Ikstens: "Daudziem nebija pārliecības, lai sistu pendeli, tāpēc gāju es"

- Kas pirmais nāk prātā pēc spēles?
- Tas, ka beidzot viss ir uzvarēts. Par čempionu esmu kļuvis, labākais vārtsargs esmu bijis un beidzot vinnēju arī kausu. Tas bija pats galvenais.

- Šosezon jau divreiz zaudējāt "Skonto". Kas bija tā atslēga, kāpēc sanāca tas, kas nesanāca iepriekšējās reizēs?
- Pirmām kārtām, ļoti gribējās tikt Eirokausos. Kausā ir tikai viena spēle, tur pat noskaņoties nevajag. Kad vēl ir vēlme izcīnīt to, ko vēl neesi izcīnījis, tad tādās spēlēs reizi gadā var uzlekt arī augstāk par savu dibenu. Tā ka domāju, ka šis ir tas gadījums, kad mēs kā komanda bijām noskaņojušies un pareizi sagatavojušies spēlei. Katrs individuāli bija pareizi sagatavojies, nopelnījām arī veiksmi un vinnējām.

- Kas bija galvenais, kas jāuzlabo, atceroties iepriekšējās spēles pret "Skonto"?
- Noteikti, ka pārāk daudz ielaižam vārtus, un varbūt ne tik stabili spēlējam aizsardzībā. Šodien izdevās aizsardzībā nospēlēt labāk nekā pretiniekiem – mums bija vairāk izdevību nekā viņiem. Malači aizsargi un visi spēlētāji, ka arī pēc neiesistās pendeles parādīja raksturu. Bija vēl momenti, neiesitām. Bet nepaģībām, nesaskābām un izrāvām uzvaru.

- Bija vairāki momentiņi, kuros ne pārāk droši nofiksēji bumbu. Bija jūtams uztraukums?
- Protams, tādās spēlēs ir uztraukums. Bet tajās epizodēs drīzāk bija tehnisks brāķis, nevis uztraukums. Mača sākumā, pieskaroties bumbai, pēc tam jau aizmirst uztraukumu. Tas drīzāk bija tehnisks brāķis, bet labi, ka bumbu atstāju sev blakus.

- Motivācijas ziņā gribējāt kausu vairāk nekā "Skonto"?
- Ja atkal skatās no Eirokausu puses, tad viņi no tiem ir diskvalificēti. Taču "Skonto" nav tā komanda, kas negribētu izcīnīt katru iespējamo kausu. Tas ir kauss – jebkurā valstī jebkura komanda neatkarīgi no tā, kurā līgā spēlē, grib vinnēt. Šoreiz droši vien uzvarēja tie, kas to gribēja vairāk.

- Tev "Skonto" nav sveša komanda. Vai tas, ka finālā spēlēji pret "Skonto", tev bija vēl viens iemesls, lai šis mačs būtu vēl īpašāks?
- Teiksim tā, ja no "Skonto" būtu aizgājis pagājušajā gadā vai šogad starpsezonā, tad droši vien tā būtu. Bet tā kā jau vairākus gadus esmu prom, man vairs nav tādas sajūtas, ka par katru cenu jāuzvar tieši viņi. Mani interesē kauss. Ļoti gribēju to, un man bija vienalga, pret ko to izcīnu.

- Ar daudziem tomēr esi spēlējis kopā. Lai arī nevienu pendeli tā arī neatsiti, tā tomēr nebija priekšrocība, ka varbūt zināji, kur kāds varētu sist?
- Tikpat viegli var teikt, ka viņi zina, kur es lekšu. Bet nē – vairāk centos noteikt pēc saviem sīkumiem, pēc kuriem skatos, kur spēlētājs varētu uzsist. Tā ir tāda psiholoģiska spēle. Tas, kurš nāk sist, varbūt domā – ā, viņš zina, kur es situ, bet es zinu, kur tu lec. Dažiem apmēram zināju, kur viņi sit – daži uzsita, daži pamainīja, bet kopumā izšķirošā ir psiholoģija. Jebkurš beigās var pamainīt stūri, kurā sist, tāpēc tā vairāk ir tāda kā loterija.

- Arī pats izpildīji pendeli. Cik bieži vispār esi to darījis?
- Šī bija pirmā, bet treniņos dažreiz uzsitu. Puišiem nebija pārliecības, kādam bija jāuzņemas iniciatīva. Kā saka, dažam labam mūsu komandā neatradās pauti, lai uzsistu. Man bija jāsaņemas un kāda vietā jāiet sist. Izdevās labi.

- Tātad tā bija tava iniciatīva, nevis treneru?
- Jā, jā. Klausījos, ka ļoti daudz čaļu atteica, kaut gan treniņā pirms tam trenējām pendeles un viņi labi sita. Teicu, ka es iešu. Cik atceros, jā, oficiālās spēlēs šī ir mana pirmā pendele. Jauniešos? Tiešām neatceros…Nē, man liekas, ka nekad neesmu sitis. Īstajā brīdī, īstajā laikā piegāju un realizēju.

- Tā kā esat iekļuvuši Eirokausos, varēsim tevi redzēt "Jelgavā" arī pēc vasaras pāreju perioda?
- Redzēsim. Tas, protams, man ir stimuls palikt komandā. Bet, ja vasarā būs tiešām labs piedāvājums, kādēļ gan, lai atteiktu. Taču tagad nezīlēsim notikumus. Esmu šeit un koncentrējos, lai "Jelgavai" palīdzētu, kā vien varu.

- Kā svinēsiet kausa izcīnīšanu?
- (Priecīga nopūta) Dažādi. Lai tas paliek mūsu noslēpumā.