Kazakevičs: "Momentu daudz, bet lielais jautājums joprojām ir realizācija"

Kazakevičs: "Spēle, kā jau paredzējām, nebija vienkārša. Neskatoties uz to, ka mums bija diezgan liels pārsvars, pirmajā puslaikā neizdevās realizēt vairākas ļoti labas vārtu gūšanas epizodes, arī otrā puslaika sākumā. Pirmām kārtām gribu pateikt puišiem paldies par to, ka brīdī, kad spēles scenārijs kļuva mazliet nervozāks un pretinieki izlīdzināja rezultātu, mēs turpinājām to spēli, par kuru bijām vienojušies. Un skaidrs, ka esmu priecīgs par to, ka izdevās gūt otros un trešos vārtus un uzvarēt. Kvalitātes ziņā, domāju, aizvadījām diezgan labu spēli, bet vārtu guvumi nedevās viegli. To arī gaidījām – gan tādēļ, ka ir psiholoģiskais spiediens, gan tādēļ, ka pretinieks aizsargāsies lieliem spēkiem un nebūs viegli uzlauzt viņu aizsardzību. Lai gan domāju, ka šādai spēlei izveidojām diezgan daudz momentu. Lielais jautājums joprojām ir realizācija."

Tas, ka 80. minūtē rezultāts vēl bija 1:1, vairāk bija likumsakarība vai nejaušība – mums tikai neveicās vai līmeņu atšķirība nav tik liela, lai mēs būtu vadībā?
Kazakevičs: "Ja skatāmies spēles scenāriju, mūsu pārsvars bija diezgan ievērojams, viņiem nebija pārāk daudz vārtu gūšanas situāciju. Bet pārsvaru, manuprāt, var nodemonstrēt tikai un vienīgi ar vārtu guvumiem, jo futbolā citādi neko nemēra. Ja tobrīd rezultāts bija 1:1, tad pretinieks sekmīgi tika galā ar mūsu piedāvātajiem izaicinājumiem. Man nav precīzas atbildes. Tas, ka uzvarējām, nozīmē, ka beidzot esam to nopelnījuši un guvuši savus vārtus, bet, kā jau pareizi minēji, 80. minūtē bija 1:1 un spēle nedevās vienkārši. Nevaru viennozīmīgi pateikt ne to, ka tā bija likumsakarība, ne to, ka tā bija nejaušība, bet gribu pateikt to, ka mums vēl ir ļoti jāprogresē – ja izveidojam lielu momentu skaitu, mums atbildīgāk jāpieiet momentu realizācijā. Atbildīgāk! Ne katrā spēlē arī pret tāda līmeņa pretinieku izdosies izveidot tik daudz momentu. Šoreiz neizdevās spēli aizvadīt mierīgāk un vadību spēles gaitā iegūt pārliecinošāk."

Momentu realizācijā problēma ir tikai noslēguma sitienā vai citreiz arī pēdējā piespēle vai pieņemtais lēmums nav bijis līdz galam kvalitatīvs? Un atgriežamies pie ātri izlaistās vadības tēmas – šīs spēles kontekstā tā ir nejaušība, bet ilgtermiņā tā jau ir likumsakarība.
Kazakevičs: "Ja viena komanda ielaiž vārtus, tā metas atspēlēties. Te bija tālais auts, tālā piespēle, divcīņa soda laukumā – tādās situācijās pārkāpums var notikt. Kas attiecas uz realizāciju, gribu teikt, ka bija iespēja mazliet labāk sagatavot atsevišķus momentus uzbrukuma trešdaļā – tos veidot mazliet citādi, lai nokļūtu dinamiskākās epizodēs. Reizēm, kad pretinieku aizsardzība jau bija sagriezta ar seju pret saviem vārtiem, pārāk meklējām variantus aizsardzību uzlauzt caur centra zonu, kur bija pārāk daudz spēlētāju. Kad pretinieku līnija bija augstāk, mums bija uzstādījums, tendence spēlēt ar tālajām, vertikālajām piespēlēm, bet uzbrukuma trešdaļā vajadzēja izdarīt vairāk centrējumu. Var atbildēt, ka bija 50%-50%: bija momenti, kur realizācija piekliboja kvalitatīvāka tehniskā izpildījuma dēļ, bet bija arī tādi momenti, kuros varējām uzbrucējiem izkārtot labākas epizodes."

