Starkovs: "Ja trenerim bēdīgas acis, neviens viņam netic" (2.daļa)

Intervijas 1. daļu lasiet ŠEIT.

- Ilgu laiku Latvijas izlase spēlēja ar taktisko izvietojumu 4-4-2, taču pēdējā laikā tiek pielietots šobrīd Eiropā populārais izkārtojums 4-5-1 ar diviem balsta pussargiem un vienu izteiktu uzbrucēju. Vai pārmaiņas bija saistītas ar pielāgošanos modernajām futbola tendencēm, vai arī tas drīzāk ir risinājums, meklējot atbildīgāku lomu Aleksandram Cauņam?
- Es uzskatu, ka tādu spēlētāju kā Cauņa kopš brīža, kad viņš kļuva par vienu no līderiem, jāizmanto maksimāli. Tas nozīmē, ka viņš jāliek vietā, kur var būt par mūsu uzbrukumu diriģentu, spēcīgi ietekmējot spēli. Otrs moments patiešām ir pasaules futbola tendences, kurām jāseko un uz kurām jāreaģē. Daudzas valstis laukuma centrālo zonu aizpilda ar futbolistiem tā, ka, pretī spēlējot ar shēmu 4-4-2, kur arī otrs uzbrucējs darbojas tikai uzbrūkoši, skaitliski tiek zaudēta vidusdaļa.

Atceros, ka mūsu veiksmīgajā ciklā gandrīz pirms desmit gadiem un arī play-off spēlēs darbojāmies ar diviem uzbrucējiem, taču viens bija atvirzīts atpakaļ un paveica daudz melnā darba. Tajā lomā bija Prohorenkovs vai Rimkus. Tieši ar viņiem izcīnījām lielākās uzvaras. Toreiz arī drīzāk spēlējām ar 4-5-1, kad mums bija tāds malējo pussargu duets, kāds bija reti kurai Eiropas izlasei – Bleidelis un Rubins. Bija divi centra pussargi un uzbrucējs, kurš saistīja spēli. Rimkus tajā ciklā neguva nevienus vārtus, taču cik piespēļu viņš atdeva Verpakovskim!

Tāpēc nav jābūt vienas vai otras shēmas fanam un jāskatās, cik kurā pozīcijā futbolistu. Uzbrucējs var pildīt dažādas funkcijas. Tādi ir argumenti, kāpēc pārkārtojām taktiku. Dod Dievs, lai mums parādītos vēl viens tāds uzbrucējs kā Rudņevs. Varbūt tad atgriezīsimies pie vecajām iestrādnēm. Piemēram, itāļi taču spēlē ar diviem tīrajiem uzbrucējiem. Viss ir atkarīgs no spēlētāju atlases. Bet... varbūt par tādu otru jau ir izaudzis Gauračs? Viņa pēdējās spēles izlasē parādīja, ka tas ir nopietns uzbrucējs, kurš ir spējīgs būt uzbrukuma līderis.

- Jau tika pieminēta lielā Cauņas loma izlasē. Viņš sezonu sācis kā balsta pussargs CSKA komandā. Kā tas var ietekmēt viņa sniegumu valstsvienībā?
- Jāpagaida un jādod laiks, lai viņš nospēlētu kādus desmit mačus. Redzēju pirmās spēles, kurās viņš darbojās balsta pussarga pozīcijā. Cauņa tomēr ir vairāk uzbrūkoša tipa spēlētājs, kurš tiek izmantots dažādās pozīcijās. Izlasē es viņa vietu nepārprotami redzu kā spēlētāju centrā, kurš ir tuvāk uzbrucējam un vairāk nodarbojas ar uzbrukuma veidošanu, nevis pretinieku uzbrukumu jaukšanu.

