Rūnijs kritizē sabiedrības spiedienu ziedot algas: "Kādēļ mūs padara par grēkāžiem?""

"Pirmkārt, vēlos sacīt, ka, ja "Derby County" vajadzētu samazināt man algu, lai izglābtu klubu, es to saprastu un lūkotu palīdzēt, kā vien spēju. Un ja valdība vērstos pie manis, lai es finansiāli palīdzētu medmāsām vai pirktu plaušu ventilatorus, es būtu lepns to darīt – kamēr vien zinu, kur nokļūst mana nauda. Taču es neesmu katrs spēlētājs. Man ir 34 gadi, man ir bijusi ilga karjera, un es esmu labi nopelnījis. Atrodos situācijā, kurā es varētu kaut ko ziedot. Taču ne visi spēlētāji atrodas šādā situācijā. Un tomēr pēkšņi visa profesija atrodas zem palielināmā stikla ar pieprasījumu šķirties no 30% algas. Kādēļ gan futbolisti pēkšņi kļuvuši par grēkāžiem?

Pēdējās dažas dienas bijušas apkaunojošas. Vispirms veselības ministrs Mets Henkoks savā ikdienas paziņojumā par koronavīrusa aktualitātēm sacīja, ka Premjerlīgas spēlētājiem vajadzētu atteikties no algas daļas. Viņam vajadzēja nācijai pavēstīt jaunāko lielākajā krīzē, kādu esam piedzīvojuši savā dzīvē. Kādēļ gan viņa prātā vispār bija futbolisti? Vai viņš izmisīgi vēlējās novērst uzmanību no tā, kā valdība tiek galā ar pandēmiju? Pēc tam Premjerlīga paziņoja, ka tā vēlas, lai spēlētāji atteiktos vai samazinātu 30% algas. Neskatoties uz to, ka īpašnieki un Premjerlīgas valde zināja, ka spēlētāji jau diskutēja par to, kādam vajadzētu būt viņu pienesumam. Man tas šķiet dīvaini, jo visi pārējie lēmumi šā procesa laikā ir palikuši aiz slēgtām durvīm, bet šis tika paziņots publiski. Kādēļ? Šķiet, ka tādēļ, lai kauninātu spēlētājus un iedzītu viņus stūrī, no kura vienīgā izeja būtu samaksāt par zaudētajiem ienākumiem.

EFL [Anglijas Futbola līga jeb otrā, trešā un ceturtā stiprākajai līgai – A.S.] droši vien nogaidīs, kas tiks izlemts Premjerlīgas līmenī, un man, kā "Derby County" kapteinim, var nākties iesaistīties līdzīgās sarunās kā tiem Premjerlīgas kapteiņiem, kuriem tiek likts visas komandas vārdā piekrist samazinājumam. Kā gan es, kā kapteinis, varētu zināt visu manu komandas biedru finansiālo stāvokli? Čempionāts atšķiras no Premjerlīgas. Mums ir viens spēlētājs, kurš kopā ar mammu dzīvo pašvaldības īpašumā, kurš, domāju, ir atbildīgs par visas ģimenes rēķinu nomaksu. Viņš ir futbolists, bet viņam nākas saskarties ar to pašu situāciju, kādā mūsu valstī tagad ir daudzi cilvēki.

Viņš ir jaunietis, un viņam nav bijis laika izveidot nekādu drošības spilvenu. Es no algas nogriešanas varētu neciest, bet kā tad ar viņu? 30% no diviem tūkstošiem nedēļā atņemtu viņam 600 mārciņas – un tā varētu būt summa, kas ir nepieciešama, lai viņa ģimene varētu turpināt ikdienas dzīvi. Atcerieties, spēlētāju karjeras ir īsas, tādēļ viņiem ir jāinvestē vai jāveido uzkrājumi, jo lielākā daļa 35 gadu vecumā beigs karjeru, bet, atšķirībā no iepriekšējās paaudzes, pensiju varēs saņemt tikai krietni vēlāk.

