Facebook
GoogleSkujiņa: "Brīvajā cīņā ir mazākais risks gūt traumu, salīdzinot ar citiem cīņas sportiem"
Latvijas Sporta cīņas federācijas valdes locekle un brīvās cīņas trenere Laura Skujiņa sarunā ar RTVi/lz.lv atklāj, ka cīkstones karjeras laikā ilgstoši nebija būtisku traumu, taču pēc 2015. gada savainojuma vairs nevarēja atgriezties iepriekšējā līmenī. Jo ilgāk notiek tiekšanās pēc arvien augstākiem rezultātiem, jo ir lielāks risks gūt traumu.
Brīvā cīņa ir traumatisks sporta veids? "Ja salīdzinām ar citiem cīņas sporta veidiem, tad brīvajā cīņā ir vismazākais risks gūt traumu," uzskata Laura Skujiņa. "Jo mums nav sāpju un žņaugšanas paņēmienu, nedrīkst lauzt rokas un kājas. Ir stingri noteikumi, punkti tiek piešķirti par paņēmieniem un darbībām. Ja lauž, plēš aiz matiem vai žņaudz, tad pienākas sods - var pat diskvalificēt no sacensībām."
"Protams, traumas gadās, tāpat kā jebkurā sporta veidā. Bet te jānodala pieaugušo sports un bērnu sports," norāda speciāliste. "Strādāju ar bērniem, treniņos viņiem ļoti reti gadās traumas. Tas atkarīgs arī no trenera, jo treniņos jābūt disciplīnai. Ja treneris atbilstoši vada procesu, tad daudz mazāk traumu. Cīņas sports ir cīņas sports - kāds risks ir vienmēr."
Sportistes karjeras laikā līdz apmēram 25 gadu vecumam Skujiņai neguva praktiski nekādas traumas, ja neskaita mazās, kaut gan piedalījās daudzās sacensībās un bija liela slodze. Pēcāk parādījās savainojumi - plecs (2011), ceļgals (2015). "Tad ķermenis jau bija vairāk noguris, turklāt gribējās sasniegt arvien labāku rezultātu," par iemesliem prāto bijusī cīkstone, kurai savulaik radās papildu motivācija - pierādīt, ka pēc savainojuma spēs atgriezties augstā līmenī. Pēc pleca operācijas (2012), atgriežoties sacensību apritē, izdevās izcīnīt septīto vietu pasaules čempionātā (2013), kaut gan pēc atlabšanas trenējās vien divus mēnešus. "Fiziskā kondīcija nebija tik laba, toties bija liela vēlme visiem un sev pierādīt, ka joprojām varu."
2014. gadā Laura Skujiņa izcīnīja bronzu gan pasaules čempionātā, gan Eiropas čempionātā. "Sanāca, ka tas bija manas karjeras augstākais punkts. Tolaik vēlējos pierādīt, ka varu vēl vairāk un vēl labāk. Un guvu smagu ceļgala traumu [treniņnometnē Ķīnā]. Pēc tam bija ļoti grūti atgūties, turklāt bija jāsteidzas, jo tuvojās atlase uz olimpiskajām spēlēm, kas bija mans mērķis. Nešaubījos, ka tur tikšu un cīnīšos par medaļām. Pēc tās traumas bija jāsteidzas, nebija laika. Ja nebūšu gatava kvalifikācijas turnīram, tad viss - netiks dota otra iespēja nokļūt olimpiskajās spēlēs. Kaut gan ceļgala traumas gūšanas brīdī atrados pasaules ranga pirmajā vietā," atceras bijusī cīkstone.
Pēc vēl vienas operācijas atveseļojās, bet vairs nebija tas. "Cīnoties par Eiropas čempionāta bronzu [2017], muļķības dēļ pēdējās sekundēs izlaidu uzvaru. Nebija prakses, jo praktiski divus gadus notika atlabšana. Izšķirošajā brīdī, kad medaļa bija tik tuvu [2:1], nevaru izskaidrot notikušo, pagriezos un pēdējās sekundēs pretiniecei ļāvu sevi nogāzt uz paklāja [2:4]," atceras Skujiņa. "Joprojām nevaru sev to piedot. Tas bija ļoti sarūgtinoši."
2019. gadā nolēma beigt cīkstones karjeru, pievēršoties treneres darbam un ģimenei.
Izmantotie resursi:
+1 [+] [-]