Stojanovičs: "Ne brīdi man nav bijis sajūtas, ka būtu zaudējis izlases ģērbtuvi"

- Arī atlases cikla pēdējās divās spēlēs sagaidu smagu mačus, jo pretī būs divas komandas, kuras vēl cīnās par otro vietu grupā – arī Slovēnijai vēl ir teorētiskas cerības. Ceru, ka spēlētāji ieradīsies motivēti, kādi bija arī iepriekšējā nometnē. To saku tādēļ, ka Virslīga lēnām finišē. Ceru, ka šīs nedēļas nogales laikā nebūs nekādu savainojumu vai citu pārsteigumu. Tajās dažās mazliet pozitīvajās lietās, kuras rādījām, īpaši pret Izraēlu, mums ir jāturpina progresēt.

- Kādēļ nav Rakela un Karašauska?
- Vairāku iemeslu dēļ. Rakelam ir kādas problēmas klubā, viņi viņam deva brīvu telpu, un viņš nav trenējies 14 dienas. Savukārt Karašausks jūt sāpes.

- Klasiskais jautājums par Ontužānu: ko viņš dara? Klubā viņš joprojām nespēlē.
- Paredzu, ka nākamais jautājums būs par Vaņinu: katru reizi atkārtoju vienas un tās pašas lietas. Viņš nespēlē. Jā! Taču viņš treniņu, darba, fiziskās formas ziņā atrodas tādā sistēmā, kādā es gribētu, lai būtu vairāk mūsu spēlētāju. Un pēdējā laikā viņš trenējās kopā ar [Minhenes "Bayern"] pirmo komandu, nevis otro. 70% treniņu viņš ir kopā ar pirmo komandu. Tagad, kad viņiem klubā notiek pārmaiņas [no amata tika atbrīvots galvenais treneris Niko Kovāčs – A.S.], viņš uzskata, ka ir diezgan tuvu pirmajai komandai. Redzēsim, kas notiks un kurš būs "Bayern" jaunais treneris. Par Ontužānu sacīju jau pirmajā preses konferencē un nepārtraukti atkārtoju, ka es skatos nākotnē un jau gatavojos nākamajam septembrim.

Mana filosofija ir pēc iespējas vairāk dot spēles laiku tiem puišiem, kuri šo komandu vadīs nākamajā septembrī. Ja paskatāmies sarakstā, tajā ir 12 vai 13 spēlētāji, kuri ir vecumā līdz 25 gadiem. Droši vien jaunākā komanda šajā kvalifikācijā. Turklāt diviem spēlētājiem ir mazāk par 20 gadiem. Skatos uz plašāku ainu, tādēļ šeit ir gan Ontužāns, gan arī kāds cits spēlētājs. Pirms uzdodat nākamo jautājumu, vēl viena lieta. Skatoties uz Ontužānu, redzu līdzību ar vienu puisi, vienu spēlētāju, kuru trenēju Slovēnijā. Viņš pēc ilgiem gadiem ir atgriezies Slovēnijas izlasē. Tas ir Hariss Vučkičs [27 gadus vecs uzbrūkošais pussargs no Nīderlandes "Twente" – A.S.]. Kad viņam bija tikai 15,5 gadu, devu viņam iespēju spēlēt Slovēnijas augstākajā līgā [Stojanovičs tolaik trenēja "Domžale" – A.S.], bet 18 gadu vecumā uzaicināju viņu uz Slovēnijas izlasi. Pēc tam viņš pievienojās Ņūkāslas "United" un bieži iedzīvojās savainojumos. Redzu līdzības, jo arī viņam tas bija izšķirošs periods, jo viņš varēja izvēlēties spēlēt Bosnijas un Hercegovinas izlasē. Mums situācija nav tāda pati, taču izvēle bija arī Danielam – starp Latviju un Vāciju.

