Lāšona un Seterberja stāsts

Komentāru sadaļā regulāri lasāmas dažādas smieklīgas versijas un pārmetumi, ka Sportacentrs.com paši ir izdomājuši, ka jāraksta Lāšons, un ka vienīgi šajā portālā tā tiek rakstīts. Pirmo apgalvojumu viegli apgāž tas, ka jau 2003. gadā izdevniecībā Norden AB tika izdota grāmata "Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā", kuru lietošanā ieteicis Valsts valodas centrs. Tās tapšanā lielu artavu deva norvēģis Snorre Karkonens-Svensons.

Atliek iegriezties tuvējā grāmatnīcā, lai pārliecinātos, ka arī otrais apgalvojums neatbilst patiesībai. Vienu dienu apmeklējot kādu no Rīgas centra lielākajām grāmatnīcām, ātri vien atradu zviedru rakstnieces Katarinas Ingelmanes-Sundberjas (Catharina Ingelman-Sundberg) grāmatas, kuras no zviedru valodas tulkojusi Dace Andžāne. To varone ir Marta Andešone. Dace Deniņa norvēģu rakstnieces Ørstavik uzvārdu atveidojusi kā Eštavīka. Piemērus var saukt vēl un vēl ar pazīstamo norvēģu rakstnieku Jū Nesbē (Jo Nesbø) priekšgalā. Tai pašā laikā jāatzīst gan arī tas, ka daudzos atveidotajos vārdos trūkst konsekvences, bet citi tulkotāji noteikumus neievēro vai apzināti ignorē un atveido pēc rakstības. Un par to arī šis raksts – par atveides normām un to ievērošanu sabiedrībā, bet galvenokārt par izrunas dažādībām Eiropas valodās.

Atveides pamatprincipi

Pirms sākt runāt (rakstīt) par personvārdu atveidi no konkrētām valodām, vispirms jātiek skaidrībā, kādas ir atveidošanas galvenās vadlīnijas. Uzreiz jāteic, ka tās nav no zila gaisa ņemtas un tās reglamentē Ministru kabineta noteikumi, kas apstiprināti pirms gandrīz 12 gadiem.[1] Lūk, daži punkti, kas praktiskā ziņā varētu būt noderīgākie.

1. Citvalodu cilmes personvārdus latviešu valodā atveido iespējami tuvu to izrunai oriģinālvalodā, kā arī ievērojot atveides (cittautu vārdu un uzvārdu rakstīšana latviešu valodā atbilstoši citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem) tradīcijas. Ja iespējami divi viena personvārda atveides varianti, izvēlas oriģinālvalodas rakstībai tuvāko variantu.

2. No citām valodām pārņemtos personvārdus (izņemot nelokāmos, kuri beidzas ar patskani ā, ē, i, ī, o, u vai ū) latviešu valodā atveido lokāmā un personas dzimumam atbilstošā vīriešu dzimtes vai sieviešu dzimtes formā.

3. Ja lietuviešu vai grieķu personvārdam oriģinālvalodā nominatīva locījumā ir galotne, kāda šai locījumā ir arī latviešu valodā (piemēram, lietuviešu vārdos Butkus, Būga, Šaltis vai grieķu Mikis Teodorakis), to saglabā.

4. Lietuviešu personvārdu galotni -as un grieķu personvārdu galotni -os aizstāj ar galotni -s (piemēram, liet. Vanagas - latv. Vanags; liet. Jankauskas - latv. Jankausks; grieķu Ricos - latv. Rics).

5. Personvārdu rakstībā lieto tikai oficiālā latviešu valodas alfabēta burtus. Personvārdu atveidē nelieto šādus līdzskaņu dubultojumus: bb, cc, dd, ff, gg, hh, kk, pp, ss, tt, vv, zz. Nelieto no citām valodām aizgūtas līdzskaņu kombinācijas ch, ck, dt, th, tc, tz, kuras latviešu valodā raksta un izrunā šādi: h, k, t, c.

Lielākā kļūda – starpniekvaloda

Īsumā sakot, divi atveides galvenie pamatprincipi ir, pirmkārt, atveidošana pēc izrunas, nevis rakstības, otrkārt, atveidošana pēc izrunas oriģinālvalodā, nevis angļu vai kādā citā Latvijā plaši zināmā svešvalodā. Un tomēr abi šie principi ārkārtīgi bieži tiek pārkāpti. Visi (atvainojos par vietām izmantotiem pārspīlējumiem – pieņemu, ka tiešām visi) taču zinām, ka angļu Michael un vācu Michael latviešu valodā tiek atveidoti pavisam dažādi – kā Maikls un Mihaels.

Taču daudzus citus personvārdus tik un tā atveido pēc angļu vai kādas citas starpniekvalodas parauga, neiedomājoties, ka oriģinālvalodā izruna varētu būt krietni atšķirīga. Vēl viens piemērs, cik ļoti pat vienādi rakstītiem vārdiem var atšķirties izruna dažādās valodās, ir tik parasts vārds kā Richard. Piemēram, no angļu valodas tas tiktu atveidots kā Ričards, no franču – Rišārs, no čehu – Rihards un no zviedru – Rikards.

Vēl dīvaināka ir tieksme domāt, ka ārzemju personvārdu rakstība sakrīt ar izrunu. Jā, latviešu valodā starp izrunu un rakstību atšķirību ir ļoti maz (par dažām no tām nedaudz vēlāk), taču tas nebūt nenozīmē, ka arī citās valodās ir tāpat. Dīvaina šāda doma ir tādēļ, ka tā pati angļu valoda ir izcils piemērs, cik tāla rakstība var būt no izrunas. Kā no Leicester (/ˈlɛstə/) un Norwich (/ˈnɒrɪdʒ/) var iegūt Lesteru un Noridžu?[2] Redz, ka var! Neveicot papildus pētījumu, atļaušos apgalvot, ka angļu valoda starp Eiropas Savienības oficiālajām valodām šajā ziņā noteikti ir starp pārliecinošām līderēm. Tad kādēļ atšķirības starp rakstību un izrunu angļu valodā tiek uztvertas normāli, bet virknē citu valodu – ne?

Fonētiskais alfabēts

Pirms pievēršanās praktiskākām lietām vēl neliela atkāpe par tiem jocīgajiem ķeburiem, kas iepriekšējā sadaļā bija iekavās aiz pilsētu nosaukumiem. Meklējot burtu, burtkopu un vārdu izrunas, ir gandrīz neiespējami nesastapties ar Starptautisko fonētisko alfabētu jeb IPA (International Phonetic Alphabet - no angļu val.). Ņemot vērā, ka vienas un tās pašas rakstu zīmes var apzīmēt līdzīgas vai pat pilnīgi dažādas skaņas, ir pieņemts izrunu atveidot ar konkrētiem simboliem saskaņā ar IPA. Un tālāk jau no šīs izrunas formas var vadīties, kā konkrēto vārdu rakstīt latviešu valodā.

Tiem, kas ar IPA sastopas pirmoreiz, gan derētu iegaumēt, ka daži IPA simboli apzīmē pavisam citas skaņas, nekā tās, ar kurām tie droši vien asociētos. Piemēram, ja /b/ un /d/ ir tie paši mūsu b un d, tad skaņa /c/ latviešu alfabētā atbilst burtam ķ (savukārt burts c atbilst skaņai /ts/). Vai arī skaņa /x/, kurai atbilst nevis ks, bet gan h. Zemāk redzama tabula, kādas skaņas IPA atbilst latviešu valodas alfabēta burtiem, taču jāuzsver, ka tabulā nav ļoti daudz skaņu, kādas sastopamas citās valodās.[3]

Piezīme: tabulā nav divskaņu izrunas simbolu, taču vienīgais izņēmums ir divskanis o /uɔ/, kas tabulā ir norādīts pie o izrunas. Vēl jāpiebilst, ka latviešu valodā ir arī savs fonētiskais alfabēts (LFA), taču šajā rakstā skaņas tiks norādītas tikai un vienīgi saskaņā ar IPA.

