Ralfs Vilcāns par iespējām Anglijā, draudzīgo attieksmi un amatieru boksu

Es teicis, ka Anglijā tagad pavērušās durvis. Ir bijuši kādi konkrēti piedāvājumi?

Vārdu publiski negribam nosaukt, bet tā cīņa būtu vēl nopietnāka nekā pret Jardu. Nedēļu pēc atbraukšanas uz Latviju mums šo cīņu piedāvāja. Tai būtu jānotiek decembrī. Sapratām, ka pēc cīņas pret Jardu vajag atpūsties. Pie tam, bija arī šādas tādas traumas, kuras jāsadziedē. Varbūt kaut kad citreiz...

Tad jau opcijas vēl būs...

Protams. Nemelošu, es skatos “YouTube” video par manu un Jarda cīņu. Lasīju arī viedokļus. Viens cilvēks ļoti interesanti pateica: “Vilcāns sevi labi parādīja un apliecināja, ka ir neparocīgs. Līdz ar to nebūs daudz angļu bokseru, kuri gribēs riskēt.”

Mans reitings tagad ir 60. Varbūt top čaļi negribēs riskēt ar paslīdēšanu uz “banāna mizas”.

Uzreiz atkāpe, ka šis jautājums nav par tavām spējām ringā, bet gan boksa sistēmu kopumā. Vai pirms cīņas sagaidīji, ka tajā uzvarēsi?
Protams, mēs sapratām, ka tas ir ļoti nopietns solis. Mēs apzinājāmies, pret ko cīnīsimies. Bija skaidrs, ka nokautēt viņu diez vai izdosies. Pēc punktiem uzvarēt... Pat ja būtu trīs tiesneši, tas būtu sarežģīts uzdevums. Bet bija tikai viens tiesnesis un viņš gandrīz visus raundus atdeva Jardam (8-2). Jāsaka godīgi – es pats sevi pārsteidzu.

Šādās situācijās parasti ārzemju bokserus aicina zaudēt. Vai bija tāda sajūta?

Jā, bija ļoti skaidrs, kāpēc mūs aicina.

Esi cīnījies Dānijā, Vācijā, Serbijā un tagad arī Anglijā. Kur bija pati profesionālākā pieeja?

Te arī bija. Piemēram, Vācijā mūs nesagaidīja. Aptuveni stundu staigājām pa lidostu. Negribas tagad čīkstēt, bet arī tā viesnīca bija tāda... Gribējās drusku nopietnāk. Savukārt Anglijā mēs izkāpām no lidmašīnas un mūs uzreiz sagaidīja. Viss notika ļoti punktuāli. Nav nekā slikta sakāma. Vienīgi mūsu ģērbtuve bija ļoti maza, jo tā bija pārveidota invalīdu tualete. Nebija daudz vietas, kur iesildīties. To darījām gaitenī.

Tas būtu vienīgais mīnuss. Viesnīca bija ļoti laba, arī ēdināšana un rajons. Kopumā ļoti patika.

Tu labi tiki atalgots par šo cīņu?

Adekvāti. Es teiktu – atbilstoši.

Cik tev šādas cīņas gadā būtu jāaizvada, lai varētu nedomāt par ikdienas darbu?

Kādas četras. Bet ir daudz mainīgo. Vai es uzvaru, vai zaudēju. Kā es uzvaru vai zaudēju. Ja es šajā cīņā būtu uzvarējis, tad nākamā, protams, būtu vēl ienesīgāka. Domāju, ka arī pēc šī zaudējuma piedāvājumi būs adekvāti. Protams, ir arī kaut kāda summa, kuru mēs prasām, kad braucam izbraukuma cīņās.

Mans kolēģis nesen intervēja Milānu Volkovu. Viņš teica, ka tu pirms cīņas esot ar Jardu pārāk “sačomojies”. Kā tu vērtē šādu viedokli?

Nezinu, vai “sačomojies” būtu pareizākais apzīmējums, bet es pēc dabas esmu draudzīgs. Negribas naidoties un grūstīties preses konferencē. Mums bija draudzīga atmosfēra – iepazināmies un aprunājāmies.

Bet, jā, cilvēki ir teikuši, ka man pietrūkstot boksera agresivitātes. Varbūt tieši tas man šajā cīņā nedaudz pietrūka. Nav arī tā, ka es iepriekšējās cīņās būtu gājis ar domu pretiniekam noraut galvu un izbeigt viņa eksistenci. Es dodos ringā uzvarēt.

