Pahars: "Varbūt Rudņevs izlasei nevar dot to, ko vēlas līdzjutēji?"

"Nīderlande nav tā izlase, uz kuru mums jāorientējas"

Skaidrs, ka Nīderlandes un Latvijas izlases spēlētāju meistarību nav jēgas salīdzināt, taču tai pašā laikā domāju un ticu, ka kaut kāds plāns, lai pacīnītos ar viņiem, bija. Kāds bija šis sākotnējais plāns un pēc veiktās analīzes - kāpēc tas nerealizējās?
Protams, ka mūsu plāns nebija tik pieticīgs kā vienkārši nospēlēt cienīgi, piemēram, zaudēt ar 0:2 vai 1:3. Protams, nē. Plāns bija "sēdēt zemu", gaidīt savas iespējas pretuzbrukumos un censties kaut kādā veidā atrast viņu vājās vietas. Mēs ļoti uzmanīgi noskatījāmies un izanalizējām Nīderlandes spēles ar Čehiju un Islandi un principā tieši pretuzbrukumu taktika bija čehu un islandiešu panākumu pamatā. Cita lieta, ka Čehija un Islande spēlēja mājās, kā arī jāņem vērā, ka šīs spēles notika tuvāk tam brīdim, kad Nīderlande Pasaules kausā izcīnīja 3.vietu. Šajā ziņā mums laikam nepaveicās – laika ziņā spēlējām ar holandiešiem sliktā brīdī. Pret mums viņi izgāja tik mobilizēti, tik pārliecināti par sevi – viņi visās nozīmēs bija stipri. Mēs pakļuvām zem ceļaruļļa... Mainot taktiku, maz ko varēja izdarīt – es to jutu, pat vienkārši atrazdamies laukuma malā. Kādā brīdī bija domas mainīt to vai šo, bet pēc tam jūti, ka tāpat nekas nemainīsies.

Marians Pahars laukuma malā Amsterdamā. Foto: Nora Krevņeva (f64).

Daudzi Latvijas futbola izlases līdzjutēji ir neizpratnē, kāpēc pārtraukumā nomainīji Ikaunieku, kurš izdarīja piespēli Šabalam vienīgajā mūsu vārtu gūšanas momentā 1.puslaikā.
Ja mēs, treneri, noteiksim spēles zīmējumu, izejot no vienas epizodes, tad nekas labs nesanāks. Protams, ka šāds lēmums bija vairāku faktoru ķēdīte. Bija vajadzīga lielāka stabilitāte, un vispār – vajadzēja dot iespēju uzspēlēt pēc iespējas vairākiem futbolistiem, iznāca Oļegs Laizāns. Jebkurā gadījumā tā bija spēle, kurā Jānis ieguva mežonīgu pieredzi, un viņam tas nozīmēja milzum daudz. Pat 45 minūtes ir ļoti daudz. Vai viņš šobrīd ir gatavs tādā līmenī spēlēt tik daudz – tas ir jautājums ne tikai Latvijas izlases līdzjutējiem, bet pagaidām arī man pašam. Viņam vajadzīgs laiks, viņam jāiedod kaut kādas minūtes. Domāju, šeit viss ir likumsakarīgi.

Uz maiņu izlases sastāvā pēc ilga pārtraukuma izgāja arī Aleksandrs Cauņa. Kā viņš, tavuprāt, izskatījās, un vai pareizi nojaušu, ka viņš, ja vien ir vesels, ir nešaubīgi 100% pamatsastāva spēlētājs?
Tiesa, viņš ļoti ilgi nespēlēja. Dabiski, ka zaudēts laiks, un viņam jāuzņem fiziskā forma, straujums, spēļu prakse. Taču jebkurā gadījumā viņa meistarību var just. Domāju, jebkurš, kurš redzēja spēli, ar neapbruņotu aci manīja, ka viņš izceļas. Izceļas pat bez spēļu prakses. Pieskāriens bumbai, kustība ar bumbu, precīzas piespēles, bumbas apstrādāšana – tas viss viņam ir meistara līmenī. Protams, ka mēs viņu gaidījām jau sen. Diemžēl gandrīz visas spēles šai ciklā nospēlējām bez viņa. Mums ir jābūt gataviem, ka viņa var arī nebūt. Tāpat kā mums jābūt gataviem iztikt bez jebkura cita pamatsastāva spēlētāja. Rotācija mums diemžēl bija liela – protams, būtu labāk, ja sastāvs būtu sabalansēts un visi būtu veseli. Traumas lika koriģēt sastāvu, tāds ir futbols.

