Itālijā spēlējušais Saveļjevs – vienīgais, kurš pie Nikolato sācis visus mačus

- Ar ko, tavuprāt, esi trenerim iepaticies?
- Domāju, ka pirmajā spēlē pret Kipru man izdevās sevi labi parādīt. Pēc tās spēles viņš man sāka vairāk uzticēties. Arī otrā spēle pret Lihtenšteinu man izdevās diezgan laba. Man šķiet, ka viņš redz manas stiprās puses, un tieši tās viņam ir vajadzīgas mūsu spēles stilā, kādā tagad spēlējam. Labi redzu laukumu, labi darbojos ar bumbu.

- Gan runājot ar dažādiem spēlētājiem, gan arī paša trenera sacītajā bieži vien izskan vārds "tehnika".
- Četrus gadus biju Itālijā, un tur uz to lika lielu akcentu – uz tehnikas uzdevumiem, bija arī ļoti daudz taktikas. Kaut kas no tā man jau bija – jau kopš agras bērnības treneri teikuši, ka man ir laba tehnika. Taktiku sāku saprast aptuveni 15 gadu vecumā "Skonto", kur spēlējām labu, skaistu futbolu – tikai pa zemi, nedrīkstējām sist uz priekšu. Vienmēr vajadzēja atrast labu pozīciju, lai varētu spēlēt vienā divos pieskārienos.

- Esi no tās paaudzes, kas vēl izauga pagalmā. Cik daudz laika bērnībā pavadīji ārpus treniņiem?
- Vienmēr pēc skolas spēlēju futbolu līdz pašam vakaram. Mums bija vārti no koka, vienmēr spēlējām. Kad man jau bija kādi 15 gadi, pie skolām sāka būvēt, kā mēs tās saucam, karobkas [kastes, būrus] – tāds kvadrātains mazais laukums. Bērnībā vienmēr biju ar bumbu – jau no paša rīta līdz vakaram. Pats esmu no Bolderājas, spēlējām kopā ar [divus gadus vecāko] Nikitu Juhņeviču [bijis visās Latvijas jaunatnes izlasēs, spēlējis "Metta", "Riga" un Klaipēdas "Atlantas", tagad ar "Riga United" piedalās 3. līgas finālturnīrā – A.S.]. Arī viņam bija laba tehnika – spēlētājs ar galvu. Viņš labi draudzējās ar Cigaņiku, kurš arī brauca uz Bolderāju spēlēt.

- No Bolderājas noteikti bija tāls ceļš uz treniņiem.
- Uhh! Visu jaunību trenējos "Skonto". Treniņi bija Mežaparkā, katru dienu braucu ar diviem autobusiem – ar 3. autobusu līdz centram, ar 9. autobusu vai tramvaju līdz Mežaparkam. Vienā virzienā pagāja kāda pusotra stunda. Katru dienu uzreiz pēc skolas uz treniņu, atpakaļ tikai vakarā. Vienmēr bija spēks un vēlme braukt. No 14 vai 13 gadu vecuma "Skonto" uztaisīja futbola akadēmiju, dzīvojām viesnīcā tieši pie laukuma – tas bija ļoti izdevīgi. Pēc rīta treniņa visi braucām uz skolu, kas jau bija turpat blakus Purčikā [Purvciemā] – 20 minūtes ar autobusu. Pēc skolas atkal uz treniņu, varējām arī viesnīcā paēst, bija individuāli treniņi – viss bija superīgi.

Lūkass Vapne, Paolo Nikolato un Aleksejs Saveļjevs. Foto: LFF

- Kādu futbolu Nikolato grib redzēt?
- Viņš grib, lai spēlējam ar bumbu un nebaidāmies to darīt. Ja vajag aizsargāties, tad jāaizsargājas visiem kopā – cieši. Jāsaprot ļoti daudz taktikas, komandai jāstrādā kā vienam mehānismam. Ja mums ir izdevība sist pa vārtiem vai izdarīt centrējumu, tas ir jādara – uzbrukumiem ir jābūt noslēgumam.

