Piedzīvojums, ko nekad neaizmirsīšu

Uz Rīgu devos jau svētdienas vakarā, jo vēl nebija saņemti nepieciešamie dokumenti, tāpēc, jau iepriekš norunājām tikšanos ar SONY, lai viss nebeigtos tepat Latvijā. Par laimi, dokumentus paspējām saņemt un varējām doties samainīt naudu. Vēl īsti nebija skaidrības kā mainīt - dolāros vai rubļos? Pēc nelielām diskusijām, tomēr nolēmām, ka mainīsim rubļos, jo tā tomēr ir Krievija. Pareizi vien bija, jo dolāri netika izmantoti. Pēdējā diena pirms izlidošanas noritēja nemanot, jo lielāko dienas daļu pavadījām ārpus mājas, kārtojot dažādas formalitātes – mobilie sakari, nauda utt. Neliela antireklāma „Alfa” TELE2 darbiniecei, kura savu darbu veica ļoti neprasmīgi, proti, Maskavā sazvanīties nevarējām, līdz nepazvanījām TELE2. Vakarpusē jau sakārtojām somu, lai viss būtu kārtībā un no rīta atliktu tikai piecelties un iekāpt lidmašīnā.

20. maijs. Agrs rīts. Mēs dodamies uz lidostu „Rīga”. Pa ceļam nedaudz pasmējāmies par pusaizmigušajiem cilvēkiem, kas gaidīja transportu, lai nokļūtu uz darbu, skolu vai kur citur. Kad ieradāmies lidostā, mūs jau sagaidīja Māris Tipsis, SONY pārstāvis. Pēc neilga laika ieradās arī otrs SONY darbinieks Ingmārs, kā arī pārstāvji no RD Electronics. Cerams, nevienu nebūšu aizmirsis. Uztaisījām pāris bildes, parunājāmies un devāmies uz reģistrāciju. Viss noritēja veiksmīgi. Iekāpām autobusā, lai dotos uz lidmašīnu. Pārsteidza tas, ka caur Rīgu uz Maskavu devās ļoti daudz angļu līdzjutēji. Baidos kļūdīties, taču šķita, ka vairāk kā puse lidmašīnas bija ar angļu faniem.

Nedaudz pirms plkst. 12.00 ieradāmies Maskavā. Tur jau mūs sagaidīja SONY meitenes, kas mūs pavadīja līdz viesnīcai. Pa ceļam uz viesnīcu, varējām apskatīt dažādus reklāmas plakātus, kas bija uzstādīti par godu UEFA čempionu līgas finālam. Pēc apmēram stundu ilga brauciena, ierādāmies viesnīcā AEROSTAR. Žēl, bet tā nebija viesnīca, kuru mums vajadzēja. Paveicās, ka īstā, AEROPOLIS, atradās turpat blakus. Tā nu veiksmīgi ieradāmies viesnīcā. Piereģistrējāmies un varējām doties uz savām istabiņām.

Protams, tāls ceļš veikts un gribējām paēst, tāpēc devāmies pie SONY meitenes, kas mums izstāstīja par dažādām ēstuvēm. Tad nu devāmies pirmajā gājienā pa Maskavas ielām. Lai arī meklējām ēdnīcu „Jolki-palki”, kas atradās blakus mūsu viesnīcai, aizgājām uz citu pusi un atradām omulīgu vietiņu pirmajai maltītei. Garšīgi paēdām un devāmies uz metro. Nopirkām biļetes, taču nezinājām kā ar tām rīkoties. Labi, ka bija atsaucīgi cilvēki un mums palīdzēja. Tad nu ar eskalatoru braucām dziļi pazemē, lai dotos ar metro uz Sarkano laukumu. Pēc pāris minūšu ilga brauciena, jau atradāmies pie Sarkanā laukuma, taču fotokamerai baterija jau bija izbeigusies. Galvu nenokārām. Gājām vien iekšā ar domu, ka atgriezīsimies nākamajā dienā.

Viss, kas notiek, notiek uz labu. Nākamajā rītā cēlāmies agri. Paēdām brokastis un skrējām uz metro, lai pēc iespējas ātrāk tiktu rindā uz Čempionu līgas kausa apskati. Rinda bija iespaidīga. Vismaz 1000 cilvēku, ja ne vairāk. Kamēr stāvējām rindā, iepazināmies ar trim studentiem no Krievijas. Viņi mums pastāstīja, ko vēl var apskatīt Maskavā, kā arī par dzīvi un iespējām šajā lielajā pilsētā, kurā iedzīvotāju ir vairāk, kā visās trīs Baltijas valstīs kopā. Iespaidīgi, ne?

Pēc divu stundu ilgas stāvēšanas rindā – MĒRĶIS SASNIEGTS! Protams, nebijām vienīgie, kas gribēja apskatīt kausu, tāpēc mums tika atvēlētas tikai 10min laika, lai nofotografētos pie kausa un to apskatītu. Turpat bija arī trofejas vēsture, kas bija visnotaļ interesanta. Tā nu mēs, uztaisījuši pāris foto, priecīgi, rokām gaisā izgājām ārā no stikla būdiņas. Tobrīd man bija pilnīgi vienalga, ko par mani domā, jo vēl viens sapnis bija piepildījies – redzēt šo trofeju.