Pagājis gandrīz pusotrs gads, kopš esi izlases treneris. Salīdzinājumā ar Starkova laiku šobrīd izlasē notiek liela sastāva rotācija, turklāt ne tikai traumu dēļ, bet arī sportisku principu dēļ. Man dažu brīdi radās sajūta, ka tu turpini meklēt optimālo sastāva variantu... Tāpēc jautājums sekojošs – vai Latvijas izlasei nevajadzētu lielāku pārbaudes spēļu skaitu, lai tev būtu labāka iespēja visus variantus izskatīt šādās spēlēs, nevis svarīgajās kvalifikācijas cikla spēlēs?
Mēs taču esam atkarīgi no FIFA noteiktajiem izlašu datumiem... Un diemžēl mēs neko ar to nevaram padarīt, mums ir noteikti rāmji. Tagad, piemēram, mums atlasē būs spēle martā [ar Čehiju – aut.] un jūnijā [ar Nīderlandi – aut.] – it kā varētu domāt par pārbaudes spēlēm. Taču, ja mums ar Holandi jāspēlē 12.jūnijā, kas ir piektdiena, tad kad mums spēlēt pārbaudes maču, ja mēs sapulcējamies tikai pirmdien? Tas ir liels jautājums, kad spēlēt šīs pārbaudes spēles. Dabīgi, ka es par to domāju, mēs par to runājam un nav tādas nostājas, sak, apzināti nespēlēsim pārbaudes spēles, lai kādu nenotraumētu. Protams, tā nav, pārbaudes spēles ir vajadzīgas, nepieciešami labi sparingi – skaidrs, ka tādās reizēs var uzkrāt pieredzi. Tā ka... meklēsim variantus.

Tiesa, vēl ir iespēja domāt par pārbaudes spēļu aizvadīšanu neoficiālajos datumos, taču atkal – vietējā futbolā tas ir pirmssezonas sagatavošanās posms, savukārt leģionārus mēs nedabūsim, bez variantiem. Ja runājam par vietējiem futbolistiem, mēs nevaram vienkārši izvēlēties visus – mums vajag, lai uz izlasi dotos tikai tādi, kas to patiešām ir pelnījuši. To ir svarīgi saprast. Tos, kas vietējā čempionātā ir stiprākie, mēs pamazām izlasē iesaistām. Paši redzējāt, ka šogad izlasei pievienojās diezgan liela spēlētāju grupa [no Virslīgas – aut.], kaut arī šis turnīrs it kā nav spēcīgs, turnīra līmeni kritizē, un laikam šī kritika objektīvu iemeslu dēļ ir pamatota. Un tomēr spēlētāji ir parādījušies, tas pats Janka Ikaunieks, kurš ir iegājis izlasē un pēdējās divās spēlēs bijis pamatsastāvā. Tas nav maz. Nemaz nerunāju par Dubru un citiem, kuriem izlasē vēl viss ir priekšā.

Ja nu tomēr būtu iespēja aizvadīt vairāk pārbaudes spēļu, vai tu uzskati, ka šī brīža izlases modelis būtu spējīgs krietni uzlabot kvalitāti – uz savstarpējās sapratnes uzlabošanas rēķina? Jo vairums izlases spēlētāju nāk no dažādiem klubiem.
Domāju, ka noteikti uzlabotos. Protams, ka mums ir biežāk jābūt kopā, vairāk jātrenējas, vairāk jāspēlē. Nav ko slēpt – šobrīd mums ir maz laika. Tas laiks, kāds mums ir pirms spēlēm, ir pārāk mazs, lai izveidotu labu saspēli, saikni starp futbolistiem – lai viņi cits citu justu. Starp citu, šai ziņā mums Nīderlandē bija laba nometne, neskatoties uz skumjo iznākumu. Taču ilgāku laiku bijām kopā un diezgan produktīvi pastrādājām.

Ja vēlreiz par spēli ar Nīderlandi, tiešām noskaņojāmies pozitīvi – domājām par uzvaru. Patiešām noskaņojāmies tā, ka ir jāuzvar. Nebija domas, ka vienkārši "darām visu, ko varam, un zaudējam ar 1:4". Nē, tā nebija. Slikti gan, ka vārtus neguvām – mums bija vairākas iespējas. Kazahiem to bija krietni mazāk, bet viņi vienus vārtus iesita [1:3 – aut.].

Taču vispār uzskatu, ka mums nevajadzētu izdarīt stingrus secinājumus tieši par spēli Nīderlandē. Tā nav tā izlase, uz kuru mums jāorientējas. Jā, nospēlējām skumji, slikti, un visiem ir grūti – arī futbolistiem, arī treneriem, mani ieskaitot. Ļoti grūts periods. Taču, ja paskatāmies uz to, kas bija līdz spēlei ar Nīderlandi, nedomāju, ka bija slikti. Tiešām tā nedomāju. Uzskatu, ka bilance bija pozitīva – nerunāju punktu izteiksmē, bet progresa ziņā. Spēli ar Holandi nemaz nav vērts daudz analizēt, nav vērts pievērst pārāk lielu uzmanību, jo tomēr pagaidām tas ir dažāds līmenis. Mums arī vajadzīgi tik stipri futbolisti kā holandiešiem, un viņiem vienkārši ir jāspēlē savos klubos, jākrāj pieredze.

Pats tikko biju stažēties Minhenes "Bayern", vakar tieši atgriezos un kontaktējos ar turienes treneriem un spēlētājiem. Redzēju arī Robenu, kurš pret mums bija vienkārši fenomens. Bet tur, "Bayern", viņš ir tāds pats kā visi, viņš praktiski ne ar ko neizceļas [smejas]. Lūk, tāds ir komandas līmenis, kurā viņš ikdienā trenējas. Viņš šādā vidē aug. Tas ir fenomenāls līmenis. Protams, jātiecas šāda līmeņa virzienā, bet tam vajadzīga regulāra atrašanās tamlīdzīgā vidē.