- Pareizi uzminējāt nākamo jautājumu: tas būs par Vaņinu. Viņš ir piepildījis savu mērķi par 100. spēli izlasē. Vai viņa nākotne jau ir skaidra?
- Izlemsim pēc šīs nometnes, par viņa nākotni noteikti runāsim arī ar viņu pašu. Kā jau teicu, gribētu dot iespēju arī citiem. Un, iespējams, Vaņinam izlasē varētu tikt kāda cita loma. Tas būs atkarīgs no tā, kā viņš pats redzēs savu nākotni. Atkārtošu, ka pie durvīm klauvē arī jaunie vārtsargi. Vienreiz tika izsaukts arī Lazarevs, un viņš noteikti tiks izsaukts atkal.

- Esat teicis, ka agrāk Latvijas izlases problēmas bieži apspriedāt ar LFF prezidentu Kasparu Gorkšu, kura amatā vairs nav. Ar kuru tagad kontaktējaties un apspriežat šīs lietas?
- Pēc tam, kad tas notika, nekavējoties runāju ar ģenerālsekretāru [Edgaru Pukinsku]. Mums ir bijušas divas tikšanās, un tādas noteikti būs arī nākotnē. Pēc pēdējās spēles plānojam lielāku tikšanos, kurā droši vien būs arī valdes locekļi. Citādi par izlasi runāju ar sporta direktoru [Daini Kazakeviču], ar kuru nepārtraukti esam saziņā.

- Vai ģenerālsekretārs ir izvirzījis jaunus mērķus?
- Nē, līdz šim runājām tikai par to, kas ir jāizdara šajās divās spēlēs un kāda ir vīzija nākotnei. Konkrētākas sarunas būs pēc pēdējās spēles. Federācijā šobrīd ir neparasts stāvoklis, un pat, ja es vēlētos, skaidru atbilžu šobrīd nav. Vispirms pabeigsim šīs divas spēles, tad skatīsimies tālāk.

- Kurā spēlē izcīnīt pirmos punktus būs reālāk?
- (Iesmejas) Ļoti grūts jautājums. Darām visu, ko šobrīd varam izdarīt. Jāapzinās un jābūt reālistiem [kādā situācijā esam]. Nezinu, varbūt vieglāk būs pret Austriju, ja Austrija uzvarēs pirmajā spēlē un jau būs tikusi tālāk. Slovēnijā mūs gaida smags uzdevums, jo Slovēnija ir zaudējusi divās spēlēs pēc kārtas un piecos mačos piedzīvojusi trīs zaudējumus: viņi būs ļoti motivēti. Labi pazīstu treneri, labi pazīstu viņu spēlētājus, viņiem tā būs pēdējā spēle mājās. Slovēnijai ir trīs četri spēlētāji, kuri spēlē Čempionu līgā, un trīs spēlētāji no Eiropas līgas. Un Austrijai, protams, būs tāpat. Punkti mums ir jāvāc katrā reizē, kad ir iespējams to izdarīt, taču galvenā ir vīzija un pirmie soļi nākotnei. Šī ir smaga grupa, un mums no tās ir jāpaņem visa iespējamā pieredze, lai nākamgad, kad pretī būs mūsu līmeņa komandas, parādītu labāku sniegumu.

- Angļiem ir jēdziens "ģērbtuves zaudēšana". Vai kādā brīdī jums ir bijusi sajūta, ka šajā ciklā esat zaudējis ģērbtuvi vai zaudējis kāda spēlētāja uzticību?
- Man nav bijis šādas sajūtas. Ja man šāda sajūta būs, tad nekavējoties reaģēšu, runāšu ar prezidentu vai kādu citu. Ir bezjēdzīgi vadīt komandu, ja nav ticības cits citam. Protams, vienmēr būs kāds neapmierināts spēlētājs, vienmēr būs kāds spēlētājs, kurš kaut ko pateiks publiski, utt. – tā ir mūsu darba daļa. Taču es nejūtu, ka man būtu šādas problēmas. Vairāk problēmu mums ir mentalitātes, pieejas, pašpārliecinātības ziņā. Neatkarīgi no kvalitātes: ja būsim pārliecināti un fiziski gatavi, tad varēsim būt konkurētspējīgāki. Taču šobrīd tādi neesam. Ceru, ka tādi būsim nākotnē, tādēļ arī lēnām esmu izkristalizējis spēlētājus, kuri, manuprāt, nākamajā periodā var būt šīs paaudzes līderi.