Pēc čempionu līgas festivāla Sarkanajā laukumā, devāmies uz tūristu tirdziņu vecajā Arbatā. Tur nopirkām dažādus suvenīrus, ko aizvedām mājiniekiem. Dīvaini, bet tur es vairāk manīju Manchester United fanus, savukārt Sarkanajā laukumā vairāk bija Chelsea fani.

Bijām ļoti noguruši, tāpēc atgriezāmies metro stacijā un braucām atpakaļ uz viesnīcu. Nosnaudāmies, apskatījāmies bildes un gājām vakariņās. Protams, ne jau divatā, bet visa kompānija. Ļoti omulīgā gaisotnē pavakariņojām un parunājāmies. Bija dzīvā mūzika un puiši, kas dziedāja piedāvāja pasūtīt dziesmas. Dīvaini, bet to darīja tikai viens cilvēks, kas sēdēja pie klēpjdatora un šķita, ka tas ir viņu draugs. Vienas dziesmas cena bija 300 rubļi. Pēc vakariņām vēl nedaudz pastaigājāmies pa pilsētu, lai apskatītu to tumsā, jo tāda izdevība vairs nebūtu bijusi.

Lielā diena klāt! Norunājām, ka līdz 17.00 ir brīvais laiks, taču pēc tam jābūt viesnīcā, lai savāktos. Viesnīca bija parūpējusies par galdu tieši mūsu kompānijai. Papusdienojām, likām likmes uz komandu uzvarām, kurš pirmais iesitīs. Gandrīz, kā vēl viens SONY konkurss. Savā ziņā uzvarēju, jo teicu, ka uzvarēs Manchester United. Lai nebūtu jāsēž sastrēgumos, kas jau tāpat bija samērā lieli, uz stadionu devāmies jau 18.00. Ja nemaldos stadionā ieradāmies 20.00, tāpēc pirmsspēles foto sesijai bija pietiekami daudz laika.

Pirmie laukumā iesildīties devās Manchester United spēlētāji un uzreiz fani sāka aurot. Tika skandētas ierastās dziesmas, piemēram, „Champion, Champion, oo – ooo – ooo - o!” Apmēram tas pats, kas latviešiem dziesmu svētki. Arī Chelsea savus spēlētājus sagaidīja ar ovācijām. Kamēr gaidījām spēli, uz tablo rādīja dažādus video par UEFA čempionu līgas vēsturi. Skaistākās spēles, skaistākie vārtu guvumi, labākie spēlētāji, treneri un komandas, tāpēc diezgan daudz uzzināju jauna par šo čempionātu.

UN ŠOVS VAR SĀKTIES! (jau iepriekš atvainojos visiem Chelsea faniem)

Atklāšana bija grandioza. Sirds dauzījās un uzmetās zosāda. Tas bija neticami. Pārsteidza krievu sagatavotība un precizitāte. Viss kopā bija vienkārši super! Un Manchester United fanu sauklis BELIEVE pāri visiem faniem bija satriecošs.

Neteikšu, ka spēle iesākās ātri, taču bija ļoti interesanti pavērot, kura komanda iegūs iniciatīvu un pirmā gūs vārtus. Kā jau zināms, to pirmie izdarīja Manchester United spēlētāji un līdz pat pirmā puslaika beigām spieda Chelsea. Varbūt tā vajadzēja notikt, varbūt arī ne, taču tas, ka Van der Sārs paslīdēja, atmaksājās 11m soda sitienos, kad paslīdēja Chelsea kapteinis Terrijs. Patiesībā, es tieši gribēju, lai Chelsea gūst vārtus puslaika pēdējās minūtēs, jo tad spēle izlīdzinātos un kļūtu nedaudz interesantāk. Jo finālā komandas neaizraujas ar skriešanu – katra kļūda var būt liktenīga. Nebiju vienīgais, kuram pirmais puslaiks pagāja kā piecas minūtes skaistas futbola izrādes. Lieliski!

Kā jau bija gaidāms, otrais puslaiks iesākās ar Chelsea pārsvaru, tāpēc līdz pat otrā puslaika vidum nācās klausīties fanu nopūtās. Lielākā nopūta? Pēc Drogbā sitiena, kad bumba trāpīja pa labo vārtu stabu. Paveicās... Pēdējās spēles minūtes pagāja lēnā tempā. Varbūt citiem tā nelikās, taču gribējās daudz ātrāku spēli.