"Taktiku izvēlos es. Riherts ir atbildīgs par standartsituācijām"

Mazliet mainīsim tēmu. Mūsu portālā tika publicēta intervija ar Krišjāni Kļaviņu. Abstrahējoties no viņa personības, vai vari nokomentēt viņa pausto informāciju it kā no izlases iekšienes, ka izlases taktiku spēlēs nenosaki vis tu, bet gan tavs palīgs Andris Riherts?
Kas tas tāds - Krišjānis Kļaviņš?

Bijušais Latvijas Futbola federācijas preses sekretārs un arī LTV komentējis futbolu.
Labi, protams, esmu dzirdējis par šo sarunu – nosaukšu to tā. Divas lietas. Pirmā – es personīgi viņu nepazīstu, es vispār nezinu, kas viņš tāds ir. Līdz jūsu portāla publikācijai es nezināju, ka ir tāds cilvēks. Ja to [par taktiku – aut.] sacītu Starkovs, Popkovs, Skredelis, Koņevs, es par to aizdomātos. Taču, ja to pasaka cilvēks, kuru futbola sabiedrībā ne reizi neesmu redzējis, tad... Nu laikam tā puisim bija laba iespēja uztaisīt lētu pīāru. Cita lieta, ka jūs viņu publicējat. Priekš kam jūsu portālam tāds lēts pīārs? Es tomēr saprotu, ka jūsu portālam ir globāli mērķi un tas ir tāds portāls, kuru cilvēki ar prieku lasa. Var sacīt, ka tas ir vienīgais tāds portāls. Tādas lietas parasti dzeltenā prese raksta. Bet jūs taču neesat dzeltenā prese? Man, piemēram, skumji, ka tādas lietas tiek tiražētas, jo, ja jūsu portālam parādīsies alternatīva, tad jūs pārstās lasīt, jo dzeltenās preses pīles pie tā noved. Tāpēc sacīšu tā – cilvēki, kuri saprot futbolu, viņi saprot, ka tas ir murgs. Tiem, kas nesaprot futbolu un atļaujas izteikt dažādas versijas un viedokļus, laikam ir tādas tiesības to izteikt, taču es ar tādiem cilvēkiem neielaidīšos diskusijās. Ziniet, ir tāds teiciens – "strīdoties ar muļķi, ir divi muļķi". Tāpēc – kam man tas vajadzīgs?

Es lielā mērā piekrītu tavai nostājai šai jautājumā, taču jautājums bija nevis par Kļaviņa personību un citiem viņa apgalvojumiem, bet konkrēti par šo faktu.
Par faktu varu atbildēt, ja tas patiešām kādu interesē. Mums izlasē katram trenerim ir savi stingri noteikti pienākumi. Konkrēti attiecībā uz taktiku ļoti daudz apspriežam kopīgi, taču visa atbildība gulstas uz mani, tāpēc lēmumu par galīgo izvēli izdaru es. Tāpat ir ar sastāvu. Katru spēlētāju ļoti ilgi izvērtēju, taču konsultējos arī ar citiem – piemēram, ar fiziskās sagatavotības treneri, kuram ir zināma ietekme. Skatos, kādā stāvoklī ir futbolisti, un ļoti svarīgi dati ir "heart rate monitor" [sirdsdarbības dati – aut.], muskuļu analīze, ko veicam ar TMG testu. Skaidrs, ka pamatā ir futbola lietas, taču dažreiz ir arī tādi brīži, kad ietekmē arī mazas nianses. Kaut vai – kurš labāk izgulējies, vai kuram pirms spēles ir labāka pašsajūta. Tāpat ir arī ar futbola lietām – mierīgi varu pakonsultēties ar vienu vai otru treneri, vai ar vārtsargu treneri. Absolūti mierīgi! Tas ir jādara. Vismaz mums tāda prakse. Kas attiecas uz Andri Rihertu, viņš ir atbildīgs par standartsituācijām. Izlases treniņnometnē tas ir viņa darbs – viņš to plāno, kopā ar mani veido treniņu dizainu. Taču visu apstiprinu es. Ja man kaut kas nepatīk, es to mainu. Un, ticiet man, ir bijis daudz strīdu, diskusiju, izmaiņu, pārkārtošanās. Vai kādā izlasē vai komandā ir citādi? Laikam nē. Man pat grūti par šo jautājumu diskutēt, man tas šķiet murdziņš.

Marians Pahars un Andris Riherts. Foto: Romāns Kokšarovs (f64).

