Kurp dodamies, WADA?

Pēdējā gada laikā dopinga jautājums sportā ir kļuvis ļoti ass. Protams, ka par tādu tas kļuva pateicoties dažādos skandālos iesaistītajiem atlētiem, kas bija (ir?) pirmā lieluma zvaigznes ne tikai savā nozarē, bet sportā kopumā. Lai vai kā, bet regulārās ziņas par "pieķeršanu" liek uzdot jautājumu – kāda ir patiesā situācija? Vai tie, kas lieto dopingu ir "sliktie", kas ar neatļautiem paņēmieniem mēģina nomaskēt savu nespēku?

Uzreiz teikšu, ka šī tēma "sports un dopings" mani ir sākusi interesēt jau krietnu laiku atpakaļ, tāpēc, lai arī viss tālāk rakstītais ir pieņēmumu līmenī un neviens atlēts netiek apsūdzēts (ja vien tas nav izdarīts pirms tam, oficiāli), ir iekrājušies dažādi materiāli un izveidojušās pārdomas šai sakarā.

Kas šajā laikā mani ir pārsteidzis visvairāk? Sabiedrības attieksme – tā (MĒS!) nemaz negrib uzzināt visu patiesību par to kā augstas klases rezultāti tiek sasniegti un ko tas nozīmē sporta varoņiem. Sabiedrība grib dzīvot ilūzijās, ka profesionālie atlēti ir spēka, veselības un dailes iemiesojumi, gluži kā antīkie varoņi.
Kā apstiprinājumu šai tēzei var norādīt uz to, ka, piemēram, žurnālisti, kas spēj atšķetināt vissarežģītākās afēras biznesā un politikā, par dopingu raksta no sērijas "nu ir tur dažādas tabletītes, pulverīši, špricītes", turklāt nereti šādos gadījumos pie dopinga tiek pieskaitīti arī dažādākie uztura bagātinātāji, kas arī ir gan pulveros, gan tabletēs.

Ja jau tā, tad arī no otras puses, protams, nebūs nekādu indikāciju par to, ka "puiši, varbūt beigsim te taisīt cirku?"... vienalga tiek stāstīts par supercilvēkiem, jaunākajām tehnoloģijām sporta ekipējuma jomā utml. Realitātē gan ir tā, ka lielā daļā profesionālā sporta dopinga pārbaudes nemaz netiek veiktas vai arī pārbaudes tiek veiktas, lai noskaidrotu tikai atsevišķu vielu klātbūtni sportista organismā, nevis lai noskaidrotu pilno ainu šai jautājumā. Šeit runa pat nav par pusamatieru turnīriem spēka sportā, bet gan par pasaules TOP līmeņa čempionātiem, kuru vadībai ir ilgi un dikti jārisina pārrunas ar spēlētāju pārstāvjiem, lai tie atļautu atlētus pārbaudīt uz, piemēram, mākslīgā augšanas hormona klātbūtni organismā.

Tāpat, sakarā ar to, ka sabiedrībā par dopinga problēmām runā nelabprāt, par to ir izveidojies nepareizs priekšstats. Kas ir dopings? Dopings ir visi tie preparāti un paņēmieni, kas ir iekļauti Starptautiskās antidopinga federācijas aizliegto preparātu un paņēmienu sarakstā. Viss! No praktiskā viedokļa, protams, visvairāk tiek runāts par anaboliskajiem steroīdiem, taču tā ir tikai viena preparātu grupa, kas, turklāt, arī neder visu sporta veidu pārstāvjiem (taču katram sporta veidam ir savs preparātu saraksts, kas varētu būt pielietojams rezultātu uzlabošanā). Pārsvarā tie ir stipras iedarbības preparāti, kas medicīnā tiek pielietoti ārkārtas gadījumos – smagu slimību, apdegumu utt. ārstēšanai, t.i., dopings nav kaut kādi speciāli preparāti, ko ražo tikai sportistiem. Sportisti izmanto farmakoloģijas gaišāko prātu izgudrojumus (kur sportistam vajadzīgais efekts priekš parasta mirstīgā cilvēka tiek apzīmēts kā blakne).

Tāpat ir jāsaprot, ka dopings, pretēji tam ko rāda filmās un propogandē atsevišķas ieinteresētās personas, nekādā gadījumā nedod sportistam kaut kādas jaunas spējas un varēšanas. Tas palīdz atjaunoties pēc slodzēm, tādējādi ļaujot izdarīt lielāku darba apjomu, kas rezultātā noved pie paātrināta progresa, TAČU, atslēgas vārdi te ir "ļaujot IZDARĪT lielāku darba apjomu", proti, dopings arī nekādā veidā neatbrīvo no smaga darba, gluži otrādi, tas liek strādāt vēl smagāk un intensīvāk.

