No uzvaras pār "Ajax" līdz krīzei un sakāvei pret "Jelgavu". Kas noticis ar čempioni RFS?

Dažādus atslēgas brīžus noteikti varētu atrast daudz, bet gribētu izcelt mājas spēli pret KuPS (1:2) jeb Eiropas līgas trešās kārtas pirmo spēli. Aizsardzības centrā nebija trīs vadošo spēlētāju (pat četru, ja ieskaita vēl kaujā nemesto jaunieguvumu Aleksandaru Filipoviču), bet priekšējā līnijā, ja ieskaita arī spēles laikā nomainītos, iztrūkumu bija tik daudz, ka nepietiktu ar vienas rokas pirkstiem. Pirmie vārti tika ielaisti ar meistarīgu tiešo brīvsitienu (0.07xGA, šosezon tamlīdzīgi mazas iespējas vārti lido bieži – tātad kaut kur arī neveicas), bet 0:2 jau pirmā puslaika vidū ar rupju kļūdu atveda pieredzējušais čehu kreisais aizsargs Petrs Marešs, kurš drīz vien tika nomainīts (arī rupju kļūdu šosezon RFS netrūkst). No "Ajax" spēles pamatsastāva pret KuPS sāka tikai četri spēlētāji, bet laukumā izgāja tikai viens ziemas jaunieguvums – arī komplektācija un pārbūve kā tāda šosezon bijusi ar mīnusa zīmi. Šo spēli izcēlu tādēļ, ka tā apvieno ļoti daudz faktoru, par kuriem jau rakstīju Eirokausu noslēguma blogā, bet nu pirms derbija varam tiem pievērsties drusku izvērstāk.

Milzīga lazarete
Neapšaubāmi galvenais šīs sezonas faktors – sastāva iztrūkumi. Ismaels Diomandē pirms gada vēsturisko panākumu Nikosijā svinēja ratiņkrēslā – ar krustenisko saišu plīsumu un nenotikušu lielu transfēru. Laukumā viņš atgriezās tikai augusta vidū – pēc 11.5 mēnešu pārtraukuma, bet pamatsastāvā atgriezās gandrīz precīzi gadu pēc traumas. Nupat pret "Daugavpili" reglamenta jaunlatvietis no 11 metru atzīmes arī guva pirmos vārtus 13 mēnešu laikā – pateicoties Jāņa Ikaunieka skaistam žestam, kurš varēja iesist hat-trick, bet savu pendeli atdeva komandas biedram.

Mārtiņš Ķigurs nespēlēja gandrīz deviņus mēnešus un pamatsastāvā nav devies joprojām (šovasar visas 11 spēles uz maiņu). Niks Sliede nav spēlējis četrarpus mēnešus. Vairāk nekā divus mēnešus kopš igauņu atbildes spēles nav spēlējuši Herdi Prenga, kurš pusotra mēneša traumu dabūja arī superkausa ievadā, un Laša Odišarija, kurš vēl jūnijā uz derbiju atlidoja nākamajā dienā pēc noraidījuma Eiropas U21 čempionātā. Sedriks Kuadio nesen atgriezās pēc četru mēnešu izlaišanas, bet Haruna Ndžī - pēc mēneša prombūtnes. Viktors Osuagvu šosezon nav spēlējis, Rostāns Ndžikī nav spēlējis pusotru mēnesi un četru mēnešu laikā galvenajā komandā aizvadījis tikai vienu spēli - jūnija derbiju. Varbūt pat kādu piemirsu - ilgstoši savainoto ir bijis tiešām daudz.