Turpinot taktikas tēmu, – nupat par Baltkrievijas izlases treneri apstiprināts Hackevičs, kurš par pārsteigumu man kategoriski paziņojis, ka viņa vadībā izlase ne pret vienu pretinieku nespēlēs ar pieciem aizsargiem. Apzinos, ka mūsdienu futbolā jēdziens pieci aizsargi ir nosacīts, bet tomēr – labi zinām, ka Latvija pēdējā laikā diezgan regulāri ir šo pieeju izmantojusi, kad mums ir trīs centra aizsargi un divi flanga spēlētāji, kuri cenšas pieslēgties uzbrukumiem.
Pirmkārt, neesmu dzirdējis šos viņa izteikumus, un grūti runāt, nezinot, kādā kontekstā viņš to ir teicis. Ar vienu vienīgu intonāciju var mainīt visa teiktā jēgu. Taču pēdējā Pasaules kausa izcīņa parādīja, ka tā ir tāda trenda lieta [smaida]. Diezgan daudz komandu šādi spēlēja. Runāt par to, ka tas ir nepareizi vai vecmodīgi, vai ka tas ir izteikti no aizsardzības, manuprāt, nav vērts. Šeit viss, protams, atkarīgs no konkrētās spēles, no izpildītājiem. Var spēlēt ar trim centra aizsargiem, taču ar uzsvaru uz uzbrukumu, un tad to vārdu "pieci" nemaz nav vērts pieminēt, jo viss atkarīgs no reālā spēlētāju izvietojuma un tā, kādu lomu tu piešķir šiem flanga spēlētājiem – svarīgi ir, vai tie pēc būtības ir aizsargi vai radoši futbolisti, kuri pieslēdzas un veic centrējumus.

"Manā izlasē nevienam nav garantēta vieta pamatsastāvā, arī Rudņevam nē"

Tālāk vēlētos parunāt par konkrētiem spēlētājiem. Andris Vaņins – kad viņš atgriezīsies ierindā, vai viņš būs izlases Nr.1 un mūsu stabilā vērtība, vai arī viņam būs jākonkurē, un visu noteiks vārtsargu treneris izlases treniņos?
Protams, viņš ir mūsu vērtība. Dabīgi, ka līdz šai nepatīkamajai traumai Andris bija vārtsargs Nr.1, viņš principā vispār bijis viens no labākajiem Latvijas futbolistiem pēdējos gados. Protams, ka mēs gaidām viņa atgriešanos – viņš bija, ir un būs svarīga figūra mūsu izlasē. Cita lieta, ka neviens cilvēks nevar garantēt kaut kādus lozungus kā "pirmais numurs", "otrais numurs". Lūk, izgāja Koliņko, un principā viņš sargāja vārtus ļoti spēcīgi. Ļoti spēcīgi. Viņš sāka ciklu un paldies viņam par to! Pat neskatoties uz pēdējo sāpīgo zaudējumu, kur visi bija vainīgi, nevis kāds viens. Tātad mums ir vairāki laba līmeņa vārtsargi. Kurš no viņiem būs pirmais, manuprāt, nav tik principiāli. Koliņko, piemēram, šobrīd klubā te spēlē, te nespēlē – varbūt viņa neregulārā spēlēšana klubā mūs arī izglāba, jo viņš tieši brīdī, kad ļoti vajadzēja, stājās vārtos, un, nevis vienkārši stājās, bet nosargāja vārtus super līmenī. Taču atkārtošos – protams, mēs visi gaidām atgriežamies Andri, un tas būs pastiprinājums.

Iespējams, Eiropas kontekstā pats skaļākais vārds no mūsu futbolistiem ir Artjoms Rudņevs, taču viņa pozīcijas izlasē arī nav īsti saprotamas – te viņš nopelna sarkano kartīti, pēc tam izlaiž spēli pret turkiem diskvalifikācijas dēļ, pēc tam Nīderlandē iziet tikai uz maiņu. Arī Vācijā viņam dažādi klājas, taču viņš tomēr ir mūsu slavenākais spēlētājs. Kāda situācija ir ar viņu – tad viņš nav stabils pamatsastāva spēlētājs un viņam izlasē ir jākonkurē?
Protams, viņam ir jākonkurē par vietu izlasē! Dabīgi. Domāju, jebkuram izlasē ir jākonkurē, un mums ir jāpanāk, lai izlasē būtu konkurence. Vismaz manis vadītajā izlasē nav spēlētāja, kuram vieta sākumsastāvā būtu garantēta. Nav. Ir izlases treniņnometne, ir smags darbs līdz spēlei un ir sevi jāapliecina.

Pašatdeves vai uzvedības ziņā Artjomam nekādu problēmu nav – viņš ir normāls puisis. Viņš atbrauc uz izlasi, lai spēlētu futbolu. Tas ir viņa darbs. Tas, ka daudzi līdzjutēji vēlas no viņa kaut ko citu, - varbūt viņš nemaz to nevar dot? Taču viņš varbūt dod ko citu, tāpēc arī tiek saukts uz izlasi. Tas, ka viņš nopelnīja sarkano kartīti – kurš tik nav nopelnījis tādu, arī man izlasē ir bijusi sarkanā kartīte [smaida]. Jā, tu pievil komandu, bet tas taču nav speciāli – vispār neesmu redzējis futbolistus, kas apzināti nopelna sarkano kartīti. Ginča [Gints Freimanis – aut.] pret turkiem nopelnīja sarkano kartīti – mēs viņam pēc spēles teicām "Malacis, Ginča, malacis!" Viņš uzvilka Ardu Turanu, izprovocēja dažas grūstīšanās. Varbūt dažreiz tā vajag? Mēs visi tādi mūsu valstī pareizi, ļoti mierīgi, audzināti, esam lieli džentelmeņi. Bet gadās, ka vajag citādi – lai būtu kāds, kas pretiniekam var rīklē ieķerties. Kad un kurā brīdī – tie jau ir futbola smalkumi, nianses.