Atsevišķi gribētos piebilst par jautājumu, kas, droši vien, daudziem jau ir apnicis garās skaidrošanas dēļ, citiem – liekas nesaprotams. Dopings un uztura bagātinātāji.
Daži sportisti, kad tiek saķerti dopinga lietošanā, atsaucas uz kādu uztura bagātinātāju, kas, redz, arī ir pie vainas pozitīvajiem rezultātiem. Cilvēki to saklausās un uzreiz visu to, ko brīvi var nopirkt aptiekās vai sporta preču veikalā pielīdzina dopingam. Realitātē gan tā nav, jo uztura bagātinātāji savā vairumā gadījumu ir parastu uzturvielu koncentrāti pulverveida formā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ir pulveri, kuros ir dopinga sarakstos iekļautās vielas (pārsvarā – pirmstreniņu enerģijas dzērieni), taču šiem produktiem viss skaidri un gaiši arī ir norādīts uz etiķetes un nekas netiek slēpts.

Pēc replikām pie komentāriem Internet portālos var arī saprast, ka cilvēkiem nav nekāda priekšstata par to kā dopings tiek lietots, t.i., dominē idejas, ka sportisti bezjēgā rij tabletes un spricējas pēcpusē, ar domu "a ja nu nenoķers". Patiesībā, kā jau ar jebkurām stipras iedarbības zālēm, to lietošana notiek cikliski, rūpīgi izplānojot kad, ko un cik daudz lietot, kā arī – kad sākt tīrīšanos (vai maskēšanos, atsevišķos gadījumos). Tas, ka atlēts spēj iziet dopinga kontroli nenozīmē, ka viņš nelieto aizliegtās vielas, tas nozīmē tikai iepriekš rakstīto – viņš spēj iziet dopinga kontroli.

Labi, daudziem liekas, ka dopings ir kaut kas tāls, sarežģīts, ka ir lielas laboratorijas, kurās onkuļi un tantes baltos halātos staigā ap atlētu, kurš ir nosēdināts krēslā. Jebšu – tas viss ir "kaut kur tur".
Jā, pēdējā laikā Latvijas atlēti tiek pieķerti mazāk, nekā tas bija pirms gadiem 10-15, taču ik pa laikam parādās ziņas par kādu. Turklāt, kas interesanti, lietotāju vidū ir bijuši dažādu sporta veidu pārstāvji. Sākot no šajos gadījumos klasiskajiem spēka sporta pārstāvjiem, līdz pat motosportistiem.

Atgriežoties pie deviņdesmito gadu beigām, divtūkstošo sākuma, ja nu kāds ir aizmirsis, tad virkne Latvijas vadošo sportistu uzrādīja pozitīvas dopinga analīzes... un visiem kā vaininieks tika norādīts nandrolons. Kāds tika diskvalificēts, dažiem izdevās izsprukt sveikā, taču fakts, ka Latvijas Olimpieši, turklāt ĻOTI dažādos sporta veidos startējoši, viens pēc otra nevar iziet dopinga kontroli raisīja zināmas pārdomas.

Viss augstāk rakstītais ir attiecināms uz profesionālo vai pusprofesionālo sportu, t.i., cilvēkiem, kas strādā uz konkrēta sportiskā rezultāta sasniegšanu, lielākoties pilnīgi adekvāti novērtējot situāciju un esot ārstu uzraudzībā (vai vismaz paš-uzraudzībā, veicot regulāras analīzes un apsekojumus).
Daudz lielāka problēma ir fizkultūrieši, kas trenējas "priekš sevis", taču lieto dažādus preparātus. Pārsvarā viņiem nav ne jausmas ko viņi īsti lieto un ar ko tas var beigties. Toties viņiem ir absolūta pārliecība, ka tikai dopings būs viņu glābējs. Turklāt dopinga pieejamības jautājums šajā gadījumā vispār nav jautājums, jautājums ir cenu atšķirība.

Pēc visa iepriekš rakstītā lasītājiem var rasties jautājums – un ko tagad? Jāatzīst, ka šai jautājumā nav atbildes arī man, jo visu aizliegumu atcelšana var nest neprognozējamas sekas, bet turpināšana šādā pat garā situāciju arī neatrisina. Vienīgais, kas ir skaidrs, sporta sabiedrībai kādā mirklī būs jāpieņem viennozīmīgs lēmums – vai dopings un ar to saistītie jautājumi tā arī paliks "slēgtajā sportistu klubiņā", vai arī sabiedrībai tiks iedāvāta visa informācija par šo jautājumu, lai tad mēģinātu rast atbildi uz šiem jautājumiem, jo pašlaik var skaidri redzēt, ka esošā sistēma nestrādā.