Pirmoreiz sāks konkrēti runāt par sadarbību sporta jomā ar latviešu diasporām

Pēc Otrā pasaules kara septiņas olimpiskās medaļas izcīnīja latvieši no ģimenēm, kuri bija devušies trimdā uz citām valstīm. Trīs no tām guva Austrālijā dzīvojošais peldētājs Jānis Konrads, divas pievienoja viņa māsa Ilze Konrade, tāpat Austrālijai bronzu atnesa džudists Teodors Boronovskis. Savukārt 1984. gadā par olimpisko čempionu ASV izlasē kļuva volejbolists Aldis Bērziņš. Arī mūsdienās zem citu valstu karogiem startē Latvijas izcelsmes sportisti, tomēr tā kā mūsdienās pasaule kļūst arvien globalizētāka, šī nebūt nebija vienīgā tēma konferencē.

"Profesionāli sportisti ir vienīgā aizbraukušo saistība ar mājām. Tas dod tuvību," konferencē teica Berlīnes maratona orgkomitejā strādājošā Ieva Kunga. "2004. gadā sāku strādāt maratonā un vienmēr skatījos datubāzē vai neskrien kāds latvietis - tā ir māju sajūta. Mums ir jāpalīdz mūsu bērniem iemīlēt Latviju tāpat, kā mēs to mīlam."

"Sports dod lielu pienesumu Latvijas ilgtspējai. Kaut vai Valmierā notiekošais Eiropas čempionāts BMX riteņbraukšanā - tādu nebūtu iespējams sarīkot, ja pirms vairāk nekā 30 gadiem šo sporta veidu Latvijā nesāktu attīstīt. Tagad Eiropas čempionāts atvedis cilvēkus, kuri veicina Latvijas ekonomiku," Latvijas Triatlona federācijas prezidents Aigars Strauss atsaucās uz paralēli Valmierā notikušajām sacensībām, kas pulcēja vairāk nekā 1000 sportistus, kuri kopā ar ģimenes locekļiem bija aizņēmuši visas pieejamās naktsmājas vismaz 50 kilometru rādiusā ap norises pilsētu. "Kopš 1989. gada vienmēr esmu bijis saistīts ar ārzemju latviešiem un sportu. Pirms aptuveni desmit gadiem sākām domāt, kā veicināt sadarbību starp ārzemju latviešiem sporta jomā, un nu beidzot to sākam realizēt. Pasaule kļūst arvien globālāka, arvien vairāk latviešu spēlē ārzemju klubos."

"Nedaudz rūgtums ir par Latvijas simtgadi, kur par simtgades naudu tika rīkoti kultūras pasākumi, bet sporta federācijām vienīgā iespēja bija izmantot simtgades logotipu. Katrā saviesīgā pasākumā, kurā tiek reprezentēta valsts, būtu jābūt vismaz vienam sportistam," saka Strauss. Pirms konferences tika nolasīta jaunievēlētā Valsts prezidenta Egila Levita uzruna. Kaut šī vēstule vieš cerību, ka nākotnē prezidents vairāk pievērsīsies sporta tematikai, viņa prezidentūra nav iesākusies ar sporta atbalstīšanu, jo pavisam nesen notikušajā inaugurācijas pasākumā uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt sportistus, kuri bija starp 800 uzaicinātajiem viesiem.

"Tāpat nākotne noteikti ir Latvijas sporta biznesam. Latviešu inovatīvais prāts globalizācijas apstākļos vienmēr noderēs," piebilda Strauss, vēlāk šo tēmu attīstot arī Valmieras mēram Jānim Baikam, kurš stāsta, ka pilsētā strādā vairāki veiksmīgi sporta nozares jaunuzņēmumi.

Strauss triatlona federācijas prezidenta amatā stājās vien šī gada sākumā un viņš jau iepazinies ar latviešu triatlonistu ģimeni, kas dzīvo Austrijā. "Ceru, ka nākamā mēneša laikā mums jau būs Latvijas Triatlona federācijas vēstnese Austrijā. Diasporā atradīsim arvien vairāk cilvēkus, kas saistīti ar sportu. Tāpat es ar prieku Erasmus+ programmas ietvaros praksē uzņemtu kādu ārzemju latvieti, kurš vēlas redzēt, kā strādā sporta federācija."

2016. gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs trīs latvietes startēja zem citu valstu karogiem - Sanita Pušpure akadēmiskajā airēšanā, Lāsma Liepa smaiļošanā un Vita Heine šosejas riteņbraukšanā. Viņas visas līdz apzinīgam vecumam dzīvojušas savā dzimtenē un brīvprātīgi pārvākušās uz pašreizējām mītnes valstīm. Savukārt nometnes "Olimpiskais kvants" ietvaros savā izcelsmes valstī viesojās daiļslidotāji, airētāji, hokejisti, peldētāji un citu sporta veidu pārstāvji no latviešu izcelsmes ģimenēm. Arī atjaunotās Latvijas laikā mūsu valstī izaudzināts sportists palīdzējis tikt pie olimpiskās godalgas citai valstij – 2008. gadā Pekinā Islandes handbola izlasi līdz sudrabam aizveda Aleksandrs Pētersons.