No Artjoma līdzjutēji gaida vārtus, jo viņš ir uzbrucējs, un domāju, ka arī viņš to pats vēlas un gaida. Taču, pirmkārt, izlasei ir ļoti maz spēļu, otrkārt, izlase spēlē mazliet citu futbolu nekā viņam ir klubā. Izlase retāk atrodas pretinieka soda laukumā, un viņam ir grūti. Taču man arī nevajag, lai viņš izlasē gūtu vārtus! Ja viņš būs spēcīgs, ja viņš ar savām darbībām "sasies" pretinieku abus centra aizsargus, tad iesitīs citi – Ikaunieks iesitīs, Zjuzins iesitīs, vai Cauņa iesitīs, vai Šabala. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Galvenais, ka Artjoms to saprot, un mēs ar viņu par to runājām. Spēcīgs spēlētājs, ko lai te saka.

Nīderlandē jūs pavadījāt daudz laika, pamatsastāvā bija divi uzbrucēji, un Artjoms šai divniekā netika. Var sacīt, ka viņš neizturēja konkurenci vai bija kādi citi īpaši iemesli?
Pirmkārt, viņš uzreiz pirmajā treniņā tika pie nelielas traumiņas un uz kādu laiku viņš izkrita – bija piedzīts muskulis. Kopumā viņš bija labā noskaņojumā, izskatījās labi. Tomēr man galvā "sēdēja" iepriekšējā spēle ar turkiem, un tai mačā puiši nostrādāja ļoti labi, un es vienkārši nevēlējos kaut ko mainīt [pret Nīderlandi izgāja tas pats sākumsastāvs, kas pret Turciju – aut.]. Uzskatu, ka tie, kas izgāja pamatsastāvā pret holandiešiem, bija to pelnījuši. Man šai sakarā nebija šaubu.

Valērijs Šabala – izlasē viņš gūst vārtus, taču attiecībā uz klubu, manuprāt, viņa situācija ir žēlīga. Ne Beļģijā sāka spēlēt, ne Kiprā spēlē. Vai tev kā izlases galvenajam trenerim izšķiroši ir parādītais sniegums izlasē vai tomēr iespētajam klubā arī ir liela nozīme un labprātāk izvēlēsies tādus futbolistus, kuriem ir spēļu prakse?
Attiecībā uz šo tēmu lēmumi nāk ļoti smagi, jo, izvēloties, kurš spēlēs, protams, ka uz svariem tiek uzlikti visi aspekti. Un šeit diemžēl nākas konstatēt, ka pat izlases līmenī mums šobrīd spēlē tādi, kuriem vispār nav spēļu prakses – tas ir slikti. Skaidrs, ka nevaru būt ar to apmierināts un priecīgs. Piemēram, islandiešu treneris vispār principiāli nevēlas likt sastāvā tādus, kas nespēlē – viņš ņem tikai tādus, kas klubā spēlē 90 minūtes. Labi, ne 90, es vispārinu. Taču viņš tiešām izvēlas tādus, kas regulāri spēlē. Mēs neko tādu vienkārši nevaram atļauties. Varbūt es arī tā gribētu, taču kā to panākt? Mēs izlasē izvēlamies spēcīgākos, pēc manām domām spēcīgākos, labākos. Protams, var strīdēties – ir mums spēlētāji Azerbaidžānā, Baltkrievijā, vēl kaut kur, Krievijā varbūt, taču lielo bildi viens, divi, trīs cilvēki nekādi nemaina.

Par Šabalu sacīšu tā - viņš mazliet nepareizā virzienā iet. Diemžēl. Viņš man principā ir tuvs cilvēks - viņš pie manis atnāca, kad vēl strādāju "Skonto", nelielā vecumā un man viņa liktenis nav vienaldzīgs. Ilgā laika posmā esmu bijis ar viņu kopā - redzēju viņa progresu, redzēju, kā viņš aug, un viņš mani nevis vienkārši nenodeva, bet vēl vairāk - viņš manā labā pilnībā atdeva visus spēkus, sita iekšā daudz vārtu. Un turpina to darīt arī tagad, gūst vārtus izlasē un šai ziņā man pretenziju nav. Taču man ir pretenzijas pret viņu attiecībā uz disciplīnu, viņa klubu izvēli (uz kurieni viņš dodas un kā tas notiek), to, kāpēc viņš nespēlē. Lūk, visi šie momenti, un tas viss sākas no disciplīnas.

Es redzu, ka viņš mainās - diemžēl ne uz labāko pusi. Es vienkārši baidos, ka varam pazaudēt tādu puisi - tikai tāpēc, ka viņam ir 20 gadi, un viņš aiziet no galvenā ceļa kaut kur uz sāniem. Jo gūtie vārti - tas viss ir nosacīti. Vienu dienu to nebūs, un tas arī viss, finišs. Šeit ļoti svarīgi ir, lai viņš apdomātos. Es nevēlos dramatizēt - tur nav nekā ļoti "krimināla", nav, protams, taču ir nianses. Es viņu vienmēr atceros kā ļoti pieticīgu, ļoti čaklu, ļoti atbildīgu, klusu, vienmēr uzmanīgi klausošos puisi. Tas ir tas, ko par viņu zinu, kas viņā bija - viņam nekad nekas nav bijis jāsaka divreiz. Tagad gan [jāsaka divreiz - aut.]. Kāpēc? Kas mainījās? To nezinu. Varbūt Kipras ietekme vai kaut kas cits, vai kāda cilvēka ietekme. Es tiešām nezinu. Pirmkārt, tieši viņam tas viss ir jāapdomā - tā ir viņa dzīve, viņa karjera.