Smags grafiks
Pagājušajā sezonā RFS 11 mēnešu laikā aizvadīja 57 oficiālas spēles un visvairāk oficiālu spēļu starp Latvijas klubiem aizvadījusi arī šosezon – 41 spēle sešarpus mēnešu laikā. Tātad svētdien Liepājā RFS aizvadīs jau simto spēli 19 mēnešu laikā ("Riga" šajā periodā būs nospēlējusi par 17 mazāk). Pats sezonālais skaits te gan nebūtu trakākais – Konferences līgas un Pasaules kausa uzvarētāja Londonas "Chelsea" 11 mēnešos izspēlēja 64 mačus, Čempionu līgas uzvarētāja un Pasaules kausa fināliste PSG aizvadīja 65 spēles, bet visu starptautisko turnīru dalībniece "Real Madrid" sakrāja pat 68 spēles un četrus pagarinājumus (faktiski 69.3 spēles). Lielāku uzmanību ieteiktu pievērst kalendāra blīvumam, jo no marta līdz novembra vidum Latvijas klubi aizvada vienu no intensīvākajiem kalendāriem Eiropā (un vēl atceramies, ka šajā posmā iekļaujas arī visi pieci izlašu logi – Eirokausu klubu izlašnieku slodze ir milzīga).

Ziemas mēneši jau bija mierīgāki – pēc novembra izlašu pauzes RFS mēnesi spēlēja nedēļas ciklā (divas pārbaudes spēles mijās ar divām līgas fāzes spēlēm) un tad bija mēnesis līdz nākamajai pārbaudes spēlei. Laiku no decembra vidus līdz janvāra vidum varētu saukt par starpsezonas pirmo daļu. Jau vairākus gadus saku, ka jādomā vai nu par līgas kalendāra izplešanu (kas arī nāktu par labu līgas fāzes dalībniecēm un vasarā atvieglotu spēļu pārcelšanu pirms svarīgākajām atlases spēlēm, taču tā vairāk ir tikai teorija – klimata un infrastruktūras dēļ praksē to ieviest būtu ļoti grūti vai arī iznākums būtu ļoti apšaubāms), vai arī, jau ticamāk, par spēļu skaita samazināšanu. Marta-novembra sezonā, manuprāt, 32 līgas spēles būtu maksimums – tas nāktu par labu gan traumu riska mazināšanai, gan spēļu nozīmes un arī kvalitātes pieaugumam un nebūtu katru gadu jārunā par trakajiem pavasara grafikiem. Risinājumus var domāt dažādus, bet tas, ka no marta līdz novembrim spēļu ir par daudz, manuprāt, ir vairāk nekā acīmredzami.

Stefans Paničs. Foto: Roberts Pūce/RFS

Piemēram, Roberts Savaļnieks (pašlaik 32 gadu) pagājušajā sezonā no kluba 57 spēlēm aizvadīja 47 un sāka 44, bet no izlases 10 spēlēm aizvadīja deviņas un sāka sešas. Kopsummā Savaļniekam ar izlasi bija 50 pamatsastāvi no 67 iespējamajiem. Īsts dzelzs vīrs ir serbu balsta pussargs Stefans Paničs, kuram sestdien apritēja 33. Šo nepilnu divu sezonu laikā Paničs Virslīgā ir sācis 60 no maksimāli iespējamajām 65 spēlēm (90% minūšu), Eirokausos sācis visas 24 spēles un izlaidis nieka 16 minūtes (99%) un kopumā no 98 kluba spēlēm piedalījies 92, sācis 89 un aizvadījis gandrīz 90% minūšu – pilnas 88.3 spēles. Un droši vien nebūs melots, ja teikšu, ka šosezon Paničs ar atrāvienu ir komandas labākais spēlētājs - tātad arī šādu grafiku un tādā vecumā izturēt ir iespējams, kaut kopumā, protams, jāatgādina arī tas, ka RFS ir vecākā komanda līgā ar visiem no tā izrietošajiem plusiem (pieredze, meistarība) un mīnusiem (atjaunošanās, karjeras līkne).