"Latvijai svarīgs ir jebkurš cilvēks! Pat tad, ja viņš uz kādu brīdi ir pametis valsti," konferencē uzsvēra Valmieras mērs Jānis Baiks. "Mums vajag parādīt šiem cilvēkiem, ka mēs par viņiem atceramies. Sportisti savā raksturā ir izteikti līderi, viņiem ir cīņasspars un viņi mīl uzvarēt. Līdz ar to arī sabiedrībā šādi cilvēki veidojas kā līderi un paraugi. 1932. gadā, kad Jānis Daliņš atgriezās no Losandželosas olimpiskajām spēlēm, viņu Valmierā sagaidīja 5000 cilvēku, veidojot iedvesmojošu kopības sajūtu. Mums ir jārāda, ka talantīgos cilvēkus vēlamies šeit redzēt, viņi mums ir vajadzīgi. Pirms sākam lemt par citiem reemigrācijas plāniem, mums vispirms jāsauc atpakaļ savējie.

Baiks stāstīja, ka seši Valmieras basketbola skolas audzēkņi šobrīd savu karjeru turpina Spānijā, kur ir spēcīgākais nacionālais groza bumbas čempionāts kontinentā. "Mums ir jāsaglabā saikne ar viņiem. Jālūdz viņiem stāstīt, ka te ir labi, kā arī jārada sajūta, ka mēs viņus gaidām atpakaļ. Esam ļoti maza nācija un nedrīkstam pazaudēt nevienu."

"Katru gadu mēģinām Valmierā organizēt vienu lielu sporta pasākumu. No tūrisma attīstības viedokļa Rīga un Jūrmala aizņem vairāk nekā 90% no naktsmītņu biznesa, bet Eiropas čempionāta laikā uz nedēļu ir iespēja nopelnīt visiem apkārt esošajos reģionos," pauž Valmieras mērs.

"Ārlietu ministrija un vēstniecības vienmēr ļoti lielu uzmanību pievērš Latvijas sportistiem. 2000. gadā biju vēstnieks Beļģijā, kad Romāns Vainšteins uzvarēja pasaules čempionātā riteņbraukšanā. Pēc tam vēl gadu varējām izbraukt uz viņa slavas rēķina," ar smaidu saka Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Aivars Groza. "Beidzot ir notikusi pirmā diasporas koordinācijas sēde un tas ir cerīgs solis," teica ierēdnis, uzsverot, ka sporta tēmu nepieciešams iekļaut kādā no diasporas darba grupām.

"Sportam ir brīnišķīga īpašība, ka tas saliedē - pat pretēju politisko spēku pārstāvji spēj spēlēt vienā basketbola komandā," stāsta Ministru prezidenta padomnieks Jānis Upenieks. "Sporta jomā esam ļoti labi, tomēr Latvijā sportists var izaugt tikai līdz zināmam līmenim. Pēc tam, kad viņi dodas uz ārzemēm turpināt attīstīties, varētu veidoties vēl viena joma, kā sadarboties ar diasporu - domāju, ka ārvalstīs dzīvojošie latvieši labprāt uzņemtu savās ģimenēs jaunos censoņus. Tāpat palīdzēt var tie latvieši, kuri strādā starptautiskajās federācijās. Sporta pasākumu organizēšana ir kā tūrisms un valstij dod ekonomisko pienesumu. Laikā, kad sabiedrība kļūst arvien mazkustīgāka, sports nākotnē ieņems arvien nozīmīgāku lomu."

Tāpat konferencē piedalījās izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. "Valdības sporta darba grupā Latvijas Sporta pedagoģijas un zinātnes akadēmijas pārstāvji norādīja, ka valsts zinātnes programmā lielāka uzmanība jāpievērš sporta zinātnei. Vēl ne līdz galam esam apzinājuši zinātniekus, kuri šobrīd jau strādā šajā jomā. Tāpat mums ir sporta tehnoloģijas, kur idejas jau ir izstrādātas, tomēr zinātnieki nespēj tās komercializēt. Diasporā ir veiksmīgi uzņēmēji, kuri ir arī sporta līdzjutēji, un, iespējams, varētu attīstīt kādu no šiem sporta produktiem vai pakalpojumiem."

Šuplinska atklāja, ka gaidāmajā vidēja termiņa budžetā plānots iestrādāt atsevišķu mērķa programmu, kurā tiktu atvēlēti līdzekļi lielu starptautisku sporta pasākumu, kuros ir nosliece uz tūrismu, organizēšanai. "Tas nedaudz atvieglotu sporta budžetu," teica ministre, kura atzina, ka šobrīd sporta pasākumu atbalsta mehānisms vēl nav pilnībā sakārtots, tāpēc atzina, ka viņai jārisina šī “pasākumu problēma”.

"Tomēr mana pamata rūpe ir saistīta ar bērniem un jauniešiem," pauda Šuplinska, stāstot, ka drīzāk atbalsta ideju par nevis atsevišķu diasporas bērnu nometņu organizēšanu, bet šo diasporas bērnu iekļaušanu konkrēto sporta veidu nometnēs Latvijā. "Kad es stājos amatā, manam dēlam bija divas vēlmes - lai netiktu pagarināts mācību gads un sports būtu katru dienu. Ja būtu tikai mana atbildība, šo vēlmi par sportu es panāktu, jo veselā miesā ir vesels gars," saka ministre Šuplinska.