Disciplīnas sakarā tas ir tikai tik daudz, ka jāsaka divreiz, vai ir bijis arī kas nopietnāks?
Nē, nekas daudz nopietnāks nav, tās ir mazas lietas, detaļiņas, taču vienalga tās pamazām sakrājas un kļūst par nopietnām. Kamēr tas nav noticis, vajag tās "aizvākt".

Valērijs Šabala un Marians Pahars. Foto: Romāns Kokšarovs (f64).

Par Kasparu Gorkšu – visiem ir skaidrs, kas viņš ir, izlases kapteinis, viens no līderiem un tā tālāk. Taču viņš kopš pavasara ir bez kluba. Kā izlases treneris, cik ilgi tu esi gatavs gaidīt, līdz viņš sāks spēlēt klubā? Cik ilgam laikam bez spēļu prakses klubā jāpaiet, lai tu sāktu domāt par viņa neizsaukšanu [saruna notika pirms kļuva zināma Gorkša jaunā darba vieta]?
[Smejoties] Gorkšam vai nu jādod spēlēt vai vispār nav jāizsauc. Cik ilgi tas būs [ka bez kluba – aut.], es nezinu. Es te mazliet pajokoju, taču, ja nopietni – vai citi šobrīd ir labāki nekā viņš? Par spēlēm izlasē mums taču ir sava statistika, ir vizuālā bilde. Kad viņš klubā nespēlē, viņš neslikti izskatās. Skaidrs, ka viņš varētu spēlēt labāk, ja viņam būtu spēļu prakse un tonuss, taču no izlases kopējā līmeņa viņš ārā nekrīt. Vismaz pirms rudens spēlēm runas par viņa mainīšanu nebija. Ja, teiksim, vēl līdz martam viņam nebūs spēļu un pilnvērtīga treniņprocesa, mēs domāsim, un es ar viņu par to runāšu. Principā jau tagad ar viņu par to runāju. Un viņš pārdzīvo – viņš man ir zvanījis, interesējies, arī viņa piedāvājumus no dažādiem klubiem mēs apspriedām. Process notiek, nav viss tik vienkārši – gan viņa vecums, gan izlaistie mēneši, tas viss kopā uzliek zīmogu.

Tu turpini uzticēties Aleksandram Fertovam. Mans personīgais viedoklis ir, ka, ja Gorkša gadījumā patiešām pat īsti nevar manīt spēļu prakses trūkumu, tad Fertova gadījumā ir citādi – manuprāt, viņam tas stipri traucē, viņā nav pārliecības, un viņš šobrīd nespēlē līmenī, kādā bija pirms gada vai diviem. Kāds ir tavs viedoklis un cik ilgi viņa gadījumā esi gatavs gaidīt, līdz tiek atrasts klubs?
Par viņu tas nav tikai tavs personīgais viedoklis, tāds pats ir arī izlases treneriem. Tas ir objektīvi, un tā ir problēma. Tiesa, atceraties cikla sākumu – viņš nesāka pamatsastāvā pret kazahiem, sāka Lazdiņš. Bet tad sākās problēmas, sākās traumas. Pret Islandi vispār saucām papildus [kad kļuva skaidrs, ka atkal nevarēs palīdzēt Cauņa – aut.] spēlētāju, kura izlasē nebija, šķiet, septiņus gadus. Viktors Morozs. Un paldies viņam liels – bija sastāvā un principā nospēlēja līmenī. Tā izveidojās situācija.

Tas pats Fertovs – absolūti piekrītu, viņam ir vajadzīga spēļu prakse, lai viņš būtu futbola formā. Noteikti. Ko es varu izdarīt? Pat nezinu. Vienkārši viņu neizsaukt? Domāju, tas viņu pavisam var apstādināt. Lielākoties izlases treneri, arī Starkovs savulaik, deva spēlētājiem otro elpu – ja tev jau tāpat viss slikti ar klubu, tu nespēlē vai tev vispār nav kluba, tad vismaz šeit ir iespēja atnākt un sajust futbolu. Cits jautājums, vai šādam futbolistam dot spēlēt vai nedot. Arī es nevaru vienmēr par 100% uzminēt, arī man gadās kļūdīties. Tas ir normāli un varbūt tā tas bija. Taču vēlreiz – katrs futbolists katrā pozīcijā tiek detalizēti izsvērts. Pirms katras spēles tiek iztirzāts, kāpēc viens spēlē un otrs nespēlē. Tajā brīdī tā bija apstākļu sakritība – tātad viņš labāk izskatījās, bija fiziski labāk gatavs, vēl kaut kādi aspekti. Tā bija faktoru kombinācija. Manu lēmumu atbalstīja uzreiz vairāki cilvēki. Tātad tā tam bija jābūt. Taču mēs visi esam cilvēki, varam arī kļūdīties.

