Čempionu līga citām acīm

Doma klātienē pavērot Brēmenes "Werder" un Milānas "Inter" spēkošanos piezagās jau pirms laba laika, taču pilnībā šim lēmumam nobriedu vien pagājušajā nedēļā. Ja citos gadījumos būtu pamats bažām, ka pie biļetēm par saprātīgām cenām pāris dienu pirms mača netikt, tad šoreiz gadījums bija pilnīgi pretējs – viens otrs brēmeniešu atbalstītājs komandas neveiksmīgajā sniegumā pēdējā laikā vīlies tik ļoti, ka, piemēram, agrāk par 50 eiro nopirkto biļeti bija gatavs pārdot kādam par 20 eiro. Beigās gan viss izdevās vēl labāk – paldies jāsaka Latvijas Futbola federācijas (LFF) preses sekretāram Mārtiņam Hartmanim, kurš man aiztaupīja gan izdevumus, gan nodrošināja papildus emocijas, sarūpējot ieejas karti, ar kuru droši var doties apskatīt jebkuru stadiona sektoru, būt klāt mediju zonā, kā arī sēdēt 9. rindā tieši iepretim centra līnijai. Pirmajam Čempionu līgas grupu turnīra spēles apmeklējumam nav slikti… Augstākā līmeņa spēles apmeklējums mani interesēja ne tikai kā futbola līdzjutējam. Īpaši preses centrā notiekošo vēroju ar interesi, jo pats esmu tajā darbojies, būdams Latvijā, un ticu, ka profesionālā ziņā man tur būs vieta arī nākotnē.

Uz Brēmeni devos jau spēles dienas priekšpusdienā, lai apskatītu gan Ziemassvētku noskaņām apvīto pilsētu, gan stadiona apkārtni, gan pavērotu līdzjutēju kustību stadiona virzienā un tur notiekošās pirmsspēles aktivitātes. Kad stadionā izņēmu rezervēto ieejas karti (jau iepriekš internetā bija atrodama informācija, ka pirms mača būs stingra drošības pārbaude, taču negaidīju, ka somu pie stadiona pārbaudīs pat vairākas stundas pirms mača), devos aplūkot kluba veikalu. Divos stāvos tur var atrast dažādas preces ar "Werder" zaļi balto logo, kas jebkuras lietas cenu uzreiz, protams, paaugstina. No gaumīgiem apģērbiem, kuros stilizētais W burts ieslēpts pirmajā brīdī nemanāmi, līdz precēm, kur komandas logo spēlē galveno lomu. No suņu bļodām līdz tieši ar Čempionu līgas gaidāmo maču saistītu atribūtiku. Neesmu bijis citu pazīstamu Eiropas futbola klubu lielākajos veikalos, taču pieļauju, ka tur valda līdzīga situācija – galu galā arī Latvijā populāri ir dažādi produkti ar Rīgas "Dinamo" logo. Kāpēc lai atteiktos no peļņas, ko nes dažādu ar klubu tieši un netieši saistītu produktu tirdzniecība?

Manu uzmanību veikalā piesaistīja divas preces – stadiona gaismekļu formā izveidota galda lampa, kā arī skaisti izveidots vimpelis ar abu gaidāmā mača dalībnieku nosaukumiem, logo, dienas datumu un citiem sīkumiem. Ja lampu diez vai būtu prātīgi visu dienu nēsāt līdzi, tad vimpeli piemiņai gan labprāt būtu nopircis. Pie sevis nodomāju, ka dārgāk par 20 eiro diezin vai būs. Kad uzzinu, ka vimpelis maksā 55 eiro, domai par tā pirkšanu atmetu ar roku… Interesanti, ko veikals iesāk ar spēli saistītajiem neizpirktajiem nieciņiem, kas pēc mača tomēr zaudē daļu vērtības. Tas lai paliek viņu ziņā…

"Werder" muzejā arī daļiņa Latvijas – starp dažām biļetēm no izbraukuma spēlēm ir arī papīrītis no 1997. gada mača LU stadionā pret "Universitāti".

