Gutkovskis: "Visi par mums smejas, bet ko gan mums darīt - beigt karjeru?!"

- Kad tev bija skaidrs, ka arī šosezon paliksi "Nieciecza"?
- Vēl pirms tam, kad aizbraucu, viņi man teica, ka varēšu iet prom. Taču, kad atbraucu atpakaļ pēc atvaļinājuma, jau bija skaidrs, ka klubā neviens negrib runāt. Pats braucu pie prezidentes un gribēju ar viņiem runāt, bet viņi negribēja, lai eju prom. Kad vēl biju Rīgā, man piezvanīja arī treneris [amatā atgriezās Pjotrs Mandrišs, kurš nesen komandu jau vadīja divarpus gadus - A.S.], un viņš teica, ka darīs visu, lai es neaizietu un paliktu klubā. Aizbraucot uz nometni, vēl kādu nedēļu divas bija kādas pārrunas un sarunas, bet tad jau sapratu, ka nav jēgas ar visiem strīdēties: līgumā vēl ir pēdējais gads, palikšu, būs laba komanda, arī pazīstams treneris. Nometnē aizgāju pie trenera un pateicu, ka sarunas izbeigšu un ne ar vienu klubu vairs nerunāšu – palikšu un spēlēšu šeit.

- Iespēju aizbraukt vairs nebija arī tad, kad sezonas sākumā guvi pāris vārtu?
- Nē. Kāds vēl zvanīja un vaicāja, vai varbūt varam veikt transfēru, bet jau pateicu, ka vairs neiešu ne pie trenera, ne prezidentes – paši zvaniet klubam un jautājiet viņiem, bet man zvanīt vairs nav jēgas, jo pats vairs neiešu prasīt.

- Ja viņi zvanīja tev, tas nozīmē, ka tev nav aģenta?
- Nē, man nav aģenta. Ar pāris aģentiem runāju, viņi man kaut ko piedāvāja, bet citādi ar klubiem runāju pats. Kā jau iepriekš mediji rakstīja, tas bija Gdaņskas "Lechia", liela interese bija arī no [Ekstraklases jaunpienācējām] "Rakow" un vēl arī LKS. Runāju tikai ar šiem trīs klubiem. Piedāvājumu no ārzemēm nebija. Visi trīs klubi gribēja mani pirkt.

- Kādēļ klubs mainīja nostāju un vairs negribēja tevi pārdot? Kas mainījās?
- Nezinu. Varbūt tāpēc, ka atgriezās treneris, ar kuru jau biju strādājis kopā,- mans pirmais treneris klubā. Viņš uzreiz teica, lai es palieku un palīdzu komandai tikt Ekstraklasē.

- Tā ir diezgan netipiska rīcība, jo parasti šādā situācijā spēlētāju gribētu pārdot, lai pēc gada viņš neaizietu par velti. Tev varbūt piedāvāja pagarināt līgumu?
- Jā, jau pirms kādām divām nedēļām biju pie prezidentes, runāju ar klubu, un viņi gribēja, lai es parakstītu jaunu līgumu. Taču es pateicu, ka līdz ziemai neko neparakstīšu un gaidīšu, kāda būs situācija klubā – vai mums būs labas iespējas iekļūt Ekstraklasē vai varbūt situācija nebūs tik laba. Tagad vēl neko neparakstīšu.

- Ekstraklase ir izšķirošais faktors tavā izvēlē – 1. līgā vēl ilgāk nevēlies palikt?
- Jā. Domāju, ka varam pacīnīties par Ekstraklasi, un arī man pašam tas nāktu par labu. Nevaru teikt, ka 1. līgā būtu slikts līmenis, jo arī tajā ir labas komandas, labi spēlētāji un tajā spēlēt ir tiešām grūti, bet gribētos spēlēt drusciņ augstāk. Ekstraklasi skatās vairāk cilvēku, un tajā ir lielākas iespējas.

- Ņemot vērā izlases spēlētāju tendenci atgriezties mājās, vai arī tev ir bijuši piedāvājumi no Latvijas?
- Nē! Ne ar vienu vēl neesmu runājis.

- Arī ne "Ventspili"? Šišhanovs agrāk paziņoja, ka tu viņiem atteici.
- Neatceros vairs, cik sen, bet man tikai ir rakstījis [Andrejs] Butriks [bijušais "Ventspils" sporta direktors]. Neko daudz nerunājām, viņš tikai prasīja, kā izskatās mana situācija un kādi ir mani plāni. Nekādu konkrētu sarunu nebija.

