Skaidrojam: kas īsti nepieciešams, lai kļūtu par sporta treneri Latvijā?

"Izglītība ir vajadzīga, bet tā nav prioritāra. Es to liktu piektajā plānā," janvāra raidījumā "(Bez)maksas sports" izteicās Guntis Šēnhofs, ilggadējais BJBS "Rīga" direktors. "Piemērs no paša pieredzes. Es basketbolu profesionāli neesmu spēlējis, bet man piespiedu kārtā LSPA bija jāpabeidz pedagoģiskā izglītība, lai varētu strādāt par direktoru. Pēc diviem gadiem saņēmu B kategorijas trenera sertifikātu. Līdz ar to es varētu vadīt grupu, bet spēlētājs, kurš spēlējis izlasē un visu zina no A līdz Z, nedrīkst trenēt. Kur te ir loģika?"

Saskaņā ar Latvijas sporta likuma pašreizējo versiju, Latvijā par sporta treneri var strādāt personas, kas ieguvušas attiecīgu sertifikātu no Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP). Sporta speciālista sertifikātam ir trīs kategorijas - A (augstākā), B un C kategorija.

A kategorijas sertifikātu var iegūt persona ar augstāko pedagoģisko izglītību, kas turklāt iepriekšējo piecu gadu laikā "sagatavojusi komandas vai sportistus, kuri startējuši Latvijas izlases sastāvā un uzrādījuši augsta līmeņa rezultātus". Arī B kategorijai nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, taču vairs nav iepriekšējo rezultātu kritēriju. Savukārt C kategorijas sertifikātu var iegūt arī bez augstākās pedagoģiskās izglītības.

Lai pretendētu uz C kategoriju, nepieciešams pabeigt attiecīgu izglītības programmu. Šobrīd IZM akreditējusi septiņas izglītības iestādes, kuras piedāvā šādus treneru kursus - Latvijas Treneru tālākizglītības centrs, Sporta izglītības aģentūra, RTU Liepājas akadēmija, Latvijas Sporta deju federācijas izglītības centrs, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, "Fitnesa mācību centrs" un Rīgas treneru skola.

"Pilnīgi noteikti, ka šādi kursi ir nepieciešami, lai sāktu strādāt kā treneris," norādīja Signe Luika, Latvijas Treneru tālākizglītības centra vadītāja. "Profesionāls sportists, kurš vēlas strādā kā treneris - lieliska lieta! Taču, kad viņam ir jāiet pie bērniem, jāsabalansē slodze, jāsaprot, kā viss mehānisms strādā un kā to visu pasniegt bērnam... Akadēmiskās zināšanas tomēr ir cita opera. Skaidrs, ka neviens neapšauba, piemēram, Kaspara Daugaviņa pieredzi hokejā, un treneru kursos arī neviens viņam nemācīs, kā spēlēt hokeju. Viņam mācīs visu pārējo informāciju."

Par augstākās pedagoģiskās izglītības kritēriju viss skaidrs. Kāda savukārt izskatās šī izglītības programma C kategorijas sertifikātam? Latvijas Treneru tālākizglītības centrā programma ir 320 mācību stundu garumā, kas šobrīd tiek piedāvāta gan attālināti, gan klātienē. Uzņemšanas prasības - vidējā izglītība un pieredze izvēlētajā sporta veidā. Kāda tieši pieredze nepieciešama, tas izglītības iestādes mājaslapā nav konkrētāk norādīts, taču LTTC direktore Luika portālam Sportacentrs.com norādīja, ka tādu personu "pa taisno no ielas uz trenera kursiem" praktiski nav.

"Lielākoties mums kursos ir bijušie sportisti un cilvēki ar jau augstāko izglītību, pārsvarā cilvēki jau virs 30 gadiem, kuriem jau ir izpratne par sportu," viņa skaidroja. "Augstskolās mācību process ir ilgāks, bet mēs iedodam bāzes pamatu. Tā jau bija C kategorijas jēga tās pirmsākumos, proti, sniegt iespēju bijušajiem sportistiem sakārtot zināšanas pa plauktiņiem. Jā, eksistē pārmetumi, ka "ko tad tie ar C kategoriju tur". Taču tāds ir darba tirgus - līdzīgi maksā visiem, tad nu pārmetumus var veltīt arī tajā virzienā."

Pabeigti kursi gan nenozīmē automātisku trenera sertifikāta iegūšanu. Lai to saņemtu, jāvēršas ar iesniegumu pie LSFP, kā arī jāiesniedz vidējo izglītību un profesionālo izglītību apstiprinoši dokumenti, kā arī LSFP atzītas sporta federācijas atzinums par personas atbilstību speciālista darbam konkrētajā sporta veidā. Ja nu attiecīgais sporta veids ir bez Latvijā atzītas sporta federācijas, tad šādā izņēmuma gadījumā šādu atzinumu var sniegt LSFP pati.

Tāpat C kategorijas sertifikāta saņemšanai jānokārto LSFP eksāmens - tajā ir 40 jautājumi un sekmīga vērtējuma saņemšanai nepieciešams iegūt vismaz 66% jeb 27 precīzas atbildes. Jautājumi iedalīti piecās kategorijās - sporta medicīna, sporta fizioloģija, sporta teorija, sporta psiholoģija un sporta pedagoģija. Ja ar pirmo reizi eksāmenu neizdodas nolikt, to var vēl kārtot atkārtoti divas reizes. Ja neizdodas arī tad, ceturto reizi var mēģināt jau tikai pēc vismaz trīs mēnešiem.

Tātad, lai oficiāli kļūtu par sertificētu sporta treneri, minimālās prasības ir vidējā izglītība, kursi, pārliecināt sporta federāciju parakstīt iesniegumu un nokārtot LSFP eksāmenu. Tāpat ir sertifikāta kārtošanu un izsniegšanu ir pakalpojuma maksa - 21.34 eiro par izsniegšanu un 9.96 eiro par eksāmenu. Vai tās ir augstas vai zemas prasības?

"Manuprāt, pilnībā adekvātas," portālam Sportacentrs.com atbildēja Signe Luika. "Izvēršot atbildi, norādīšu, ka visur Eiropā šobrīd ir tendences, ka sporta speciālistu darbam ir arvien mazākas prasības. Notiek virzība uz tautas sportu un to, lai treneru būtu pēc iespējas vairāk, lai arvien vairāk cilvēku sportotu un būtu veselīga, fiziski aktīva sabiedrība. Tāda ir globālā straume šobrīd. Mūsu minimālās prasības nebūt nav tik minimālas, tās tomēr ir visnotaļ apjomīgas. Un jāņem vērā, ka tāpat eksistē arī paralēlā pasaule - daudzi, ļoti daudzi tāpat strādā ar bērniem bez trenera sertifikāta."

Nav retums dzirdēt stāstus par to, kā vecāki nav apmierināti ar treneru komunikāciju ar bērniem un izturēšanos, arī nesavaldību un rupju izturēšanos. Šādu lietu sertificēšanas kritērijos nav, un skaidrs, ka tādas arī būtu ļoti grūti iekļaut.

"Šeit es varu atbildēt, ka darba tirgus visu beigās sakārto un saliek pa plauktiņiem - ja treneris kaut kādu savu rakstura šķautņu dēļ nepratīs strādāt ar bērniem, tad pie viņa arī nevedīs audzēkņus," sacīja LTTC direktore.