Lai arī veikals nebūt nebija pārpildīts, pārdevējai rokas bija darba pilnas visu laiku – ik brīdi pa pāris cilvēkiem rindā, kas steidza iegādāties kaut ko sev tīkamu. Starp citu, negaidīti veikalā iznāca sadzirdēt latviešu valodu – spēles gaidās trenera pavadībā dzīvoja arī trīs jaunie "Liepājas Metalurga" futbolisti (11 un 12 gadu veci), kuri tikuši pie iespējas patrenēties Dortmundes "Borussia" un Brēmenes "Werder" klubu sava vecuma vienībās. Tā kā Dortmundē laika apstākļu dēļ vakar treniņi nav notikuši, puiši izmantojuši iespēju Brēmenē klātienē pavērot Čempionu līgas spēli. Šādas spēles skatīšanās klātienē jaunajiem talantiem šoreiz noteikti deva ne mazāk gandarījuma un bija ne mazāk vērts kā treniņš ar vienaudžiem.

Pēc tam apmeklēju "Werder" muzeju, kurā glabājas dažādas savulaik izcīnītas trofejas, var iepazīties ar kluba un stadiona vēsturi, DVD formātā aplūkot "Werder" spilgtākos mirkļus, ir arī dažādas citas ar Brēmenes futbolu saistītas vērtīgas lietas. Arī atsevišķas vecas biļetes no "Werder" izbraukuma mačiem. Tostarp arī viena no Latvijas – brēmenieši Rīgā spēlēja 1997. gada "Intertoto" kausa izcīņā LU stadionā pret "Universitāti". Kamēr dodos uz pilsētas centru, lai paēstu, satiktos ar pāris paziņām un paskatītos, kā Brēmene gatavojas Ziemassvētkiem, stadiona apkārtnē lēnām slejas Čempionu līgas sponsoru stendi, kā arī pa kādai atrakcijām domātai būvei. Bizness plaukst un zeļ ne pa jokam – patīkamā atmosfērā cilvēkiem labprāt neskaitāmajās svētku tirdziņa būdiņās tīk iedzert pa karstvīnam vai kādam citam dzērienam, iegādāties interesantus amatnieku izstrādājumus vai vienkārši pavadīt laiku ar draugiem, ieēdot pa kādai uz vietas ceptai tradicionālai desiņai ar sinepēm.

Lai arī bieži varēja manīt zaļas krāsas cepurē vai šallē tērptus pilsētniekus un krogu izkārtnes aicināja pie sevis vērot maču pret "Inter", pirmsspēles atmosfēru tomēr biju gaidījis mazliet intriģējošāku. Iespējams, ka aukstums, taču, visticamāk, "Werder" šīs sezonas švakie rezultāti vainojami, ka Čempionu līgas pēdējā spēle tika sagaidīta bez liela pompa. Līdzjutējos nav vērojams izmisums un dusmas, drīzāk panīkums – trenera Tomasa Šāfa, kurš komandu vada jau vairāk nekā desmit gadu, demisiju neviens neprasa. Gluži otrādi – lasīju, ka pirms un pēc kārtējās neuzvarētās Bundeslīgas spēles fani izrādījuši uzticību speciālistam, skandējot viņa uzvārdu. Tas šķiet mazliet apbrīnojami, ja paskatās uz situāciju šajā sezonā – Vācijas kausa izcīņa beigusies, Eirokausi pēc vakardienas arī, bet Bundeslīgā pērn trijniekā finišējusī komanda šobrīd noslēdz vien labāko desmitnieku.

Pirms spēles palēnām piepildās stadions.