- Kurš no tiem trim Ekstraklases variantiem bija reālākais un kurš tev vislabāk patika?
- Vispirms bija Gdaņskas "Lechia". Par to rakstīja Polijas mediji, un kāds pirms izlases spēlēm Twitterī uzrakstīja, ka es jau biju Gdaņskā uz medicīniskajām pārbaudēm – lai gan es tobrīd īstenībā biju Rīgā. No rīta man jau zvanīja kluba sporta direktors un brīnījās, kā es tur varu būt – kas tas ir?! Pats biju šokā. Tobrīd vēl neko nebiju izlasījis, tādēļ no tā zvana biju šokā: "Kas noticis? Es esmu mājās!" Man atbildēja, ka, nē, es neesmu mājās un ka mani jau redzējuši medicīniskajās pārbaudēs. Pateicu viņam, kā gan es tur varu būt, ja man vēl ir viens gads līgumā un nevarētu tā izdarīt. Pēc tam viņš kādam pazvanīja. Nezinu, vai "Lechia" klubam arī izdarīja reālu piedāvājumu vai tās bija tikai runas. Pats zinu, ka "Rakow" prezidents gribēja runāt ar mūsu kluba prezidenti par transfēru, bet mans klubs ne ar vienu negribēja tikties.

Vladislavs Gutkovskis atzīmē vārtus sezonas atklāšanas spēlē. Iesita viņš arī nākamajā mačā, bet iepriekšējās piecās cīņās palika sausā. Iepriekšējā sezonā Gutkovskis 25 spēlēs guva deviņus vārtus, bet par labāko snaiperi līgā ar 12 vārtiem 33 spēlēs kļuva Valērijs Šabala. Foto: termalica.brukbet.com.

- Tā ir taisnība, ka Gdaņska tevi gribēja jau ziemā?
- Jā, man šķiet, ka jau visu iepriekšējo sezonu. Gribēja jau iepriekšējā vasarā, bet visvairāk pārrunu bija ziemā – par mani deva, šķiet, 300 tūkstošus eiro. Taču prezidente pateica, ka negrib, lai es ietu prom. Arī es neesmu tāds cilvēks, lai ietu strīdēties un katru dienu prasītu un prasītu, un prasītu. Viņa pateica "nē" – nu labi, ja "nē", tad "nē".

- Tagad diemžēl redzam, ka superzvaigznēm ir modē boikotēt treniņus un piespiest klubu sevi pārdot. Nebija domas darīt ko tādu?
- Nē, nē. Arī mūsu komandā bija gadījums ar islandieti [citu centra uzbrucēju Vilhjalmsonu], kurš visu laiku gribēja prom. Dienu pirms spēles astoņos rītā izbraucām uz Suvalkiem, bet viņš nemaz neatbrauca. Viņam par to bija sods, un viņu par to aizsūtīja uz otro komandu. Nē, neko tādu darīt nebiju domājis. Man šķiet, ka tā es tikai izdarīšu sev sliktāk – to redzēs arī citi. Tagad to darīt arī vairs nav nekādas nepieciešamības.

- Pašam bija pārsteigums, ka tevi vēlas "Lechia", kas Polijā ir diezgan liels klubs?
- Pašā sākumā, kad interesējās pēc mūsu izkrišanas no Ekstraklases, bija pārsteigums, jo visu laiku atcerējos to spēli [2016. gada augustā], kad Gdaņskā iesitu divus vārtus, un atmosfēru stadionā [tribīnēs bija 17 tūkstoši skatītāju – A.S.]. Uzzinot par "Lechia", brīnījos, kā tā var būt, ka par mani interesējas klubs ar tādu stadionu, tik lielām algām, daudz faniem. Nebiju drošs, ka varētu tur spēlēt. Taču tagad esmu vecāks un uz to skatos drusku citādi. Noteikti gribētos sevi pamēģināt tādā klubā ar lielām ambīcijām, kas cīnās par pirmajām vietām un Eirokausiem. Domāju, ka noteikti varu spēlēt Ekstraklasē - sākumā gan, protams, vajadzētu adaptēties jaunā klubā, bet gribu tur spēlēt.

- Kādēļ tu strādā bez aģenta?
- Iepriekš man bija aģents [Davids Pšemislavs Pantaks], un pāris reižu viņš man nepateica taisnību. Ja tagad zvana kāds aģents, saku, ka, ja būs kādi konkrēti papīri no kāda kluba, tad varam noslēgt atļauju par manis pārstāvēšanu. Tagad man nevajag aģentu, jo visas kārtis ir manās rokās - jāstrādā un jāgaida piedāvājumi. Bija slikta pieredze. Ļoti daudz runāju ar tēti, kurš arī šajā dzīvē un futbolā kaut ko saprot. Ja kāds aģents zvana, tad uzreiz zvanu tētim, un tad jau runājam tālāk, kas būs.

