Viedoklis: 24 izlases "Euro2016" – forši vai galīgi garām?

Uz virsrakstā pausto jautājumu atbildēšu ar „jā” un „nē”.

Kāpēc jā? Finālturnīrs kvalitātes ziņā necietīs dramatiski, jo Eiropā ir masveidīgs vidēja līmeņa izlašu pulks, un neredzu būtisku starpību, vai tajā piedalās septiņi grandi (pieņemsim, ka tās ir Spānija, Vācija, Nīderlande, Francija, Anglija, Itālija un Portugāle) un deviņas vidēja līmeņa komandas vai septiņi grandi un 17 vidēja līmeņa komandas. Eiropā taču atrastos vēl ekstra astoņas finālturnīra cienīgas izlases, vai ne? „Euro2012” direktors Martins Kallens sauca daļēji neveiksmīgus piemērus, bet skaidrs, ka tādas izlases kā Šveice, Austrija, Turcija, Rumānija, Beļģija, Serbija, Bosnija un Hercegovina, Norvēģija, Skotija kopējo fonu nebojātu un diez vai būtu īpaši sliktākas par tādām „Euro2012” finālturnīra dalībniecēm kā Polija, Čehija, Grieķija, Īrija, Zviedrija. Pozitīvais finālturnīra efekts būtu lielāka Eiropas pārstāvniecība, vienlaikus izteikti nebojājot turnīra kvalitāti. „Euro” finālturnīram seko visa Eiropa, tomēr 24 komandu piedalīšanās šo interesi vēl vairāk palielinātu – piekritīsiet, ka, piemēram, Turcijā šim turnīram sekotu jūtami azartiskāk un vairāk, ja piedalītos arī šīs valsts izlase.

Iespējams, pluss būtu arī lielāka nauda futbolā – visticamāk, visu 24 izlašu futbola federācijas saņemtu prēmijas, kuras UEFA savukārt atpelnītu uz lielāku ieņēmumu (vairāk spēļu) rēķina. Citiem vārdiem, kopējā naudas masa palielinātos, un futbols kā sporta veids vēl vairāk nostiprinātu pozīcijas un nospiestu pārējos sporta veidus – ne tikai lielākas naudas dēļ, bet arī popularitātes dēļ. Kvalificējoties, piemēram, Baltkrievijai un/vai Slovākijai, futbols piedzīvotu vēl lielāku uzplaukumu (pie reizes aizēnojot kaut vai to pašu hokeju). Futbola pagaidām nav par daudz, potenciāls vēl ir un sporta veida popularitāte nekrīt (un nekritīs), pieaugot spēļu skaitam.

Kāpēc nē? Finālturnīrs norit tikai vienu mēnesi, bet pirms tam divu gadu laikā norit kvalifikācijas turnīrs. Tas vienmēr ir saistošs – katra izlašu diena tiek gaidīta ar jo īpašu interesi un ļoti bieži problēmas kvalificēties rodas pat tā sauktajiem grandiem. Ja arī grandiem lielākoties viss beidzas labi, tad manis iepriekš pieminētais vidējais slānis parasti līdz pēdējam cīnās par tikšanu finālturnīrā. „Euro2012” A grupā Turcija aiz sevis atstāja Beļģiju un Austriju, vēlāk gan zaudējot „play-off”, B grupā Krievija apsteidza Īriju (tika caur „play-off”), Armēniju un Slovākiju, C grupā pat mazā izlase Igaunija spēja kvalificēties „play-off” un atstāt aizmugurē Serbiju, Slovēniju utt. – šo visu rakstu no galvas, jo kvalifikācijas turnīrs ir ilgstošs, saistošs un atmiņā ļoti paliekošs.