- Jau kopš Cauņas traumu laikiem gadiem ilgi runājam, ka vidējā līnija ir mūsu vājā vieta. Vai šādai stila maiņai ir ilgtermiņa potenciāls ne vien C līgā, bet arī kvalifikācijā pret vēl augstāka līmeņa izlasēm?
- Ja presingosim un mēģināsim spēlēt ar bumbu, tad nebūs grūtāk. Grūtāk ir visu spēli spēlēt bez bumbas un aizsargāties, tas atņem vairāk spēka. Arī pretinieki jūtas ērtāk un daudz labāk, ja viņiem laukumā ir daudz telpas. Domāju, ka būs labi arī pret stiprām pretiniecēm. Tagad redzēsim – arī Ziemeļmaķedonija ir laba pretiniece, kas pagājušajā ciklā nospēlēja neizšķirti ar Itāliju.

- Kad Eduards Emsis vēl bija vesels, balsta pussargu izlasē spēlēja viņš, bet tu – astoto numuru. Tagad to dari tu. Cik labi jūties abās pozīcijās, cik labi klājas ar bumbas atņemšanu, kas agrāk nebija tava stiprā puse?
- Pagājušajā sezonā "Audā" pie Simo Valakari un Mareka Zuntnera viņi man lika spēlēt kā sestajam numuram, kā balsta pussargam. Tajā pozīcijā nospēlēju ļoti daudz spēļu, un tas man ļoti palīdzēja. Pēc katras spēles viņi mani palaboja, ko vajag darīt labāk. Pagājušajā gadā izlasē pie Daiņa [Kazakeviča] spēlējām tā kā ar diviem astoņniekiem vai diviem sešiniekiem. Godīgi sakot, tagad man balsta pussargu patīk spēlēt labāk nekā astoņnieku. Tāpat varu pieslēgties uzbrukumiem, ja to vajag. Pat nevarētu teikt, ka es arī spēlētu izteiktu balsta pussargu, jo trijniekā maināmies pozīcijām, katrs var palikt, katrs var pieslēgties – pozīcijas ir diezgan brīvas.

- Ja saki, ka balsta pussarga pozīcija pat iepatikusies labāk, vai vari sevi šajā pozīcijā iedomāties arī izteiktā aizsardzības, pretuzbrukumu komandā ar mazu bumbas kontroli? Pie Paolo tomēr cenšaties spēlēt kontroles futbolu.
- Domāju, ka varu. Agrāk man ar aizsardzību bija sliktāk, bet ar laiku esmu tajā ziņā pielicis. Nē, nebūtu problēmu cita stila komandā ar citiem uzdevumiem.

Aleksejs Saveļjevs "Hellas Verona" kreklā. Foto: calciohellas.it

- Uz Itāliju aizbrauci 18 gadu vecumā – biji gatavs šim solim?
- Sākums bija grūts. Ja brauktu tagad, protams, būtu bijis labāk - dažas lietas varēju darīt citādi. Arī aizbraucu vasarā – bija 33 grādi, pirmā spēle pret "Roma". Valoda nebija lielākā problēma – ja vajadzēja, ar trenerim varējām sarunāties ar Google tulkotāja palīdzību. Domāju, ka vissliktākā problēma bija mana fiziskā sagatavotība. "Skonto" pie tā strādājām, bet Itālijā ātrumi bija lielāki – nebiju tiem uzreiz gatavs. Ar bumbu lielu problēmu man nebija, bet tieši skriešana turp atpakaļ, vēl arī karstuma faktors. Karstumam gan var pielāgoties – otrajā gadā pirmssezona jūlijā bija kalnos 35 grādos jau bija daudz vieglāk. Starp citu, lietū vai ziemā biju labākais spēlētājs komandā, jo visiem pārējiem tad bija auksti, bet es jutos kā zivs ūdenī.