- Kā pēc šādas vasaras vari raksturot savas attiecības ar klubu?
- (Nopūta) Protams, ka situācija ir divējāda. Viena puse ir tāda, ka man līgumā ir palicis tikai viens gads, varu nospēlēt šo gadu un pēc tam pats izvēlēties, ko gribēšu un kur vēlēšos turpināt karjeru. Pēc viena gada 1. līgā gribējās jau tagad spēlēt Ekstraklasē. Nevarētu arī teikt, ka tagad šis gads būtu zaudēts - es spēlēju regulāri, un tas ir labi -, taču gribējās būt kaut kur augstāk. Ņemot vērā, cik daudz skatās un raksta par Ekstraklasi, tas būtu labāk un patīkamāk, kamēr 1. līgā nevar redzēt nevienu spēli un arī raksta par to maz. Taču tagad esmu samierinājies ar palikšanu un strādāšu, cik vien varu, lai iesistu šosezon, piemēram, 15 vārtus un būtu labi piedāvājumi.

- Sākāt ar trim uzvarām pēc kārtas, bet nu gandrīz piedzīvojāt ceturto zaudējumu pēc kārtas. Ko šīs septiņas spēles pasaka par izredzēm uz Ekstraklasi?
- Man šķiet, ka vēl ir grūti spriest, jo paši redzat, kāda ir situācija tabulā. Mums ir desmit punkti, un 10-11 punkti ir vēl kādām astoņām komandām: zaudē vienā spēlē un jau esi 15. vietā, bet, tagad mājās uzvarot līderi Poznaņas "Warta", mēs jau varētu būt vadošajās vietās. Pirmās desmit spēles visiem aizrit ar lielām emocijām, un domāju, ka ļoti izšķirošs brīdis būs rudenī, ziemā, kad beigsies pirmais aplis. Tad gan jau varēs izdarīt kādus secinājumus. Tagad arī jāņem vērā, ka šosezon uz augšu ies divas pirmās vietas, bet vēl četras aizvadīs pārspēles.

- Tavā pozīcijā konkurences nemaz īsti nav: esat tikai tu un islandietis?
- Jā, bet tagad jau es palikšu viens pats, jo islandietis tiks izīrēts uz Ukrainu - vēl rit pārrunas [divas dienas pēc intervijas "Nieciecza" paziņoja par līguma laušanu – A.S.]

- Mandriša atgriešanās tev ir labas ziņas? Ar viņu tev bija labas attiecības?
- Man šķiet, ka jā. Pirmajos divos mēnešos, iejūtoties komandā, vēl bija drusku grūti, bet pēc tam, kad uzvarējām "Jagiellonia" un palikām Ekstraklasē, klubā viss bija mierīgi. Arī viņš man deva spēlēt. Viss bija kārtībā, un man patika ar viņu strādāt. Arī ar otro treneri man ir labas attiecības. Kad uzzināju par viņa atgriešanos un kad vēl nezināju savu nākotni, biju priecīgs, ka viņš ir atpakaļ. Varbūt, ka treneru mums šajā laikā ir bijis par daudz [trīsarpus gadu laikā šī ir septītā treneru maiņa, un arī Vladislavam bija jāpalauza galva, lai nosauktu visus trenerus pēc kārtas – A.S.], taču domāju, ka tagad treneris paliks uz ilgu laiku – ir redzama perspektīva, sākam spēlēt futbolu, labi kontrolējam bumbu, ļoti labi uzbrūkam un pašlaik viss ir atkarīgs tikai no momentu realizācijas.

- Tu esi gan garš un stiprs, gan ātrs: pats labāk jūties tādā futbolā, kurā dominējat un ir daudz centrējumu, vai tomēr pretuzbrukumu futbolā, kur vari skriet lielā plašumā un kā droši vien būtu jāspēlē Ekstraklasē?
- Tas ir ļoti labs jautājums, un arī es pats par to ļoti daudz domāju. Iepriekšējās spēlēs, kad nevinnējām, sāku domāt, ka man labāk patika, kad spēlējām ar pretuzbrukumiem un es daudz cīnījos, daudz skrēju un varēju pats sev kaut ko izkārtot. Tagad ir cits futbols, jo spēlējam pa malām un visu laiku soda laukumā gaidu centrējumus. Šādā futbolā varbūt pats nedodu tik daudz komandai. Taču nekas – gaidu savas iespējas, un katrā spēlē ir labi momenti iesist. Iepriekšējās spēlēs bumba gan vārtos negāja.

