"Gadsimta spēle" Vemblijā jeb kā pirms 60 gadiem "pamodināja" Angliju

Ungārijas izlase ar savām zvaigznēm Ferencu Puškāšu, Nāndoru Hidegkuti un Šāndoru Kočišu priekšgalā nebija zaudējusi 24 spēlēs pēc kārtas , tā pirms gada bija uzvarējusi Helsinku olimpiskajās spēlēs, taču Anglijas futbola vadītājus un pašus futbolistus tas īpaši neuztrauca. Anglija turpināja dzīvot pārliecībā - mēs esam futbola dzimtene un tikai tāpēc esam fiziski, tehniski un taktiski labāk sagatavoti par jebkuras citas valsts futbolistiem. Anglijas futbolisti ir labākie un par to nav jāšaubās. Pliķis 1950. gada Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā Brazīlijā, kurā angļi grupā trijās spēlēs guva tikai 2 punktus un piedzīvoja apkaunojošu zaudējumu no ASV izlases ar 0:1 (ieraudzījuši laikrakstos šādu rezultātu, Anglijā daudzi domāja, ka tā ir drukas kļūda un ka Anglija droši vien ir uzvarējusi ar 10:1...) jau bija aizmirsts. Angļu pašpārliecinātību tas nekādi nespēja mazināt. Angļi neievēroja un ignorēja taktiskos jauninājumus, kas tajā laikā ienāca futbolā, viņi turpināja spēlēt savā vecajā stilā (sauktā par WM). Anglijas izlases trenerim Valteram Vinterbotomam nebija pieredzes profesionālajā futbolā, turklāt viņš nemaz nekomplektēja izlasi, jo ar to nodarbojās īpaša FA (Futbola asociācija) komisija. Angļiem nebija pat nojausmas par to, kā spēlē Ungārija un viņus tas arī neinteresēja - mēs taču tik un tā esam vislabākie...

Ungārijas izlasi trenēja Gustavs Šebešs un viņa vadībā ungāri spēlēja tā laika totālo futbolu - ungāriem bija izteikts spēles diriģents, kura lomu, apvienojot to ar vārtu gušanu, pildīja Puškāšs, ungāri spēlēja daudzveidīgi un viņu futbolisti uzbrukuma līnijā bieži mainījās vietām, kas iedzina strupceļā angļu futbolistus. Anglijai sastāvā bija izcili meistari ar Stenliju Metjū, Stenu Mortensenu, Alfu Remziju (viņam tā bija pēdējā spēle izlasē) un Billiju Raitu priekšgalā, taču angļi absolūti nebija gatavi tam futbolam, kādu uz Vembliju atveda ungāri. Starp citu, tieši angļu prese nosauca šo spēli par "Gadsimta maču", bet sanāca gadsimta sakāve.

Jau pirmajā minūtē Hidegkuti guva vārtus - 1:0 ungāru labā. Pārpratums - nodomāja skatītāji tribīnēs un pie TV ekrāniem, jo tā bija pirmā futbola spēle, ko translēja uz 14 valstīm. Puškāšs un Hidegkuti reizi pēc reizes palika bez sedzēja, angļu centra aizsargs Harijs Džonstons nezināja, kā nosegt Hidegkuti - spēlēt viens pret vienu un visu laiku tam sekot vai ļaut ungāram brīvi pārvietoties. Angļi taču bija pieraduši spēlēt katrs stingri savā pozīcijā pret konkrētu pretinieku, bet te notika kaut kas nesaprotams, kaut kāds juceklis... 13. minūtē angļi rezultātu izlīdzināja, taču daudzi nepaspēja vēl pat nomierināties - sak, pārpratums vien bija, tūliņ viss nostāsies savās vietās, kā Hidegkuti atkal guva vārtus - 2:1. Un tad tikai sākās... Angļi bieži vien nemaz nespēja tikt pie bumbas, ungāri pina savas kombinācijas un divi pēc kārtas Puškāša vārti rezultātu padarīja angļiem pavisam apkaunojošu - 1:4. Skatītāji vēroja laukumā notiekošo ar aizturētu elpu un neizpratni - tādu futbolu viņi vēl nebija redzējuši. Puslaika beigās angļi arī guva vārtus (Mortensens) - 2:4.
Pēc pārtraukuma "ungāru koncerts" turpinājās - Jozefs Božiks panāca 5:2, bet Hidegkuti guva savus trešos vārtus un rezultāts kļuva graujošs - 6:2! Bija aizritējušas tikai 53 minūtes. Remzijs 57. minūtē realizēja 11 m soda sitienu, bet atlikušajā spēlēs laikā ungāri galvenokārt nodarbojās ar bumbas turēšanu, viņi varēja gūt vēl pāris vārtus, taču bija pārāk izšķērdīgi.

Pēc spēles futbola aprindās runāja par Anglijas izlases primitīvo un novecojušo spēles taktiku, ko vēlāk daudzi futbola speciālisti nosauks par naivo taktiku. Angļi taču bija pieraduši, ka, piemēram, centra aizsargs sedz pretinieku centra uzbrucēju jeb 9. numuru, taču Hidegkuti (viņam bija 9. numurs Ungārijas izlasē) spēlēja te kā centra uzbrucējs, te kā uzbrūkošais pussargs. Un kam jāsedz 8. un 10. numuru jeb Kočišu un Puškāšu, ja abi ne tikai mainās vietām, bet spēlē arī vidējā līnijā? Angļiem tā bija auksta duša un viņu labākie futbolisti atzinīgi novērtēja ungāru sniegumu.
"Mēs pilnīgi neko nezinājām par Puškāšu un citiem viņu spēlētājiem, šie fantastiskie spēlētāji mums bija gluži kā atlidojuši no Marsa. Anglija nekad vēl nebija zaudējusi Vemblijā, bet šoreiz mēs varējām zaudēt vēl smagāk nekā zaudējām ... Šī vienīgā spēle mainīja mūsu domāšanu. Domājām, ka mēs esam skolotāji, bet viņi - skolnieki, taču bija citādāk," teica sers Bobijs Robsons.

Zaudējums ar 3:6 radīja šoku Anglijas futbolā. Angļu treneri sāka vērīgāk ieskatīties, kas notiek futbolā citur Eiropā un viens no pirmajiem "ungāru mācību" ņēma vēra leģendārais Mets Basbijs - "Manchester United" treneris saprata, ka tikai tikšanās ar labākajiem Eiropas klubiem ļaus angļu futbolam mainīties un progresēt. Viņš, par spīti FA ietiepībai, paziņoja, ka "Manchester United" piedalīsies pirmajā UEFA Čempionu kausa izcīņā. Daudz ko no ungāru spēles "Manchester City" komandā ieviesa Dons Revijs, mācību ņēma vērā arī Bils Nikolsons, kura vadībā "Tottenham Hotspur" kļuva par pirmo angļu klubu, kas ieguva Eiropas kausu (vēlāko UEFA kausu). Savukārt Rons Grīnvūds ar "West Ham United" ieguva Kausu ieguvēju kausu. Daudzi angļu treneri pārņēma ungāru treniņu un apmācības metodiku, tā ka patiesībā angļi var būt tikai pateicīgi ungāriem par to pazemojošo zaudējumu pirms 60 gadiem.

Nākamā 1954. gada maijā Anglijas izlase devās atbildes vizītē uz Ungāriju un tika sakauta Budapeštā vēl smagāk - 7:1! Tas bija pēdējais piliens uz angļu iedomības un pašpārliecinātības akmens.