Viedoklis: Vai rāpsimies ārā no purva vismaz pret Fēru salām un Andoru?

Normālā futbola valstī šis būtu laiks, kurā jāvērtē izlases futbolistu forma, jāpalūkojas uz viņu veikumu klubos, jāuzslavē vai jāapšauba galvenā trenera sastāva izvēle, jāmin iespējamais pamatsastāvs un taktika un galu galā jāanalizē arī pretinieki. Tomēr Latvija laikam nav normāla futbola valsts. Un visu nejēdzību fonā ir tik grūti saņemties, atrast motivāciju darīt augstākminētās lietas. Tāpat vairumu lasītāju tas arī sevišķi neinteresēs – viņi gluži vienkārši grib asinis, nevis klausīties par futbola niansēm. Un ne bez iemesla.

Turklāt par šīm sastāva, pretinieku u.c. tēmām Sportacentrs.com slejās ir tik malts pirms katras no iepriekšējām deviņām spēlēm, bet, kad tu saņem nevis pļauku, bet reālu bliezienu pa seju, proti, deviņus zaudējumus pēc kārtas, tad rūk jau tā nedaudzās iedvesmas paliekas kaut ko rakstīt un spriedelēt. Iedomājos, cik grūti šai situācijā ir tiem, kam ar savām rokām šī sērija jāpārtrauc (futbolistiem, treneriem), bet, kā jau pareizi atzīmēja Valērijs Šabala, paši šo putru ievārījuši, pašiem tā jāstrebj un žēlabām te nav vietas.

Un tomēr, slāpējot negatīvās sajūtas, sakostiem zobiem nedaudz ielūkosimies, kādā stāvoklī šobrīd ir izlase un ko varam prasīt no tās šajās divās spēlēs.

Kad Marians Pahars pirms nedaudz vairāk nekā gada izsauca 24 kandidātus uz cikla pirmo spēli pret Andoru (vienlaikus tā arī ir izlases pēdējā uzvara – 2016. gada 6. septembrī), starp viņiem bija 13 leģionāri, tostarp no ļoti respektējamām līgām vai, citiem vārdiem sakot, acīmredzami labākām līgām nekā Virslīga. Tagad viņu skaits samazinājies līdz septiņiem, bet vēl trakāk ir, ja paanalizē kvalitāti.

Uzbrukuma līderis Šabala nāk uz maiņu Polijas otrajā līgā, Maksimenko Austrijas Bundeslīgu nomainījis pret Polijas Ekstraklases vienu no pastarītēm, Vladislavs Gabovs tikai nupat iekārtojies Kiprā (pēdējā laikā bieži novērots, ka jaunā ārzemju klubā sākums mūsējiem ir puslīdz cerīgs, bet ar laiku…). Atskaitot vārtsargu pozīciju, no leģionāriem daudz un labā līmenī vēl spēlē Igors Tarasovs un Dāvis Ikaunieks. Un Vladimirs Kamešs, kurš nav izsaukts.

Latvijas izlases leģionāri un Kamešs

Vieta - mūsu futbolista pārstāvētās komandas vieta un kopējais komandu skaits.
Kārtas - nospēlēto kārtu skaits attiecīgajā čempionātā.
Sp. - mūsu futbolista nospēlēto spēļu skaits.
Pamatā - mūsu futbolista spēļu skaits pamatsastāvā.
% - cik procentos spēļu mūsu futbolists šai sezonā čempionātā bijis pamatsastāvā.
* - Šabala ieradās komandā, kad divas kārtas jau bija nospēlētas, attiecīgi % rēķināts no 9, nevis 11 spēlēm.

Neapšaubāmi 2017. gada Virslīga ir daudz naudīgāka nekā tas bija pēckrīzes gados un līdz pat 2015. gadam. Tieši ar “Riga” un RFS ienākšanu Virslīgas dīķis pārtapis par ezeru, kurā, piemēram, tādam desmitgadu stabilitātes garantam kā FK “Ventspils” paliek smagi. Tomēr grozi kā gribi – arī šogad titulam pretī traucas ne līdz galam saprotamais Jūrmalas “Spartaks”, bet Eirokausos šovasar Virslīgas klubu starts bija vājš.

Kur meklēt optimismu par Latvijas izlasi? Visbiežāk dzird (arī es to esmu teicis), ka “sliktāk jau nav iespējams, tātad kādā brīdī jāsāk kļūt labāk”. Vai ir priekšnoteikumi, lai kļūtu labāk? Vai ir pamatīgas neizmantotas sastāva rezerves, neskaitot vienu divus izņēmumus? Vai izlasi vada neprasmīgs treneris (kaut gan simto reizi jāatkārtojas, ka LFF vadības lēmums šai sakarā bija izcili drausmīgs)? Uz šiem jautājumiem sliecos atbildēt ar “nē”. Lai gan tai pašā laikā, runājot par Latvijas futbolistu klubu karjerām, ātri daudz kas var mainīties. Ja jau kaut vai pēdējā gada laikā tik ātri noripojām uz leju (lasi: pieprasījums pēc mūsu futbolistiem ārzemēs sasniedzis zemāko punktu daudzu gadu laikā), tad noteikti ir iespējams tikt otrā virzienā. Vai arī tomēr cerēt uz Virslīgas sportiskā līmeņa augšanu, Rīgas lielklubu stabilitātes vairošanos. Ar cerībām pavasarī jāgaida LFF ikgadējais kongress, kas arī var ieviest lielas izmaiņas Latvijas futbola dzīvē.