Noslēdzot par konkrētiem spēlētājiem, Dubra tīri sportiskā ziņā izkonkurēja izlasē Bulvīti, vai varbūt pamatā ņēmi vērā to, ka Bulvītis Šveicē praktiski nespēlē?
Tīri sportiski momenti. Konkrētā brīdī viens izskatās labāk par otru. Tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr, absolūti nē. Naurim ir jāspēlē klubā. Nauris ir no tiem, kurš arī ir ļoti atkarīgs no formas – ja viņš nespēlē un tikai trenējas, viņš vāji izskatās. Tai pašā laikā arī Dubra nedrīkst apstāties. Viena, divas spēles, un viss ātri mainās. Šobrīd tas bija tā, bet, kā būs tālāk, ir atkarīgs no viņiem.

"Daudzi negrib par to runāt, taču ir futbolisti, kuri pēc 10 gadiem nonāk pie sasistas siles"

Nosaukšu dažus to spēlētāju vārdus, kuri pēdējā laikā vai vispār nav saukti uz izlasi. Varbūt vari nokomentēt, cik tālu viņi ir no izlases tavā virtuālajā sarakstā? Lukjanovs, Kļava, Tarasovs, Žuļevs, Gutkovskis.
Virtuālajos sarakstos, kā tu saki, viņi ir un pat daudz tuvāk nekā daudzi domā. Cita lieta, ka sarakstā var būt 25 spēlētāji, bet robeža starp, teiksim, 25. un 23.spēlētāju sarakstā nekādi nemainās. Gadās, ka futbolists visu laiku ir nedaudz aiz šīs svītras. Lukjanovs pie mums ir bijis, esmu viņu vērojis. Te jāsaprot, ka izlases spēlētājs jebkuram izlases trenerim nav tikai tāds spēlētājs, kurš iziet laukumā, skrien, sit pa vārtiem, izdara centrējumus, atņem bumbu. Tas ir daudzu sastāvdaļu komplekss. Te ietilpst arī sarunas, uzvedība un citas lietas, kas ir neatņemamas futbola sabiedrībā. Nezinu, nezinu... Tobrīd neredzēju viņā [Lukjanovā – aut.] pastiprinājumu. Puisis ir normāls, esmu ar viņu kontaktējies, absolūti adekvāts cilvēks – nav nekādu problēmu vai, nedod Dievs, personīgas nepatikas. Nekā tāda. Taču jebkuram futbolistam, kurš atnāk, manuprāt, ir jāpastiprina sastāvs visās nozīmēs. Kā mēs te savā starpā runājām – Koliņko paņēmām, viņš pastiprina komandu jebkurā gadījumā, pat tad, ja viņa nav laukumā. Ja vajadzēs laukuma malā pagrūstīties, sāksies kāds konflikts ar tādiem turkiem, viņš būs reāls pastiprinājums. Lūk, arī šādi apsvērumi darbojas. Pagaidām es neredzu [pastiprinājumu Lukjanova izskatā – aut.], varbūt situācija mainīsies, varbūt.

Par pārējiem – skatāmies, vērojam, paskatīsimies. Pagaidām izteiktas vajadzības kaut ko mainīt man nav bijis. Neesmu uzskatījis, ka šie spēlētāji ir stiprāki. Protams, Gutkovskis ir jauns un viņš sevi labi parādīja U-21 izlasē, ļoti labi – dabiski, ka esmu redzējis visas viņa spēles šai izlasē, kā arī gandrīz visas spēles kluba rindās. Jā, viņš šogad ir jūtami progresējis, šaubu nav. Gūto vārtu skaits, ko viņš sasniedzis – domāju, tas nav viegli pat šajā čempionātā. Laba statistika. Cita lieta, ka jāsaprot arī turnīra līmenis. Pusmirusi "Jūrmala", sezonas beigās tik tikko elpoja Rīgas "Daugava", kurai viņš arī beigās trīs vārtus sasita. Turnīra līmenis nav tas augstākais un arī Gutkovskim vēl daudz jāstrādā. Kaut arī šādos gadījumos saku – tos vārtus sasita viņš, nevis kāds cits. Pat tai pašai "Jūrmalai" – tas nav nemaz tik viegli. Puisim perspektīva ir, tas noteikti, futbolu viņš mīl, runāju par šo tēmu ar Pertiju, jo pats ar Gutkovski nestrādāju. Pertija teica, ka Gutkovskis ir fanātisks, ļoti mīl futbolu, ir gatavs ziedot futbola dēļ visu. Tas priecē, tas ir slavējami. Dod Dievs, lai viņam izdodas – iespējas noteikti būs. Kad tas būs, to man ir grūti pateikt. Pagaidām mums šajā pozīcijā konkurence ir diezgan liela. Katrā ziņā puisis ir talantīgs.