Teiksiet, ka tas ir parasts lielo valstu grafiks? Klubu, jā, spēlētāju - ne obligāti. Piemēram, "Chelsea" norotēja sastāvu Konferences līgā (23 gadus vecajam ekvadoriešu centra pussargam Moisesam Kaisedo sezonā 47.7 pilnas spēles), bet PSG vienkārši daudz rotēja (29 gadus vecajam spāņu centra pussargam Favjanam Ruisam 43.8 pilnas spēles). Vai 40 gadus vecais horvāts Lūka Modričs "Real Madrid" rindās spēlēja 33.3 pilnas spēles. Vai 31 gadu vecais Milānas "Inter" turku pussargs Hākans Čalhanolu, kuram bija 34.2 pilnas kluba spēles. Paničam par labu savā ziņā gan, protams, nāk netikšana Serbijas izlasē, kas sezonas slodzi samazina. Ja gribam tiekties uz izcilību, tad tādu latiņu pagājušajā sezonā uzstādīja 27 gadus vecais Urugvajas izlases centra pussargs Fede Valverde – 61.7 pilna kluba spēle (89% minūšu), bet ar izlasi pat 68.0 pilnas spēles sezonā un pārlidojumi uz Dienvidameriku un atpakaļ. Pie viena gan jāatceras arī tas, ka lielajos klubos ir daudz labākas atjaunošanās iespējas, daudz retāka seguma maiņa un kvalitatīvāka infrastruktūra kopumā.

Panākumu cena
RFS sastāvs burtiski plīsa jau pirms gada – Eiropas līga tika aizvadīta bez Diomandē un Emersona, faktiski arī bez Mareša un Ķigura, maz spēlēja arī Lemajičs. Pēc smaga grafika vajadzētu atpūsties? Nekā. Sezonu RFS beidza 30. janvārī Hamburgā pret Kijivas "Dynamo" (0:1), jau 9. februārī treniņnometnē Turcijā ar labāko sastāvu sakāva Batumi "Dinamo" (5:1) un vēlāk atkal tikās ar Kijivas "Dynamo" (atkal 0:1, vēl arī 1:3 pret otru Ukrainas grandu Doneckas "Shakhtar"), bet 1. martā jauno sezonu sāka ar 3:1 superkausā pār "Riga". Tātad īstā atpūta bjia starp līgas fāzes sesto un septīto kārtu, nevis pēc līgas fāzes beigām. Ja mums šāda starpsezona bija kas jauns un pārāk bijām pieradināti milzīgai četru mēnešu pauzei, tad tik īss starpposms daudz kur Eiropā gan ir bieža parādība. Ne vien PSG un "Chelsea", kuras jauno sezonu sāka mēnesi pēc Pasaules kausa fināla, - arī virkne vidusmēra līgu sākas tikai 4-5 nedēļas pēc jūnija izlašu pauzes. Piemēram, Alvim Jaunzems 10. jūnijā izgāja pamatsastāvā pret Albāniju (1:1), bet 20. jūlijā Zabžē debitēja savā jaunajā klubā Gdaņskas "Lechia".

RFS saraustīto starpsezonu labāk varētu salīdzināt ar Austrijas vicečempioni Zalcburgu, kura nepilnu mēnesi pēc Bundeslīgas sezonas beigām startēja Pasaules kausā, bet nepilnu mēnesi pēc tikšanās ar "Real Madrid" jau spēlēja Čempionu līgas kvalifikācijā (daudzviet Eiropā gan pauze ir arī sezonas vidū - ziemā vai vasarā). Īsumā, ja mēs gribam spēlēt līgas fāzē (un Rīgas klubiem caur čempionu zaru pēc komplektācijas tur arī būtu jāspēlē), tad pie ziemas futbola ir jāsāk pierast un jādomā risinājumi - gan lai palīdzētu aizvadīt Eirokausu mačus, gan lai izlīdzinātu situāciju pret vietējām konkurentēm, kuras sezonai joprojām gatavojas trīsarpus mēnešus. Piemēram, ziemeļvalstīs gada pirmajos mēnešos līgas vietā spēlē kausa izcīņas un dažviet vasarā taisa līgas pauzi pirms Eirokausiem - tas gan arī visdrīzāk nozīmētu, ka zemāku līgu komandām būtu jābūt gatavām sezonu sākt agrāk, un klubu intereses konfliktētu ar Latvijas izlasi, kurai tonusā esošus spēlētājus vajag jau marta beigās. Lai nu kā, arī te būs jāsēžas pie galdiem un jādomā kopīgs risinājums.