Sakarības, atšķirības, biežākās kļūdas

Beidzot varam pievērsties praktiskākām lietām, tāpēc šajā nodaļā apskatīsim dažas no izplatītākajām sakarībām vai, tieši pretēji, atšķirībām, kā arī pieļautajām kļūdām, nosakot izrunu un atveidojot citvalodu personvārdus. Galveno uzmanību pievērsīsim Eiropas tautu valodām, kuras Latvijā nav tik izplatītas, taču sāksim ar pietiekami labi zināmu grupu – romāņu valodām.

Romāņu valodas. Izplatītākās romāņu valodas ir spāņu, portugāļu, franču, itāļu un rumāņu. Viena atveides kontekstā būtiska vienojošā sakarība ir tā, ka pirmajās četrās no tām burts h netiek izrunāts, savukārt rumāņu gan tiek – piemēram, vārdā Hotelul, viesnīca (runa gan ir par situācijām, kad h nav iekļauts konkrētos līdzskaņu savienojumos). Tāpat portugāļu, franču un itāļu valodās kopīgs ir tas, ka burts s starp patskaņiem tiek izrunāts kā /z/, turpretī spāņu valodā šādas skaņas nav vispār un arī burts z latviešu valodā vienmēr tiek atveidots kā s. Romāņu valodās līdzskaņu izrunas noteikšanā diezgan zīmīgi ir sekojošie patskaņi e un i – šajā tabulā apkopotas izrunas atšķirības atkarībā no dažiem (bet ne visiem) līdzskaņiem sekojošajiem patskaņiem.[4]

*Arī pirms y .
**Latviešu valodā atveido kā s.
***Latviešu valodā atveido kā g.
****Pirms visiem patskaņiem.

Mēmie līdzskaņi. Kā jau iepriekšējā paragrāfā pieminēts, viens no izplatītākajiem mēmajiem līdzskaņiem ir h, taču tas nav vienīgais. Jau pieminētajā franču valodā daudzās situācijās vārda beigās neizrunā veselu virkni līdzskaņu, piemēram, d, s, t, x un citus. Tādēļ, piemēram, Lionas franču pussarga Gonalons atveides forma sakrīt ar rakstisko (nevis raksta Gonalonss), jo franču valodā s netiek izrunāts, bet latviešu valodas gramatikas vajadzībām tas tiek pielikts atpakaļ. Savukārt pazīstamā frankokanādieša Desharnais uzvārdā un "Ligue 1" sensācijas "Angers" pilsētas nosaukumā ir pat vairāki mēmie līdzskaņi. Atveides formas attiecīgi ir Dearnē un Anžē.

Vārda vai salikteņa daļas beigās d pazūd arī, piemēram, dāņu un norvēģu valodās. Norvēģu sieviešu vārda Astrid pirmā asociācija būtu Astrīda vai Astrida, taču ieteicamā atveides forma ir Astri.[5] Vēl noteikti jāmin turku valodas līdzskanis ğ, kas noteiktās pozīcijās var netikt izrunāts un veikt iepriekšējā patskaņa pagarināšanas funkciju. Starp citu, tā ir arī Turcijas prezidenta Erdoana (Erdoğan, /ˈæɾdo.an/) gadījumā. Tāpat Turcijas izlases vai turku izcelsmes futbolistu Čalhanolu (Çalhanoğlu, /ˈt͡ʃaɫhanoːɫu/) un Gindoana (Gündoğan, /ˈɡʏndoːan/) gadījumos.[6]

Erdoana izruna sižetā turku valodā (0:07)

Diakritiskās zīmes
Vēl viens aspekts, kāpēc ir svarīgi izmantot tieši oriģinālvalodu, nevis starpniekvalodu, ir diakritiskās zīmes (apzīmē, piemēram, patskaņu garumu, līdzskaņu mīkstinājumu u.tml.). Diemžēl daudzu sporta veidu starptautiskajos sacensību protokolos diakritiskās zīmes netiek lietotas, tāpat tās pa ceļam var tikt zaudētas, ja informācija tiek ņemta no ārvalstu medijiem. Latvijas sportā labs piemērs tam ir hokejists Mārtiņš Karsums un skeletonists Martins Dukurs, kuru abi vārdi starptautiski tiktu rakstīti kā Martins, turklāt izrunā no angļu valodas abi vēl droši vien pārtaptu par Mārtiniem.

Par garajiem patskaņiem, patskaņiem ar umlautu un līdzskaņiem č, ć, ñ un ž nerunāsim – šie gadījumi ir visai acīmredzami. Arī atšķirt turku ş /ʃ/ no s /s/ nevajadzētu būt problēmām, toties nedaudz grūtāk klājas ar ç /ʧ/ un c /ʤ/. Tas, ka pirmais jāatveido ar č, ir labi zināms, savukārt bieži vien sastopams, ka c nepareizi atveido kā c vai č, bet ne dž. Jau pieminētā Turcijas prezidenta vārds Recep attiecīgi ir Redžeps, bet kādreiz zināmā turku futbolista Kahveci uzvārds – Kahvedži. Šie divi līdzskaņi sajukumu radījuši arī atveidē no albāņu valodas – "Ventspils" uzbrucēja uzvārdu daudzi kļūdaini izrunāja kā Muječi, kaut gan viņa uzvārds ir Mujeci, nevis Mujeçi (atšķirībā no turku valodas, albāņu c tiek izrunāts kā /ts/ - Albānijas futbola izlases kapteiņa Lorik Cana uzvārds līdz ar to rakstāms kā Cana). Te gan, iespējams, pie vainas pieradums, ka Balkānu uzvārdos netrūkst šņāceņu, vai arī paralēle ar itāļu valodu (c pirms i).

Ndue Mujeci izrunā savu vārdu un uzvārdu

Vēl viens (acīmredzot) nepareizs uzvārds "Ventspils" sastāvā bija ieviesies serbu pussarga Ivana Džoriča gadījumā. LFF mājaslapā esošajā pieteikumā figurēja Dorič, tādēļ likumsakarīgi, ka tas tika pārveidots par Doričs. Tomēr iepriekš sava bijuša kluba rindās Bulgārijas medijos viņš tika rakstīts kā Джорич un arī paša spēlētāja Facebook profilā uzvārds rakstīts kā Djoric [8], kas mudina domāt, ka viņa īstais uzvārds serbu valodā ir Ђорић, kas uz latīnisko rakstību būtu jātransliterē kā Đorić un pēc izrunas jāatveido kā Džoričs. Līdzīgi vajadzētu uzmanīties, čehu un slovāku uzvārdos sastopot burtus d un t - var izrādīties, ka oriģinālā patiesībā ir ď un ť , kas atveidojami kā dj un tj. Līdzīgi arī rumāņu valodā - t ir t , turpretī ţ atveido ar c.[8]

Tomēr kā divas tipiskākās kļūdas šajā ziņā gribētu minēt franču é un čehu ř jaukšanu. Atveidojot no franču valodas, nez kāpēc sabiedrībā ir izveidojusies tradīcija, ka rakstītajā oriģinālformā galotnē esošie patskaņi e un é vienmēr tiek izrunāti un atveidoti kā garais ē (labi, ka vismaz pamazām pazūd īsais e - Makelelē, nevis Makelele!). Taču īstenībā starp é un e ir ļoti būtiska atšķirība – pirmais tiek izrunāts un atveidots kā ē, toties otrais netiek izrunāts vispār. Tāpēc, piemēram, uzvārdi Diagné un Diagne ir jāatveido pilnīgi dažādi – Diaņē un Diaņs. Tikmēr čehu ř atveidojams nevis kā r, bet gan kā rž vai rš. Vēl samērā nesen par Latvijas hokeja skatītāju ienaidnieku kļuva kāds čehu tiesnesis, kura uzvārdu izrunāt vai pareizi rakstīt spēja vien retais – Jeřábek atveides forma ir Jeržābeks, nevis Jerābeks.