Lielākais pavērsiens spēle noteikti bija Drogbā noraidījums. Nezinu vai pa TV to varēja redzēt, taču šī incidenta izraisītājs bija Karloss Tevezs. Atdodot bumbu pretiniekam, viņš saviem komandas biedriem norādīja, lai ātri skrien klāt, tādējādi uzkurinot emocijas laukumā. Protams, Chelsea spēlētāji aizsvilās un metās Tevezam klāt. Tālākais jau bija tikai laika jautājums. Domāju, ka nevajadzēja noraidīt Drogbā, jo tad arī Tevezam vajadzēja parādīt sarkano kartiņu. Protams, dziļi sirdī biju priecīgs, jo tomēr Chelsea līderis devās malā no laukuma.

Varbūt tas ir mans liktenis, varbūt tikai sagadīšanās, bet visās sporta spēlēs uz kurām esmu bijis pirmo reizi (hokejs, futbols) ir izpildīti soda sitieni, hokejā - „bullīši”. Uz Latvijas hokeja izlases spēli pirmo reizi devos pagājušajā gadā, kad notika pārbaudes spēle starp Latvijas un Vācijas valstsvienībām. Uzvarētājs tika noskaidrots ar „bullīšu” palīdzību, savukārt pirmo Latvijas futbola izlases spēli vēroju vēl iepriekš, kad Latvija mērojās spēkiem ar Azerbaidžānu. Arī tad tika izpildīti 11m soda sitieni abu komandu izpildījumā, tiesa gan spēles laikā. Biju ļoti priecīgs, ka būs iespēja redzēt spēli, kurā ir visas futbola ekstras un saldie ēdieni.

Kad Van der Sārs atvairīja Anelkas izpildīto sitienu, visi Manchester United fani, kā arī pārējie šīs komandas fani leca kājās un skaļi kliedza! Sāka skanēt mūzika. Visa sarkano komanda skrēja laukumā, lai arī lija kā pa Jāņiem. Patiesībā, to visu vārdos nevar pastāstīt. To var tikai izdzīvot.

Kad tika pasniegts čempionu līgas kauss, Chelsea fani pamazām atstāja stadionu, taču sarkano faniem tas neinteresēja, jo visi gaidīja goda apli, ko parasti veic uzvarētāji. Mēs tikai turpinājām fotografēt, tvērām labākos mirkļus. Protams, visu nevar paspēt izdarīt, taču atmiņās tas paliks mūžam.

Kad izgājām ielās un devāmies uz autobusu, suvenīru veikalos palikušas bija tikai Chelsea formas tērpi, tāpēc diemžēl neizdevās nopirkt Manchester United formu vai vismaz šallīti.

Nākamajā dienā neko īpašu neizdarījām. Izreģistrējāmies no viesnīcas, salasījām mantas. Citi palika viesnīcā, citi pastaigājās. Mēs aizbraucām uz tirdzniecības centru, kura nosaukums samērā neraksturīgs Maskavai – Eiropa. Sākumā domāju, ka nekā laba tur nebūs, taču, kad aizbraucām, mute palika vaļā. Tā kā „Alfa” tikai 7 stāvi, pie tam iekšā ir slidotava, kinoteātris un kaut kas līdzīgs Go Planet. Labs, ne? Atradām arī Chelsea un Manchester United domātus veikalus (katrai komandai atsevišķi), kuros varēja iegādāties dažnedažādas mantas saistībā ar šiem klubiem.

No viesnīcas izbraucām 18.00, jo paredzējām, ka būs sastrēgumi. Diemžēl nekļūdījāmies. Bija nogurdinošs ceļš līdz lidostai, visi aizmigām. Pēc tam nāca kārtējās pārbaudes, kas jau pamazām sāka krist uz nerviem. Sagaidījām iekāpšanas laiku. Kāpjot lidmašīnā, stjuarte teica: „Labvakar!” Biju neizsakāmi laimīgs dzirdēt latviešu valodu no svešiem cilvēkiem. Arī stjuartei tas uzlaboja garastāvokli. Latvijā ieradāmies nedaudz pirms pusnakts. Bija laiks doties mājās!

Pienācis laiks pateikties eSports.lv par šādu konkursu, par iespēju informēt arī pārējos par to, kā gājis un vispār par pašu mājaslapu kopumā! PALDIES!

Lielais paldies jāsaka arī, SONY, jo bez viņiem šāds konkurss vispār nenotiktu. Visa ceļojuma laikā bija forši parunāt ar viņiem un jāsaka, ka sen nebiju saticis tādus cilvēkus, protams, labā nozīmē!

Kādas bija negatīvās puses? Par maz laika, lai iepazītu visu Maskavu, manas zināšanas krievu valodā, jo labāk pārzinu angļu valodu. Kā arī SAMSUNG reklāma, jo diemžēl SONY nebija nevienas komandas atbalstītājs un tā reāli nemaz nevarēja redzēt, ka SONY sponsorē čempionu līgu, tajā pašā laikā Chelsea sponsori ir SAMSUNG, tāpēc gan ielās, gan laukumā dominēja SAMSUNG!

P.S. Pasveicināju Joe Cole! Manchester United arī fanošanas ziņā!

Līdz Romai viens gads! Uz tikšanos!

Saistītā informācija:
Brauciena fotogalerija