pirmajās 45 minūtēs, kamēr mūsējie nospēlēja daudz vienmērīgāk un krituma beigās nebija.

Latvijas izlasei trīs no četriem sitieniem Astanā bija tieši 2.puslaikā, turklāt divi bija tādi, kas pavisam reāli varēja dot vārtus - Vladislava Gabova randiņš ar kazahu vārtsargu un Andreja Kovaļova sitiens pārliktnī. Pēc bīstamajiem momentiem spēlē 2:1 Latvijas labā (kāds ievēroja, ka abos mūsu uzbrukumos kombinācijās ar piespēlēm līdzdarbojās Artjoms Rudņevs?), bet visvairāk priecēja, ka mūsu izlase nospēlēja rūdītāk - prata noturēt pretinieku sākotnējos uzbrukumu viļņus, prata nospēlēt pacietīgi un gandrīz nobriedināt trīs punktus.

Skaidrs, ka visu šo optimismu sabradā fakts, ka pret pēdējā groza vienību lielākoties spēlējām kā otrais numurs. Sak, ko darīsim pret spēcīgākiem? Kazahu mediji raksta, ka viņu izlase pret latviešiem spēlēja no spēka pozīcijām (Kazahstānai tas, starp citu, ir nepierasti), un viņiem ir taisnība. Tomēr šeit atkal varam atgriezties pie sastāva iespējām - kāds var nepiekrist, bet, manuprāt, Pahars no nabadzīgā spēlētāju klāsta (piedodiet, futbolisti!) atlasījis visu to labāko (par 2-3 spēlētāju izvēli allaž var pastrīdēties, bet diez vai runa ir par iespējām pastiprināt sākumsastāvu), izvēlētie 11 futbolisti arī ir OK, tāpat taktiskās shēmas ziņā viss bija kārtībā. Vienkārši esam tādi, kādi esam - par to jau esmu rakstījis. Tāpēc, neskatoties uz objektīvajiem spēku samēriem, katrā mačā jācenšas izvilkt maksimums vai tuvu tam - izlase spēlē reti un nav neiespējami uzlēkt augstāk par savu pēcpusi. Kazahstānā tas izdevās daļēji - ja punktus skaitītu pēc vecās sistēmas (par uzvaru divi punkti, par neizšķirtu viens), tad ar iegūto punktu būtu ļoti apmierināts, taču arī viens punkts ir vairāk nekā nekas un svarīgākais ir panākts. Proti, pirms divām mājas spēlēm oktobrī tabulā izskatāmies solīdi un ir pamats cerēt un sapņot. Nekas nav beidzies, kamēr nav beidzies.

Ko tālāk? Pirmkārt, priecājos, ka septembrī mums tikai viena, nevis divas kvalifikācijas spēles. Pēc mēneša, ceru, saulaināka aina būs gan ar savainojumiem (gaidām Aleksandra Cauņas, Edgara Gaurača, Andra Vaņina atgriešanos!), gan ar spēļu praksi (Kasparam Gorkšam vajag klubu, Kovaļovam, Rudņevam, Valērijam Šabalam, Vitālijam Maksimenko, Aleksandram Fertovam vajag biežāk spēlēt). Šobrīd punkts ir iegūts un oktobrī jau būs jauns stāsts. Islandieši pēc turku sakaušanas (3:0) Rīgā noteikti vēlēsies savu pasaku turpināt un gribēs tikai un vienīgi trīs punktus - tas mums būs parocīgi. Ja pieļaujam, ka čehi (it sevišķi tagad - pēc Nīderlandes uzveikšanas) un holandieši pirmajā trijniekā būs neizbēgami, tad 3.vieta pēc statusa paliek turkiem, kuri... kārtīgi dabūjuši pa sēžamvietu. Skaidrs, ka Latvijai (atkārtošos - nekas nav beidzies, kamēr nav beidzies, un šobrīd pat nav īsti sācies) izdevīgāk par 3.vietu konkurēt ar saliniekiem, nevis ar turkiem.

Galvenais darbiņš gan būs jāveic mūsu futbolistiem pašiem. Oktobra divas spēles būs izcils instruments, kā radīt īstu futbola bumu valstī un pārvērst sapni par reāli izpildāmu uzdevumu un otrādi - lai visu sabojātu un kārtējo reizi ciklu nesekmīgi pabeigtu (ja runājam par augstiem mērķiem) jau tā pirmajā pusē. Oktobrī uzņemsim, atkārtošos, ja sapņojam par ko lielu, saviem tiešajiem konkurentiem cīņā par 3.vietu, islandiešiem un turkiem - savā laukumā punkti (teiksim, četri...) jāņem! Būs vajadzīgs arī skatītāju atbalsts klātienē - arī ar emocijām sportā bieži vien daudz var panākt. Un ar Turciju spēle vispār būs simboliska - gandrīz precīzi 11 gadus pēc "Euro2004" play-off spēles... Toreiz, uzskatu, tieši trakie fani deva lielu artavu 1:0 uzvarā. Domāju, arī Pahara atrašanās pie izlases kuģa stūres ir laba vilkme skatītājiem - mūsu futbola leģenda, kas par varītēm cenšas darīt to labāko arī kā treneris. Jātic un jāatbalsta.

Noslēgumā vēl kāds fakts. Latvijas izlase nav ielaidusi vārtus četrās spēlēs pēc kārtas - pret Igauniju 0:0 (uzvara pendelēs), pret Lietuvu 1:0 un iegūts Baltijas kauss, pret Armēniju 2:0, pret Kazahstānu 0:0. Vārtus mūsu izlase nav ielaidusi 377 minūtes pēc kārtas (Vaņins un Koliņko aptuveni pa pusei sargājuši). Un ziniet? Man sanāk, ka tas ir jauns izlases rekords pēc neatkarības atgūšanas! Iepriekšējais bija 362 minūtes - 2009.gada ievadā 0:0 ar Armēniju, 4:0 un 2:0 ar Luksemburgu, plus "astītes" pirms un pēc tam. Tā ir tikai statistika un tomēr - augstus mērķus var sasniegt, ja ir laba un stabila aizsardzība. Īstais pārbaudījums mūsu aizsardzībai būs divos mačos oktobrī - tas būs gada svarīgākais futbols mūsu izlasei. Atliek gaidīt!