Mihaiļenko: "Briedim ir krietni vairāk dotību nekā bija man"

Par savu karjeru

Vai tev izdevās izmantot savu potenciālu boksā?
Droši vien, ka nē. Man bija diezgan daudz problēmu ar promouteriem, menedžeriem. Tajā laikā organizatoru Latvijā nebija pārāk daudz, līdz ar to neviens īsti nebija ieinteresēts kaut ko darīt. Man bija piedāvājumi no "Eurosport", kuri bija gatavi braukt uz Latviju un filmēt. Tobrīd biju zem "Universum Box Promotion", kura tobrīd bija liela organizācija nevis kā tagad. Man tikai vajadzēja šeit atrast promouteri, kas uzņemtos organizatoriskās lietas – "Eurosport" atbrauktu filmēt, "Universum" atvestu savus bokserus, un noorganizētu titulcīņu. Diemžēl neviens to neuzņēmās. Tas bija 2004. – 2005. gads, kad visi bija ieslīguši nekustamā īpašuma biznesā, es nebiju interesants. Tas, ka neredzēju perspektīvas, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 29 gadu vecumā beidzu karjeru.

Kļičko varēja aizbraukt uz Maskavu vai Kijevu un piepildīt stadionu ar 30 000 vietām. Polijā populāri bija Tomašs Adameks un Dariušs Mihaļčevskis . Latvijā nav iespējams savākt pat 3000 skatītājus.

Kura bija karjeras smagākā cīņa?
2002.gadā Spānijā pret spāni Alehandro Lakatosu (31-5-2, 23KO). Cīņa būtībā bija par to, kurš kuru salauzīs. Sestajā, septītajā raundā bija baigi slikti, bet es izturēju un pēc tam viņš salūza (cīņu Mihaiļenko uzvarēja pēc punktiem – divi tiesneši uzvaru atdeva latvietim, viens spānim – aut.).

Kā ar cīņu pret Pīteru Obohu (14-5, 12KO), kurā piedzīvoji vienīgo zaudējumu karjerā (ar tehnisko nokautu 11.raundā – aut.)?
Fiziski tā nebija tik grūta cīņa kā Spānijā. No ringa nogāju bez liela noguruma. Taču zaudēju psiholoģiski - man iespējams bija pārāk liela pārliecība, varbūt pārdegu, jo visi no manis gaidīja tikai uzvaru.

Kas bija tās lietas vai īpašības, kas tev ļāva izsisties?
Man nebija lielu promouteru vai menedžeru. Taču mani pretinieki bija ar labu uzvarēto cīņu bilanci, mani vienmēr uzaicināja, lai uzvarētu, taču notika otrādāk. Varbūt tāpēc, ka es ļoti ticēju sev un daudz trenējos. Braukāju pa Eiropu, trenējos pie daudziem treneriem un ar daudziem bokseriem, turklāt bieži trenējos arī viens. Nesaku, ka tas ir labākais ceļš, drīzāk grūtākais. Man bija pārliecība, ka, neatkarīgi no tā, cik talantīgs vai spēcīgs kāds būtu, viņš netrenējas vairāk par mani.. Jā, kāds varēja pacelt vairāk, aizlēkt tālāk, noskriet ātrāk, sist spēcīgāk, bet trenēties vairāk par mani vienkārši nebija iespējams.

Sacīji, ka tevi aicināja, lai uzvarētu. Ja jau uzvarēji tu, tad tevi laikam neskāra pietiesāšana pretiniekiem...
Man šajā ziņā paveicās. Piemēram, pret Lakatosu beļģu tiesnesis [Filips Verbeks] atdeva uzvaru spānim, angļu tiesnesis [Terijs O'Konors] – man. Pirms trešā tiesneša, kas bija spānis [Huans Manuels Garsija], rezultāta nosaukšanas man bija skaidrs, ka uzvaru atdos mājiniekam, bet par pārsteigumu spānis atdeva man. Arī citās cīņās, piemēram, Dānijā pret zviedru Džovanni Alvaresu (15-3, 9KO) un karjeras pēdējā cīņā pret vācieti Kai Kurzavu Vācijā tiesneši man bija labvēlīgi.

Par sadarbību ar Mairi Briedi

Pats treniņos strādāji ar milzīgu atdevi. Ar tādu pašu pieeju tu trenē arī Mairi Briedi?
Mēs vairs nestrādājam kopā. Darbojos vairāk kā brīvais aģents, tiklīdz kaut kas parādās, piedāvāju to Mairim.