- Bieži esat pieminējis vīziju un stratēģiju nākotnei. Izlases iepriekšējais treneris Miksu Pātelainens aizejot sacīja, ka federācijai nav vīzijas. Vai jūs tādu redzat?
- Jā, ļoti loģisks jautājums. Runāju par savu vīziju laukumā. Ar izlašu treneriem nepārtraukti runājam par vīziju, kas ir saistīta ar mūsu darbu, spēles modeli, spēles sistēmām, izlašu kultu. Ir vajadzīga kopīga vīzija, vienota vīzija nākotnei. Iespēlēt jauniešus, spēlēt pēc vienas vai otras sistēmas. Par to jau esmu runājis ar ģenerālsekretāru, un mums par to ir kopīgi jārunā augstākā līmenī – ar visām iesaistītajām personām federācijā, lai mēs visi atrastos uz vienas lapas. Es runāju vairāk par vīziju laukumā, bet svarīgi ir arī tas, kā federācija vēlas un saredz futbola nākotni Latvijā, kā strādāt ciešāk ar klubiem – esmu runājis ar klubu prezidentiem un pārstāvjiem. Ir jāatrod labāka komunikācija, lai katrs nebūtu pats par sevi.

- Vai LFF zina, ko tā vēlas?
- Es lāga nezinu, taču, ņemot vērā visu informāciju un sarunas, domāju, ka ir jāatrod kompromiss par daudzām lietām. Ir jāsēžas pie galda un jāvienojas, kas ir labākais nākotnei. Ir diezgan skaidrs, ka šādā veidā ir grūti dabūt labu rezultātus. Allaž runājam par "Euro 2004", par labiem rezultātiem pret komandām, kurām tagad zaudējam. Taču aizmirstam, ka virkne komandu, kuras pirms 5-10 gadiem bija zemāk par Latviju, ir jūtami progresējušas un daudzos aspektos kāpj arvien augstāk. Darba ir daudz, un izlases galvenais treneris – vai tas būtu es, iepriekšējais treneris vai kāds cits – nevar to paveikt vienatnē. Tas viss ir atkarīgs no darba klubos, spēlētāju fiziskās gatavības un daudz kā cita. Izsaucot es varu tikai cerēt, ka spēlētāji ieradīsies labākajā formā un ar lielu motivāciju, jo trīs dienu laikā daudz nevar izmainīt. Ja viņi nebūs tādā formā, kādā vēlamies, tad šādā līmenī cīnīties būs grūti. Te ir ātrāki, stiprāki spēlētāji.

- Papildinot jautājumu par ģērbtuves zaudēšanu: varam sacīt, ka tagad mums ir vienota komanda, kurā spēlētāji uzticas cits citam un treneriem un treneri uzticas spēlētājiem?
- Kas attiecas uz to, vai treneri uzticas spēlētājiem: es neizsaukšu spēlētājus, kuriem neuzticos. Vai spēlētāji uzticas treneriem: tas nav jautājums man. Es teikšu, ka jā, bet varbūt tā nav tiesa. Iespējams, kāds kādam neuzticas, jo nespēlē pietiekami daudz, taču tā nav tikai šeit, tā notiek visur. Kad nav rezultātu, visiem ģērbtuvē ir savs viedoklis. Un ne tikai spēlētājiem. Pēc pieredzes zinu, ka gudri mēdz būt arī ekipējuma menedžeri, ārsti, arī fizioterapeiti zina, kā būtu labāk. Sākumā redzēju, ka starp spēlētājiem ir grupējumi, ir atšķirīgs uzticības līmenis, pastāv kaut kāda greizsirdība. Tādēļ lēnām mums ir jāizkristalizē spēlētāji, kuriem ir viena vīzija, kuri cits citam uzticas un cits par citu cīnīsies.