Tomēr šobrīd tomēr vairāk par īstermiņu – spēlēm pret Fēru salām un Andoru. Lai kādā stāvoklī būtu izlase, šīs divas spēles ir iespējams uzvarēt. Ne tāpēc, ka Latvijas komanda pēkšņi parādītu kaut ko vairāk nekā tā objektīvi spēj, bet tāpēc, ka pretinieces ir no zema plauktiņa. Vēlreiz jāatgādina, ka Fēru salas un Andoru nevajadzētu mest vienā maisā – lai gan abās šajās pundurvalstiņās iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā 80 tūkstoši, salinieku komanda ir spēcīgāka. Gan tabulā tai divreiz vairāk punktu nekā Andorai, bet, galvenais, sastāvs labāks.

Kamēr Andoras izlasē pamatā spēlē pusprofesionāļi, Fēru salu komandā, piemēram, pēdējā mačā pret Andoru [1:0] pamatsastāvā izgāja pa spēlētājam no Norvēģijas un Dānijas Superlīgas, trīs spēlētāji no Islandes čempionāta (tostarp vārtsargs pārstāv čempioni), pa spēlētājam no Dānijas otrās līgas un Norvēģijas trešās līgas, kā arī četri Fēru salu čempionāta futbolisti. Turklāt tieši uz spēli pret Latviju pēc savainojumu sadziedēšanas ierindā atgriezušies vēl divi ļoti labi futbolisti – Norvēģijas Superlīgas klubu “Molde” pārstāvošais Sonni Ragnars Natestāds un Dānijas Superlīgas klubu “Horsens” pārstāvošais Hadlurs Hansons. Tā ka, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, Fēru salu, kurām kandidātu sarakstā kopā 10 leģionāri (pret mūsu septiņiem), klubu pārstāvniecība izskatās aptuveni tikpat spēcīgi, ja ne spēcīgāk, nekā Latvijai.

Fēru salu izlases leģionāri (iekļauti tie, kas bija pamatsastāvā pēdējā mačā un abi no traumas atgriezušies spēlētāji)

* - Joensens 2016./17. gada sezonu noslēdza Dānijas otrajā līgā, bet uz Islandes čempionātu pārcēlās vasaras beigās, kad Islandē sezona ritēja pilnā sparā. Attiecīgi procents rēķināts tikai par laiku, kurā viņš bija Islandē.
** - Natestāds un Hansons, kā jau minēts, bija savainoti, Natestāds - ilgstoši.

Ja par Fēru salu vietējo čempionātu, tad šovasar Eirokausos spēļu bilance 2-2-6 un Latvijai mats matā tāda pati bilance! Tiesa, Fēru salām abas uzvaras ČL kvalifikācijas pirmajā kārtā, kurā Latvijas čempione nepiedalījās (potenciāli būtu labas iespējas iekrāt uzvaras) augstāka reitinga dēļ. Mums pa vienai uzvarai pret Ziemeļīrijas un Lietuvas klubiem, kā arī pa neizšķirtam pret Islandes un Kazahstānas klubiem, bet Fēru salu klubiem abas uzvaras Čempionu līgas kvalifikācijas pirmajā kārtā pār Kosovas čempioni, bet pa neizšķirtam pret Islandes (tā pati “Víkingur” Čempionu līgā) un Zviedrijas komandām.

Šie salīdzinājumi parāda, ko esam noripojuši līdz stāvoklim, kurā nekādi nevaram skatīties uz Fēru salām vīzdegunīgi no augšas. To nevarētu darīt pat tad, ja pirms gada nebūtu 0:2 (kaut tāpat uzskatu to par kaunpilnu zaudējumu).

Neskatoties uz šiem neglaimojošajiem salīdzinājumiem, tas nemaina faktu, ka Fēru salām kopš sensacionālās grieķu uzveikšanas 2015. gada vasarā oficiālajās 12 spēlēs vienīgās uzvaras ir pret Latviju Rīgā (2:0) un Andoru mājās (1:0). Vairāk nekā mums, taču Latvijas zaudējumu sērija nav normāla situācija, bet gan īsta katastrofa. Matemātiski parēķināsim, kāda bija bukmeikeru noteiktā varbūtība, ka Latvija zaudēs visas deviņas pēdējās spēles.

Varbūtība: balstoties uz pirmsspēles koeficientiem, varbūtība (noapaļojot līdz pilnam procentam), ka uzvarēs Latvijas pretiniece.
m/v - mājās vai viesos.

