Viedoklis: Pēc mača ar Austriju: otrā numura loma jāspēlē citādi

Skatījos spēli internetā, un ilgu laiku man Latvijas izlases rādītais sniegums patiešām patika – pārsvars, protams, piederēja austriešiem, taču arī mūsējie laiku pa laikam devās uz priekšu un darīja to pietiekami asi, lai radītu satraukumu pie pretinieku vārtiem. 1. puslaikā bīstamo momentu skaits bija 2:4 mums par sliktu (kas nudien nav kritiski vai bezcerīgi), bet 2. puslaika sākumā šajā neformālajā rādītājā panācām 3:4, kas rezultējās ar 1:0 uz tablo. Apzinoties mūsu spēlētāju meistarības līmeni, viss bija kārtībā ne tikai uz tablo, bet arī laukumā! Pirmās 60 minūtes bija labas un pietiekami kvalitatīvas, pat neskatoties uz to, ka ierindā bija vairāki futbolisti, kuriem spēlēšana izlases sastāvā nav ikdiena – Mihadjuks, Rugins, Gauračs (daļēji šeit var pieskaitīt arī Krjaukli, Lazdiņu, Rudņevu, kas kopā jau ir vairāk nekā puse no vienpadsmitnieka). Citiem vārdiem sakot – ar šādu sastāvu divas trešdaļas mača viss bija puslīdz normāli, taču vairumam (no tiem, kas spēli patiešām cītīgi vēroja) atmiņā paliks drūmās krāsās pēdējās trešdaļas dēļ.

Kas notika? Mūsu komanda izteikti piespiedās pie saviem vārtiem. Nezinu, vai šādu rīkojumu deva treneris Starkovs, vai spēlētāji paši juta, ka tādā veidā labvēlīgo rezultātu nosargāt ir reālāk, taču tā bija kļūda - gribētos cerēt, ka futbolisti to šobrīd atzītu arī paši. Pie 0:0, skatoties spēli, teicu blakussēdētājam, ka man patīk mūsējo sniegums. Pie 1:0 teicu, ka man nepatīk sniegums, un ka tāda taktika ne pie kā laba nenovedīs. Šeit gribu uzsvērt, ka futbolā, nonākot vadībā mača otrajā daļā, patiešām var mainīt taktiku un spēlēt otrā numura lomu, taču tādā gadījumā, tiekot pie bumbas, vienalga jāsaglabā pretspēle, jābūt bīstamiem, jātur sasprindzinājumā pretinieku aizsardzība – proti, jābūt tā, ka, otrajam numuram iegūstot bumbu, ir iespējas ātri izveidot cerīgu prettriecienu (piemēram, trīs pret četri vai tamlīdzīgi), jābūt veiklai pārejai pretinieka laukuma pusē.

Kā „otrā numura” taktiku izpildīja mūsējie? Lieku pēdiņās „otro numuru”, jo patiesībā tā bija vienkārši trula atsišanās bez jebkādas pretspēles. Bezmaz vai - 10 vīri savu vārtu tuvumā un viens bezjēdzīgi ganās pa priekšu. Latvijas izlasei tiekot pie bumbas, austrieši sāka loģisku presingu, bet mūsu spēlētājam atlika vien triekt bumbu uz priekšu (jo visi savējie taču tepat blakus pie vārtiem - saspēlēties bīstami!), kur vienīgajam uzbrucējam nebija nekādu variantu pret 3-4 austriešiem. Ko darīja pretinieks? Bet loģiski, ka tas nejuta nekādu bīstamību no mūsu komandas, tādējādi savos uzbrukumos jutās komfortabli, nebaidoties momentu veidošanā izmantot lielu skaitu spēlētāju (arī aizsargus), jo par savu vārtu drošību taču varēja neuztraukties. Atsišanās taktika varbūt nav tā sliktākā pēdējās pāris minūtēs, bet pusstundu pret puslīdz meistarīgu izlasi šādi noturēties ir grūti. Ir jāsaglabā kāda atzīta futbola formācija (5-4-1, 5-3-2, 4-5-1, nu kaut vai 6-2-2), nevis jāatrodas ar 10 spēlētājiem sava soda laukuma tuvumā, kad pretinieks uzbrūk pozicionāli. Vajadzēja likt saspringt austriešiem vēl laukuma vidū (nav viņi spāņi, kuriem tas nebūtu šķērslis), nevis automātiski atkāpties. Galu galā, pirmajās 60 minūtēs paši taču pierādīja, ka var spēlēt cienījamu futbolu pret Austriju – kāpēc tā jāatdodas beigās un jāizlej grūtā cīņā sasmeltais?

Iespējams, izklāstīju pašsaprotamas futbola lietas, taču, ja tās netiek realizētas, tad par to ir jārunā.

Spēlētāju individuālo sniegumu nevērtēšu, vien izteikšu neizpratni, ka abu pirmo divu vārtu zaudēšanā (abos gadījumos pēc soda sitieniem) daļēji vainojami futbolisti, kas uznāca laukumā uz maiņu – Perepļotkins un Tarasovs. Šie svaigie spēlētāji 2-3 minūtes pēc savas uznākšanas izdarīja absolūti nevajadzīgus pārkāpumus situācijās, kad nekas bīstams pie mūsējo vārtiem neveidojās. Pārlieku lielā vēlme palīdzēt? Ko lai saka, jābūt aukstasinīgākiem. Lai nebūtu tikai negatīvais: Vaņins - tā ir TOP klase!

Kopumā ņemot, palieku gan pie sava, ka lielākā valstsvienības problēma joprojām ir nepietiekamā spēlētāju atlase (dažās pozīcijās tiešām nav absolūti nekādas izvēles; joprojām ir maz augstā līmenī spēlējošu futbolistu), taču arī ar šiem ierobežotajiem resursiem atsevišķos gadījumos (kā vakar) ar pareizu taktiku var izspiest labāku rezultātu. Taktikas ziņā vakar kļūdījāmies, taču kopumā izlases spēlē saskatu pozitīvas tendences – komandā ienāk jaunas asinis, sniegums pamazām uzlabojas. Ar visu briesmīgo pēdējo pusstundu Latvijas izlases zaudējums pret Austriju (pat bez Gorkša, Lukjanova, Verpakovska), manuprāt, bija daudz cerīgāks nekā pirms gada piedzīvotās neveiksmes pret horvātiem (0:3, sitieni 5:17, rāmī 1:8), grieķiem (0:1, sitieni 1:17, rāmī 0:7). Progress ir, tiesa, vēl tāls ceļš ejams, lai atkal varētu sākt cerēt uz iekļūšanu kādā no finālturnīriem.