Līdzskaņu mīkstinājums. Virknē valodu līdzskaņu mīkstinājumu apzīmē ar līdzskaņa kombināciju ar kādu citu burtu. Piemēram, spāņu, franču, itāļu un portugāļu valodās skaņu /ɲ/ apzīmē attiecīgi ar ñ, gn, gn un nh, bet skaņu /ʎ/ - ar ll, franču valodā tādas nav, gli un lh. Ja nav grūti pamanīt, ka portugāļu valodā attiecīgajās kombinācijās mīkstinājuma funkciju palīdz pildīt h, tad ungāru valodā līdzīga loma ir y (taču ne visos gadījumos). Ungāru gy, ny un ty jāatveido attiecīgi kā ģ, ņ un ķ, savukārt ly veido skaņu /j/ un atveidojams kā j. Tā, piemēram, slavenā ungāru vārtsarga Király uzvārds nav vis Kiralī, kā esam raduši izrunāt no angļu valodas, bet gan Kirājs (jo á vēl papildus apzīmē garo patskani). Ungāru valodas atveidē jāatceras vēl dažas neparastas detaļas. Līdzskanis s atveidojams kā š un līdzskaņu kopa sz - kā s (tātad pilnīgi pretēji, kā daudzi pieraduši no poļu valodas). Savukārt cs, dzs un zs atveido kā č, dž un ž.[9]

Gābors Kirājs (/ˈɡaːbor ˈkiraːj/) izrunā savu vārdu un uzvārdu (0:04)

Grieķu valoda. Grieķu valodā lielākās problēmas sagādājuši līdzskaņu savienojumi mp un nt, par kuru izrunu, godīgi sakot, arī es uzzināju tikai pavisam nesen. Mp atkarībā no pozīcijas vārdā atveidojams kā b vai mb, savukārt nt - kā d vai nd. Tas redzams arī, piemēram, ārzemju personvārdu atveidē uz pašu grieķu valodu – Ronaldu tiek rakstīts kā Ρονάλντο jeb Ronalnto, bet Lebronu raksta kā ΛεΜπρόν jeb LeMpron.[10] Tāpēc nevajag brīnīties, ja kādreiz viena un tā paša cilvēka uzvārds starptautiski transliterēts gan ar b, gan mp, kā tas noticis Latvijā redzētā Kipras izlases handbolista Bocara (Mpotsaris, Botsaris) gadījumā.[11]

Interesants piemērs, kas reizē norāda kā uz izrunu, tā arī grieķu atveides tradīcijām, ir uzlecošā basketbola zvaigzne Jannis Adetokunbo (Γιάννης Αντετοκούνμπο), kas starptautiski pazīstams kā Giannis Antetokounmpo. Pirmkārt, redzams, ka gi atveido kā j (arī populārais vārds Γιώργος jeb Giorgos atveidojams kā Jorgs vai Jorgoss, ja ignorē galotnes atveides tradīciju). Otrkārt, nt pārvēršas par d. Treškārt, ou - par u. Un, ceturtkārt, mp tiek atveidots kā b. Joprojām neticat? Tad atgādināšu, ka Atēnās dzimušais Adetokunbo ir nigēriešu izcelsmes, Grieķijas pilsonību ieguva vien 2013. gada maijā un iepriekš bija zināms tieši ar uzvārdu Adetokunbo, pašreizējo versiju iegūstot tikai pēc kļūšanas par pilsoni.[12]

Avots: Spotlight: Giannis Adetokunbo | Philadelphia 76ers

Skandināvu valodas. Beidzot esam nokļuvuši līdz zviedru valodai un atveidotajai skaņai š, kas bijusi viena no galvenajiem iemesliem šā raksta tapšanai. Lielākā daļa komentāru autoru tā arī joprojām nav sapratusi, ka ar š tiek atveidots nevis ss, bet gan rs, un tieši tādēļ ir Lāšons. Un tādēļ nav arī nekāda Kāšona, jo Carlsson ieteicamā atveide ir Kārlsons. Jā, var diskutēt, ka Larsson ir saliktenis, kas nozīmē Lāša dēls (Lars+son), taču otrs s netiek izrunāts un var tikt saglabāts tikai un vienīgi tradīcijas, ne izrunas dēļ. Tāpat var diskutēt, ka varētu saglabāt rakstībā esošo r, kā tas bieži tradīcijas dēļ tiek darīts atveidē no angļu valodas un arī citos līdzskaņu savienojumos ar r, taču kompromisa rezultātā kā otra forma tiek pieļauta Lāšsons, bet ne Lāršons, Lārsons vai Larsons.

Avots: Balode, Ineta, 2003., "Zviedru īpašvārdu atveide." Grāmatā Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā, Snorre Karkonens-Svensons u.c., 301. lpp. Norden AB.

Avots: Balode, Ineta, 2003., "Zviedru īpašvārdu atveide." Grāmatā Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā, Snorre Karkonens-Svensons u.c., 332.-333. lpp. Norden AB.
Pēters Fošberjs (/ˈpeːtɛr ˈfɔʂːbærj/) izrunā savu vārdu un uzvārdu (0:07)

Rs atveide ar š sakrīt arī no norvēģu valodas, taču kāda cita karstas emocijas izpelnījusies burtkopa šajās valodās gan atšķiras. Runa ir par rg izrunu un atveidi, kas zviedru valodā tiek izrunāta kā /rj/, bet norvēģu – kā /rg/, tādēļ -berg no abām valodām tiktu atveidots kā -berjs un -bergs. Tajā pašā laikā gan arī norvēģu valodā g var tikt izrunāts kā /j/ - ja tas vārdā seko pirms i un y vai dots savienojumā gj (/j/). Vēl viena būtiska atšķirība starp valodām ir jau pieminētais vietām neizrunājamais d, līdzīgi kā dāņu valodā. Vēl īpašāk, ja vārdā ietilpst nd, ko Karkonens-Svensons piedāvā atveidot kā nn. Tādēļ, piemēram, Anders no zviedru valodas būs Andešs, bet no norvēģu – Annešs.[13]

Vēl viena tipiska lieta, kas tiek jaukta, ir aa izruna. Tas norvēģu un dāņu valodās ir vēsturisks pieraksts mūsdienu å, kas norvēģu valodā tiek izrunāts kā /ɔ/. Pielietojot abus pēdējos principus, norvēģu vārda Håvard atveides forma ir Hovars. Burts å eksistē arī zviedru valodā, ko arī atveido kā o. Tādēļ VEF zviedru leģionāra Håkanson uzvārds jāatveido kā Hokansons, nevis Hākansons. Starp citu, Latvijas handbola virslīgā sievietēm spēlē norvēģiete, kuras uzvārds ir tikai un vienīgi Aa.[14] Vasarā noteikti aktualizēsies arī islandiešu personvārdu atveide, un jāteic, ka arī šajā ziņā ir daudz nesakritību ar bieži izmantotajām formām. Piemēram, ó izrunāšana kā /ou/ vai /ouː/, f un citu līdzskaņu izrunāšana atkarībā no pozīcijas (Ólafur - Oulavurs) u.t.t.

Zviedru un norvēģu valodās var būt ļoti daudz un dažādu kombināciju, kuru apzīmēto skaņu piedāvā atveidot ar š. Tabulā apkopots vairums šādu gadījumu.[15]

Piezīmes: tabulā norādītās skaņas ņemtas no grāmatas "Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā", taču citos avotos izvēlētais IPA simbols var atšķirties - piemēram, /ʃ/ vietā /ʂ/ vai /ɧ/ vai /ç/ vietā /ɕ/. Jāņem vērā, ka no norvēģu valodas /ç/ tiek piedāvāts atveidot kā hj, nevis š. Tātad, piemēram, ja no zviedru valodas kj atveidojams kā š, tad no norvēģu - kā hj.