Varbūtība zaudēt konkrētās deviņas spēles pēc kārtas bija 0.77%, respektīvi, tam bija jārealizējas 1 no 130 nosacītu mēģinājumu reizēm! Šeit svarīgi piebilst, ka koeficientos jau bija ņemtas vērā iepriekšējās Latvijas izlases neveiksmes (koeficienti uzreiz pēc izlozes noteikti bija kaut cik labvēlīgāki Latvijai), bet tik un tā bukmeikeri neticēja, ka ar mūsu izlasi var notikt kas tāds. Pat atskaitot pārbaudes mačus pret Gruziju un Igauniju, sanāk 3.96%. Citiem vārdiem, 1 no 25 nosacītu mēģinājumu reizēm pēc uzvaras Andorā bija jāizkrīt septiņiem zaudējumiem nākamajās septiņās spēlēs tieši PK2018 kvalifikācijā. Un pat aizmirstot par klupienu pret Fēru salām Rīgā, bija 21% varbūtība, ka zaudēsim visas sešas spēles pret spēcīgajām Ungāriju, Portugāli un Šveici (pa divām reizēm katrai). Jo futbolā vājākam komandām vienmēr ir pietiekami normālas iespējas nezaudēt. Vēl citiem vārdiem formulējot, tas viss parāda, ka, lai gan Latvijas izlases materiāls šobrīd ir ar acīmredzami zemu konkurētspēju, punktiem tabulā bija jābūt vairāk un Fēru salu izlasei būtu jābūt aiz mums.

Tāpat, atgriežoties pie Latvijas un Fēru salu sastāvu salīdzināšanas, jāņem vērā, ka virkne mūsu izlases spēlētāju ar Virslīgas pierakstu ir ar salīdzinoši bagātīgu klubu karjeru azotē un ir spēlējuši cienījamā līmeni. Kaspars Gorkšs spēlējis Anglijas Premjerlīgā un citur, Kaspars Dubra vēl nesen spēlēja Baltkrievijas flagmanī BATE (tostarp apostīja gaisu ČL grupu turnīrā), Aleksejs Višņakovs un Oļegs Laizāns spēlējuši gan Polijas Ekstraklasē, gan Krievijas otrajā līgā, tas pats Kristians Torress ir vairākas sezonas pavadījis Azerbaidžānā, Eduards Višņakovs ir sitis golus gan Polijas Ekstraklasē, gan Beļģijas augstākajā līgā. Fēru salu džekiem tas ir pavisam citādi - tie, kas šobrīd spēlē kādā no Fēru salu klubiem, savās mājās arī pavadījuši visu vai gandrīz visu karjeru un ir uzskatāmi par pusprofesionāļiem. Un Fēru salas, lai gan spēlē cienījami, nav spējīgas nokomplektēt pilnu pamatsastāvu tikai ar profesionāļiem.

Tāpēc arī kopējais secinājums ir, ka, pat atrodoties šādā bedrē, Fēru salās mērķis uzvarēt ir vairāk nekā izpildāms un, ņemot vērā Latvijas izlases drausmīgo zaudējumu sēriju, varam to nosaukt pat par pienākumu. Protams, neloloju ilūzijas, ka, spēlējot viesos oktobrī drēgnajās Fēru salās pret “uzbudinātu” komandu (Fēru salas kvalifikācijas turnīros nekad nav apsteigušas grupā vairāk par vienu komandu, bet tagad var apsteigt uzreiz trīs, Ungāriju ieskaitot, un izcīnīt augsto trešo vietu) pretinieku fanu klātbūtnē uz mākslīgā seguma laukuma, tiks demonstrēts skaists futbols – šai gadījumā “piedosim” arī samocītu sniegumu, priekšplānā izvirzot rezultātu.

Mājās pret Andoru gan līdzjutēji drīkst pieprasīt ne tikai trīs punktus, bet arī sakarīgu un uzbrūkošu(!) sniegumu. Andora kaut ko spēj savā laukumā īpatnējajā stadionā, bet viesos tā ir visnotaļ bezcerīga - kvalifikācijas turnīru ietvaros andoriešiem kopš debijas 1998. gadā izbraukuma 50 spēlēs tikai viens neizšķirts (2005. gadā Maķedonijā) un 49 zaudējumi! Ar vienu vārtu starpību (tātad cienījami) no 49 reizēm Andora viesos zaudējusi tikai katru septīto reizi jeb septiņas reizes - Igaunijā (2000.), Bulgārijā (2002.), Armēnijā (2005.), Igaunijā (2007.), Slovākijā (2011.), Maķedonijā (2011.), Fēru salās (2017.).

Ja tomēr arī šis divas spēles Latvijai būs nesekmīgas, tad… es pat nezinu, kas tad. Bezcerība kvadrātā. Aleksandrs Starkovs pirms šīm divām spēlēm preses konferencē un treniņos izskatījās manāmi saspringts un nevēlējās daudz runāt, liekot saprast, ka reizi par reizēm ir jāizdara darbs laukumā, nevis jāpļāpā. Tāpat Petrovičs ļoti lūdza līdzjutēju un mediju atbalstu šajā brīdī. Godīgi sakot, pacietības kredīts jau sen, sen ir ievērojami pārtērēts, bet, cienot viņa pagātnes varoņdarbus un galu galā valstsvienību kā tādu, – sarauj, Latvija!