- Vēl viens filosofisks jautājums: tev ir labāks sitiens ar galvu vai kāju?
- (Smejas) Nezinu…Lai gan pats tagad jokoju ar komandas biedriem, ka labāk, lai viņi man piespēlē uz galvu, nevis kāju.

Foto: Sanita Ieva Sparāne, LFF.

- Sacīji, ka izlašu pauze ļaus tev pārslēgt domas un klubā atgriezties kā citam cilvēkam. Bet ar kādām domām un emocijām tu vispār brauc uz izlasi, ņemot vērā visus iepriekšējos zaudējumus?
- Man nešķiet, ka izlasē sevi vajag papildus motivēt – nav tā, ka domāju, ka tagad vienkārši atbraukšu uzspēlēt un tad braukšu atpakaļ. Neslēpšu, ka ļoti gaidīju, lai man piezvanītu treneris vai menedžeris un pateiktu par izsaukumu. Nebraucu uz šejieni ar negatīvām emocijām. Protams, ka pirms trim mēnešiem tās divas spēles bija traģēdija, bet nedomāju, ka ir jāskatās pagātnē. Mums priekšā ir nākamās spēles. Jā, protams, cilvēki tagad negribēs nākt uz futbolu, visi par mums smejas, bet ko tagad darīt – neiet laukumā, nespēlēt un beigt karjeru?! Treneri izvēlas tos, kuri spēlēs, un mēs ejam laukumā un darām visu, ko varam. Šobrīd mums varbūt pietrūkst pārliecības, jo pēdējie rezultāti rāda, ka ļoti daudz ielaižam un ļoti maz iesitam. Kādreiz taču varējām neizšķirti nospēlēt pret Čehiju vai Turciju – manis tad izlasē vēl nebija – vai uzvarēt kaut vai to pašu Andoru, bet tagad pat ar tādām komandām klājas grūti. Kādreiz tam pārliecības trūkumam taču ir jābeidzas un visam jānostājas savās vietās. Kādreiz mēs taču uzvarēsim vai ar kādu nospēlēsim neizšķirti. Kad tas notiks, tad arī parādīsies pārliecība un viss nostāsies savās vietās. Ļoti ceru uz to.

- Tavuprāt, galvenā problēma ir tieši psiholoģijā, ka galvā sēž visi tie negatīvie rezultāti?
- Man šķiet, ka jā – viss sākas galvā.

- Sacīji, ka visi par jums smejas. Tu, kā izlases pamatsastāva spēlētājs, izjūti šo attieksmi?
- Jā! Pat uz tiem spēlētājiem, kuri sēž rezervē un nespēlē, gulstas šis spiediens. Par rezultātu atbildam mēs visi – visi spēlētāji, visi treneri, medicīnas štābs un pārējie.

- Tev ir izskaidrojums rezultātiem pret Izraēlu un Slovēniju? Uz papīra tās ir stiprākas komandas, bet ne jau tik ļoti, lai zaudētu ar 0:3 un 0:5.
- Ja runā par pirmo spēli, tad man ļoti ilgi sēdēja galvā tā iespēja pie 0:1. Tā varbūt nebija simtprocentīga iespēja, bet, ja bumba ielidotu vārtos, viss būtu citādi. Pat ja būtu 1:2, tas jau būtu labāk nekā "0:3 un Latvija zaudē bez izredzēm". Par otru spēli pat nezinu, ko komentēt. Par to spēli nemaz negribas domāt un runāt. Skatos tikai tālāk.

- Kura no abām izdevībām bija reālāka – Varšavā vai pret Izraēlu?
- Grūti pateikt, jo abas bija diezgan labas – vārtus varēju izspiest gan vienā, gan otrā epizodē. Varbūt drusku pietrūka arī veiksmes, jo pret Izraēlu pietrūka pavisam maz – uzsistu desmit centimetrus augstāk, noteikti būtu vārti. Joprojām ļoti gaidu savus pirmos vārtus izlasē. Iespējams, tas, ka vēl neesmu iesitis, varbūt arī nedaudz sēž galvā un liek kādreiz uzsist par agru – prātā nav tāda miera.