Patskaņu transformācijas. Kamēr latviešu valodā ar patskani o esam pieraduši saprast /ɔ/, /ɔː/ un /uɔ/, tad citās valodās tas var tikt izrunāts arī kā, piemēram, /u/ vai /uː/. Viens no piemēriem ir tikko piesauktā zviedru valoda, kur o var atbilst pat četras skaņas - /u, uː, ɔ, ɔː/. Ja o izrunā īsi, tad visbiežāk tas tiek izrunāts kā /ɔ/, turpretī, ja gari, tad visbiežāk izrunā kā /uː/.[16] Teiksim, zviedru vārdi Jonas vai Johan, kuru atveides formas ir Jūnass un Jūhans. Tajā pašā laikā Johannes izrunā ar īso un atveido kā Juhanness. Vēl viens ļoti labs piemērs ir portugāļu valoda, kur atkarībā no pozīcijas vārdā o var tikt izrunāts kā /u/. Pats acīmredzamākais gadījums – ja vārds beidzas ar o. Piemēram, Figo - Figu. Taču vēl ļoti bieži (bet ne vienmēr!) tas ir izplatīts, ja o atrodas vārda pirmajā zilbē un tam seko līdzskanis. Piemēram, vārds José - Žuzē. Līdzīgi arī citiem patskaņiem fonētiskā forma ne vienmēr sakrīt ar ortogrāfisko.

Problēmas

Skaņas, kādu latviešu valodā nav. Ja raksta sākumā kārtīgi iepazināties ar atveides pamatprincipiem, ievērojāt, ka tajos bija rakstīts atveidot nevis pēc izrunas, bet gan iespējami tuvu izrunai. Viens no iemesliem ir tāds, ka daudzām skaņām latviešu valodā ekvivalenta nemaz nav, tādēļ nākas izvēlēties pēc iespējas tuvāku un tradicionāli noteikt, kā tā atveidojama. Tāda skaņa, piemēram, ir /w/, kuru parasti (ne vienmēr - bieši sastopams arī u) atveido kā v (taču jāsaprot, ka tā ir tuva, ne precīza atveides forma), bet vienas no lielākajām grūtībām rada /y/, ko latviešu valodā tradicionāli atveido ar i. Citās valodās šī skaņa var slēpties, piemēram, zem ü - vācu, turku, ungāru (Müller - Millers[1]), zem u - franču, nīderlandiešu un islandiešu valodās (tādēļ franču vārds Hugo tiek atveidots kā Igo), arī zem y - zviedru, dāņu, somu un norvēģu.

Vēl lielas rūpes sagādā /ø/ vai /øː/, ko var atpazīt pēc burtiem ö, ő, ø vai franču valodā eu, ieu, œu. Tradicionāli to pieņemts atveidot kā e vai ē – atkarībā no garuma. Vienu piemēru rakstā jau manījāt – Nesbē (Nesbø). Atceroties šo un iepriekšējos noteikumus, iespējams iegūt arī norvēģu uzlecošās zvaigznes Ēdegora (Ødegaard) uzvārdu. Cilvēkiem, kuri daudz informācijas lasa krievu valodā, jāuzmanās, jo tur šīs skaņas pieņemts atveidot citādi - w kā у (Walker - Уокер, latviešu - Vokers), /y/ kā и vai ю (Мюллер), bet /ø/ kā э (Эдегор) vai ё (franču Mathieu - Матьё, latviešu - Matjē).

Lielā tautu staigāšana. Pat tad, ja zina visus galvenos atveides principus, bieži vien milzīgas, brīžiem pat neatrisināmas problēmas rada, kā vispār noteikt, no kuras valodas atveidot. Īpaši šī problēma aktualizējusies mūsdienās, kad valstīs ir tik daudz imigrantu. Un tad parādās lielas problēmas. Vai Vācijas turka uzvārdu atveidot pēc klasiskās turku izrunas vai personas izrunas mītnes zemē – Mesuts Ezils (turku) vai Mezuts Ēzils (vācu)? Vai arābu izcelsmes francūža Belhanda uzvārds jāatveido no arābu (Belhanda) vai franču (Belandā) valodas? Populārais arābu vārds Karim jāatveido no arābu (Karīms) vai franču (Karims) valodas? Hatem Ben Arfa jāatveido no arābu (Hatems Ben Arfa) vai franču (Atems Ben Arfā) valodas? Šādi dažādus piemērus no dažādām valstīm varētu saukt un saukt, bet labu risinājumu būtu grūti atrast tik un tā. Piemēram, Karimam Benzemā latviešu medijos iegājusies franciskā izruna, Hatemam Ben Arfam – arābiskā. Zlatanam – bosniešu, ne zviedru (Slātans; jā, zviedri z izrunā kā /s/, tādēļ mīts par to, ka visā pasaulē zina Zeterbergu, sabrūk vienā mirklī), Kediram – vācu, ne arābiskā (Hedīra).

Situācijas var būt ļoti dažādas. Par vienkāršākajiem gadījumiem var saukt tos, kad spēlētājs pārstāv savu etnisko dzimteni - šādos gadījumos droši vien pareizāk atveidot būtu pēc etniskās izrunas. Taču gadījumos, kad sportists pārstāv citu valsti, kurā vēl dzimis un audzis...Turklāt Eiropā arābiem, turkiem, Balkānu u.c. tautu pārstāvjiem, kuriem lielvalstīs vēl ir arī visnotaļ lielas minoritāšu grupas, ir pietiekami spēcīga tendence saglabāt saikni ar izcelsmes zemi. Taču pavisam citādi var būt Ziemeļamerikā, kur paaudžu gaitā saikne ar eiropeisko izcelsmi ir zudusi vai palikusi stipri minimāla - piemēram, daudzas personas ar itāļu, spāņu vai franču cilmes uzvārdiem, kas nu jau tiek izrunāti ar modifikācijām no angļu valodas (Gionta - Džionta, nevis Džonta u.tml.). Kaut vai Rīgas "Dinamo" redzētie kanādieši Jamie Lundmark un Paul Szczechura. Pirmais ir saglabājis savu zviedrisko izrunu, uzstājot uz atveides formu Lundmarks, toties otrais poliskā Ščehura vietā sevi izrunāja kā Šehura. Vai arī slavenais kanādiešu uzbrucējs Džo Sakiks (vai Sekiks), kurš ir horvātu izcelsmes un kura "īstais" uzvārds ir Šakić - atveidojams kā Šākičs.

Džo Sakiks izrunā savu uzvārdu no horvātu valodas (0:15)

Imigrantu gadījumā diemžēl situāciju amplitūda var būt ļoti plaša - no acīmredzamai izcelsmei un etniskās dzimtenes pārstāvēšanai līdz neskaidrai izcelsmei un jau vairākām citā valstī dzīvojošajām paaudzēm. Tādēļ, ja pareizā (personas ieteiktā) izrunas forma nav zināma, jāsamierinās, ka vienam un tam pašam cilvēkam akceptējamas var būt pat vairākas atveides formas, no kurām abas var būt vienlīdz pareizas (vai nepareizas). Taču šī problēma, protams, nepastāv tikai atveidē uz latviešu valodu - tādas pašas ntās izrunas formas eksistē arī šajās pašās lielvalstīs, kur viens komentētājs savu tautieti var izrunāt vienā veidā, bet otrs pavisam citā.