Cik grūta bija izšķiršanās sākt ar diviem gariem uzbrucējiem, kas jūsu vadībā nav ikdiena? Un, Vladislav, kā juties tandēmā ar Robertu Uldriķi?
Kazakevičs: "Izvēle šoreiz nebija grūti, jo pie tās sastāva kompozīcijas, kādu gatavojām, redzējām, ka gan Vladislavs, gan Roberts ir labā formā un arī Raimonds [Krollis] ir pietiekami labā formā. Tādēļ mums bija trīs uzbrucēji, kas deva iespēju spēlēt ar diviem un ar vēl vienu spēli pastiprināt. Un gribētu atzīmēt ne tikai Vladislava divus vārtus un Roberta darbu uzbrukumā, bet arī to, ka viņi veica ļoti lielu darba apjomu, lai izdarītu spiedienu uz pretinieku aizsargiem un neļautu viņiem brīvi uzsākt uzbrukumus un sagatavot kvalitatīvas pirmās piespēles. Gan Vladislavs un Roberts, gan pēc tam arī Raimonds parādīja, ka ir labā formā, tādēļ šīs spēles kontekstā izvēle nebija sarežģīta."
Gutkovskis: "Domāju, ka ar Robertu jutāmies ļoti labi un, kā jau treneris teica, pēc tam arī ar Raimondu, jo zinājām, kas mums ir jādara – viens uzbrucējs iet pretī bumbai, otrs iet aiz muguras. Domāju, ka šī saikne neizskatījās slikti, bet varbūt prasītos nedaudz vairāk atvēršanos flangā un drusku vairāk strādāt soda laukumā."

Vai pēdējās 15-20 minūtēs, kad bija jāizšķir spēle, komanda turpināja meklēt pareizās zonas un divcīņas, vai organizētas spēles vietā noguruma dēļ sākās arī maza improvizācija?
Kazakevičs: "Tas bija divi vienā. Kopumā komanda spēlēja organizēti, bet, atkārtošu, uzbrukuma trešdaļā noslēguma fāzē vajadzēja konkrētāk spēlēt caur malējām zonām, skaitliskā pārsvara veidošanu un bumbas nogādāšanu soda laukumā. Ik pa brīdim notika bumbas pārturēšana un piespēles šķērsām laukumam, atpakaļ. Ne līdz galam izdevās gribētais, bet vārti atnāca. Viena lieta ir uzlikt spēles plānu un teikt, ka spēlēsim tā un tā, bet vēl jau pretī ir arī pretinieki, ietekmē arī spēles situācija. Kā saka, bumbas nogādāšana līdz pēdējai trešdaļai ir darbs treniņos trenerim, komandai, bet uzbrukuma trešdaļā bieži vien tas ir arī individuālās meistarības jautājums, gan lai improvizētu, gan lai realizētu momentu, gan lai sagādātu kādu negaidītu darbību pretiniekiem. Tādēļ tas ir divi vienā."

Cik daudz improvizācijas bija tavos otrajos vārtos, kur soda laukumā tika izdarīts diezgan daudz pieskārienu?
Gutkovskis: "Nostrādājām, lai bumba atlektu pie mums un izveidotos vārtu gūšanas situācija. Liels paldies arī Raimondam, kurš varēja sist pats un kurš pamanīja šo epizodi. Viņam arī prasīju, vai viņš gribēja man dot vai tā tikai sanāca, bet viņš pateica, ka gribēja dot un mani redzēja. Tas arī raksturo mūsu komandu – mēs nespēlējam katrs pats par sevi, bet gan darām tā, lai uzvarētu visa komanda. Liels paldies viņam par piespēli, un liels paldies visai komandai, ka nokapājām līdz galam un izrāvām uzvaru."