- Ja nekas nenoies greizi, Kaspars Gorkšs un Artjoms Rudņevs rudenī sasniegs jaunas karjeras virsotnes un pārtrauks ieilgušo pauzi – Latvijai atkal būs pārstāvji Top 5 čempionātos.
- Esmu ļoti priecīgs, ka viņi tur nokļuvuši. Jebkurā gadījumā tas nāks par labu mums, – taču! – ja viņi arī turpmāk ar 100% atdevi spēlēs izlasē. Prioritātēm galvā viennozīmīgi jābūt nostādītām sekojoši – 1. vietā ir izlase, 2. vietā klubs. Izlase ir īpaša komanda. Protams, viņu pieredze un pārliecība iemiesosies komandā. Un skaidrs, ka jebkura komanda, kuras sastāvā ir pazīstamu klubu pārstāvji, pretiniekus piespiež domāt, kā šos spēlētājus neitralizēt. Piemēram, Melnkalnes uzbrucējs pārstāv „Juventus”. Protams, ka tādos gadījumos pretinieku aizsardzība un vārtsargs īpaši piedomās pie savām darbībām. Tāpat arī mūsu pretinieki izjutīs zināmu cieņu pret mums, un tas ir ļoti svarīgi.

Atceros laiku, kad Pahars spēlēja izlasē. Visa pretinieku uzmanība tika veltīta viņam, un pārējie komandas biedri sevi varēja vieglāk apliecināt, jo galveno pretinieku uzmanību izpelnījās Pahars. Lai cīnītos par lieliem mērķiem, jābūt lielai pārliecībai pār saviem spēkiem, ne tikai meistarības līmenim. Futbols ir demokrātisks sporta veids – īss vai garš, lieliem pleciem vai tikai vienu trenētu sitiena kāju. Nav jāprot viss – var būt pilnīgi netehnisks futbolists, taču to kompensēt ar raksturu un ticību sev. Tādi līderi kā Cauņa, Gorkšs, Rudņevs, arī Vaņins un vēl daži – viņi ir ļoti svarīgi, taču simtprocentīgā atdeve jāapliecina nevis vārdos, bet gan darbos.

- Jūsu prasības pret Gorkšu, Rudņevu un citiem līderiem, kuru karjera attīstās pozitīvā virzienā, pieaugs?
- Komandā visiem jābūt vienlīdzīgiem. Protams, es no viņiem neprasīšu neko īpašu, viņi ir tādi paši komandas locekļi kā pārējie. Cita lieta – redzu, ja kāds nenostrādā līdz galam. Ja tā notiek, ir dažādas pedagoģiskas trenera metodes, lai to atrisinātu. Tieši tāds ir mans darbs. Ja spēlētājs varētu atbraukt uz izlasi, sagatavoties, nospēlēt un aizbraukt atpakaļ uz klubu, tad viņam nemaz nevajadzētu treneri. Taču treneri ir vajadzīgi visur. Viņi redz, kad spēlētājiem ir kāpumi un kad – kritumi. Ja klibo agrāk nosauktā vertikāle [federācijas vadība, izlases vadība, futbolisti – aut.], nekas neizdodas. Katram jābūt savā vietā. Itālijas izlase parūpējās par pārsteigumu un aizkļuva līdz Eiropas čempionāta finālam. Pirms turnīra bija citi favorīti, bet tajā iekļuva tieši Itālija. Tās treneris nebija zvaigzne – ne Kapello, ne Lipi. Taču tieši viņš sasniedza rezultātu. Kā saka, nejauši nevar uzvarēt, nejauši var tikai zaudēt [smaida].

- Artjomam Rudņevam izlasē izdevies gūt tikai vienus vārtus 18 spēlēs. Vai piekrītat, ka viņam ir grūti atklāt savu potenciālu Latvijas izlases spēlēs, kad parasti darbojamies kā otrais numurs?
- Uzskatu, ka tās ir muļķības. Kad viņš pārgāja uz „Lech”, nedomāju, ka taktika tika pakārtota viņam. Varbūt arī tika? Nezinu. Bet, kad viņš pārgāja no Daugavpils uz Ungāriju – viņa labā tika pakārtota taktika? Protams, ka nē. Vienkārši viņam aizgāja spēle, parādījās pārliecība, kuras izlasē varbūt vēl nav. Varbūt viņš vēl nav izaudzis, varbūt trūkst kaut kā cita. Taču es redzu, ka potenciāls ir liels, vēlme arī. Un kaut kad tas viss sasummēsies un izdosies. Svarīgi ir izmest šos skaitļus no galvas.