Dialekti, reģionālās īpatnības. Atgriežoties pie precīzas izrunas noteikšanas, jāņem vērā, ka valodām var būt dažādi dialekti, kuros izruna atšķiras. Ir pieņemts vadīties pēc valodas standartizrunas, taču arī tas ne vienmēr strādā – piemēram, norvēģu valodā tādas nemaz nav…Norvēģu valodā ir divas oficiālas rakstības – visplašāk izmantotais būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (nynorsk) -, daudz un dažādu izrunas dialektu, bet ne pareizrunas standarta. Tādēļ Karkonens-Svensons kā pamatu izrunai ņēmis populārāko - Dienvidaustrumu dialektu, kurā ietilpst arī Oslo izloksne.[17] Un tādēļ jāņem vērā, ka šī izruna var atšķirties no citiem dialektiem – piemēram, rs palikšana par rs, nevis pārvēršanās par š.

Arī tad, ja ir normas, pēc kurām vadīties, var rasties sarežģījumi. Valodas izrunas dažādās valstīs un pat kontinentos - spāņu valodas atšķirības Spānijā un Latīņamerikā, portugāļu valodas izrunas atšķirības Portugālē un Brazīlijā u.tml. Piemēram, Mascherano klasiski izrunātu kā Masčerano, bet Argentīnā var figurēt izruna Mačerano. Vai Argentīnas izlases bijušais treneris Alejandro Sabella. Klasiski viņa uzvārds būtu atveidojams kā Savelja, bet pēc vietējās izrunas Argentīnā - Savela (vai, saglabājot rakstībā esošo dubulto līdzskani, Savella). Tomēr gribētos akcentēt atšķirības portugāļu valodas īpatnībās Portugālē un Brazīlijā, kur būtiski var atšķirties s, t, e u.c. burtu izruna.

Piemēram, Madrides "Real" spēlētājs Pepe, atveidojot no brazīliešu izrunas, būtu Pepi, bet no portugāļu – Pepe (ar tikko jaušamu e galotnē). Vēl interesantāks šis gadījums ir, ja ņem vērā, ka Pepe taču ir naturalizēts brazīlietis… Tāpat bijušais Minhenes "Bayern" aizsargs Dante - no brazīliešu izrunas Danči, bet no portugāļu – Dante. Vai nesenais izlases uzbrucējs Fred - no brazīliešu izrunas Fredžs vai pat Fredži, bet no portugāļu izrunas Freds.[18] Vaicājot Latviešu valodas komisijā, saņēmu atbildi, ka brazīliešu izruna ir jāņem vērā, tiesa, pēdējiem diviem personvārdiem piedāvātās atveides formas bija Danti un Freds. Un atkal ir taču vēl viena problēma - arī brazīliešu izruna visā Brazīlijā nav vienāda.

Vairākas valodas vienā reģionā. Vēl viena problēma ir tā, ka vienā valstī izplatītas var būt vairākas valodas. Ja vēl tām ir oficiāls statuss visā valstī, tad bēda maza, taču, piemēram, kā rīkoties ar katalāņiem? Katalāņu valodai Spānijā nav oficiāla statusa, taču tā ir reģionāli atzīta. Un sportā tas ir būtiski jo īpaši, jo gan basketbolā, gan futbolā netrūkst pasaules klases katalāņu treneru (piemēram, Josep Guardiola - Žuzeps Gvardiola (katalāņu) vai Hoseps Gvardiola (spāņu)?) un arī spēlētāju (Pau Gasol - Pau Gazols vai Pau Gasols?) Un tad vēl atgriežas problēma ar dialektiem - katalāņu valodas izruna var atšķirties no reģiona. Var jau, protams, katalāņus atveidot no spāņu valodas un teorētiski nekā nepareiza tajā nebūs, taču, pirmkārt, katalāņu gadījumā izcelsme bieži vien ir viegli nosakāma (līdzīgi arī, piemēram, baskiem) un, otrkārt, Katalonijā pašreiz ļoti aktualizējusies neatkarības ideja - ja šim turīgajam reģionam izdosies to īstenot dzīvē, tad līdz šim no spāņu valodas atveidotajiem katalāņiem pēkšņi nāksies mainīt atveides formas.

Lielvaras valodas ietekme ir ļoti labi jūtama arī mums tepat kaimiņos Baltkrievijā un Ukrainā, kur krievu valodas nozīme ir milzīga. Diemžēl mums pašiem saglabājies PSRS mantojums daudzus ukraiņu personvārdus un vietvārdus atveidot no krievu (Dmitrijs, Jevgeņijs, Sergejs, Oļegs), nevis ukraiņu (Dmitro, Jevhens, Serhijs, Olehs) valodas. Pašreizējos kara apstākļos sevis laušana un pāreja beidzot no krievu uz ukraiņu valodas var būt arī viens no veidiem, kā parādīt savu nostāju (dīvains gan un neko taustāmu nedodošs, tas tiesa). Tāpēc ir nedaudz jocīgi vairākos Latvijas medijos lasīt par asiņainiem notikumiem Ļvovā, Luganskā un Harkovā, nevis Ļvivā, Luhanskā un Harkivā (arī pats, protams, esmu ar to grēkojis). Daudzas ukrainiskās formas Latvijas medijos sāka iesakņoties vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, tomēr tad ir vēl viens "bet" - konsekvences dēļ arī Kijeva būtu jāpārsauc par Kijivu, kuras gadījumā, kā galvaspilsētai, gan varbūt varētu aizbildināties, ka Kijeva ir oficiālais nosaukums latviešu valodā.

Patskaņu garums. Ja latviešu, čehu, somu, ungāru un citās valodās uz patskaņa garumu (vai īsumu) norāda diakritiskās zīmes vai patskaņu dubultojums (vai to trūkums), tad diemžēl ļoti daudzās valodās skaņas garuma noteikšana nav tik acīmredzama. Nākas pētīt patskaņa pozīciju vārdā, salikteņa daļā vai zilbē, un tādēļ – precīzāk, tādēļ, ka tas nav tik vienkārši un bieži netiek darīts – daudzās atveidotajās formās garie patskaņi ir pazaudēti. Piemēram, zviedru valodā garu patskani izrunā tikai uzsvērtā zilbē. Vienzilbīgā vārdā patskani izrunā gari, ja neseko līdzskanis vai seko tikai viens (Bo - Bū, Nils - Nilss), bet divzilbīgā vārdā parasti uzsvērta ir pirmā zilbe.[19]

Ļoti bieži atveides procesā garie patskaņi tiek zaudēti Balkānu tautām – esam pieraduši pie nepareizi ieviestām formām Ibrahimovičs, Biličs, Luka, kaut gan ar garajiem patskaņiem tās izskatītos kā Ibrahīmovičs, Bīličs, Lūka (lai nenāktos smieties par asociāciju ar lietvārdu lūka, tad atcerieties, ka arī angļu Lucas ir Lūkass, nevis Lukass). Arī turku Hakan precīzāk būtu atveidojams kā Hākans, nevis Hakans u.t.t. Grūti pat pateikt, kas ir galvenais iemesls, kāpēc daudzās valodās esam pieraduši visus patskaņus atveidot īsi - tādēļ, ka patskaņu garums tradicionāli bieži zaudēts starpniekvalodas (ļoti bieži krievu valodas) dēļ, vai tādēļ, ka esam pārāk pieraduši pie garumzīmēm.