Tev kā izlases trenerim nav nekādu problēmu komunikācijā ar to Virslīgas klubu treneriem, kuru komandas dod un var dot reālu pienesumu izlasei – ar Pučinsku, Pertiju, Dobrecovu? Bieži ar viņiem sazinies, lai noskaidrotu, kāds ir futbolistu progress, attieksme un tamlīdzīgi?
Ar Jurģi mēs kopā mācījāmies treneru PRO licences kursos – ļoti daudz runājāmies, bijām vienā grupā. Mums ir normālas, diezgan labas, draudzīgas attiecības. Ar Dobrecovu vēl jo vairāk – kopš senseniem laikiem esam pazīstami, esam spēlējuši gan kopā, gan viens pret otru. Absolūti normālas attiecības. Ar Pertiju mēs dzīvojam blakus, vienā pilsētā un gandrīz uz vienas ielas [smejas], tā ka mēs ar viņu saskrienamies vairākas reizes nedēļā. Arī ar viņu kontaktējos. Šajā ziņā man ir noteiktas priekšrocības, jo man patiešām ir labs kontakts ar tiem treneriem, kuru komandās ir potenciālie izlases spēlētāji.

Ja paskatāmies pēdējos gadus, tad tiem, kas dodas spēlēt uz ārzemēm, populārākās izvēles bijušas Polijas Ekstraklase un Krievijas Nacionālā līga. Ja spēlētājam, kurš nav izlasē, bet vēlas tajā tikt, jāizvēlas starp šīm divām līgām, pieņemot, ka spēles laiks un visi pārējie apstākļi varētu būt līdzvērtīgi, ko tu ieteiktu?
Viss ir ļoti individuāli un nevar tā pateikt, uz kurieni jābrauc un uz kurieni noteikti nē. Nekad nevaru izdarīt izvēli spēlētāja vietā. Protams, varu dot padomu, taču viss ir atkarīgs no konkrētā kluba, tā trenera, kurš vispār spēlētāju izvēlējies (vai paša kluba treneris vai aģents "aizvedis"). Krievijas 1.līgā ir ļoti spēcīgi klubi, taču tai pašā laikā Polijas tirgus ir stipri tendēts uz Vācijas Bundeslīgu un pārējo Eiropu, kas ir tuvāk. Viss ir individuāli, un daudz kas atkarīgs arī no vecuma – ja tas ir jaunietis, tad, domāju, viņam nekādā gadījumā nav jādomā par naudu, bet gan par karjeras izaugsmes iespējām. Un tad jautājums ir, kurā komandā viņam ir vairāk perspektīvu. Ja spēlētājs ir vecāks, tad atkal jādomā citādi, jo karjera... aizskrien vēja spārniem. 10 gadi, un tu nemaz nepagūsti aptvert, ka tie jau ir paskrējuši. Daudzi par to nevēlas runāt, taču tā ir taisnība – pēc 10 gadiem daudzi nonāk pie sasistas siles, jo neko nav paguvuši. Bet likme ir augsta – ģimene, materiālais stāvoklis. Tāpēc vienmēr aicinu spēlētājus padomāt arī par to.

Pirms cikla sacīji, ka uzdevums ir 3.vieta. Skaidrs, ka uzdevumus var noteikt dažādus, tāpat kā var tēmēt uz augstiem mērķiem. Taču tu sacīji arī tādus vārdus, ka uzskati, ka tavā rīcībā ir spēlētāji, kuri reāli šo 3.vietu var sasniegt. Personīgi man jau tobrīd šķita, ka, ņemot vērā pieejamos spēlētājus un grupas sastāvu, tas nav iespējams. Vai tu šos vārdus sacīji, lai iedvestu spēlētājos ticību un optimismu, vai biji kļūdains savos apsvērumos?
Protams, es apzinājos, ko saku [smaida]. Jāsaprot, ka spēlētājiem allaž tiek noteikti uzdevumi un mērķi – dažreiz tie tiek sasniegti, dažreiz nē. Taču jebkurā gadījumā šie abstraktie mērķi un uzdevumi palīdz ikdienā strādāt. Protams, izlasē muļķu nav, un arī spēlētāji saprot, pret ko viņi spēlē. Viņi arī saprot, kādi reāli ir uzdevumi un kādi ir globāli mērķi. Un varbūt mums patiešām ir spēlētāji, kas uz ko tādu ir spējīgi? Varbūt vienkārši viņi nav spējīgi to paveikt šobrīd? Katrā ziņā no saviem vārdiem neatsakos. Un šādi turpināšu runāt arī turpmāk, lai kā mums klātos. Un pat pēc tādas spēles kā pret Nīderlandi, kad vispār negribējās vairs nodarboties ar šo lietu, teicu spēlētājiem [par uzdevumiem, mērķiem – aut.]. Ja kāds nevēlas to dzirdēt, tad uzskatu, ka viņiem nav jādarbojas manā vadībā. Jā, šobrīd reāli ir sarežģīti ko tādu paveikt. Un arī pirms cikla sākuma bija sarežģīti – tas taču viss saprotams. Un tomēr, un tomēr – viss strauji mainās, un viena spēle var pilnībā apgriezt kājām gaisā filozofiju, psiholoģiju. Mēs esam optimisti. Nevar domāt par negatīvo, kura jau tāpat visapkārt pietiek. Ejam tālāk, viss ir normāli.

Izlase līksmo Liepājā par izcīnīto Baltijas kausu. Foto: Romāns Kokšarovs (f64).