Haruna Ndžī un Herdi Prenga. Foto: Roberts Pūce/RFS

Par spēļu skaitu un atpūtas minimumu čīkst visi treneri jebkāda līmeņa līgās, taču vienlaikus tā ir arī privilēģija – smagākais kalendārs ir tiem, kuri spēlē vislabāk (lasi, turnīros tiek vistālāk). Cita panākumu cena ir līderu zaudēšana – tā arī RFS ziemā zaudēja savu labāko spēlētāju Adamu Marhijevu, kurš nokļuva Limasolā, bet nu jau ir debitējis Nirnbergā un Somijas pieaugušo izlasē. Prom devās arī Emersons, kurš traumas dēļ kopš septembra astoņarpus mēnešos aizvadīja tikai vienu spēli, bet nu beidzot ir rotācijas spēlētājs Japānas otrās līgas titulcīņā. Sastāva dziļumā nepalika arī Daniels Balodis (Skotija, tagad Slovākija) un Luka Silagadze (pievienojās Gruzijas čempionei, tagad vicelīderei). RFS jau kopš rudens mācījās spēlēt bez savu iepriekšējo gadu sejas Emersona, taču tik un tā bija skaidrs, ka bez viņa, Marhijeva un savainotajiem jau būs jāveido būtiski atšķirīgs modelis.

Panākumi rada gan fizisku, gan morālu nogurumu, un ļoti bieži Eirokausu komandas nespēj izturēt cīņu vairākās frontēs vai noturēt snieguma latiņu nākamajā sezonā. No vienpadsmit otrā ešelona valstu klubiem, kuri pagājušajā sezonā tika līgas fāzē (vienīgi RFS sasniedza Eiropas līgu, pārējie spēlēja Konferences līgā), titulu iepriekšējā sezonā izcīnīja tikai četri – RFS, Erevānas "Noah", TNS un Minskas "Dinamo". Bet no šā četrinieka līgas fāzē arī šosezon spēlēs vienīgi "Noah" – Velsas un Baltkrievijas čempiones izstājās jau otrajā kārtā.

Komplektācija
Cik liela nozīme savainojumu jūrā ir attaisnojošiem iemesliem (kalendārs, neveiksmīgas epizodes) un cik – pašu darbam (slodžu plānošana, ķermeņu būvēšana), to jau zinās tikai paši RFS treneri un mediķi. Taču viens gan ir skaidrs - ar komplektāciju RFS šogad nošāva greizi (vismaz īstermiņā). Ziemā varēja izcelt četrus galvenos jaunpienācējus – par Marhijeva aizvietotāju jau pusotru mēnesi pirms Marhijeva aiziešanas tika nolūkots viens no Lietuvas līgas labākajiem spēlētājiem Jukijoši Karašima (Viļņas "Žalgiris"), kurš savulaik ir uzspēlējis arī Nākotnes līgā ("Dinamo Rīga"), aizsardzības centrā tika piesaistīts talantīgais milzis Sliede ("Valmiera"), bet Emersona un Silagadzes vakances uzbrukuma malās aizpildīja konkurentu līderi Mors Tallā ("Auda") un Žeremī Porsāns-Klemantē ("Valmiera"). Sastāva dziļumam piesaistīts arī Rendijs Šibass ("Metta"), perspektīvai – leģionāri Vitinju un Faisals Konatē. No viņiem Eirokausos pamatsastāvā izgāja vienīgi Tallā (droši vien būtu bijis arī Sliede, taču viņa traumu risks nebija jaunums) – Karašima nosēdēja rezervē un nu jau ir izīrēts Somijas HJK, bet Porsāns-Klemantē aizvadīja tikai 40 minūtes. Un arī ar latviešu skaitu, kā vēlāk atzina Viktors Morozs, RFS kļūdījās - viņu pilnvērtīgai rotācijai pavasarī bija par maz.