Protams, Premjerlīgā lielākoties samaksa ir lielāka, taču būs jaunieši, kuriem nebūs tādas naudas, lai viņi varētu atļauties zaudēt 30%. Un, kā visiem pārējiem pasaulē, arī futbolisti naudu tērē atbilstoši iespējām. Daži spēlētāji pērk mājas, kuras lāga nevar atļauties, daži pērk mašīnas, kuras viņiem nevajag. Neatkarīgi no tā, vai tas ir pareizi vai nepareizi: tā ir realitāte. Kad es biju puika "Everton", es par 20 tūkstošiem nopirku "Audi", vēl pirms man bija nauda, jo tādā vecumā tu dari tādas lietas. Kas būtu noticis ar mani [ja nogrieztu 30%]? Tad ir virkne spēlētāju, kuru ģimenes pārstāvji būs atbrīvoti no darba un kuriem būs vēl lielāks spiediens viņus atbalstīt.

Es saprotu, ka spēlētāji ir labi apmaksāti un var ziedot naudu, taču tam vajadzētu notikt individuāli. Klubam vajadzētu sēsties pie galda ar katru spēlētāju un skaidrot, kādi ietaupījumi ir nepieciešami, lai izdzīvotu. Spēlētāji to pieņemtu. Kāds teiktu, ka var atļauties 30% samazinājumu, cits teiktu – ka 5%. Personīgi man nebūtu nekādu problēmu ar to, ka kāds no savas kabatas maksātu vairāk, nedomāju, ka tas radītu problēmas ģērbtuvē. Premjerlīgas paziņojums tādā veidā, kādā tas tika izdarīts, palielina spiedienu uz spēlētājiem, un, manuprāt, ir radīta situācija, kurā uzvarēt nav iespējams. Ja spēlētāji izies un pateiks, ka nepiekrīt vai nav gatavi atteikties no 30%, tad tas tiks pasniegts kā "bagātie spēlētāji atsakās no algas samazinājuma". Kaut gan īstais iemesls varētu būt tāds, ka kādu tas finansiāli izputinās. Lai vai kā uz to skatās, mēs esam viegli mērķi. Taču tiek piemirsts tas, ka puse mūsu algu aiziet nodokļos. Nauda, kas nokļūst valsts budžetā, nauda, kas palīdz veselības sistēmai.

Un kā gan ar citu sporta veidu lielajām zvaigznēm, kuras drīkst izvairīties no nodokļiem, dzīvojot tādās vietās kā Monako? Kādēļ no viņiem nekas netiek pieprasīts? Kādēļ visiem bagātniekiem neliek kaut ko dot? Vai tad tādējādi nesavāktu vairāk naudas? Nevajadzētu aizmirst, ka futbolisti jau tā dod daudz naudas labdarībai. Mēs palīdzam savām komūnām. Lielajiem klubiem nevajag, lai spēlētāji samazinātu algas. Gribat teikt, ka Mančestras "United" vai "City" vajag 30% spēlētāju algas, lai izdzīvotu? Ja tā, tad futbols ir daudz sliktākās pozīcijās, nekā jebkurš no mums varēja iedomāties. Runa nav par kluba izdzīvošanu, bet gan naudas novirzīšanu svarīgākām sfērām. No savas pieredzes zinu, ka daudzi spēlētāji ģērbtuvēs ir pirmie, kuri saka, ka mums vajadzētu izdarīt to vai to. Jāatceras, ka mūsu klubos spēlētāji ir no visas pasaules un ka viņiem ir atšķirīgas domas, kur viņi varētu novirzīt savu naudu. Ir afrikāņu spēlētāji, kuri, man nav nekādu šaubu, pareizi vēlētos atbalstīt savas dzimtenes. Esmu drošs, ka tas attiektos uz daudziem ārzemju spēlētājiem. Vai šo vēlmi nevajadzētu cienīt?" sacīja Rūnijs.

Izmantotie resursi:
https://www.thetimes.co.uk/edition/...