- No uzbrucēja visi gaida vārtus, statistika ir svarīga!
- Jā, bet es atkārtoju – bija tāds spēlētājs kā Rimkus, un viņš bija Eiropas čempionātā. Līdzjutēji taču gaida, ka mēs atkal tur iekļūsim, ne tā? Svarīgi, lai visi – gan līdzjutēji, gan paši futbolisti – pievērstu uzmanību tam, lai iegūst komandas intereses. Nav svarīgi, kurš gūst vārtus. Savulaik veiksmīgajā ciklā viens no labākajiem vārtu guvējiem bija Bleidelis, kurš kopumā reti bija rezultatīvs.

- Ar Rudņeva līdzšinējo sniegumu un devumu izlasei esat apmierināts?
- (Pēc neliela pārdomu mirkļa). Esmu apmierināts ar viņa spēli un pašatdevi. Protams, vienmēr gribas vairāk. Piemēram, kad spēlējām Horvātijā, cikla pēdējā spēlē zaudējām ar 0:2. Horvāti cīnījās par iekļūšanu play-off, un pie rezultāta 0:0 Rudņevam bija izgājiens, ko viņš nerealizēja. Tāpat otrajā puslaikā viņam bija lielisks moments. Neizdevās, taču es viņam pēc tam neteicu nevienu vārdu, jo tas ir augstākais līmenis. Tas, ka viņš izrāvās sitiena pozīcijā, apsteidzot aizsargus, bija viņa nopelns. Pretī stājās spīdošs Eiropas līmeņa vārtsargs Pletikosa, kurš Artjomu tajā brīdī vienkārši pārspēja. Lamāt viņu un būt neapmierinātam nav vērts – viņš izdarīja visu, ko varēja.

Šobrīd rit Olimpiāde, un mēs fanojam par savējiem – skatāmies, kā noskrēja Ikauniece vai Jeļizarova. Viņa bija kādā 13. vietā, it kā tālu no uzvaras. Taču viņa nostartēja savā līmenī, par ko viņu var apsveikt. Konkurence ir mežonīga. Vai arī maratoniste, kura, manuprāt, finišēja 98. vietā. Kādam šķiet – priekš kam viņa vispār tur startēja?! Nē, viņa izpildīja savu misiju – aizbrauca uz Olimpiādi un noskrēja. Par to var tikai aplaudēt un palielīt viņu. Saprotiet – ne vienmēr, kad sportists zaudē, viņš ir nodevējs. Tāpat arī futbolā – ne vienmēr, kad futbolists neiesit vārtus, viņš ir slikts. Arī pretī stājas ļoti stipri futbolisti.

- Noslēdzot izlases sastāva tēmu – diezgan unikāla ir situācija, ka no pašmāju čempionāta līderes Daugavpils „Daugavas” kandidātos nav neviena futbolista, kamēr no citiem klubiem ir vairāki.
- Tā sanāk. Apmeklēju daudz spēļu Virslīgā, braukāju apkārt, tostarp arī uz Daugavpili. Tur ir futbolists, kuru esam izsaukuši biežāk – Andrejs Kovaļovs. Komanda ir stipra, tas jāatzīst. Taču neizsaucu šīs komandas futbolistus tikai tāpēc, ka citi manā skatījumā ir spēcīgāki. Nevis tāpēc, ka tur kāds ir nodevējs utt. Konkurenti ir stiprāki. Atkārtoju – manā skatījumā. Jautājums ir saprotams – komanda ir līdere, spēlē labi. Kāpēc izlasē nav neviena tās spēlētāja? Domāju, ka līdzjutējiem ir vēl vairāk jautājumu. Varu viņus nomierināt – man nav problēmu izsaukt spēlētāju no jebkura kluba – vai tas būtu „Spartaks”, „Jelgava”, „Metta” vai Daugavpils. Svarīgs ir spēlētāju potenciāls un noderīgums izlasei, un es izvēlos labākos. Valstsvienības trenera darbs ir uzticēts man, un es apzinos, ka mana dzīve, mana karjera ir atkarīga no izlases rezultātiem.