- Droši vien abus momentus daudz skatījies video. Tehniskā ziņā visu izdarīji pareizi vai varēji kādu lēmumu pieņemt labāk – uzsist agrāk, paskriet vēl dažus metrus uz priekšu vai citā virzienā?
- Nē, varēju labāk. Polijā varēju izdarīt vēl vienu pieskārienu un uzsist vēlāk. Kā tagad atceros – noskrēju puslaukumu un negribēju, lai pieskrietu aizsargs un atņemtu man bumbu. Gribēju sist pārāk agri, bet, skatoties video, tas viss izskatījās pilnīgi citādi – varēju izdarīt vēl vienu pieskārienu un mierīgi iesist, kur vēlos. Fiziski nebiju noguris – varēju aizskriet -, taču nepieņēmu pareizu lēmumu. Iespējas iesist ir bijušas, taču vēl nav izdevies. Zinu, ka klubā katrā spēlē varbūt būt trīs iespējas, bet izlasē tā var būt tikai viena, tādēļ mēģinu koncentrēties, lai šo vienu epizodi – iesist pašam vai izkārtot iespēju partnerim – izmantotu maksimāli.

- Sajūta droši vien bija briesmīga abās reizēs, bet pēc kuras spēles bija smagāk – pēc tavas debijas pamatsastāvā pret Fēru salām (0:2) vai 0:5 pret Slovēniju?
- Kad spēlējām pret Fēru salām, zinu, ka nenospēlēju labi. Tā bija mana pirmā spēle, uzreiz izgāju pamatsastāvā. Nevis tādēļ, ka nebiju gatavs spēlēt, bet gan tādēļ, ka drusku baidījos un jutu lielu atbildību pirmās spēles dēļ. Tā bija ļoti grūta spēle, un neko labu īsti neizdarīju. Tagad mandrāžas jau vairs nav.

Vladislavs Gutkovskis pēc 0:6 Austrijā. Foto: Sanita Ieva Sparāne, LFF.

- Preses konferencēs Stojanoviča vārdi bijuši diezgan skarbi. Ko viņš saka jums – kāds ir galvenais trenera vēstījums šīs nometnes sākumā?
- Tāds, ka tagad izlasē viss būs citādi. Ja viņš redzēs kādu spēlētāju, kurš treniņos, piemēram, neatdod visus 100%, nevietā smejas vai dara ko tādu, tad šāda spēlētāja izlasē vairs nebūs. Attieksmes maiņa – attieksme ir jāmaina mums visiem, un nedrīkst būt tā, ka kādam nedeg acis. Viņš vēlas redzēt, ka mēs visi gribam spēlēt un uzvarēt. Nedrīkstu stāstīt par jauno izlases kodeksu, taču galvenais ir tas, ka viss ir jādara par visiem 100%.

- Tu vari atbildēt tikai par sevi: vai arī tev bijušas attieksmes problēmas iepriekšējos mačos?
- Nē, nevienā spēlē! Nekad nav bijis tā, ka negribētu spēlēt, jo esam zaudējuši vārtus. Vienmēr vēlos atspēlēties. Tādu domu manā galvā nav, rezultāts dod tikai lielāku niknumu.

- Vai par spēlēšanu izlasē ir jāsaņem nauda?
- (Ilgi domā) Mums katram ir līgums savā klubā, un man šķiet, ka mēs katrs varam no tā izdzīvot. Izlasē saņemtā nauda dzīvi nevienam īpaši neuzlabos, un neviens no tās bagāts nekļūs. Man šķiet, ka par uzvarām var dot prēmijas. Tas ir patīkamāk – uzvari un par to vēl arī kaut ko saņem. Bet nezinu, vai par izsaukumu nauda ir nepieciešama.

- Ko tev nozīmē spēlēšana izlasē?
- Tas nozīmē to, ka esmu viens no tiem 25, kuriem treneris ir devis iespēju, un ka man vajag parādīt visu, ko es protu, ko es māku, lai pārstāvētu Latvijas izlasi. Esmu gatavs atdot visu savu veselību, lai komanda kaut ko iegūtu.

- Ar kādiem vārdiem tu aicinātu līdzjutējus uz spēli – kādēļ, lai skatītājs šobrīd vispār ietu uz izlases spēli?
- (Smaga nopūta) Šī spēle būs ļoti laba iespēja, lai atspertos no tā punkta, kurā atrodamies šobrīd, un sāktu ceļu augšup. Par to, ka atdosim visus savus spēkus un cīnīsimies līdz galam, laikam sacīt nav nepieciešams – katrs to visu ir teicis jau miljoniem reižu. Šī būs laba iespēja, lai sāktu visu no jauna.