Varbūt pašreizējais sastāvs šajā ziņā vēl nav maksimālais variants, redzēsim. Man diemžēl nav laika, lai kā kluba treneris varētu viņus redzēt katru dienu, kuram ar kuru ir labākas attiecības, kāds kuram ir raksturs, personība un mentalitāte. Dažu spēlētāju personības apgūstu joprojām. Kļūdas var gadīties. Vari uzticēties kādam, kurš beigās tevi apmuļķo. Reizēm tā notiek. Es neesmu gudrākais cilvēks pasaulē, arī es varu kļūdīties. Cik gan bieži dzīvē gadās, ka ar savu sievu dzīvo 20 gadus, domā, ka viņu pazīsti, bet beigās izrādās, ka viņu vairs nemaz nepazīsti. Tāpat ar labākajiem draugiem. Tas viss ir progresa process, un tavs jautājums šajā brīdī ir pilnīgi atbilstošs.

Šī varbūt ir izšķirošā problēma: kā atrast īsto spēlētāju grupu. Veidojam gan individuālās, gan kopīgās sarunas, lai redzētu, kādas ir viņu attiecības. Tomēr nometnē man tam laika ir tikai trīs četras dienas, izlasē tam ir nepieciešams vairāk laika. Atrast īsto ķīmiju, harmoniju un hierarhiju ir ļoti grūts darbs. Visur. Jebkurā darba vidē, arī jūsu pašu. Un īpaši šādā. Ceru, ka lēnām eju pareizajā virzienā. Cilvēkos vienmēr redzu to labāko. Gan spēlētājos, gan arī šajā telpā jūsos, gan arī ārpusē. Es tā esmu audzināts, un šādi es skatos uz pasauli. Par cilvēkiem nedomāju, ka viņi var būt slikti, bet viņi var tādi būt. Arī spēlētāji – tik bieži viņi var tevi piemānīt. Mūsu darbs ir pēc iespējas drīzāk atrast pareizo grupu.

- Otrajā spēlē pret Austriju laukuma kvalitāte varētu būt ļoti slikta.
- Jā, spēle notiks 19. novembrī, var būt arī sniegs. Grūti teikt, vai tā mums varētu būt priekšrocība. Būs jāpieņem realitāte, kādi apstākļi tobrīd būs, un pēc iespējas labāk jāadaptējas situācijai. Mana vēlme no paša sākuma bija spēlēt "Skonto", nevis "Daugavas" stadionā, jo tas ir cits stadions ar citu atmosfēru. Jāadaptējas būs jebkādiem apstākļiem: vai tas būs sniegs, lietus vai dubļi laukumā. Nedomāju, ka Ļubļanā varētu būt līdzīgi, jo tur ir labs apsildāmais laukums.

- Pieminējāt tikšanos ar klubiem. Vai ir bijusi tikšanās ar "Ventspils" prezidentu, jo redzam, ka labāko trijnieka komandai izlasē jau ilgāku laiku nav neviena spēlētāja.
- Taču tas nenozīmē, ka es šos spēlētājus nepētu. Manā prātā ir divi spēlētāji no "Ventspils", bet diemžēl viņi visu laiku spēlē citās pozīcijās: esmu drusku apjucis, un man viņi ir jāpapēta vēl. Nerunāju ar "Ventspils" prezidentu, bet iepriekš runāju ar "Ventspils" treneriem. Man ir informācija par "Ventspili". Arī "Jelgavā", "Valmierā" ir interesanti puiši, bet es cenšos būt pēc iespējas objektīvāks. Esmu izlēmis šo ciklu pabeigt ar šo spēlētāju kodolu, bet redzēsim, kā būs nākamajā gadā. Divi "Ventspils" spēlētāji ir manā blociņā, un ceru, ka viņi sāks spēlēt savās pozīcijās. Un tas attiecas ne tikai uz viņiem. Saprotu, ka ir problēmas ar savainojumiem, bet, piemēram, Tobers trīs spēles aizvada vidējā līnijā, tad četras spēles – aizsardzības centrā un tagad trīs spēles kā labās malas aizsargs. Kamešs tad spēlē kā kreisais pussargs, bet pēdējās trīs spēles – kā kreisais aizsargs. Virslīgā tomēr nav tāds pats temps kā izlašu līmenī.

Latvijas izlase

+šogad vēl svinēs dzimšanas dienu