Latvijas Futbola federācija uzticējusi Aleksandram Starkovam vadīt valstsvienību arī turpmākos četrus gadus. Starkovs LFF ģenerālsekretāram Jānim Mežeckim (pa labi) apsolījis, ka nākamajā ciklā klubu piedāvājumu neizskatīs (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Ir divi uzskati – ka izlases trenerim jāvelta laiks tikai valstsvienībai un ka trenerim tāpat kā spēlētājam vajadzīgs paralēls darbs arī klubā, lai nepārtraukti būtu ritmā. Vai Jūs esat atvērts klubu darba piedāvājumiem?
- Spēlētājiem ir svarīgi, lai treneris ir labā noskaņojumā. Un tas tā notiek, ja trenerim ir daudz spēka. Futbolisti izlasē parasti ierodas dažādā noskaņojumā – kāds pēc uzvaras, kāds pēc graujoša zaudējuma. Kāds saņem labu algu, kādam nav, par ko samaksāt par dzīvoki. Kad spēlējam pret horvātiem, kuri visi ir šokolādē, priekšrocība šajā ziņā ir viņiem. Un trenerim tad ir jāborē spēlētājam, ka esošās problēmas nav galvenās, svarīgi skatīties nākotnē utt. Ja pats treneris ir bēdīgām acīm, viņam neviens neticēs [smejas]. Trenerim jābūt līderim. Strādājot tikai ar izlasi, ir vairāk enerģijas. Es tagad varu aizbraukt uz Liepāju, Daugavpili, arī ārzemēm utt. Kad papildus ir darbs klubā, pienākumu ir vairāk.

Šobrīd ienāk jaunā treneru paaudze – Pahars, Astafjevs, Pučinsks, Riherts, Kazakevičs. Viņiem jāvada treniņi komandā katru dienu, jāuzkrāj pieredze, kā apieties ar spēlētājiem pēc zaudējumiem utt. Darbu apvienošana ir ļoti grūta psiholoģiski – uzvaras, zaudējumi, pārbraucieni, problēmas ar spēlētājiem. Un dažreiz pietrūkst laika un spēka darbam izlasē, lai gan personīgi man šajā ziņā palīdzēja kolēģi. Bija grūti arī pirms desmit gadiem, kad vadīju „Skonto”, taču toreiz izlasē bija vairāki šī kluba pārstāvji, ar kuriem strādājot vairākus gadus, jau zināju atbildes uz gandrīz visiem jautājumiem. Ar Astafjevu, Stepanovu, Rubinu strādāju piecus-septiņus gadus un pazinu viņus ļoti labi. Karjerā ļoti daudz esmu strādājis, gan apvienojot darbus, gan vadot tikai vienu komandu vai izlasi.

Lai gan laiku, kad apvienoju darbu Baku un izlasē, es nesauktu par galīgi neveiksmīgu, ar LFF ģenerālsekretāru Jāni Mežecki esam vienojušies, un es esmu apsolījis, ka nākamajā ciklā vadīšu tikai izlasi. Tas tāpēc, lai pat teorētiski nekas netraucētu un visi spēki tiktu atdoti izlasei. Protams, komanda mainīsies nepārtraukti, taču ceru, ka tas kodols, ko izveidojām pagājušā cikla laikā, gūs panākumus. Pēc gada, diviem, trim, četriem... Paredzēt nevar, taču spēlētāju potenciāls ir liels. Svarīgi, lai mēs visi būtu kopā – izlase, federācija, līdzjutēji. Arī neveiksmju gadījumā.

- Cik bieži braucat uz ārzemēm, lai klātienē redzētu Latvijas futbolistu spēles, kopš vairs nestrādājat Baku?
- Uzskatu, ka man kā trenerim – vienalga, strādājot ar klubu vai izlasi – obligāti jābrauc uz Eiropas čempionātu, Eirokausiem un to fināliem. Man jāredz, kā spēlē „Barcelona” un kāpēc tā ir pārāka par citiem. Man jābrauc arī uz Kaļiņingradu, kas drīzumā ir ieplānots, lai redzētu mūsējos dzīvajā un nevis TV, kur it kā redzēt var visus. Taču jābrauc apkārt, jāskatās un arī jārunā ar spēlētājiem. Ticiet man, mājās nesēžu. Man patīk skatīties kaut vai dublieru spēles – piemēram, pavērot, kā galvenā trenera amatā darbojas Vitālijs Astafjevs. Pats arī sāku trenēt tādā līmenī viņa vecumā, varbūt pat mazliet ātrāk, jo viņš spēlēja ilgāk. Redzu, ka Astafjevam ir liels futbola potenciāls – kā treneris viņš futbolistiem dos daudz. Redzams, ka Astafjevs saglabā savu būtību – vienmēr bijis mierīgs, nesatricināms, mērķtiecīgs. Ceru, ka viņam viss izdosies.

- Jūsu līgums ir spēkā vēl četrus gadus, un aiznākamajā ciklā uz Eiropas čempionātu tiks dalītas 24 ceļazīmes. Šo vēsti uzņēmāt ar prieku?
- Domāju, ka šis lēmums ir vērtējums tikai pozitīvi. Nemaz nezinu, kur kāds var atrast mīnusus. Tāpat kā Olimpiādē – cik aizbrauca no Latvijas? 40 – 50? Aiziet, lai brauc tikai 30! Tāpat no pārējiem nekādas jēgas... Šī saruna ir no tās pašas sērijas. Maratoniste finišēja 98. vietā. Priekš kam?! Lai skrien tikai 40, tikai afrikānietes, kenijietes utt. Tā varētu notikt, un kādam patiktu labāk. Personīgi man patīk citādi. UEFA ar šo lēmumu ir parādījusi, ka tur strādā ļoti prātīgi cilvēki. Krīzes laikā futbols ir visrentablākais produkts. Izdzīvo ne tikai Čempionu vai Eiropas līgas uzvarētāji – pie naudas tiek visi! Protams, Spānija dabū vairāk nekā Igaunija vai Latvija, taču bešā nepaliek neviens.

Kam tiek spēlēts futbols? Skatītājiem. Polijā un Ukrainā skaistie stadioni bija pilni. Ceļi un viesnīcas – lieliskas. Čempionāts beidzies, bet tas viss paliek. Kas tur slikts, ja mazās valstis iegūtu tiesības spēlēt finālturnīrā 24 komandu ietvaros? Tas ir super! Atcerieties Latviju, kad spēlējām Eiropas čempionātā – visi dzīvoja futbolā un satuvinājās. Redzu tikai plusus. Galu galā no 24 komandām par čempioni kļūs stiprākā, nevis kāda mazā valsts, kas ir vājāka. Lasīju, ka lēmuma pretinieki baidās par līmeņa pazemināšanos. Nu, tad čempionāta pirmo etapu var neskatīties! Kas tur slikts, ka lielāka iespēja kvalificēties būs Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, tai pašai Gruzijai... Kad mēs bijām Portugālē, dzirdējām viedokļus, ka dabūsim 0:3 vai 0:8 no Čehijas un Nīderlandes, un brauksim atpakaļ. Taču mēs nospēlējām 0:0 pret Vāciju, kas ļoti gribēja uzvarēt. Nedarījām kaunu, varējām pārstāvēt valsti tajā līmenī.

- Vai nākotnes sakarā nesatrauc mūsu jauno futbolistu, konkrēti U-21 izlases vājie rezultāti?
- Jā, no vienas puses, rezultāti parāda komandas līmeni, kurā šobrīd esam. Manā skatījumā nevienā sporta veidā nedrīkst būt tāda pieeja, ka, teiksim, līdz 18 gadu vecumam rezultāts nav vajadzīgs, bet no 19 gadiem to sāksim prasīt. Lai kļūtu par filigrānu mūziķi, nedrīkst taču teikt, ka sākumā vari spēlēt, kā vēlies, bet konkrēti prasīsim kaut ko tad, kad paaugsies. Jāprasa uzreiz! Tad arī būs iespēja kādam izaugt par meistaru, ģēniju. Kā jau teicu, svarīgi, lai strādā vertikāle. Varbūt U-21 izlasei tieši šajā ziņā nenostrādāja kontakts. Trenēt sāka Mihails Zemļinskis, kurš bija lielisks spēlētājs un teicami orientējas futbolā. Taču nesanāca izveidot komandu. Es biju viens no tiem, kas Zemļinski ieteica šajā amatā un arī uztraucos par rezultātiem. Taču tie nenorāda, ka U-21 komandā nav neviena laba spēlētāja.

Protams, tur bija futbolisti, kuri domāja par savām problēmām un interesēm kaut kur aizbraukt, nevis par lielo izlasi. Uzvārdus nesaukšu – tie, kas interesējas par futbolu, paši zina, par kuriem ir runa. Viņi no treniņnometnes var aizbraukt uz diskotēku un uzskatīt, ka tas ir normāli. Neveiksme trenerim un trieciens mums visiem. Taču viens no olimpiskās izlases uzdevumiem ir gatavot futbolistus nacionālajai izlasei. Un pieredzi spēlētāji iegūst, arī zaudējot. No komandas, kuru veidoja Zemļinskis, es ņemu Zjuzinu, Siņeļņikovu, ļoti interesants un perspektīvs ir Maksimenko, labi sevi apliecina Kurakins, ir vārtsargs Vaičulis. Ir tādi, kuri lielās izlases rindas papildinās. Nosauktie jau U-21 vecumā reāli pretendē uz vietu mūsu sastāvā. Turklāt viņi sasniedza labus rezultātus U-19 vecumā, taču jebkurā valstī laika posmā no U-19 līdz U-21 izlasei kāds pazūd, kāds beidz spēlēt utt.

- Noslēdzot sarunu un skatoties tālākā nākotnē – aiznākamajā ciklā Latvijas izlase, iespējams, spēlēs jaunajā stadionā – ar 5 000 vietām un mākslīgo segumu. Vai tas nebūs zaudējums Latvijas futbolam?
- Redziet, ikviens treneris – sākot ar bērnu un beidzot ar Fabio Kapello – saka, ka labāks ir dabīgais zālājs. Taču tas pats Kapello [Krievijas izlases galvenais treneris – aut.] spēlēs Lužņikos, kur ir mākslīgais segums. Jādzīvo tā, kā ir. Mums tas bija principiāls lēmums. Neesam bagāti un nevaram uzcelt piecus stadionus, lai gan sen jau būtu bijis laiks. „Daugavas” stadionu, tik vēsturisku vietu, futbola federācijai nedeva ne pirms desmit, ne pieciem gadiem. Tagad saviem spēkiem un ar UEFA palīdzību uzcelsim maziņu, taču brīnumainu stadionu, kas izkrāšņos pilsētu. Redzēju projektus – tas būs lielisks stadions. Protams, laukumam jābūt izmantojamam arī bērniem, skolēniem. Cita varianta kā mākslīgais vienkārši nav.

- Bet kā izlases treneris Jūs taču pozitīvi nevērtējat faktu, ka nākotnē būs jāspēlē pie divreiz mazāk skatītāju vietām un uz mākslīgā seguma?
- Jā, bet pieņemto lēmumu atbalstīju arī es. Lielākam stadionam tur nav vietas, bet par laukuma segumu jau paskaidroju. Ja uzliktu dabīgo segumu, tur varētu aizvadīt piecas spēles mēnesī. Protams, izlases spēlētājiem un arī futbola draugiem situācija būs sliktāka. Lai gan jaunākie mākslīgie segumi nezaudē dabīgajiem. Kuras izlases vēl spēlē mākslīgajā laukumā? Krievija un arī Kazahstāna, kas ir daudz bagātākas. Atkārtoju – tas nav labākais variants, taču šībrīža situācijā optimālais. Galu galā nekādu īpašu problēmu neredzu, futbolisti savos čempionātos bieži spēlē mākslīgajā laukumā.