Skaļi pāris stundu pirms mača pilsētā sevi pieteica nevis kādas komandas atbalstītāji, bet gan čigānu kopa, kas, acīmredzot cīnoties par līdzcietību sabiedrībā (viņu turēto plakātu klātienē neaplūkoju, pa gabalu salasīju vien pāris vārdus), bariņā, saukli skandējot, gāja pa tramvaja sliedēm, uz brīdi bloķējot satiksmi. Viņu gājiena virziens un pasākuma norises laiks gan netraucēja cilvēkiem tikt uz futbolu (bail iedomāties, kas notiktu pretējā gadījumā). Jau labu laiku pirms spēles automašīnām nebija izredžu bremzēt sabiedriskā transporta kustību stadiona apkaimē, jo policisti gluži vienkārši citus transporta līdzekļus garām nelaida. Te arī atšķirība no Bundeslīgas spēlēm, kad tramvaja brauciens uz stadionu sastrēgumu dēļ var vilkties bezgalīgi.

Stadiona gaismekļu izdalītais spožums tumsā bija manāms debesīs jau labu gabalu pirms spēles vietas. Kad nonāku pie stadiona, pilnā sparā rit dažādu dzērienu tirdzniecība, ko "Werder" ir pārvērtusi par vēl vienu papildus ienākumu avotu. Proti, ja vēlies spraitu, samaksā 2,70 eiro + viens eiro klāt par glāzi. Uz tās ir attēlots kāds no komandas spēlētājiem (vai galvenais treneris Šāfs, palūdzot pārdevējam, iespējams tikt pie glāzes ar savu elku). Eiro var dabūt atpakaļ, atdodot glāzi, taču to nedara tikpat kā neviens – kā suvenīrs tā kalpo lieliski, un daudzi dzērienus pērk tikai tāpēc, lai glāzi iegūtu pirmoreiz vai gluži otrādi – papildinātu savu kolekciju. Kad pārdevējs jau sniedzas pēc kādas no glāzēm, kuras nav tik populāras (pārsvarā ar jauno un vēl ne tik populāro spēlētāju attēliem), tomēr palūdzu, lai man iedod Ārona Hanta glāzi. Spēles stila dēļ šī futbolista gaitām ar interesi sekoju līdzi jau ilgāku laiku.

Tālāk gar stadionu sevi piesaka citi stendi, tostarp "PlayStation" (viens no galvenajiem Čempionu līgas atbalstītājiem), kas piedāvā ikvienam iemēģināt roku ar kompānijas jauno lepnumu "Move". Milzīga interese gan ap to nav, arī citu sponsoru (tādu kā "MasterCard", "Sony", "Ford", "UniCredit" un "Heineken", kuru reklāmas, vērojot Čempionu līgu TV, daudziem jau labi zināmas) piedāvātais ne ar ko nepiesaista, jo cilvēku prātus vairāk nodarbina gaidāmā spēle un laicīga tikšana iekšā stadionā. Lai arī līdz spēlei vairāk nekā pusstunda, jau dodos iekšā, lai pavērotu spēlētāju iesildīšanos, skatītāju kora izkliegtos "Werder" spēlētāju uzvārdus sastāvu nosaukšanas laikā un citas interesantas nianses. Mazliet pamaldījies pa stadiona gaiteņiem un netīšām nokļuvis gan pie "Inter" autobusa, gan praktiski pie paša stūra sitiena karodziņa, beidzot atrodu savu vietu. Kā jau iepriekš aprakstīts, redzamība ir nevainojama.

Par sēdvietām būtu grēks sūdzēties. Komandas ir laukumā, spēle tūdaļ sāksies.

Fani vēlreiz apliecina savu uzticību trenerim, no visas sirds izkliedzot "Šāf!" trīs reižu pirms mača, kad jau nosaukti abu komandu sastāvi. Sekojošais jau TV skatītājiem ir redzams – jaunieši laukuma centrā gaisā plivina apaļo plakātu, kas attēlo līgas bumbu, komandas nāk laukumā, izskan slavenā Čempionu līgas himna, un spēle var sākties. Smiekliņus stadionā izraisa paziņojums, ka Rafaels Benitess pirms pašas spēles sākuma nolēmis Materaci vietā laukumā laist Kambjaso. Itāliešu aizsarga izgājienus pazīst visi, tāpēc daudz nebēdā, ka šodien viņu neredzēt. Lai arī brīvu vietu stadionā praktiski nav (ne visai patīkamu tukšumu gan atstāj vēl nepabeigtā tribīne laukuma galā otrajā stāvā, stadiona rekonstrukcija tiks pabeigta nākamā gada pirmajos mēnešos), novērojams, ka skatītāji šoreiz vairāk ieradušies pavērot slavenos pretiniekus, kuru rindās gan no pazīstamākajiem bija tikai daži. Tā kā cīņas iznākums vietu secību grupā mainīt vairs nevarēja un "Werder" viduvējie rezultāti līdzjutējus nogurdinājuši, pirmajās minūtēs atmosfēra bija visai švaka. Tāpat kā spēle, jo abas komandas taustījās, piespēlēs un bumbas apturēšanā bieži pieļaujot tādas kļūdas, kādas ir ikdiena LMT Virslīgā.