Kāpēc pārtrūka jūsu sadarbība?
Tā bija Maira izvēle. Pirms brauciena uz Kipru bija labas izredzes atrast labu sponsoru, kurš apmaksātu visu treniņprocesu, tai skaitā arī manus pakalpojumus. Diemžēl ar sponsoru nekas nesanāca, tāpēc nācās meklēt izeju. Izteicu Mairim savu priekšlikumu, viņš tam nepiekrita. Taču, kā jau teicu, mums ir noruna, ja man parādās kāds piedāvājums, izsaku to viņam.

Kā viņš mainījies kopš vienīgā zaudējuma karjerā pērnā gada decembrī?
Pret horvātu Ivicu Bacurinu viņam vienkārši bija slikta cīņa. Viņš neparādīja to, uz ko ir spējīgs. Šobrīd viņš ir mainījies, kļuvis spēcīgāks. Ceru, ka viņš ir gatavs boksēties vairāk par vienu, diviem vai četriem raundiem. Teiksim, astoņus līdz desmit raundus. Fiziski un taktiski pa šo laiku viņš ir ļoti izaudzis.

Tuvākajā nākotnē Mairim ir ieplānotas cīņas?
Šajās dienās gaidu labu piedāvājumu no viena promoutera. Ja tas notiks, izteikšu tālāk to Mairim un skatīsimies. Pagaidām, kamēr nekas vēl nav noticis, nav jēgas par to runāt, bet, ja viss realizēsies, tad būs laba cīņa. Mairim visās nozīmēs tā būs izdevīga.

Cīņa notiks Latvijā?
Nē. Tālu. Ārpus Eiropas.

Kādos elementos Mairim jāpieliek, lai viņš varētu cīnīties visaugstākajā līmenī?
Fiziski ar viņu viss ir kārtībā, jātiek galā ar savu galvu. Viņam trūkst ticības sev, un tā ir vislielākā problēma. Un, iespējams, visgrūtāk pārvaramā. Var piestrādāt arī tehniski, bet kopumā viņš ir bokseris ar ļoti labu izjūtu.

Ja tu salīdzini sevi un viņu – kurš ir talantīgāks?
Mani ziedu laiki bija tad, kad es cīnījos 10 – 12 raundus, Mairim līdz tam vēl nav ticis. Taču viennozīmīgi varu pateikt, ka viņš ir ar daudzreiz lielākām dotībām nekā bija man. Atšķirība ir tajā, ka man bija ļoti liela ticība tam, ko es daru. Uz saviem pretiniekiem es skatījos, redzot viņu vājās puses un pārliecinot sevi, kā es varu viņus uzvarēt. Cik esmu runājis ar Mairi, tad viņš skatās no otras puses – viņš pretiniekus redz lielus un spēcīgus. Ja viņš ar šo lietu netiks galā, viņa nākotne var būt problemātiska.

Par smagsvaru boksu pasaulē

Vai smagsvaros ir kāds bokseris, kurš var pārtraukt brāļu Kļičko dominanci?
Domāju, ka noteikti, vienkārši Kļičko šobrīd "pasūta mūziku". Man joprojām nav skaidrs, kāpēc viņi necīnījās ar Nikolaju Valujevu pirms pāris gadiem. Viņš ir bijušais čempions, nekad nav bijis nokdaunā, ar viņu varētu uztaisīt mega šovu Krievijā, Ukrainā vai jebkur citur pasaulē. Domāju, ka viņi vienkārši baidījās, neskatoties uz to, kāds viņš bija – truls, kokains un boksa prestižu uz leju velkošs. Taču fiziski viņš bija spēcīgs un bīstams. Visā viņu retorikā es tomēr nosliecos ticēt Valujevam. Domāju, ka viņš bija gatavs cīnīties, jo apzinājās, ka tā būs laba algas diena. Turklāt Valujevs nebija čempions, tātad izvēle bija Kļičko ziņā. Nesaprotu, kāpēc Kļičko baidījās, ja reiz bija pieveicis abus Valujeva pāridarītājus - gan Čagajevu, gan Heju.

Tagad ar Kļičko vecāko grib cīnīties Hejs...
Tā būtu interesanta cīņa. Ja godīgi, pirms gada, kad skatījos Heja cīņu pret Vladimiru, līdz astotajam raundam viennozīmīgi atdevu priekšroku Hejam. Nesaprotu, kāpēc pēc tam viņš pārstāja boksēt. Domāju, ka Vitāliju Hejs uzvarētu...