- Cik ātri apguvi valodu?
- Pirmajā gadā ar to bija diezgan grūti. Sākām iet skolā – mums bija daudz leģionāru no Polijas, Lietuvas. Bet visvairāk palīdzēja tas, ka visi apkārt runāja itāliski – klausījos un mēģināju saprast. Pēc pusotra gada jau sāku runāt diezgan labi. Gan leģionāri, gan treneris dzīvojām bāzē. Tur bija ēdināšana trīs reizes dienā, ar busiņu veda uz treniņu un atpakaļ – viss bija blakus, laukums 15 minūtes no viesnīcas.

- Kādas ir palikušas atmiņas no Itālijas laika? Un vai varēji tur noturēties?
- Visu, ko varēju, es neizdarīju, jo citādi būtu palicis tur. Pēc Veronas spēlēju [{C sērijas klubā] "Mantova", kur bija tas pats prezidents. Man vajadzēja sevi labāk parādīt – kaut kā man pietrūka. Atmiņā visvairāk palika (domā) tas, ka, vēl spēlējot pie jauniešiem, mani pirmoreiz izsauca uz Latvijas pieaugušo izlasi – pie Miksu [Pātelainena]. Tā ir patīkamākā atmiņa, jo to vispār nebiju gaidījis. Ēdiens? Tur pamēģināt vajag visu – ļoti garšīgi. Gribu drīz aizbraukt atpakaļ uz Itāliju – tieši paēst (smejas) un pastaigāt pa ieliņām. Latvijas itāļu restorānos ir kas līdzīgs, taču neko nevar salīdzināt ar Itālijas mazajām ieliņām, kur ēdienu taisījusi kāda omīte. Mīļākais ēdiens? Pasta Bolognese.

- Vai citiem ieteiktu braukt uz ārzemēm jau jaunībā?
- Ja ir iespēja, vajag braukt – uz Itāliju, uz Vāciju, uz kādu citu valsti. Tur ir lielāki ātrumi, tehniskāki spēlētāji. Tas simtprocentīgi kaut ko iedos. Galvenais ir iet līdz galam un neapstāties. Reizēm var būt domas likt visam punktu un iet mācīties – grūtos brīžos jābūt pacietīgiem, nevajag zaudēt ticību. Katram spēlētājam tādi brīži ir bijuši – galvenais ir nepamest to, ko mīli darīt, un iet līdz galam. Laukumu kvalitāte Itālijā nebija daudz labāka, bet Primavera, piemēram, bija septiņi astoņi treneri – Latvijā mums bija tikai viens divi. Vēl atšķirība no Latvijas bija tā, ka jauniešiem bija lielāka brīvība. Tik daudz neprasīja rezultātu – ja Latvijā sevi jāpierāda kā komandai, tad tur sevi vajadzēja parādīt individuāli, jo mērķis ir parakstīt līgumu ar pirmo komandu un kaut kur aizbraukt. No mums daži parakstīja. [Itālijas albānis] Kumbulla, kurš parakstīja ar pirmo komandu, pēc Veronas parakstīja ar Romu, bet tagad ir "Espanyol". Vēl viens ir Turcijas Superlīgā [Itālijas turks Rajans Banija, par kuru "Trabzonspor" citam Turcijas klubam samaksāja divus miljonus eiro, bet šovasar izīrēja atpakaļ uz Itāliju, B sērijas klubu "Palermo" – A.S.].

- Vai skaties A sēriju?
- Man vairāk patīk Premjerlīga, skatos Londonas "Arsenal". Nesen gan skatījos "Inter" pret "Milan" – laba spēle.

- Kuram centra pussargam centies līdzināties?
- Man ļoti patika Mesuts Ezils. Vienmēr skatījos viņa spēļu video. Ātri beidza, bet karjera bija laba.

Saveļjevs septembra beigās Valmierā guva savus otros vārtus Virslīgas sezonā. Foto: Kristians Putniņš/FK "Auda"

- Atgriezies Latvijā, ar "Riga" 2021. gada otrajā pusē Virslīgā nospēlēji sešas spēles. Kādēļ neizdevās palikt?
- Konkurence. Atbrauca daudz leģionāru. Ziemā ar "Riga" aizbraucu uz Dubaiju, treneris jau bija [Torstens] Finks. Parunāju ar viņu – viņš man teica, ka patīku viņam kā futbolists, bet nevar iedot man tik daudz minūšu, cik man vajag, un ka ir laba iespēja aizbraukt uz "Audu" un sevi parādīt tur. Dubaijas nometne beidzās un uzreiz aizbraucu uz "Audas" nometni Turcijā.