Vasarā, kad tirgus ir aktīvāks, izmaiņu bija vairāk un nedaudz veiksmīgākas, taču arī par reto varētu teikt, ka tika sagaidīts tūlītējs uzlabojums. Par jauno pamatvārtsargu kļuva Austrijas horvāts Marko Maričs, kuram ir laba pieredze Austrijā, Polijā, Norvēģijā, MLS, Grieķijā un Bosnijā un Hercegovinā, taču kurš nebija spēlējis kopš aprīļa vidus. Četras spēles Eirokausos sāka Lietuvas un Singapūras līgās situšais Dāvis Ikaunieks, kurš jau bija spēlējis RFS, un nīderlandietis Tailers Vauters, kurš pēc Nīderlandes trešās un Lietuvas otrās līgas izlaušanās sezonu aizvadīja 2024. gadā Gruzijā, 35 spēlēs izceļoties ar 19+6 un nokļūstot Kiprā (no Kipras atvadījās ar vārtiem pret Marhijevu). Trīs spēles aizsardzībā sāka no "Jelgavas" aizlienētais Roberts Veips un arī pieredzējušais serbs Filipovičs, kurš Baltkrievijas un Serbijas līgās aizvadījis vairāk nekā 300 maču, spēlējis arī grupu turnīros un iepriekš bija Belgradas "Partizan" – kopā ar "Riga" jauno zvaigzni Joao Grimaldo. Divas spēles sāka "Daugavpils" līderis Bartelemī Djedjū, kurš RFS atrādījās jau iepriekšējās sezonas izskaņā, un jaunais serbu pussargs Strahiņa Rakičs. No Kipras atbrauca arī argentīnietis Fakundo Garsija, kurš nebija spēlējis kopš marta vidus un ar pilnu spēli tikai nupat debitēja Virslīgā.

Lasot uzvārdus un līgas, RFS darbojās samērā loģiski – vai nu spēlētāji ar pieredzi labākās līgās, vai arī sava līmeņa vai nedaudz vājāku līgu līderi un Latvijas, Lietuvas līgu zvaigznītes, kurām būtu jābūt vieglāk iejusties. Tomēr, vismaz īstermiņā, akūtās problēmas joprojām lāga nav atrisinātas. Marhijeva vietā dažādos logos pievienojās pat trīs leģionāri – Karašima, Faku, Rakičs, taču izšķirošo spēli pret maltiešiem blakus Paničam tik un tā nesāka neviens no viņiem. Sāka universālais Dmitrijs Zelenkovs, kurš pēc vajadzības var aizpildīt lērumu pozīciju, tomēr viduszonā, kā sacīja Morozs, viskvalitatīvāk var nospēlēt trijniekā, nevis pārī. Kaut gan, protams, ietekmēja arī iztrūkumi, bet priekšējā līnijā treneri labāko virknējumu (un labāko vienpadsmitnieku un labāko izkārtojumu vispār) vēl tikai meklēja. Vārtsarga pozīcijā par meklējumiem tika runāts jau ziemā – piedāvājumu saņēma arī Krišjānis Zviedris, kurš vēlāk par izlases pirmo numuru kļuva konkurentē "Riga". Par Mariča kvalitātēm domas dalās – tāpat kā dalās viņa labās un sliktās epizodes, bet treneri, vismaz publiski, gan izsakās diezgan labi. Vai tas ir ilgāka termiņa vai joprojām – tikai īstermiņa risinājums, kā tas bija ar Fabrisu Ondoā, gan paliek atklāts jautājums. Ja pagājušajā vasarā vismaz sešas Eirokausu kvalifikācijas spēles sāka deviņi futbolisti, tad šogad - tikai seši (visas astoņas spēles - seši pret trim).