Vitālija pēdējā cīņa pret Manuelu Čaru – tas taču vienkārši bija izsmiekls. Vladimirs [martā] cīnījās ar Mormeku, kurš ir pirmā smagā svara bokseris, uzēdis divdesmit liekos kilogramus un ilgu laiku nebija kāpis ringā. Ar ko boksējas Povetkins? Ar Rahmanu, kurš pirms četriem gadiem beidza karjeru. Tagad viņš ir reanimēts, uzlikts atpakaļ uz kājām. Pēdējā cīņā pirms gada viņš svēra 130 kilogramus. Tagad Povetkins pret viņu aizstāv titulu... tas taču ir smieklīgi. Brīnos par vācu publiku – viņa turpina iet uz šīm cīņām un maksāt lielu naudu. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados viens no visu laiku izcilākajiem bokseriem Džo Lūiss bija neuzvarēts gandrīz 12 gadus, kas ir rekords. Viņa karjeru pārtrauca promouteri, jo līdzjutējiem bija zināms, ka Lūiss uzvarēs, lai gan viņš visu laiku cīnījās pret pirmo vai otro numuriem, tātad labākajiem. Kļičko cīnās ar maisiem, tur pat nav jābūt boksa ekspertiem, lai saprastu, ka Kļičko uzvarēs. Un vienalga uz cīņām nāk un maksā lielu naudu.

Ar kuriem bokseriem brāļiem Kļičko vajadzētu cīnīties?
Vitālijs gada sākumā izvēlējās cīnīties ar Dereku Čisoru, lai gan Čisora nebija pat numur viens Lielbritānijā. Tur pirmais numurs tobrīd bija Taisons Fjurijs (19-0, 14KO). Slikts nav Roberts Heleniuss (17-0, 11KO), lai gan uzskatu, ka Čisoram viņš zaudēja. Esmu pārliecināts, ka kaut kur Amerikā ir bokseri, kas spēj uzvarēt Kļičko. Vitālijam ir 41 gads, Vladimiram 36, viņi nav mūžīgi. Ir fizioloģiskas īpašības, ar kurām nevar tikt galā ne ar kādiem vitamīniem.

Par Meivezera – Pakjao cīņu

Kurš tavuprāt ir "pound 4 pound" (labākais bokseris, neatkarīgs no svara kategorijas) čempions?
[Floids] Meivezers.

Meivezera un Pakjao cīņa notiks?
Pēc Pakjao zaudējuma Timotijam Bredlijam domāju, ka visdrīzāk nē. Pirms gada bija pārliecība, ka notiks, bet šobrīd es vairāk sliecos uz to, ka nē.

Par Latvijas amatieru boksu

Latvijas amatieru bokss olimpiādē nav pārstāvēts kopš 1996.gada. Tā ir sistēmas vaina vai mums patiešām pietrūkst jauno talantu?
Tas nav talantu trūkums, nekādā gadījumā. Lūk, starp citu, mūsu nākamā olimpiskā cerība (Mihaiļenko norāda uz savu audzēkni Ralfu Vilcānu – aut.). Domāju, ka vairāk tās ir administratīvas lietas, federācijas problēmas. Nav tādas kopības un atbalsta kā Lietuvā, kur kopš 2000.gada ir, kā minimums, divi olimpieši. Šogad Lietuvas bokseris tika pat pie olimpiskās medaļas. 1996.gadā, kad uz Atlantu aizbrauca Romāns Kukļins, tas bija viņā ieguldīto līdzekļu dēļ, kurus viņš kopā ar treneri bija atradis – paši sameklēja sponsorus, kas bija gatavi atbalstīt. Pozitīvais piemērs mums ir skeletonisti Dukuri, par kuriem stāv un krīt tēvs. Boksā šāda atbalsta ir trūcis, bet mēs cenšamies. Tieši tāpēc iesaistījos amatieru boksā. Novembrī brauksim uz pasaules jauniešu čempionātu.

Uz kādiem rezultātiem tur cerat?
To ir grūti prognozēt. Ja runājam konkrēti par Ralfu, kuru es trenēju, tad Baltijā viņš viennozīmīgi ir numur viens. Esam bijuši turnīros Polijā un Lietuvā, kur viņš visus uzvarēja ar acīmredzamu pārsvaru. Aizvadītās nedēļas nogalē bija "Olaines kauss", kur Ralfs pieveica Igaunijas čempionu un tika galā ar Krievijas pārstāvi. Protams, vēl daudz jāstrādā, bet izredzes [uz sekmīgu rezultātu] ir labas. Turklāt junioru līmenī mēs jau nevienu pretinieku praktiski nezināt, atšķirībā no pieaugušo mačiem, kur konkurenti redzēti Eiropas un pasaules čempionātos. Nevar zināt, kas atbrauks un cik bokseru būs svara kategorijā. Ja, piemēram, būs deviņi bokseri, tad viena uzvarēta cīņa - tā jau būs medaļa (iekļūšana pusfinālā automātiski nodrošina medaļu, jo boksā amatieru turnīros pasniedz divas bronzas medaļas – aut.).