Stojanovičs: "Pirmajā puslaikā bijām nobijušies. Komandā trūkst līdera"

- Cerējām uz labāku sniegumu, bet nebijām vajadzīgajā līmenī. Tā ir cita lieta, par kuru jābūt reālistiem. Nebijām pietiekami agresīvi. Izraēla bija labāka divcīņās, labāka cīņā par otrajām bumbām un tehniski labāka. Pat nerunāšu par Zehavi, par kuru runāju pirms spēles. Spēlētājiem bija instrukcija, ka viņu vienu nedrīkst atstāt pat uz sekundi, taču tā diemžēl notika. Un tāds ir rezultāts. Pirmajā puslaikā bijām nobijušies spēlēt. Otrajā puslaikā sākām spēlēm, bet tas ir tālu no tā, kas mums ir jārāda. Divus vārtus ielaidām pretuzbrukumos – tieši tādās situācijās, kādas visi bijām analizējuši. Īpaši bija instrukcija, kā aizsargāties pēc mūsu pašu standartsituācijām, taču pieļāvām naivas kļūdas. Tādas kvalitātes spēlētāji kā Zehavi un tādas kvalitātes komandas kā Izraēla sodīs nekavējoties. Tikām sodīti. Viņi bija pelnījuši uzvaru, ar ko arī apsveicu, bet mums darāmā vēl ir daudz.

- Izjutām skaudro realitāti?
- Es zināju, kāda ir mūsu realitāte. Jau pirmajā preses konferencē teicu, ka zinu daudzus spēlētājus, ka esmu viņus trenējis vai spēlējis pret viņu komandām. Mūsu grupā nav nevienas komandas, kas būtu mūsu līmenī,- visas ir stiprākas. Zinu mūsu realitāti, un ceru, ka to sapratīsiet arī jūs. Strādājam pie tā, lai vienmēr kļūtu arvien labāki. Vienmēr meklējam optimālos sastāvus. Dažās pozīcijās mums ir izteikts deficīts, un daudzi spēlēji Virslīgā nemaz nespēlē savās pozīcijās. Jāstrādā pie kaisles, taktiskas, fiziskās gatavības.

- Kāpēc tribīnēs palika tieši Ontužāns un Dāvis Ikaunieks?
- Ontužāns palika tribīnēs tādēļ, ka man ir 25 spēlētāji un diviem ir jābūt malā. Viegla atbilde. Šodien viņam pateicu, ka viņš nebūs pieteikumā. Pirmdien varbūt būs citādi. Savukārt Dāvis vakardienas treniņā guva savainojumu. Ārsti saka, ka neliels plīsums. Viņa acīmredzot nebūs arī pirmdien. Pietrūka tādu spēlētāju kā Isajevs, kuri nevarēja spēlēt savainojuma dēļ. Traumētajiem pietrūkst atbilstošu aizvietotāju.

- Izlasē ir trīs līdzīgi uzbrucēji: kāds bija iemesls par labu tieši Gutkovskim? Viņš labāk iederas taktikā vai vienkārši ir labāks par pārējiem?
- Gutkovski izvēlējos viegla iemesla dēļ, jo viņš var palīdzēt komandai – viņš labi nospēlēja Polijā un labi nospēlēja arī šodien. Citi diemžēl nebija viņa līmenī – pussargi viņu neapgādāja ar bumbu. Viņš tik un tā cīnījās, izpildīja vairākus sitienus ar galvu, viņam bija ļoti laba iespēja gūt vārtus un arī pusmoments.

- Izņemot savainoto Isajevu, palika tas pats sākumsastāvs, kas bija arī Varšavā. Viņi tika atalgoti par labo spēli Polijā? Un, ja būtu iespēja, vēlreiz pieņemtu tādu pašu lēmumu?
- Ja katru reizi ievērojami mainītu pamatsastāvu, tad nevarētu panākt tādu automātismu, kādu vēlos. Ja labi nospēlējām Polijā, tad neredzu iemeslu, kādēļ būtu jāveic daudz izmaiņu. Protams, no daudziem gaidīju daudz vairāk. Ja man būtu iespēja, nomainītu piecus sešus spēlētājus, bet man tādas iespējas nebija. Tāda bija mana izvēle, un pirmdien tā varētu būt atšķirīga.

- Šķiet, ka izlasē nav līdera, kurš spētu pavilkt aiz sevis pārējo komandu. Ne spēles kvalitātes, bet gan rakstura ziņā.
- Pilnībā piekrītu. Tā varbūt ir viena no izšķirošajām problēmām. Līderi neredzēju arī Polijā. Spēlējām labi, bet nebija līdera. Tieši to pašu vakar teicu savā uzrunā spēlētāju priekšā: mums nav līdera, kurš stumtu puišus uz priekšu, pieņemtu izšķirošus lēmumus un spēlētu agresīvi svarīgos brīžos svarīgās laukuma daļās. Mums tāda diemžēl nav. Tāds ir jāatrod pēc iespējas drīzāk vai arī tāds ir jāizveido pašiem. Tā ir viena no svarīgākajām detaļām, veidojot komandu, veidojot komandas ķīmiju. Tas ir kas pavisam atšķirīgs no taktiskām lietām. Ir daudz darba, un to nevar paveikt piecu treniņu un divu spēļu laikā. Bet tāda, protams, ir izlašu darba specifika. Jāatrod risinājums kopā ar treneriem un kādiem federācijas darbiniekiem.

- Bija ļoti daudz standartsituāciju – brīvsitienu, autu, stūra sitienu -, taču no tām nespējām izveidot neko bīstamu. Lielākā problēma bija piespēļu kvalitātē vai pozīciju izvēlē un agresivitātē soda laukumā?
- Jebkurā komandā, kuru esmu trenējis, viens no maniem mērķiem ir katrā spēlē būt ļoti bīstamiem pēc standartsituācijām. Šīs nedēļas laikā iespēlējām kādas kombinācijas, taču pēc manas pieredzes automātisma iegūšanai ir nepieciešami vismaz trīs mēneši. Bija divas lielas problēmas: kustība un laicīga ieskrējiena veikšana, kā arī laicīga piespēle. Šodien tā trūka. Protams, nevaru gaidīt, ka pēc diviem treniņiem viss jau būs kārtībā arī spēlē – tas būtu ļoti patīkami, ja tā notiktu. Galvenā problēma ir kustība soda laukumā, negājām uz bumbu. Epizodes sākumā spēlētāji jau bija iekšā soda laukumā, lai arī viņiem vajadzēja būt ārā un tad uzbrukt bumbai. Pirmajā puslaikā bija vairākas situācijas, kad Ošs meta autu, bet slikti reaģējām uz otrajām bumbām un slikti reaģējām uz lēkājošām bumbām. Un otros vārtus ielaidām pēc mūsu pašu stūra sitiena: ir jāzina arī tas, kā jāaizsargājas, ja standartsituācijas nestrādā.

- Pirmā puslaika sākumā pozīcijām samainījās Rakels un Jānis Ikaunieks.
- Mums bija vienošanās, ka pēc 20 minūtēm viņi mainīs pozīcijas, ja neatradīsim nepieciešamo sabalansētību laukuma vidusdaļā. Jānis ir izteiktāks pussargs, kamēr Rakels vairāk ir uzbrūkošs spēlētājs. Taču beigās tas neko īpaši neizmainīja tāpat. (…) Pret Slovēniju izšķiroši nebūs tas, kura komanda būs dusmīgāka [pēc zaudējuma]. Ja atkal izrādīsim bailes, tad būs tā pati problēma, kas bija šodien.