Zviedris pēc Andoras: "Teikt godīgi? Nu, d*rsā! Skumīgi, bēdīgi, vilšanās…"

Krišjānis Zviedris: "Tā godīgi teikt? Nu, d*rsā! Nu, bēdīgi! Nezinu, grūti kaut ko citu pateikt – skumīgi, bēdīgi, vilšanās…Līdz pirmajiem ielaistajiem vārtiem mums vispār nekas nesanāca, spēlējām ļoti vāji. Pēc tam jau izmainījām spēli un kaut kas sāka sanākt. Kādēļ spēles parasti sākam tik pasīvi? Varbūt trūkst ticības pašiem sev – izejam laukumā un varbūt neticam, ka varam spēlēt. Un tikai pēc tam, kaut kādas minūtes jau nospēlējot, sajūtam spēles garšu.

Pirmajos ielaistajos vārtos andorietis no metra pārķeksēja man pāri – paskatījos video, noreaģēt principā bija nereāli, tikai tad, ja viņš pats būtu pa mani trāpījis. Otrajos vārtos trāpīja superneērti – tieši precīzi starp kājām. Video skatījos, ka paspēru soli uz priekšu, bet tad paspēru atpakaļ, jo sapratu, ka nevaru iet izgājienā, un tad viņš veiksmīgi uzsita."

Vladislavs Gutkovskis: "Pendeļu hierarhiju paziņoja sapulcē. Skatās, kurš spēlē – šodien pirmais biju es, otrais bija Šits. Pagājušajā spēlē Albānijā, kad nebiju pamatsastāvā, pirmais bija Šits. Treneris pats to izvēlas – sīkākus iemeslus nezinu. Pirmajā puslaikā gribējām spēlēt ar piespēlēm aiz aizsargu mugurām, bet kaut kādās situācijās, man šķiet, izvēlējāmies nospēlēt drošāk, pamainīt puses, lai nezaudētu bumbu. Kad spēlējām tā, kā mums vajadzēja spēlēt, tad arī dominējām. Pat laukumā bija tāda sajūta, ka jāspēlē agresīvāk."

Roberts Savaļnieks: "Sajūtas ir nekādas. Pēc tā, kā sākām otro puslaiku, mums šī spēle bija jāuzvar. Pie 2:1 bija iespējas spēli nogalināt, bet to neizdarījām – beigās 2:2. Pirmais puslaiks? Pašiem laukumā bija grūti saprast, kā kaut ko izveidot, jo viņi spēlēja zemu, bija vējš – aiz mugurām iemest nevarēja, jo bumba visu laiku gāja ārā. Bija grūti saprast, kā izspēlēt, lai tiktu līdz vārtiem. Otrajā puslaikā tādā ziņā bija vieglāk, jo bija pretvējš – dodot zonā, bumba drusku apstājās, momentus izveidot bija vieglāk, kas mums arī izdevās.

Kādēļ nenogalinājām otrajā puslaikā? Tādēļ, ka neiesitām momentus. Pat iesitām, bet bija aizmugure. Vēl bija pārliktnis, kur nedaudz nepaveicās, vēl Antonijam bija sitiens nedaudz garām. Kaut kur tā bišķīt mums visu laiku pietrūkst. Tādas spēles nogalināt – tas ir jāiemācās. Laikam vēl, kā komanda, neesam to izdarījuši. Tas nāks ar laiku. Tādās spēlēs ir jāpiebeidz pretinieks un beigās jākaifo.

Mājās divi ielaisti vārti pret Andoru – tas ir ļoti slikti! Bet pats sliktākais ir tas, ka mēs to vārtus laižam pārāk vienkārši. Andora neizveidoja nekādas superizspēles, vārti nāca pārāk vienkārši. Tās visas sīkās detaļas ielaistajos vārtos ir mūsu iekšējās problēmas – jāanalizē un jāpieiet tādām lietām nopietnāk. Man šķiet, ka agrākās 0:0 spēles snieguma ziņā bija sliktākas, jo tajās uzbrukumā patiešām neko daudz neizveidojām. Pēc šodienas spēles rūgtuma sajūta ir lielāka, jo mums šī spēle vienkārši bija jāuzvar – pie rezultāta 2:1 bija jāsit iekšā vēl un jāuzvar."