Tomēr visam savs laiks – "Werder" ieskrienas ātrāk nekā nemotivētie pretinieki, un pamazām parādās gan saspēle, gan momenti, gan cerība arī līdzjutējos. Ne velti pirms spēles Šāfs skandēja, ka spēle viņa padotajiem ir ļoti svarīga, jo no Eirokausiem jāatvadās ne tikai ar cieņu, bet arī ar tādu sniegumu, kas komandas rezultātu līkni beidzot pagrieztu augšupejošā virzienā. Kad viena stadiona puse skandē "Werder", bet otra atbild ar "Bremen", jau parādās svētku sajūta, ko vēl vairāk uzlabo mājinieku izvirzīšanās vadībā puslaika izskaņā. Pārtraukumā dodos pēc karstas kafijas un kaut kā ēdama, lai -2 grādu aukstumā arī otrais puslaiks aizritētu, nedomājot par laika apstākļiem. Aizrāvies ar sildīšanos un paralēli ritošo maču labāko momentu vērošanu ekrānos, nokavēju otrā puslaika sākumu, un līdzjutēju gaviles otro reizi vakarā dzirdu, kāpjot pa kāpnēm uz savu sektoru.

Lai arī aukstums par sevi otrajā puslaikā atgādināja visai uzstājīgi, uzmanīga spēles vērošana tomēr ņēma virsroku, jo laukumā nu bija vērojams augstas klases futbols. Precīzas saspēles, bīstami momenti, sitieni pa stabiem un pārliktņiem abu komandu izpildījumā. Vairāk izcēlās "Werder", kamēr "Inter", šķiet, domāja par to, kā ātrāk tikt siltumā un mājās. Līdzjutēji uzgavilēja, jo "Werder" ar daudzām piespēlēm vazāja itāliešus, arī par ņiprā Marina cīņassparu, radītajiem vārtu gūšanas momentiem un galu galā – arī par trešo vārtu guvumu. Uz maiņu iznākušais Klaudio Pisaro pielika skaistu punktu "Werder" dalībai Čempionu līgā šajā sezonā, precīzi sitot no 18 metriem.

Ārpus kadra daudziem droši vien palika situācijas, kad "Inter" zvaigzne Samuels Eto'o nelikās mierā un konfliktēja ar "Werder" jauno aizsargu Danielu Šmitu, kurš šad tad pret kamerūnieti nospēlēja asi – reizēm ar, reizēm bez noteikuma pārkāpuma. Interesanti, ka, par spīti apkārt sēdošiem un bļaujošiem cilvēku tūkstošiem, labi bija sadzirdamas "Werder" aizsardzības bosa Pēra Mertesakera izkliegtās pavēles komandas biedriem. Ar to arī spēle bija galā, un vietējai publikai vismaz kāds iemesls papriecāties par pilsētas lepnumu (bez "Werder" parasti Brēmenes iedzīvotāji izceļ savus muzikantus, kā arī pilsētā ražoto alu "Beck's").

Žurnālisti "saplosīšanai" gaida nākamo spēlētāju, kurš nāks tiem garām.