Jaunpienācēji Eirokausos

r - palika rezervē

Jāuzsver gan, ka neveiksmīga sastāva pārbūve šīs sezonas kontekstā nenozīmē, ka atrastie jaunieguvumi nevar izrādīties ļoti noderīgi nākotnē. Cits iejūtas agrāk, cits – vēlāk, bet aptuveni pusgada adaptācija, īpaši svešā vidē, parasti tiek uzskatīta par normu. Kaut vai tas pats Odišarija, kurš pagājušajā gadā sāka viduvēji un par nozīmīgu spēlētāju, kādai lomai arī tika ņemts, kļuva tikai rudenī. Vai sāncenšu Grimaldo, kurš pavasarī vēl bija ļoti blāvs (un savainots). Vai Marhijevs, kurš Latvijā aizvadīja četras sezonas un līdz 2. Bundeslīgas spēlētājam auga Jūrmalā, Ferrārā, Rīgā un Limasolā - kādēļ gan tas nevarētu būt arī Rakiča stāsts? RFS sakarā problēma vairāk bija tā, ka nevis dažas jaunas figūras tika pievienotas jau strādājošam mehānismam, bet gan ka daudz jaunu figūru tika iemestas braucošā un vēl neizveidotā vilcienā (vairāk varēja prasīt tieši no ziemas jaunpienācējiem). Un ka, atšķirībā no iepriekšējā gada, šoreiz mazāku lomu spēlētāji nespēra soli uz priekšu, kad viņiem tāda iespēja tika dota. Pagājušajā gadā gan Odišarija, gan Ndžī, gan Zelenkovs rudenī spēlēja daudz lielākas lomas (un visi - jaunās vai labi aizmirstās vecās pozīcijās), nekā līdz tam, un darīja to ļoti labi. Iespējams, tieši tas bija galvenais iemesls, kādēļ RFS krīze tika atlikta par pusgadu – pēc visas loģikas šādam kritumam bija jābūt jau rudenī, bet, visu cieņu treneriem un spēlētājiem, tik sarežģītā sastāva un kalendāra situācijā spēja turpināt kursu, izcīnīt visas pašmāju trofejas un aizvadīt ļoti cienījamu Eiropas līgas kampaņu. Tas gan vairāk bija reti atkārtojams varoņdarbs, nevis likumsakarība, kāda būtu jāprasa arī tagad.

Kad iejutīsies jaunieguvumi, kad atpakaļ būs traumētie, tā jau būs pavisam cita rotācija un izvēles iespējas un, kas zina, varbūt arī pavisam cita RFS. Tomēr kā lai šajā situācijā neatgriežas arī pie tēmas par vietējo jauniešu apzinātu iespēlēšanu. RFS pieder seši vārtsargi, bet vai klubam ir ilgtermiņa vīzija vārtsarga pozīcijā? Neskatoties uz problēmām centra pussarga pozīcijā, pašu audzēknis (vismaz nosacīti) Gļebs Žaleiko nosēdēja gandrīz visu pavasari un vasarā tika atdots īrē. Protams, te ir mūžīgais jautājums par avansu no treneru puses un minūšu izcīnīšanu no spēlētāja puses, tāpat vēl nedrīkst aizmirst kontekstu – ja konkurente "Riga" vietējos jauniešus neiespēlē, tad RFS savā ziņā nākas pielāgoties. Tomēr tendence ir redzama jau ilgi – RFS nozīmīgas minūtes iegūst (nopelna) tikai retais pašmāju jaunietis (kā, piemēram, Renārs Varslavāns vai Sliede šogad līdz traumai), arī ne Maksims Toņiševs vai Sliede, Balodis pirmajos piegājienos. Ja tas būtu darīts, iespējams, šādus krīzes posmus pārlaist būtu vieglāk.

Ievainojama aizsardzība
Raksta ievadā minēju sauso uzvaru sēriju, tomēr tas šosezon drīzāk bijis izņēmums. Svētdien pret "Daugavpili" RFS svinēja ceturto uzvaru, tajās iesitot kopumā 19 vārtus, taču arī visās četrās uzvarās ielaida pa vieniem vārtiem. RFS šajā Virslīgas sezonā 29 spēlēs ir ielaidusi 30 vārtus – vairāk par vieniem spēlē RFS nav ielaidusi kopš pirmajām divām sezonām Virslīgā (vēl bija arī 2019. gads ar tieši 1.00 vārtiem). RFS ir ielaidusi par deviņiem vairāk nekā "Riga", kas nevienā Virslīgas spēlē nav ielaidusi vairāk par diviem – RFS ir arī 1:3 pret "Riga" un 1:4 pret "Jelgavu". "Riga", starp citu, nevienā Virslīgas sezonā nav ielaidusi vairāk par 0.93 vārtiem spēlē. Pret apakšējo piecinieku RFS šosezon ir tikai sešas sausās spēles sešpadsmit cīņās, bet "Riga" tikai sešos no septiņpadsmit mačiem pret apakšējo piecinieku ir ielaidusi.