Vai jau pirms spēles bija lēmums, kurš izpildīs 11 metru soda sitienu? Vai zināji, kur sitīsi, vai reaģēji atkarībā no vārtsarga darbības?
Gutkovskis: "Jā, zināju, kurš sitīs, arī treneris sapulcē teica, ka šodien pie bumbas iešu es. Taču arī laukumā, kad tas sanāca, Jānis [Ikaunieks] man vēl prasīja, kur sitīšu un vai gribu sist. Protams, ka biju pārliecināts un gribēju sist. Redzēju, kur vārtsargs leca, un tikai pirms sitiena izlēmu, kurā stūrī sitīšu, un izpildīju tā, kā arī gribēju."
Kazakevičs: "Komandā ir divi štata sitēji – tie ir Jānis Ikaunieks un Vlads Gutkovskis. Kā trešo iespēju, ja ir maiņas spēles laikā, izskatām arī Raimondu Krolli. Tās ir mūsu trīs opcijas, bet pirmās divas gatavojam arī treniņos. Balstoties uz to, kas notika treniņos, arī pirms spēles bijām skaidri vienojušies. Skaidrs, ka tas citreiz neliedz spēlētājiem pašiem laukumā pieņemt lēmumu, piemēram, ja Vladislavs jūt diskomfortu un nav pārliecināts, viņš drīkst arī deleģēt savus pienākumus citam. Bet mēs no savas puses bijām iedevuši konkrētus uzstādījumus, kurš izpildīs 11 metru soda sitienu, ja tāds būs."

Kroļļa došanās Uldriķa vietā – lēmums, kuru uzbrucēju nomainīt, bija sarežģīts un izvēle bija līdzvērtīga, plānota, jo tieši Vladislavs vēlāk guva uzvaras vārtus?
Kazakevičs: "Ja gribētu justies kā gaišreģis, varētu pateikt, ka Vladu nenomainīju, jo jutu, ka viņš gūs vārtus. Bet īstenībā bija tā, ka Raimonda iziešana laukumā bija plānota, bet lēmums par to, kuru nomainīt, tika izdarīts pēc laukumā un spēles ritējumā redzētā, balstoties uz funkcijām, kuras futbolisti veica laukumā. Redzējām, ka šajā konkrētajā situācijā Vlads ar Raimondu sadarbosies labāk nekā Roberts ar Raimondu. Tas bija apzināts lēmums spēles pēdējām minūtēm."

Vai skatītāju atbalsts bija dzirdams, un vai no trenera pozīcijām bija dzirdami arī saukļi par treneri Daini?
Gutkovskis: "Jā, atbalsts bija dzirdams, un, paskatoties uz tribīnēm, varēja redzēt, ka ir atnācis diezgan daudz cilvēku [spēli apmeklēja 1466 skatītāju – A.S.]. Laukumā bija dzirdams, ka mūs atbalsta – arī tad, kad ielaidām, turpinot mums ticēt. Arī tas varbūt nedaudz palīdzēja iet uz priekšu un gūt vārtus. Šodien bija ļoti patīkama atmosfēra, paldies līdzjutējiem, un cerams, ka sestdien atnāks vēl vairāk un mums palīdzēs."
Kazakevičs: "Skaidrs, ka līdzjutēji tribīnēs iedvesmo gan puišus, gan trenerus, gan komandu kopumā. Vai dzirdēju saukļus par sevi? Nē, biju diezgan koncentrējies spēlei un nedzirdēju tribīnēs notiekošo, bet atbalsts bija jūtams un, kā jau Vlads teica, bija jūtams, ka komandu atbalsta tieši pēc ielaistiem vārtiem. Mums tas ir ļoti būtiski, īpaši tādā stadijā, kāda pašlaik atrodas komanda, kad ne viss uz priekšu kustās tik ātri, kā mums gribētos. Katra šāda uzvara savu skatītāju priekšā ir nopietns dopings un arī nopietna vēlme nākamajā spēlē sagaidīt vēl vairāk līdzjutēju – lai viņi ne tikai atnāktu paskatīties uz kādu pretinieku zvaigzni, bet gan atnākt pafanot par mums, lai mēs pret nopietnu komandu ar lieliem spēlētājiem iegūtu vēl papildus 5% vai 10%, vai 15% izredžu tā iemesla dēļ, ka spēlējam mājās savu līdzjutēju priekšā un viņi mums tic."