Skaņu zaudēšana atveides dēļ. Tā kā latviešu valoda ārzemju personvārdiem ir starpniekvaloda, gribi negribi, bet no pārveides procesā mainītām skaņām izvairīties ir ļoti grūti. Piemēram, var tikt zaudēts līdzskaņa garums, viena r izruna var pārtapt par pavisam citu r (jo citās valodās r mēdz izrunāt ļoti atšķirīgi no mūsu) u.t.t. Jau raksta sākumā latviešu alfabēta burtiem atbilstošo skaņu tabulā bija redzams, ka arī mūsu valodā vienam un tam pašam patskanim var atbilst dažādas skaņas. Piemēram, o, kas var atbilst gan īsajam /ɔ/, gan garajam /ɔː/, gan arī divskanim /uɔ/. Tomēr īpaši gribētu izcelt e, kas atbilst gan šaurajam /e/, gan platajam /æ/. Lieta tāda, ka latviešu valodā jau atveidotajos ārzemju personvārdos e parasti tiek izrunāts tikai kā šaurais, taču ļoti daudzos gadījumos oriģinālvalodā tas bijis /æ/, tādēļ izruna būtiski mainās un, lasot atveidoto formu, pat nedaudz grūti to asociēt ar oriģinālu. Tā tas ir, piemēram, slaveno somu F1 pilotu Räikkönen (/ˈræikːønen/)[20] un Häkkinen gadījumos, kuru uzvārdi latviešu valodā jāatveido kā Reikenens un Hekinens.

Bet mūsu pašu druvā līdzīga problēma ir ar "Ventspils" galveno treneri Paul Ashwort, kura uzvārdā A tiek izrunāts kā /æ/. Kamēr no visām lielākajām – nospiedošā vairākumā jau nu noteikti – Eiropas valodām šo skaņu latviešu valodā atveido kā e (kuru būtu jāmēģina atcerēties neizrunāt ar šauro), tad angļu valoda ir tas izņēmums, kurā rakstības principa dēļ tiek pieļauta atveide ar a (tātad, ja arī oriģinālā ir a). Un sanāk Ašvorts, kāds uzvārds rakstīts arī šā angļu trenera bērnu dokumentos. Atveidi ar a atbalsta (pat ne atbalsta - to norāda kā primāro variantu) arī raksta sākumā piesauktie MK noteikumi, tomēr, piemēram, Antonijas Ahero grāmatā par angļu īpašvārdu atveidi (tā tapusi 2006. gadā, tātad jau pēc MK noteikumu apstiprināšanas) ieteicamā forma ir e, bet atveidošana ar a uzskatīta kā pieļaujama atkāpe tradīciju dēļ.[21] Līdzīga informācija ir arī vairākos citos avotos, kur e ir ieteicamā, bet a – tradicionāli pieļaujamā forma. Interesanti, ka "Ventspils" mājaslapas latviešu valodas versijā ir Ašvorts, bet krievu - Эшуорт.

Avots: Bušs, Ojārs, Pajula, Marja, Ozola, Iveta, 2003., "Somu īpašvārdu atveide." Grāmatā Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā, Snorre Karkonens-Svensons u.c., 332.-333. lpp. Norden AB

Nīderlandiešu "v". Valodas nestāv uz vietas, tās attīstās, tās mainās, un viens no strīdus objektiem atveides procesā var būt nīderlandiešu v. Kamēr no vācu valodas tas pēc izrunas tiek atveidots kā f, no nīderlandiešu valodas to joprojām atveido kā v – kaut gan daudzi, kuri meklējuši oriģinālās izrunas, pareizi norādījuši uz to, ka skaņa ārkārtīgi līdzinās /f/. Atveides atšķirību iemesls nav tas, ka no vienas valodas, redz, atveido pareizi (proti, pēc izrunas), bet no otras – pēc rakstības. Iemesls ir tas, ka šā līdzskaņa izruna pavisam nesenā vēsturē ļoti būtiski ir mainījusies pašā Nīderlandē un tas savā skanējumā pusgadsimta laikā arvien straujāk tuvojies /f/ un arvien vairāk attālinājies no /v/. Tajā pašā laikā Beļģijā flāmi to joprojām izrunā cietāk. Arī šo jautājumu mēģinājām noskaidrot Latvijas valodas aģentūrā, kur atbildēja, ka atveidē, par spīti izrunas tendencēm pašā Nīderlandē, joprojām saglabājams v.

Nedaudz paturpinot tēmu par līdzību starp vācu un nīderlandiešu valodām, piemēram, ch no abām valodām atveido ar h, taču noteikti vajadzētu atcerēties, ka sch izruna ir pavisam dažāda. Vācu valodā sch izrunā /ʃ/ un tas atveidojams ar š (Schumacher - Šūmahers), turpretī nīderlandiešu valodā to izrunā /sx/ vai /s/ un pazīstamā Nīderlandes vieglatlēte Dafne Schippers (/ˈdɑfnə ˈsxɪpərs/) atveidojama kā Dafne Shipersa.

Angļu vārdi neangļu valodās. Ļoti populāra ir tendence saviem bērniem izvēlēties ārzemju vārdus, tāpat daudzās valstīs vārda rakstība var sakrist ar rakstību citā valodā. Protams, īpaši izceļas Lielbritānijā vai ASV sastopami vārdi, un te nu rodas vēl viena milzīga problēma – kā lai zina, no kuras valodas šī persona savu vārdu izrunā? Piemēram, francūzis vai frankokanādietis Jonathan var būt gan Žonatans, gan Džonatans. Vai Jordan - gan Žordans, gan Džordans. Vai Francijas izlases vārtsargs Steve Mandanda, kura vārds ir Stevs, nevis Stīvs. Ļoti bieži vietējā izruna sastopama arī tajā pašā bēdīgi slavenajā zviedru valodā – Jimmi/Jimmijs, nevis Džimijs (Džimmijs), Jūnatans, nevis Džonatans u.t.t. Vaicāsiet, kādēļ ir kolumbieši Hamess Rodrigess un Džeksons Martiness, nevis Hamess un Haksons vai Džeimss un Džeksons? Droši vien tā paša iemesla dēļ, kāpēc Dukuru sauc par Martinu, nevis Mārtiņu. Vai tādēļ, ka citi vecāki savu meitu nosauc par Keitu, nevis Kati. Lūk, šī ir viena no tām reizēm, kad latviešu valodas īpatnībām salīdzinājumā ar citām valodām – proti, līdzībai starp fonētisko un ortogrāfisko formu – ir milzīga priekšrocība.

Tradīcijas

Vēl viens ļoti būtisks atveides princips, kuram līdz šim rakstā apzināti pievērsu mazāku uzmanību, ir tradīcija. Ļoti saprotams, tai pašā laikā ļoti plaši stiepjams jēdziens. Ar vārdu "tradīcija" var pamatot ļoti daudz un dažādu detaļu un atšķirību no fonētiskā principa. Piemēram, īpašs stāsts ir par galotņu atveidi. Ja daudzās valodās tā arī bieži vien atstājam nelokāmo galotni (ar patskani), tad virknē citu valodu i vai ī vietā tradīcija prasa rakstīt –ijs vai -is. Franču valodā a vārda beigās tā arī atveidojam ar garo ā un no čehu valodas tāpat varētu rīkoties, kad beigās sastopams á, taču vārda beigās to ir pieņemts atveidot kā īso a.

Tādējādi sanāk, ka no daudzām valodām ieviesusies no fonētiskā viedokļa ne pārāk pareiza tradīcija, kas tiek ievērota konkrētās valodas ietvaros, taču, skatoties uz valodām kopumā, rada diezgan nepatīkamu nekonsekvenci. Līdzīgi var gadīties arī konkrētu skaņu atveidē. Piemēram, krievu valodā ir izveidojusies spēcīga tradīcija o atveidot kā o pat tad, ja tas vārdā nav uzsvērts un varētu tikt atveidots ar a (Aļegs, nevis Oļegs, starp citu, interesanti, ka baltkrievu valodā ir tieši vārds Алег, nevis Олег). Tāpat no krievu valodas pieņemts saglabāt t un d, kaut gan tos bieži varētu atveidot tuvāk izrunai ar, piemēram, tj un dj (teiksim, Putjins un Medvedjevs). Vai arī ungāru rakstītais a, ko izrunā starp a un o (/ɒ/) un tiek ieteikts atveidot tuvāk rakstībai – proti, ar a. Taču Ahero veidotajos angļu valodas atveides ieteikumos tāda pati skaņa tiek atveidota ar o pat tad, ja rakstībā ir a.[22]

