Matulis prāto: kuri ir izcilākie Latvijas simtgades sportisti

Tajā pašā laikā dzirdami jaunās un vidējās paaudzes cilvēku pārmetumi: kā gan mēs to varam zināt, ja žurnālisti par to neraksta? Bet. Vai topu un rangu veidošana ir objektīva? Kā teica kāds ļoti godājams sporta žurnālists: kā gan iespējams salīdzināt burkānu ar gurķi...

Mjā, principā viņam piekrītu, bet tajā pašā laikā uzskatu, ka laiku pa laikam Latvijas Olimpiskajai komitejai vai kādai citai sabiedriskai organizācijai, kaut vai Latvijas Sporta veterānu savienībai būtu jaunai paaudzei jāatgādina par aizgājušo laiku sporta varoņiem. Lai nebūtu tā, ka VIP pie Uģa Joksta, cilvēks, kurš sevi pieteicis kā tādu, kurš interesējas par sportu, pat ar trim papildus iespējām nespētu atminēt, ka Skaidrīte Budovska nav... trīssoļlēcēja.
Skaidrs, ka salīdzināt burkānu ar gurķi ir ļoti grūti, taču, veidojot jebkuru topu taču ir iespējami kritēriji. Sportā tās vispirms ir medaļas, tituli, starptautiskā atzinība, šā sportista ietekme konkrētajā sporta veidā, popularitāte pasaulē, turklāt vēlams, ka šī izcilība pie lielā sporta apvāršņa spīdējusi desmit, piecpadsmit gadus. Jā, arī es esmu no tiem, kas iesaka nepārvērtēt olimpisko zeltu un citus lielās četrgades dārgmetālus, bet skatīt lietas kopumā. Visu cieņu mūsu pirmajai olimpiskai čempionei Inesei Jaunzemei (1956.), taču viņa sevi nekad nepieskaitīja šo izcilo sportistu plejādei. Jā, viņa lepojās ar savu zelta medaļu, bet tas notika stipri rezervēti. Šis duča rangs, protams, ir subjektīvs, bet ar objektīvu – ciparu piesitienu.

1. Jānis Lūsis
Trīs olimpiskās medaļas no trim olimpiskajām spēlēm. Čempions Mehiko, sudrabs Minhenē, bronza Tokija. Divkārtējs pasaules rekordists, četrkārtējs Eiropas čempions (tad pasaules čempionātu vēl nebija), ducis PSRS čempiona zelta godalgu. Godavieta IAAF Slavas zālē. Vairāk nekā desmit gadus bijis pasaules šķēpa mešanas elitē. Atlēts, kura tehnika bija noslīpēta. Atzīts par pasaules visu laiku labāko šķēpa metēju. Jā, tagad varam arī pairgoties, ka tā tāda margināla sporta discpilīna, taču Lūsis bija Latvijas sporta simbols.

2. Mihails Tāls
Tāls bija pasaules čempions tikai vienu gadu (1960.-1961.), taču viņa loma šaha vēsturē ir unikāla. Viņš šahu no diezgan akadēmiskas nodarbes pārvērta par ļoti interesantu sportu. Gan ar savu spēles stilu, gan attieksmi pret dzīvi un līdzcilvēkiem. Ja jums gadījumā kāds piedāvā biļeti uz Viestura Meikšāna iestudēto operu par Tāla un Botviņņika maču par pasaules čempiona titulu, noteikti nepalaidiet garām tādu iespēju. Botviņņiks (vecā, akadēmiskā padomju šaha skola) spēlēja matemātiski pareizi, bet Tāla mērķis bija uz šaha galdiņa... radīt haosu. Ziedojot figūras, lai iegūtu iniciatīvu. Seškārtējs PSRS čempions. Megapopulārs visā šaha pasaulē visas savas dzīves laikā.

3. Helmuts Balderis
Septiņdesmito un astoņdesmito gadu PSRS un pasaules hokeja zvaigzne. Laikā, kad ar hokeja palīdzību sacentās PSRS un Amerika (ASV, Kanāda), Helmuts bija pirmā vijole PSRS pusē. Ātrs, tehnisks, vārtus metošs, ar ideālu slidojumu. Savulaik tika uzskatīts, ka ir amatieru hokeja labākais uzbrucējs. Divos PSRS čempionātos guva visvairāk rezultativitātes punktu. Kad Viktors Tihonovs nepaņēma Balderi uz pasaules čempionātu, somu un zviedru žurnālisti vaicāja, kāpēc? Ļoti populārs spēlētājs hokeja pasaulē. 37 gadu vecumā pēc četru gadu nespēlēšanas atgriezās hokejā... NHL. Uzņemts IIHF Slavas zālē.

4. Uļjana Semjonova
Jā, jā arī vecajos laikos bija ļaudis, kas melsa: “Ja nebūtu Uļa tik gara...” Pilnīgas muļķības! Uļa bija (ir!) ne tikai gara sportiste, bet arī viena no pasaules visu laiku izcilākajām basketbolistēm. Varbūt ārpus Latvijas un PSRS to novērtēja pat vairāk. Divu olimpisko spēļu čempione, trīs pasaules čempionātu zelti, desmit Eiropas čempiones tituli, 15 reižu (gadus!) uzvarējusi PSRS čempionātā. Ja nemelo izziņas avoti, laika posmā no 1968. līdz 1986. gadam PSRS izlase ar Semjonovu sastāvā nezaudēja nevienu spēli. 1993. gadā uzņemta Springfīldas Basketbola Slavas zālē.