Pirmkārt, īsi pirms uzvaras vārtiem bija plānota Stugļa maiņa – ko viņš būtu mainījis? Otrkārt, pirms spēles bija 1-2 spēlētāji zem jautājuma zīmes – vai izdevās pamatsastāvā sūtīt visas primārās izvēles, kuras vēlējies, vai kāds tomēr malā palika traumas dēļ?
Kazakevičs: "Uz pirmo jautājumu – jā, Elvis tika gatavots uzbrukumam un visdrīzāk tiktu mainīts Artūrs Zjuzins jeb viens no diviem balstiem. Vlads ar Elvi tad divatā spēlētu augšējā zonā, bet Raimonds nedaudz dziļāk zem viņiem. Ja runā par sastāva izvēli, jā, manuprāt, izdevās izvēlēties tos spēlētājus, ar kuriem rēķinājāmies. Jautājums bija nevis par traumām, bet gan par pieejamajām iespējām divās pozīcijās, kurās mums bija izvēle starp diviem dažādiem spēlētājiem, un palikām pie tiem variantiem, kurus gatavojām jau kopš nometnes pirmās dienas. Tomēr mazas šaubas līdz pēdējam treniņam vēl bija."

Pirmā maiņa tika izdarīta vēlu – 78. minūtē - , pārējās jau kompensācijas laikā, tā ka var teikt, ka būtībā tika veikta tikai viena būtiska maiņa. Tas nozīmē, ka starta vienpadsmitnieks hierarhijā ir krietni virs rezervistiem, vai ir kādi citi aspekti?
Kazakevičs: "Nē, tas drīzāk parāda to, ka šajā konkrētajā spēlē notiekošais laukumā šo spēlētāju izpildījumā mani kopumā apmierināja. Bija nianses, kas jāuzlabo, bet neredzēju vajadzību veikt agras maiņas, nejūtot pārliecību, ka konkrētais pamatsastāva spēlētājs ir jānomaina un ka, izlaižot citu, spēle tiks būtiski pastiprināta. Tas bija galvenais aspekts. Izvēles iespējas gatavojām vairākas, skatījāmies, kā risinās spēle, un bija pāris pozīciju, kurās bijām sagatavojuši plānveida maiņu uz otrā puslaika vidu, bet beigās pat pirmo maiņu veicām tikai 78. minūtē, jo pieturējām pie sākuma plāna – redzējām, ka spēlētāji mēģina to izpildīt. Tas gan nenozīmē, ka nākamajā spēlē būs tas pats vienpadsmitnieks. Par vienu spēlētāju jau ir skaidrs, ka viņa nebūs [Antonijam Černomordijam ir diskvalifikācija – A.S.], bet arī pārējiem spēlētājiem nav nekas iecirsts akmenī. Gan sakarā ar to, ka droši vien būs cits taktiskais risinājums, gan arī kopumā, kā jau esmu teicis, mums ir kādi 14-16 diezgan līdzvērtīgu spēlētāju grupa."

Robertam Uldriķim šodien bija četras iespējas, un droši vien viņš laukumu atstāja sportiski nikns, nevis laimīgs. Cik sarežģīta būs trenera izvēle Norvēģijas spēlei, ja ņem vērā, ka varētu spēlēt tikai viens uzbrucējs, un kā lai treneris šādās situācijās nomierina spēlētāju?
Kazakevičs: "Pirmkārt, ir ļoti labi, ka trenerim ir šādas galvassāpes, kad ir trīs uzbrucēji un ir jādomā, kādā veidā un kuru no viņiem izmantot. Mierināt nevienu nevajag – sportiskais niknums laukumā ir vajadzīgs. Esmu pārliecināts, ka mums ir veselīga komanda un katrs no spēlētājiem grib tikt laukumā, bet arī tad, kad viņu individuālā loma nav tik liela, var pastiprināt spēli no maiņas. Un tas, ka Roberts no uzbrucējiem tika nomainīts pirmais, vēl nenozīmē, ka jau ir skaidrs, kurš būs tā opcija, ja spēlēsim ar vienu uzbrucēju. Tas vēl ir ļoti atklāts jautājums."