Runājot par tradīcijām, atkal nākas atgriezties pie valodām, kurās ir milzīgas atšķirības starp rakstību un izrunu. Absolūta Eiropas rekordiste ir dāņu valoda, kurā atšķirības var būt šausmīgi lielas, un gan tradīciju, gan labskanības kompromisa dēļ kā dāņu, tā angļu valodas personvārdus ir ieteikts atveidot tuvāk rakstībai. Piemēram, angļu /ɪ/ atveidot ar e, nevis i, ja oriģinālajā rakstībā skaņa attēlota ar e. Vai divskani /oʊ/ atveidot ar o, nevis ou, ja oriģinālajā rakstībā tas attēlots ar o (šis ir viens no punktiem, kas praksē zaudē aktualitāti, jo atveidošana ar ou arvien vairāk nostiprinās - Deriks Rouzs, nevis Rozs u.tml.). Vai /z/ atveidot ar s, nevis z, ja oriģinālajā rakstībā tas attēlots ar s (taču arī te ir īpašas atkāpes, kad tomēr raksta z). Daudzos gadījumos labskanības dēļ tiek saglabāti arī neizrunātie patskaņi, lai vienā vārdā nebūtu pārāk daudz līdzskaņu pēc kārtas, un tiek pieļauti vēl daudzi izņēmumi vai novirzes no izrunas principa.

Ļoti daudz tradīciju radušās konsekvences dēļ, bet vēl vairāk tradīciju šo nekonsekvenci rada. Kā tad zināt, kad tradīciju ievērošana ir atbalstāma, bet kad - skaitās kļūda? "Jāievēro tās tradīcijas, kas ir minētas atveides noteikumos," smejot noteica Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktores vietnieks un vadošais pētnieks Ojārs Bušs, apliecinot, ka tradīciju jautājums atveides procesā ir viens no sarežģītākajiem.

Vai personvārdi ir jāatveido?

Pēc pašreiz pieņemtajām valodas normām personvārdi rakstībā ir jāatveido, taču, kā jau minēju iepriekš, valodas mainās un mainīties var arī to normas. Turklāt gan normas, gan atveides noteikumi savā būtībā ir rekomendācijas, kuras katrs pats var pilnveidot savai gaumei vai uz savu atbildību tikpat labi nemaz neievērot. Ņemot vērā vispārējo praksi un to, ka latviešu valoda Eiropā no latīniskā alfabēta rakstības valodām ir palikusi gandrīz vai pēdējā, kas atveido personvārdus (vēl tas tiek darīts arī serbu un azerbaidžāņu valodu latīniskajā rakstībā), manuprāt, ir ļoti liela iespējamība, ka arī latviešu valodā laika gaitā šāda prakse pazudīs.

Galvenais arguments, lai tā nenotiktu, ir ļoti spēcīgā tradīcija, kas latviešu valodā sāka veidoties vēl pirms pirmās brīvvalsts tapšanas. Un tomēr slinkums – gan atveidošanā, gan arī jaunu zināšanu apgūšanā -, globalizācija un attiecīgi milzīgā angļu valodas ietekme, sociālo tīklu izplatība, niecīgā šīs tēmas apgūšana mācību iestādēs un viduvējais atveides līmenis medijos, manuprāt, ir pietiekami nopietni iemesli, lai agri vai vēlu šīs konkrētās normas salūztu vairākuma spiediena rezultātā. Un, kas galvenokārt, personvārdu atveide ir tiešām sarežģīts process - ja vairumu lielāko valodu personvārdu izrunu ir iespējams noskaidrot ātri un viegli, tad ar daudziem citiem iespēja pieļaut kļūdu ir visai augsta. Pietiek pieļaut trīs kļūdas no 20 personvārdiem, lai gala iznākums apšaubītu visu atveidošanas jēgu.

Taču, ja tā patiešām kādreiz notiks, tas radīs radikālas pārmaiņas rakstībā kā tādā un radīs virkni problēmu. Pirmkārt, ja tiek izlemts personvārdus atstāt oriģinālformā, ko iesākt, piemēram, ar arābu, krievu, japāņu vārdiem? Šī gan, protams, ir viegli atrisināma problēma – būtu jāizmanto šo vārdu latīniskās rakstības formas. Otrkārt, vai tiktu saglabāti burti, kādu latviešu valodas alfabētā šobrīd nav? Arī šo problēmu atrisināt nav grūti – neredzu lielus šķēršļus, kāpēc lai q, x, y nevarētu parādīties citvalodu vārdos, kā tas noticis daudzās citās valodās. Galu galā, arī nebūt ne visi pašreizējie alfabēta burti latviešu valodā vēsturiski bijuši pilntiesīgi tās locekļi. Taču tas atkal var mainīt internacionālismu rakstību - eksistences vietā var sākt rakstīt existence u.tml.

Treškārt, kā iekļaut citvalodu personvārdus latviešu valodas gramatiskajā sistēmā? Šobrīd daudzi ārzemju vārdi jau netiek tulkoti vai atveidoti – piemēram, uzņēmumu, sporta komandu nosaukumi -, taču tie tiek likti pēdiņās. Tādējādi tie uzskatāmi par sava veida svešķermeņiem. Tas nozīmētu, ka vai nu personvārdi pēc šāda parauga būtu jāliek pēdiņās vai jāraksta slīprakstā (un tad rastos problēma, ka nebūtu iespējams noteikt locījumu, kas daudzos gadījumos var būtiski mainīt teikuma nozīmi), vai arī tiem locījumos jāpiešķir latviešu valodas galotnes. Droši vien tiktu izvēlēts otrais variants, kā tas sastopams daudzās citās Eiropas valstu valodās. Vēl būtu jāvienojas, vai galotne jāpiešķir arī nominatīvā un vai galotnes piekabināšana notiktu ar vai bez apostrofa palīdzības, taču tās jau būtu vien tehniskas nianses. Iznākums varētu būt, piemēram, šāds:

Cīņa ar simptomiem, nevis slimību

Šīs un citas problēmas (piemēram, ko iesākt ar pilsētu nosaukumiem, kas jau iesakņojušies valodā?) būtu atrisināmas un tās jau ir atrisinātas citās valodās – personvārda oriģinālformas saglabāšana apvienojumā ar galotni locījumos gramatikas nepieciešamībām ir ikdiena gan Čehijā, gan nu arī jau Lietuvā, gan citur. Un tomēr senās tradīcijas laušana neatrisinātu īsto Lāšona problēmu – izpratni par personvārdu atveidi. Ja īpašvārdu atveide pazustu no rakstības, tas nekādi nemainītu to, ka verbālajā runā tie taču tik un tā būtu jāatveido pēc izrunas (mēs taču neteiktu Michaels Jordans...). Un paliktu tie paši strīdi, tās pašas problēmas – Forsbergs vai Fošberjs, Ksavi/Havi vai Čavi/Šavi, Čara vai Hāra u.t.t. Mainītos tikai vide, uz kurieni šie strīdi pārceltos, un cilvēki, kuri tiktu lamāti (komentētāji, ziņu diktori, nevis rakstošie žurnālisti).