5. Jānis Ķipurs
Viens no bobsleja pionieriem Latvijā un PSRS. 1988. gada olimpiskais čempions divnieku ekipāžā un bronzas ieguvējs četriniekos. Spilgtākais mūsu bobsleja pilots, it sevišķi laikā, kad bobsleja trasēs sāka parādīties t.s. krievu raķetes. 1992. gada Albērvilas olimpiskajās spēlēs bija Latvijas komandas karognesējs.

6. Jānis Krūmiņš
Krūmiņš manā rangā ne jau tāpēc, ka no tās pašas puses – Raiskuma. Garā auguma (2,17) dēļ mežstrādnieku Jāni bija jau lenkuši dažādu sporta veidu pārstāvji, taču nedz lodes grūdējs, nedz bokseris no viņa neiznāca. Toties – izcils basketbolists. Sākot trenēties 23 gadu vecumā, Krūminš aizspēlējās līdz trim olimpiskajiem sudrabiem (1956., 1960., 1964.). Pirmais nopietnais centrs Latvijas un PSRS basketbolā. Trīs Eiropas un četri PSRS čempiona tituli.

7. Māris Štrombergs
Jā, BMX arī savā ziņā var uzskatīt par marginālu sporta veidu, bet... lai kāds tā uzskata. Štrombergs ir divu olimpisko spēļu čempions, turklāt arī pirmais čempions šā sporta veida vēsturē. Visu cieņu!

8. Sandis Ozoliņš
Nu, kā tad tā? “Hokejists” Matulis mūsu vienīgo Stenlija kausa ieguvēju liek tik zemu? Neko darīt – sporta spēlēs itin bieži ir tā, ka izcils spēlētājs savā karjerā tā arī neko neuzvar. Sandis kādus 15 gadus bija viens no NHL labākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem, arī nesis Latvijas komandas karogu olimpisko spēļu atklāšanā (2014.).

9. Viktors Ščerbatihs
Kuras ir pašas populārākās sporta disciplīnas olimpiskajās spēlēs? Visi grib zināt, kurš ir ātrākais cilvēks un kurš no mums ir pats spēcīgākais.
Viktors vairāk nekā desmit gadus bijis viens no pasaules pašiem labākajiem svarcēlājiem pašā prestižākajā svara kategorijā (+105). Atēnu sudrabs, Pekinas – bronza (varēja būt zelts!), pasaules čempions, kā arī trīs bronzas, pieci Eiropas čempiona tituli, viens sudrabs un vēl trīs bronzas. Ļoti cienījams atlēts.

10. Martins Dukurs
Skeletona karalis. Divi olimpiskie sudrabi, seši pasaules čempiona tituli, 11 Eiropas čempiona zelti. Pagaidām pietrūkst tikai olimpiskā zelta. Un lai tie, kas grib, lai zāģē veco plati par skeletonu kā nenopietnu sporta veidu.

11. Arturs Irbe
Divkārtējs pasaules čempions, gandrīz divdesmit gadus bijis viens no pasaules labākajiem hokeja vārtsargiem. Uzņemts IIHF Slavas zālē.

12. Kristers Serģis
Par pēdējo izcilnieku ducī bija mazliet jāpalauza galva, taču cēsnieks Serģis tur ir ne tikai tāpēc, ka mans novadnieks. Man liekas, ka viņš būtu izcils jebkurā sporta veidā, bet tā nu iznāca, ka tēvs Jānis bija fanātisks motobraucējs. Pieci pasaules čempiona tituli, vairāk nekā desmit gadus noteica modi motokrosā ekipāžām. Ja kāds jums saka, ka arī šis ir margināls sporta veids, tad atgānināšu, ka grāmata par Serģi bija pirmā manam kolēģim Armandam Pučem.

Ārpus mana duča, bet ne aizmirsti, paliek ļooti daudz izcilu sportistu. Valdis Valters (13.? ), Jānis Daliņš un Aigars Fadejevs, Vera Zozuļa un Inese Jaunzeme, Jeļena Rubļevska, bet ar ko sliktāks par Ķipuru ir Oskars Melbārdis? Tādi paši olimpiskie dārgmetāli! Kurš labākais mūsu volejbolists? Ivans Bugajenkovs, Pāvels Seļivanovs vai Raimonds Vilde? Vai Ilmārs Bricis – desmit vai pat piecpadsmit gadu pasaules biatlona spicē. Jaunie, kuri vēl startē, pagaidām netiek vērtēti, kaut Aļona Ostapenko jau var lepoties ar Francijas atklātā čempionāta uzvarētājas titului, bet megapopulārais Kristaps Porziņģis pagaidām bez tituliem. Dainis Kūla, Igors Vihrovs, Andris Biedriņš, Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks, Emīlija Sonka, Pjotrs Ugrjumovs, Romāns Vainšteins, Ivans Klementjevs, Afanasijs Kuzmins, Mairis Briedis, Andris Andreiko, eh, tāpat kādu piemirsīšu. Daudz mums Latvijā bijis un ir izcilu sportistu.