Jā, "Daugavpils" svētdien iesita brīnišķīgu tālsitienu 0.01xG vērtībā (Virslīgas mājaslapas dati). Jā, jelgavniekiem krita viss un RFS – nekas. Jā, kausa pusfinālā pret "Audu" RFS spēlēja saturīgāk par rezultātu (taču mūrītis pie 0:0 soda sitiena laikā pajuka jau otro reizi spēlē). Tomēr RFS visos turnīros 14 maču nogrieznī ir tikai viena sausā spēle un Virslīgas sezonas griezumā neloģisko iznākumu (nevis rezultātu) RFS spēlēs nemaz tik daudz nav. 1:4 pret "Jelgavu", kurā xG bija 3.45-1.09 RFS labā, ir spilgtākais piemērs. Daļēji arī otrais derbijs, kur 1:3 vietā varēja būt 1:1. Bet ir arī pretpiemērs – pret "Audu" 4-0-0 vietā drīzāk bija jābūt 1-1-2. Kopsummā RFS ir gan ielaidusi vairāk, nekā vajadzētu (30 vārtu vietā vajadzētu būt 23), gan arī guvusi krietni vairāk, nekā vajadzētu (77 vārtu vietā būtu jābūt tikai 59, taču lielākās nobīdes ir graujošajās uzvarās, kad starpībai bija jābūt mazākai, taču uzvaru tas nemainītu). Virslīgā RFS xGA rādītājs pat ir mazāks nekā "Riga" (22.90 pret 23.68).

Kas par šāvienu! 18 gadus vecajam Kirilam Bujanovam pirmie vārti @FutbolaVirsliga ! pic.twitter.com/m0RLtCCPCt

— AndrisD (@zelta_sietins) September 21, 2025

Ar necaursitamu aizsardzību RFS gan nevarēja lepoties arī iepriekšējā sezonā. Ja četrās Eirokausu spēlēs pret vājākiem klubiem RFS bija četras sausās uzvaras ar vārtu bilanci 16:0, tad pārējās 12 spēlēs pret uz papīra spēcīgākiem klubiem bilance bija 2-2-8, vārti 10:25 (tātad vidējais spēles rezultāts bija 1:2) un tikai viena sausā spēle (1:0 pār Amsterdamas "Ajax"). Uzvara pār APOEL (2:1), neizšķirti pret Stambulas "Galatasaray" (2:2) un Briseles "Anderlecht" (1:1) nāca spēlēs, kurās RFS sausā nepalika. Tādēļ drīzāk varētu uzsvērt, ka mainījies ir tas, ka šosezon RFS 1) biežāk ielaiž pirmā (37% spēļu pret 28%), 2) retāk atspēlējas (šosezon, ielaižot pirmajai, bilance 3-2-10 pret pagājušās sezonas 6-2-8), 3) laiž vairāk (sausās spēles 29% pret 35%, vairāk nekā vieni ielaisti 29% spēļu pret 23%). Nevienā no četrām spēlēm pret Somijas un Maltas čempionēm RFS nebija vadībā pat ne uz sekundi un ne reizi nepanāca izlīdzinājumu divu spēļu summā. Pie iepriekš minētajiem procentiem arī svarīgi atgādināt, ka pagājušajā sezonā bija ne vien vairāk spēļu, bet arī vairāk augsta līmeņa pretinieku - RFS šosezon sliktāku statistiku vākusi vidēji zemāka līmeņa spēlēs.

Jāņa faktors
Sastāva ziņā pret pagājušo sezonu ir bijušas arī labas ziņas – pieejams bija Virslīgas labākais snaiperis Lemajičs un arī Savaļnieks, kura pagājušo vasaru kvalifikācijā pabojāja trauma. Tomēr arī Lemajičs Eirokausos guva tikai divus vārtus, un šovasar tā arī neizdevās aizvietot iztrūkstošo pagājušās vasaras statistiku. Savainotie Diomandē, Kuadio un Osuagvu pagājušajā vasarā sakrāja 4+7, bet Jānim Ikauniekam atkārtot paša fenomenālo sniegumu nebija pa spēkam. Ja pagājušajā vasarā Jānis izcēlās ar 8+3 (tostarp 3+1 pret Norvēģijas un Kipras čempionēm – viņš nebūt nespīdēja tikai pret mazajiem klubiem), tad šovasar kvalifikācijas svarīgākajā brīdī par nesavaldību palika malā uz trim mačiem un vienīgo rezultatīvo piespēli izdarīja astotās spēles izskaņā.