Papētot komentāru vidi, acīmredzams, ka lasītāju galvenā sāpe ir ne jau tas, vai personvārdi būtu jāatveido vai nē, bet gan nepierastās atveides formas. Uzsvars tieši uz nepierastajām, nevis pareizajām vai nepareizajām. Iepriekš rakstā apzināti nedaudz alojos, sakot, ka daudzi personvārdus atveido no lielajām valodām, taču īstenībā vairākumam galvenais princips ir tieši pieradums. Jo kā gan citādi varētu izskaidrot to, ka arī daudzu slavenu angliski runājošu cilvēku vārdi vai uzvārdi tradicionāli atveidoti nepareizi – piemēram, Bekhems (Beckham), kaut gan h izrunā nemaz nefigurē. Vai Džordžs Bernards Šovs (Shaw), nevis pēc izrunas atbilstošais Šo, vai Kairijs Īrvings (Irving), nevis pēc izrunas atbilstošais Ērvings. Vai jamaikiešu sprinteris Bolts, kura vārds Usain būtu jāatveido kā Juseins vai Jūseins (te gan varētu izvērst atsevišķu diskusiju par vārda izcelsmi no Hussain, taču vismaz Bolta māte savulaik intervijā apstiprināja, ka īstā izruna ir atbilstoši angļu valodai).[23]

Atteikšanās no atveides rakstībā izslēgtu netīkamo formu sastopamību ikdienas rakstos, taču pretējā svaru kausā būtu totāla degradācija spējā šos vārdus izrunāt. Ikdienā to varam pārbaudīt ar vairāku uzņēmumu nosaukumiem, kas, saprotams, rakstībā netiek atveidoti, tādējādi izruna jāizdomā mums pašiem. Piemēram, pazīstamais somu uzņēmums Fazer, ko Latvijā pierasts izrunāt kā /faːzer/. Taču šo uzņēmumu savulaik dibināja Kārls Facers un arī Somijā tā nosaukumu joprojām izrunā kā vācu cilmes vārdu - /fatser/.

Laika gaitā mūsu prasme iespējami precīzi izrunāt ārzemju personvārdus droši vien nokristu līdz Eiropas lielvalstu līmenim, kur šajā ziņā ir ļoti lielas problēmas. Taču tajā pašā laikā jāuzsver, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad informācijas iegūšanas iespējas ir ļoti plašas, arī ārzemju komentētāju un žurnālistu vidū nostiprinās tendence izrunāt atbilstoši oriģinālvalodai. Cita lieta, ka šis process, protams, nav tik ātrs, jo starta līmenis ir pārāk zems, un sākumā tiek apgūtas izplatītākās tuvāko valstu valodas. Piemēram, pirms 2014. gada Pasaules kausa daudzos populārākajos futbola medijos tika ievietoti raksti ar spēlētāju vārdu un uzvārdu audio izrunām - piemēram, portālā Goal.com, kur gan ne visos gadījumos izrunas bija precīzas (Portugāles izlasei brazīliešu izruna, minoritātēm izrunāts no nepareizās valodas u.tml.).[18] Vai, lūk, pazīstamais futbola žurnālists Tankrēdi Palmēri, kurš dienā, kad Džerdans Šačiri pārgāja uz Milānas "Inter", vēlējās precizēt Šveices uzlecošās zvaigznes izrunu.

Avots: https://twitter.com/tancredipalmeri...

Palmēri gadījumā jāizceļ divas pozitīvas lietas. Pirmkārt, viņš noskaidroja spēlētāja izcelsmi - Šačiri ir Šveices izlases līderis, taču viņš ir Kosovas albānis. Un, otrkārt, viņš uzzināja, ka albāņu valodā q neizrunā kā angļu, ko vairums jauc joprojām. Šajā gadījumā gan ir vēl kāds āķis. Albāņu valodā ir divi galvenie dialekti - tosku (dienvidos) un gegu (ziemeļos), no kuriem pēc 2. pasaules kara par valodas standartu kļuva tosku dialekts. Un šajos dialektos q izruna atšķiras. Tosku dialektā, kas atveidē būtu jāuzskata par primāro, šis burts apzīmē skaņu /c/, ko latviešu valodā piedāvā atveidot ar ķ - arī Latviešu valodas aģentūrā apstiprināja, ka ieteicamā atveides forma būtu Šaķiri. Taču gegu dialektā to izrunā kā /tʃ/ - gluži kā burtu ç -, un Kosovā ir izplatīts tieši gegu dialekts, kurā Palmēri arī norādījis Šačiri izrunu. Tādēļ Shaqiri var atveidot gan kā Šaķiri (standartizruna), gan kā Šačiri.[24]

Apzināties nekompetenci un kļūt kompetentiem

Psiholoģijā ir interesanta tēze par četriem kompetences līmeņiem, kuru treneru profesionalitātes sakarā pēdējos gados ļoti bieži pieminējis arī nīderlandiešu futbola speciālists Raimonds Verheijens. Proti, šie četri līmeņi ir neapzināta nekompetence, apzināta nekompetence, apzināta kompetence un neapzināta kompetence. Šo ideju var pārfrāzēt arī personvārdu atveides kontekstā. Šā raksta mērķis nebija citus kritizēt vai mācīt vai lielīties ar savām (ne)zināšanām, jo tās būtu muļķības – ne man ir šādas zināšanas, ne tiesības to darīt. Arī es, praktiski visu apgūstot pašmācības ceļā, personvārdu atveidē esmu pieļāvis ļoti daudz kļūdu, tostarp rupju kļūdu, un pilnīgi noteikti turpinu kļūdaini rakstīt joprojām - droši vien arī šajā rakstā ir pieļautas neprecizitātes.

Neskaitot dažus slavenus sportistus, kurus izņēmuma kārtā esmu piekritis rakstīt tradicionāli nepareizajās formās (piemēram, Kobe, nevis Kobī vai Koubī), šā materiāla tapšanas gaitā apjautu, ka visai daudz pazīstamu personu esmu rakstījis nepareizi arī nezināšanas, ne tikai nekonsekvences dēļ. Piemēram, daudz kļūdu pieļauts portugāļu valodā, kur Mourinju un Alvesa vietā precīzākas formas droši vien būtu Morinju (vai Moriņu, bet /ɲ/ atveide ar nj, ņ vai citiem līdzskaņiem vai līdzskaņu savienojumiem jau ir tehnikas un tradīciju jautājums) un Alviss. Par kļūdām dažādu valodu garajos un nazālajos patskaņos nemaz nerunājot. Vai arī par to, ka līdz šim ļoti nekonsekventi esmu ievērojis principu franču u atveidot par i - laikam jau barjeru radīja Lucas kļūšana par Likā -, ko solos turpmāk labot.

Nē, šā raksta mērķis bija pavisam cits – mēģināt palīdzēt apjaust, ka savā neapzinātajā nekompetencē esam pieļāvuši daudz kļūdu atveides procesā. Es, protams, tai skaitā. Un mēģināt tās labot nākotnē. Protams, daudzi atveidotie personvārdi jau ir dziļi iesakņojušies latviešu valodā un jau ieguvuši arī pavisam citu nozīmi. Piemēram, Braila raksts, kura izgudrotāja uzvārds īstenībā nav Brails, bet gan Brajs (franču Braille, /bʁaj/).[25] Tāpat nav jāmaina ģeogrāfiskie nosaukumi, kuru gadījumā izrunas princips ļoti bieži nebūt nav bijis galvenais kritērijs.

Taču mēs varam mācīties no savām kļūdām, gluži kā to darām citās jomās. Vai prasme pareizi izrunāt personvārdus padarīs žurnālistu vai citas profesijas pārstāvi daudz kvalificētāku, spējīgāku un kvalitatīvāku? Vai, piemēram, neprasme locīt Zemgus Girgensona vārdu vai "kad" lietošana "ka" vietā šo personu padarīs krietni sliktāku? Diezin vai. Tāpat kā futbolistu prasme spēlēt ar abām kājām pēkšņi nepadarīs labāku par vienkāji Mesi. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vājā kāja nav jātrenē. Tāpēc mans aicinājums, nākotnē Seterberju dēvējot par Zeterbergu, atcerēties, ka tikpat labi arī Aleksandru Cauņu varam saukt par Kaunu. Kļūdīties nav nepareizi. Nepareizi ir noliegt savu nezināšanu.

Cauņas vārti Anglijā (0:30)

Sarunu ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošo pētnieku un direktores vietnieku Ojāru Bušu lasiet ŠEIT.

Izmantotie resursi: