Starkovs: "Esam noilgojušies pēc panākumiem" (1.daļa)

- Starkova kungs, sākotnēji kā trenera asistents, bet kopš 2002. gada ar pāris gadu pauzi desmitgades vidū kā galvenais treneris ar Latvijas izlasi Jūs esat strādājis visos deviņos iepriekšējos atlases ciklos. Kādas sajūtas un priekšnojautas ir pirms septembrī gaidāmā cikla sākuma?
- Godīgi sakot, pat nezināju, ka šis man būs jau desmitais cikls. Pirms tā sākuma, protams, ir uztraukums, un tas ir normāli. Vienmēr ciklu gribas sākt veiksmīgi, tāpat kā ikvienu atsevišķu spēli vai – kā tagad labi varam redzēt Olimpiskajās spēlēs – cīņu, skrējienu utt. Veiksmīgs starts dod papildus spēku, tad palielinās līdzjutēju interese un atbalsts. Ja ciklu sāksim veiksmīgi, līdzjutēju pulks kļūs kuplāks. Ja ne, cilvēki lielākoties būs neitrāli. Lai cikls izdotos, mums tas jāsāk veiksmīgi.

- Uztraukums droši vien atlikušā mēneša laikā tikai pieaugs?
- Jā. Vispār esmu pārsteigts, ka jau tik ilgi strādāju ar izlasi. Lai būtu panākumi, labi jāfunkcionē vertikālei – federācijas vadībai, komandas vadībai un futbolistiem. Tāpat tas ir arī avīzē, jebkurā biznesā vai valsts organizācijā. Ja mūsu vertikāle labi strādās, ir iespējas, ka spēlēsim veiksmīgi un priecēsim līdzjutējus. Pagājušo ciklu pavadījām paaudžu maiņas zīmē. Ja kāds mūs divus gadus nav redzējis, tad pēc mēneša ieraudzīs pavisam jaunu komandu. Ir citi līderi – jaunie futbolisti, tā teikt, apauguši ar gaļu un kļuvuši par līderiem. Vienmēr esmu uzskatījis, ka savā grupā neesam favorīti, bet mums ir labs potenciāls, varam cīnīties ar jebkuru pretinieku. Taču – pie zināmiem nosacījumiem, ka visiem mūsu futbolistiem jābūt dzīviem, veseliem un labā gatavībā. Tad mums ir cerības pret ikvienu, kaut arī pretī nāk grieķi, bosnieši un slovāki, kuriem ir augstākās klases spēlētāji. Turklāt jāatgādina par lietuviešiem, kas ir mūsu kaimiņi – lai arī iepriekšējā savstarpējā spēle noslēdzās ar mūsu graujošu uzvaru, tie tik un tā ir mūsu tuvākie konkurenti.

- Jūs pieminējāt paaudžu maiņu un jaunos līderus. Vai pārmaiņas ir noritējušas tik veiksmīgi, ka par tām vairs nav jāuztraucas?
- Vienmēr esmu bijis evolucionāra ceļa piekritējs, paaudžu maiņai jānorit dabīgi. Mēs nedrīkstam priekšlaicīgi atteikties no kāda futbolista pakalpojumiem un sasteigt jauno spēlētāju piesaisti. Mums jāizmanto visi spēlētāji un, kad vajadzīgs, varbūt jāizsauc kāds no tālākām rezervēm. Pagājušajā ciklā piesaistījām Pāvelu Doroševu, kurš mūs pastiprināja un radīja konkurenci pamatvārtsargam. Ja [Andrim] Vaņinam nebūs konkurenta, viņš var kļūt pārāk mierīgs vai gluži pretēji – bez dubliera nemierīgs. Pagājušajā ciklā, kurā plūstoši noritēja paaudžu maiņa, mēs ieņēmām 4. vietu grupā. Tā nav augsta, taču apsteidzām Gruziju, kurai ir liels potenciāls. Dažas spēles bija labas gan kvalitātes, gan rezultāta ziņā. Pat pagājušo ciklu es neuzskatu par izgāšanos, nerunājot par priekšpēdējo, kad cīnījāmies par izkļūšanu no grupas un finišējām trešie. Tas bija mūsu otrs labākais atlases cikls vēsturē.

- Vai piekrītat, ka futbola tautas – līdzjutēju, funkcionāru, treneru, futbolistu – cerības kopš iekļūšanas Euro 2004 katra nākamā cikla sākumā automātiski ir augušas?
- Domāju, ka gan līdzjutēji, gan federācijas vadība, gan arī paši futbolisti šodien ir noilgojušies pēc lieliem panākumiem. Mēs visi to vēlamies! Kad apmeklēju šīgada Eiropas čempionātu, daudzi tur esošie Latvijas līdzjutēji sarunās ar mani teica: „Mēs arī te gribam redzēt savu izlasi!” Protams, ka gribas – tie ir īsti svētki. Labi atceros, kad laikā, kad iekļuvām Eiropas čempionātā, pat vecmāmiņas trolejbusā runāja par futbolu. Apsprieda notiekošo, lielīja vai lamāja futbolistus – bija visādi, taču skaidrs, ka futbols ir sports numur viens. Es futbolistos, treneros un federācijā redzu lielu vēlmi. Tas ir ļoti svarīgi – pamats, uz kā var izveidot brīnumu, ko paveicām pirms astoņiem gadiem.

- Šī lielā vēlme dažkārt nerada traucējošu spiedienu uz spēlētājiem un treneriem?
- Protams, tā var notikt. Vienmēr jābūt mērķim un motivācijai, taču nedrīkst steigties vai padoties. Atceros ciklu, kurā tikām uz Euro 2004. Viens cikls ir divu gadu garš darbs. Toreiz sākām labi, taču vidū zaudējām punktus. Poļi mūs pieveica Rīgā, un visapkārt valdīja nolemtība. Visur, tostarp arī žurnālistos, lai gan daudzi šodien to noliedz un saka, ka teica pretējo. Nē, labi atceros... Bija palikušas trīs dienas līdz spēlei pret ungāriem. Federācija, izlase un spēlētāji bija kopā, tāpēc mums izdevās pieveikt ungārus un turpināt cīņu. Nedrīkst padoties arī pēc neveiksmēm un zaudējumiem. Arī dzīvē pēc kritiena ir jāatrod spēki piecelties.

Nesen triumfējām Baltijas kausā, bet komanda, kas sapulcēsies tagad, jau būs cita. Kopš jūnija spēlētāju karjerās daudz mainījies, tādēļ arī mums vajadzīga tāda pārbaudes spēle. Tāpēc arī no Dienvidāfrikas sauksim [Ritu] Krjaukli. Varētu šķist – kas tas par stulbumu, priekš kam viņam astoņas stundas lidot uz šejieni? Nē, tas ir vajadzīgs! Lai mēs varētu aprunāties, lai viņš atkal atrastu savu vietu komandā. Jo vairāk tāpēc, ka viņš ir pamatsastāva spēlētājs.

- Jūs iesākāt runāt par 15. augusta pārbaudes spēli pret Melnkalni. Cik lielā mērā šis mačs gan treneriem, gan arī līdzjutējiem kalpos par atskaites punktu un ļaus spriest par komandas gatavību jaunajam ciklam?
- Atcerieties vēsturi... Ja runājam ar humora piedevu – pēc šīs spēles nevarēs spriest ne par ko. Statistiski augustā parasti zaudējam pārbaudes spēles, pēc kurām dažreiz septembrī nospēlējam labi, bet dažreiz – slikti. Nedomāju, ka spēle parādīs, cik gatavi esam jaunajam ciklam. Drīzāk tas būs svarīgs etaps, lai sagatavotos septembra spēlēm.

Aleksandrs Starkovs ar Latvijas izlasi strādā kopš 1995. gada, bet kopš 2002. gada – ar pārtraukumu no 2004. gada beigām līdz 2007. gada pavasarim – ir valstsvienības galvenais treneris (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Treneriem šis mačs dos vairāk informācijas nekā līdzjutējiem, kuri redzēs tikai rezultātu?
- Līdzjutēji, iespējams, arī redzēs spēli, jo, cik zinu, federācija cenšas nokārtot, lai maču rādītu TV. Protams, gan treneriem, gan spēlētājiem mačs ir vajadzīgs, lai saprastu, kurš atsevišķi ir vai nav gatavs. Ir tādi, kuri šodien nespēlē vispār – Višņakovs un Lukjanovs. Viņiem jāanalizē un tieši šajā spēlē jāredz, kādā formā viņi atrodas. Es paredzu, ka ne visai labā. Ne tādā kā Cauņa, kuram sezona jau rit pilnā sparā un kurš visu laiku trenējas. Viņam gan tagad ir neliela mikrotrauma, taču pāris izlaistas dienas no ritma neizsitīs. Ko nozīmē tas, ka viņi [Višņakovs un Lukjanovs] ieradīsies negatavi? To, ka tur, kur viņi nepaspēs, būs jāplēšas un jāpaspēj Cauņam, Fertovam vai Gorkšam. Saprotu, ka Gorkšam, Ivanovam un Rudņevam sezona vēl nav sākusies, un arī viņi nebūs optimālā kondīcijā.

Man ir svarīgi redzēt psiholoģisko gatavību, un tai jābūt simtprocentīgai! Vienmēr spēlētājiem saku, ka tas ir patriotisms, izlasē viņi spēlē par savu karogu. Tagad labi redzam Olimpiādē – kad čempioni paņem savas valsts karogu, viņi raud. Tā ir laba saikne, un tas pats attiecas uz spēlētājiem. Ja paprasīšu Astafjevam, kas viņam palicis atmiņā no karjeras – protams, viņš atcerēsies izlasi, Eiropas čempionātu. Aizmirsīs kaut kādus klubus, tāpat kā mēs aizmirsīsim, ka Verpakovskis spēlēja Splitā, „Skonto” vai Kijevas „Dynamo”. Atcerēsimies Eiropas čempionātu un spēles izlasē, kas jebkuram futbolistam karjerā ir īpašas. 15. augustā man jāredz maksimālais noskaņojums. Ja tā nenotiks, tad būs iemesls izdarīt secinājumus, runāt ar spēlētājiem.

- Jau pieminējāt Višņakovu un Lukjanovu, kuri šobrīd nespēlē. Kandidātos ir vēl citi, kas no ārzemēm atgriezušies vietējā čempionātā – Pāvels Doroševs, Ritvars Rugins.
- Tas nav nekas briesmīgs. Rugins Ukrainā praktiski nespēlēja, taču ieguva arī no tā, ka tur atradās ikdienā. Varbūt arī viņš progresē, jo kļūst vecāks un nobriedušāks. Runājot par Latvijas čempionātu, es redzu, ka daži progresē arī te. Turklāt ļoti ievērojami. Piemēram, [„Spartaka” aizsargs Nauris] Bulvītis – tieši Latvijas komandā vietējā trenera vadībā viņš saņēma uzaicinājumu uz izlasi. Nav svarīgi, kur viņš spēlē, bet gan – kā viņš spēlē. Un Bulvītis to dara pieklājīgi, izgāja laukumā Baltijas kausa finālā un ar visu komandu kļuva par kausa ieguvēju. Tāpat Olimpiskās izlases spēlētājs [„Skonto” aizsargs Vitālijs] Maksimenko, kura progress ir vienkārši ievērojams. Vai arī [„Skonto” uzbrucējs] Valērijs Šabala, 17 gadus vecs puika. Negribas viņu lielīt un pārlielīt, taču viņš ir acīmredzami progresējis, spēlējot Latvijas čempionātā.

Ja atceramies vēsturi, kad izcīnījām vietu Eiropas čempionātā, mēs pieveicām zviedrus un turkus, kuru sastāvā bija Top klases futbolisti. Un mūsu sastāvā bija daži Latvijas čempionāta spēlētāji, taču Latviju ar Anglijas Premjerlīgu, kur spēlēja zviedri, taču nesalīdzināt. Zirnis, Isakovs, Zemļinskis, Lobaņovs, Verpakovskis – viņi spēlēja šeit, taču laukumā 90 minūtēs izbraukumā spēja uzvarēt Zviedrijā ar 1:0. Tā nav nekāda fantastika. Tas būtu brīnums, ja notiktu vienu reizi. Taču arī Eiropas čempionātā nospēlējām 0:0 ar Vāciju. Tas nozīmē, ka Zemļinskim, Zirnim u.c. bija labs potenciāls, viņi bija labas klases spēlētāji.

- Cik liels ir paplašinātais kandidātu saraksts? Cik lielam spēlētāju lokam sekojat līdzi, lai atlasītu labākos?
- Ir ap 30-35 futbolistu saraksts, no kura katru reizi atlasām optimālo virknējumu. Uz nākamo spēli izsaukti 20, jo tikai vienu dienu pabūsim te. Septembrī, kad mūs gaida divas spēles nedēļas laikā, izsauksim 24 spēlētājus. Ir tādi, kurus izsaucām agrāk, bet kuru tagad izlasē nav. Ar ikvienu no viņiem sazinos, un katrs – tostarp arī šoreiz neizsauktais Andrejs Perepļotkins – zina, kāpēc nav uzaicināts. Kādam bija savainojums, kāds nespēlē regulāri. Pāvels Mihadjuks nesen atkopies no traumas, šoreiz neizsaucām arī Bulvīti un Lazdiņu, kurš ārstējas. Ļoti žēl, ka nevaram izsaukt Arti. Ir vēl daži citi, kas, iespējams, nākotnē atkal varēs palīdzēt izlasei.

- Vai no aktīviem futbolistiem ir arī tādi, kuri ir izsvītroti un kuru kandidatūra vairs netiks izskatīta?
- Grūti šobrīd kādu atcerēties, taču arī negribas to darīt. Es nekad nevienam spēlētājam nesaku: „Tu nekad vairs nebūsi izlasē!” Varbūt radīsies situācija, kurā atkal pie viņa atgriezīsimies, ja viņš spēlēs. Astafjevs spēlēja arī 38 gadu vecumā, un futbolā tas nav nekas neierasts – atcerieties Maldīni vai Inzagi. Super līmenis, un pilnīgi pareizi, ka Itālijā neviens neskatījās pasē. Paskatieties uz Olimpiskajām spēlēm – īpaši komandu sporta veidos ir ļoti daudz pieredzējušu sportistu. Protams, ir sporta veidi, kuros vajag jaunību, bet ir tādi, kuros izšķirošu lomu spēlē pieredze. Tāpēc es nesvītroju nevienu. Kaspara Gorkša piemērs parāda, ka nedrīkst pāragri nevienu norakstīt. 20-22 gadu vecumā viņš nebija izlases spēlētājs, debitēja krietni vēlāk, un tas netraucēja viņam kļūt par vienu no slavenākajiem futbolistiem Latvijā, iekļūt Premjerlīgā un iegūt Latvijas labākā futbolista balvu. Viņš ir piemērs jaunajiem.

- Tas nozīmē, ka futbolisti, kā Koliņko, Kačanovs, J.Laizāns, Rubins, Karlsons, kuri izlases rīcībā bija pagājušajā ciklā, nākotnē atkal varētu atgriezties valstsvienībā?
- Jā. Neesmu atvadījies no neviena, normālas attiecības ir ar visiem. Protams, par dažiem spēlētājiem izdaru secinājumus, kādam kaut kas pietrūkst. Valstsvienībā jāspēlē vai nu līdz spēju robežai, vai arī vispār ne. Un izlasē nedrīkst pamazām beigt karjeru. Klubā tas ir iespējams, un bieži tā arī gadās, ka spēlētāji ar lielisku karjeru ārzemēs beidz spēlēt savā pirmajā klubā, kas nav tik bagāts. Piemēram, Pahars spēlēja Anglijā un Kiprā, taču atgriezās Latvijā un karjeru noslēdza dzimtajā klubā. Taču izlasē jāspēlē ar 100% atdevi, un, ja, rupji runājot, kāds vairs nevelk, tad nav jēgas.

- Māris Verpakovskis gan ir izteicies, ka pēc nākamā cikla droši vien izlasē liks punktu. Vai viņš par to ir runājis ar Jums?
- (Domīgi). Nē... Bet, godīgi sakot, vairāk uzticos savām sarunām ar spēlētājiem nekā intervijām laikrakstos. Dažreiz mūsu psiholoģe [Irina Simoņenkova], kura jau vairāk nekā desmit gadu strādā ar izlasi, darbā ar spēlētājiem izmanto tieši šādus izteikumus presē. Viņa ir ļoti pieredzējusi, manuprāt, Latvijā viena no vadošajām sporta psiholoģēm. Zinu, ka presē spēlētāji šad tad runā atkarībā no noskaņojuma, dažreiz sacīto ietekmē emocijas, dažreiz žurnālisti paši kaut ko izdomā vai pārprot teikto. Bet ar Māri Verpakovski es pats varu parunāt un saprast, ko viņš vēlas. Un līdz pat šim brīdim viņš ir vēlējies spēlēt izlasē. Varbūt klubā viņam sokas ne pārāk veiksmīgi, taču izlasē vienmēr ir iespēja izcīnīt spēles laiku. Taču prasībām pret sevi jābūt lielām. Arī Verpakovskis ir to skaitā, kurš ierasties un nespēlēt ar 100% atdevi nedrīkst.

Intervijas 2. daļu lasiet ŠEIT.