Ikaunieks, Diomandē, Kuadio, Osuagvu, Ķigurs pagājušajā vasarā sakrāja 14+10, šovasar – 0+1. Nedz paši varēja atkārtot, nedz atradās aizvietotāji. Kopš Malmes noraidījuma Ikauniekam gan astoņās spēlēs ir 5+3, un vietējos turnīros viņš atgādina pagājušo gadu – ja līdz traumai viņam 10 spēlēs bija 2+3, tad pēc traumas sadziedēšanas 17 spēlēs pret vietējiem klubiem ir 14+5. Ja RFS vēl cer pacīnīties par titulu, Jāņa maģija komandai būs nepieciešama. Lai kā arī nebeigtos sezona, skaidrs, ka RFS ir pārbūves fāzē – pilnīgi dabiskā procesā, kādam cauri jāiet ir visiem. Arī "Riga" pēc trim tituliem pēc kārtas savulaik tādam gāja cauri, nereti ik pēc četriem mēnešiem, un vēl tikai tiecas uz atgriešanos tronī. Vai "Manchester United", kuras pārbūve iegājusi jau otrajā gadu desmitā. Pārbūves atkarībā no pieņemto lēmumu pareizības var ilgt ļoti dažādu laiku, tā ka RFS ziemā būs daudz vielas pārdomām – gan par šīs sezonas kļūdām, gan arī par to, vai īstermiņa kļūdas ir arī ilgtermiņa kļūdas, kas nebūt nav akmenī cirsts.

RFS prezidents Artjoms Milovs. Foto: Sanita Sparāne/RFS

Sarunā Edmunda Novicka Patreon līdzīgās pārdomās dalījās RFS sporta direktors Aleksandrs Usovs, kurš arī mierināja – par spīti neveiksmīgai sezonai Moroza krēsls ir drošībā. Atšķirībā no telpu futbola, kur titulētais portugālis Orlandu Duarte tika atlaists finālsērijas laikā, bet lielā komanda pēc kārtējā sudraba - izformēta pavisam. "Pilnībā uzticamies trenerim. Gan viņš, gan pārējais treneru štābs strādā ļoti čakli un pat vēl vairāk nekā pagājušajā gadā, taču futbolā diemžēl ne vienmēr ir korelācija starp darba apjomu un darba rezultātu. Bet skaidrs, ka Viktors ir viens no labākajiem vai pat labākais treneris Baltijā. Mans personīgais uzdevums kā sporta direktoram ir treneri atbalstīt [ar spēlētājiem] – ja viņam tas ir nepieciešams.

Mums bija ļoti labas izlozes. Ne vien pret "Hamrun Spartans" un KuPS, bet arī pret "Levadia". Mēs bijām favorīti, un mums bija visas iespējas tikt līgas fāzē. Tā, ka mēs to neizdarījām, ir mūsu pašu problēma un mūsu pašu vaina – tam nav nekādu attaisnojumu. Normālos apstākļos mums tādi pretinieki būtu jāapspēlē un jāspēlē līgas fāzē. Taču mēs nemeklējam vainīgo vai vienkāršu atbildi, ka tieši viņš ir vainīgs vai tieši tā ir problēma, pēc kuras atrisināšanas viss būs kārtībā, - šis gads ir dažādu faktoru kopums. Īsā atbilde ir tāda, ka viņam [trenerim Morozam] no mums joprojām ir 100% uzticība." Citu sarunas fragmentu ar Usovu lasi ŠEIT, bet pilnu 45 minūšu sarunu meklē ŠEIT.

Eirokausu statistika 2024. un 2025. gadā (minūtes izteiktas pilnās spēlēs)

RFS pagājušās sezonas statistika pēc jūnija izlašu loga (39 spēles)

RFS spēlētāju statistika šogad (41 spēle)