Ja tiks pāriets uz 24 izlašu modeli, tad lielā mērā tam (atlases ciklam) zudīs jēga. Jo nosaucot potenciāli spēcīgākās Eiropas 24 izlases, aiz svītras pārāk daudz kvalitātes nepaliks – jā, varbūt Latvija parādīs zobus, teiksim, tādai Ukrainai, varbūt somi kādu reizi tiks finālturnīrā, apsteidzot Horvātiju u.tml., bet tas vairs nebūs tas. Jo virkne lielo izlašu (un pat ne tik lielo) kvalificēsies viegli, intrigu tām būs maz, kamēr lielākā sportiskā intriga būs starp salīdzinoši vājākām izlasēm… Varbūt Latvijai tas būtu izdevīgi, bet Eiropas futbolam kopumā – manuprāt, nē. Vācija un Spānija pat pie šī brīža sistēmas „Euro2012” kvalificējās savlaicīgi, bet pie 24 izlašu modeļa to paveiks ar vienu kāju, slīpējot saspēli, būvējot komandu, bet… neiespringstot par rezultātu, jo varētu atļauties ne vienu vien klupienu – sportiskā jēga zustu, lielajām izlasēm tās būtu gluži kā pārbaudes spēles!

Starp citu, ja apskatītos uz (daudzu kritizēto) FIFA rangu šobrīd, tad „uz papīra” 24 labākās izlases, kurām teorētiski būtu jāspēlē „Euro2016” finālturnīrā, būtu Spānija, Vācija, Nīderlande, Anglija, Horvātija, Dānija, Portugāle, Itālija, Krievija, Francija, Grieķija, Zviedrija, Īrija, Šveice, Norvēģija, Čehija, Bosnija un Hercegovina, Slovēnija, Ungārija, Turcija, Serbija, Velsa, Slovākija un Skotija. Uzreiz aiz svītras nākamās 15 izlases būtu Melnkalne, Armēnija, Rumānija, Ukraina, Beļģija, Igaunija, Austrija, Polija, Baltkrievija, Somija, Latvija, Albānija, Izraēla, Lietuva un Bulgārija. Kā redzams, pat TOP24 ir pāris ne tās spēcīgākās komandas (ungāri, velsieši) – ticu, ka reālā kvalifikācijas turnīrā tās aizvietotu sakarīgākas (tie paši ukraiņi un poļi – saimniekiem vieta FIFA rangā ir maldinoša), tomēr paši redziet, ka aiz TOP24 īpaši lielas izvēles vairs nav. Tātad atkārtošos – robežlīnija „tikt/netikt” būtu ievērojami pazemināta un intriģējošākā cīņa kvalifikācijas turnīrā būtu starp salīdzinoši viduvējām izlasēm. UEFA pārstāvis Infantino sola, ka tiks izgudrota interesanta atlases sistēma, lai kvalifikācija nebūtu garlaicīga, taču grozies kā gribi – finālturnīrā spēlēs 24 no 53 izlasēm jeb gandrīz puse komandu. Ja vēl atskaita virkni pundurvalstu, tad droši var teikt, ka no „normālām” izlasēm finālturnīrā iekļūs vairāk nekā puse, un tas daudzām spēcīgām izlasēm kvalifikāciju padarīs par formalitāti.

Pie paša finālturnīra mīnusiem savukārt var pieminēt, ka vēl mazāk valstu būs spējīgas vienatnē uzņemt 24 komandu finālturnīru. To spēs pacelt tikai lielvalstis, vai arī... turpināsies divu mājinieču kooperēšanās, kas nešķiet (vismaz man) pārāk simpātiski - gribētos redzēt pēc iespējas vairāk sportisko principu, kad tikai vienai izlasei ir garantēta spēlēšana finālturnīrā.

Kas ir lielāks - jā vai nē? Baidos, ka „nē” ir lielāks, un kopumā finālturnīra komandu skaita palielināšana no 16 līdz 24 izlasēm nav pozitīvi vērtējama. Divus gadus būtu (salīdzinoši) garlaicīga ikdiena izlašu futbolā, lai pēc ilgas gaidīšanas viena mēneša garumā beidzot sagaidītu saldo ēdienu (un nenoliegsim – UEFA šai laikā cer nosmelt vēl lielāku naudu). Labāk tomēr ēst mēreni trīs reizes dienā, nevis pierīties kā lopiem vakarā…