Facebook
GoogleBadžo: "Operācija Francijā bija briesmīgākā. Pēc tās gribēju nomirt"
@agrissuveizda
Foto: AFP/Scanpix
Itālietis Roberto Badžo divreiz kļuva par Itālijas čempionu, ieguva UEFA kausu un dažādas individuālās balvas, ar Itālijas izlasi tika gan pie otrās, gan trešās vietas Pasaules kausa izcīņā, tomēr viņa milzīgais potenciāls savainojumu dēļ tā arī palika līdz galam nerealizēts. Badžo intervijā Corriere dello Sport skarbi un atklāti runā par to, cik smagi bija pārdzīvot traumas.
"Kad pēdējoreiz kāru apavus uz nagliņas, sajūtas bija kā tikt atbrīvotam. Fiziskās sāpes bija īsta spīdzināšana, un tās bija manas sabiedrotās visu spēlētāja karjeru. Pēdējos dažos gados tās kļuva trakākas, nekā spēju izturēt. Kad spēlēju "Brescia", pēc katras spēles divas dienas nevarēju paiet. Kad nokļuvu mājās, nespēju izkāpt no mašīnas. Nākamajā svētdienā jau atkal biju laukumā. Pilns ar pretsāpju līdzekļiem, bet es spēlēju.
Futbolam atdevu pilnīgi visu. Tas varētu šķist paradoksāli, bet brīdī, kad beidzu karjeru, jutos priecīgs un pilnībā sevi realizējis. Nevarēju izdarīt vairāk. "San Siro" savā pēdējā spēlē A Sērijā, kā arī Dženovā – pēdējā spēlē izlases rindās – fani man par to visu atmaksāja. Pirmais smagais ceļgala savainojums bija jau 18 gadu vecumā. Tā bija mana "iepazīšanās" ar futbolu. Ja riskēju saslimt ar zvaigžņu slimību tāpēc, ka cilvēki mani sauca par fenomenu, realitāte mani atgrieza atpakaļ uz zemes.
Neveiksmīgi noliku kāju un laukumā atstāju gan menisku, gan krusteniskās saites. Profesori pētīja manu ceļgalu, grozīja galvu un teica, ka diez vai kādreiz vēl spēlēšu futbolu. Man bija sešas ceļgalu operācijas – četras labajam ceļgalam un divas kreisajam. Tolaik meniska savainojums bija katastrofa, bet tagad tā ir gandrīz vai rutīnas operācija. Man bija ļoti smagas operācijas, taču allaž turpināju meklēt gaismu tuneļa galā.
Operācija Francijā bija pati briesmīgākā. Viņiem nācās urbt caurumu manā lielajā lielakaulā. Nevarēju saņemt pretiekaisuma zāles, jo man bija alerģija. Viņi ielika 220 iekšējās šuves. Biju agonijā. Pat teicu mātei – ja mīli mani, tad nogalini. Tas bija cietoša zēna izmisums. Divu nedēļu laikā pēc operācijas zaudēju 12 kilogramus. Neēdu un tikai visu laiku raudāju emocionālo un fizisko sāpju dēļ. Ja teiktu, ka nekad nebiju domājis par dvieļa mešanu ringā, es melotu. Bija vairāki ļoti, ļoti tumši brīži, bet katru reizi izķepurojos. Teicu pats sev, ka man ir jānoiet šis garais ceļš un jāizaicina sevi. Vēlējos pierādīt, ka esmu stiprāks par savu neveiksmi, un šis sapnis bija daudz vērtīgāks nekā ceļgals.
Futbols vienmēr bija mana kaislība, ar bumbu gāju pat uz vannas istabu. Bērnībā man bija sapnis, ka kādreiz spēlēšu Pasaules kausa finālā pret Brazīliju. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ir laimējies izdzīvot savu sapni. Es cietu, raudāju, man bija bail, bet tā diena pienāca. Laimīgākais brīdis kā spēlētājam? Godīgi sakot, nevaru tādu nosaukt. Savainojumi iemācīja, ka katru priecīgo brīdi pēc tam var iznīcināt, tāpēc pieradu pie domas, ka nākamā diena būs labāka nekā tā, kas tikko pagājusi. Mani labākie vārti laikam bija, ko "Brescia" labā guvu pret "Atalanta". Vai arī tie, kurus "Brescia" labā guvu pret "Roma".
Izmantotie resursi:
Baggio: 'I wanted to die' | Football...
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Ok, paldies par info
[+] [-]
+4 [+] [-]
Badžo, Džorkaefs un Vinters nost,
Pirlo, Kristiano Zaneti un Alvaro Rekoba virsū.
Interesanti, ka Pirlo un Rekoba joprojām pēc 17 gadiem spēlē!
[+] [-]
[+] [-]
man bija tā, ka nevarēju 15 min nosēdēt mašīnā aizmugurējā sēdeklī ar līkām kājām, kur nu vēl braukt 220 km LIE - RĪG