- "Audā" spēlē jau trešo sezonu. Kādu redzi savu nākamo pakāpienu – vai paliksi arī nākamsezon?
- Līgums beigsies, tagad rit visas pārrunas, ko darīt. Man ļoti palīdz tas, ka spēlēju izlasē, kurā šogad vēl būs četras spēles. Tas man, domāju, ļoti palīdzēs nākotnē. Vēl ir laiks padomāt. Gribētos, protams, aizbraukt uz ārzemēm, bet redzēsim, kā būs. Grūti teikt, kur gribētu būt nākamsezon, bet piecu gadu banālais mērķis ir būt Top 7 līgā – labāk, protams, Top 5, bet arī septiņniekā nebūtu slikti. Katram ir savs ceļš. Kāds no "Riga" aizbrauca uz Beļģiju, kāds no RFS uz Franciju aizbrauca caur Norvēģiju. Futbolā ir vajadzīga arī veiksme – vari nospēlēt vienu labu spēli un uzreiz tapt pamanīts.

- Vasarā bija diezgan interesanta situācija, ka izlases pamatsastāvā spēlē tu, bet "Audas" pamatsastāvā – Deniss Meļņiks. Vai minūšu kritumam bija kāda saistība arī ar saslimšanu?
- Slimojām visi kopā. Tā, man šķiet, ir trenera izvēle. "Audas" trenerim mūsu spēlē vairāk patīk Deniss, bet Nikolato tajā pozīcijā – es. Bija grūts posms. Arī es domāju, ka viss ir slikti, bet parunāju ar savu draudzeni, ar ģimeni un sapratām, ka dzīvē ir grūti brīži, kuriem jātiek pāri. Viņi bija ar mani un palīdzēja. Tagad jau viss atkal ir tā, kā vajag.

- Kas "Audā" mainījās pēc treneru maiņas?
- Mainījās tas, ka uzbrukumā tagad kustamies tā, kā vajag. Arī portugāļu treneri mums ļoti palīdzēja, izveidoja kodolu, bet jaunie treneri to uzlaboja vēl vairāk. Tagad esam stipra komanda ar stipriem spēlētājiem un lielu konkurenci. Vēl ir svarīgi tas, ka jaunais štābs uzlaboja disciplīnu. Mums ir daudz afrikāņu spēlētāju, kuriem savās valstīs bija nedaudz citas prasības. Ar pirmajiem treneriem tā nebija – bija diezgan liela brīvība.

- Pie kuriem treneriem pats esi vislabāk juties?
- Virslīgā, pieaugušo futbolā labi jutos pie Simo Valakari, jo tas bija mans futbols, kas man patika. Ar visiem bijis diezgan labi. Arī tagad izlasē ar Nikolato jūtos ļoti labi. Kontroles futbols. Man tāds patīk vairāk, un man tādā varbūt arī labāk sanāk spēlēt.

- Kādēļ, tavuprāt, Valakari "Riga" nesanāca?
- (Domā) Kā to skatās – viņiem ir par 30 punktiem vairāk nekā mums (smejas). Jā, mazāk nekā RFS, bet varbūt drīzāk RFS ir ļoti laba sezona – nevis "Riga" ļoti slikta, bet RFS ļoti laba.

- Noslēgumā atpakaļ pie izlases – kāds ir mērķis Nāciju līgā?
- Man ļoti gribas iekļūt B līgā. Visas iespējas to izdarīt vēl ir – jāaizķeras mājās [pret Ziemeļmaķedoniju], pēc tam jāuzvar. Mājās spēlēt ir vieglāk, jo te ir mūsu fanu atbalsts. Arī Armēniju te pat mazākumā uzvarējām ar 2:0, jo visi mūs dzina uz priekšu. Arī pret Fēru salām – nebija viegli, bet mūsu sienas, mūsu līdzjutēji mums palīdzēja.