Kamēr skatītāji dodas mājās vai svinēt ilgi gaidīto panākumu, man sākas vakara pēdējā daļa – aizkulišu vērošana preses centrā. Kad tur nokļūstu, pilnā sparā intervijas veic licencētās telekompānijas (piemēram, Sky), kurām tikt pie treneriem un spēlētājiem vienmēr ir priekšroka, salīdzinot ar pārējiem medijiem. Tikmēr pārējie žurnālisti cieši sastājušies ap robežu, kas viņus šķir no celiņa, pa kuru drīz vien jānāk vairākiem abu komandu spēlētājiem. Liela uzmanība pievērsta vienu vārtu guvējam austrietim Arnautovičam, kurš veiksmīgi nospēlējis pret iepriekšējo komandu. Pēc tam, kad viņu "Werder" atbildīgās personas arī pēc otrā interviju etapa (visiem žurnālistiem ap spēlētāju nav vietas, tāpēc veidojas bariņi, kuri iztaujā futbolistu, kurš pēcāk spiests iet pie nākamā bariņa) nosūta atpakaļ pa celiņu, kur gaida vēl viens bariņš, austrietis klusi pie sevis nolādas, taču saņemas un aiziet. "Werder" preses sekretārs Tino Polsters novelk: "Tāds ir tas profesionālo futbolistu darbs. Smags…"

Tikmēr paeju nostāk, lai dabūtu spēles statistiku. Var tikai apbrīnot, ka dažas minūtes pēc mača preses centrā jau stāv speciāli norīkots cilvēks, kurš visiem dala ne tikai detalizētu šīs spēles statistiku, bet arī informāciju par citiem Čempionu līgas mačiem, kas tikko beigušies. Atnāk arī "Werder" direktors Klauss Allofs, ātri pārskrien rezultātiem un nosauc: "Pārsteigumu jau laikam nav." Man blakus stāvošais vācu žurnālists nav uz mutes kritis: "Kā nu ne! "Schalke" uzvarējusi!" Allofs uz šo joku atbild pieklājīgi, sakot, ka arī "Schalke" taču ir laiks sākt uzvarēt. Tikmēr Mertesakers vēsta, ka cer uz komandas papildinājumu ziemā, Frics atvainojas, ka viņam jāskrien, bet nabaga Arnautovičs turpina stāstīt par cīņu pret bijušo klubu. Mākslīgi novēlējis visiem patīkamu vakaru, austrietis beidzot tiek vaļā no runāšanas, par ko ir manāmi atvieglots. Turpretī "Inter" zvaigzne Eto'o ar vienu rokas kustību pasūta itāliešu žurnālistus. Šim piemēram seko vēl daži citi milānieši. Kamēr mīņājos tur un vēroju notiekošo, izrādās, ka esmu jau palaidis garām Beniteza preses konferenci.

Uz Šāfa preses konferenci gan ierodos bez kavēšanās un dzirdu, kā treneris izsaka apmierinātību ar rezultātu, atsakās slavēt Arnautoviču, uzstājot, ka viņš var nospēlēt daudz labāk, kā arī jau domās komentē gaidāmo maču Bundeslīgā pret rudens čempioni "Borussia". Preses konference nav īpaši gara – vien pāris žurnālistu jautājumu. Sākumā par to pabrīnos, taču padomāju – ja reiz preses konferences ir pirms un pēc katra mača ne tikai Čempionu līgā, bet arī Bundeslīgā, tad žurnālisti Šāfa frāzes atklausījušies jau četrreiz aizvadītās nedēļas laikā. Tomēr nav brīnums, kāpēc lielāka uzmanība tiek spēlētājiem. Ar to arī beidzas mans Čempionu līgas apmeklējums – paņemu žurnālistiem sagatavotās mapītes ar detalizētu informāciju par abām komandām un "Champions" žurnālu, noskatos vēl, kā policijas pavadībā aizbrauc "Inter" autobuss, un dodos projām arī pats. Kas zina, kad nākamo reizi būs iespēja klātienē pavērot Čempionu līgas pamatturnīra spēli. Par šādu iespēju Latvijā nemaz nesapņoju, savukārt Brēmenē, no kuras dzīvoju nepilnu divu stundu attālumā, Čempionu līgas spēles, kā izskatās, neredzēt vismaz līdz aiznākamajam rudenim.