Tev šī cīņa sākās ar “aukstu dušu” nokdauna izteiksmē. Kā atgriezties cīņā, kad jau pašā sākumā tiec apsēdināts?

Kā skolā saka – neuzmanības kļūda. Šī bija 10 raundu cīņa. Pirmajos raundos parasti vairāk notiek izlūkošana. Šķita, ka abi “izmetīsim” pa džebam, skatīsimies, kāda pretinieks reaģē. Bet, nē, viņš pēkšņi “izmeta” labo sitienu. Tā bija rupja kļūda no manas puses, jo nedaudz nolaidu roku. Paveicās, ka tas sitiens nebija tieši pa žokli, bet vairāk pa vaiga kaulu. Jā, biju zemē un ar rokām pieskāros pie zemes, līdz ar to tas ir nokdauns, bet nebija tā, ka man reiba galva vai es nesapratu, kur atrodos.

Nebija arī tā, ka trīcētu ceļi, jo viņš tagad nāks un mani nokautēs. Drīzāk jutu, ka cīņa ir sākusies. Varbūt tas nokdauns man bija vajadzīgs. Citreiz cīņās ir redzams, ka nesāku boksēt, kamēr nedabūju pa purnu.

Tev pašam nav gadījies zaudēt pirmajā raundā, bet nesen Kristapam Blumeistaram sanāca. Ko nozīmē tas, ka bokseris šādi zaudē?

Visiem bija skaidrs, ka Kristaps nebija pienācīgi gatavojies. Viņš Polijā boksē 72 kilogramos, bet pirms šīs cīņas bija 81. Tā tomēr ir liela atšķirība. Baigi negribas tagad Kristapu kritizēt, bet varbūt viņam nevajadzēja to cīņu ņemt, ja nebija simtprocentīgi gatavs.

Bet, ja runājam kopumā, protams, šāds zaudējums atmet bokseri atpakaļ. Ja nostāvi un līdzīgi noboksē, tavai karjerai liels kaitējums nav nodarīts. Atgriezīsimies pie mana zaudējuma. Jā, mēs zaudējām, bet, kā jau esmu teicis, durvis atvērās.

Šāds pirmā raunda nokauts var gadīties arī līdzīga līmeņa bokseriem vai arī tā tomēr ir indikācija, ka viens bokseris ir sliktāks?

Bokss ir neparedzams. Arī augstākajā līmenī var gadīties, ka pirmo sitienu negaidi un viss. Varbūt nebiji noskaņojies vai saskāries ar problēmām ārpus ringa. Situācijas mēdz būt dažādas.

Pirms kāda laika runāju ar treneri Sandi Kleinu. Viņš teica, ka šobrīd Latvijas bokseriem trūkstot cīņu apjoma amatieru boksā. Kāpēc, tavuprāt, jaunie bokseri lec profesionālajā boksā?

Jā, ir mums sasteigtas karjeras, jo zina, ka profesionālajā boksā varēs nopelnīt naudu. Varbūt dažus bokserus tas motivē izlaist amatieru sporta fāzi. Katrs izvēlas savu ceļu. Iepriekš esmu minējis, ka amatieru cīņas ir vajadzīgas. Nav jāsteidzas ar mešanos profesionālajā boksā tik ātri, cik gribētos. Vajag boksēt amatieros.

Tu savā karjerā aizvadīji pietiekami daudz amatieru cīņu?

Man ir ap 80 amatieru cīņām. Uzskatu, ka tas ir pietiekami. Citā intervijā teicu, ka 100 vajadzētu, bet pēc tam padomāju, ka tas tomēr ir baigi daudz. Domāju, ka pietiktu arī ar 50.

Kad biju jaunāks, ar tēvu braukājām pa dažādiem Latvijas turnīriem. Man problēma bija tāda, ka biju mazs un smags. Līdz ar to nevarēju atrast pretiniekus. Aizbraucām, pieteicāmies, nosvērāmies, bet beigās zelta medaļu dabūjām bez cīņām, jo nebija pretinieku. To cīņu apjomu patiesībā bija diezgan grūti savākt.

Kā piemēru varu minēt Artjomu Ramlavu. Viņš aizbrauc uz turnīru un pie zelta medaļas tiek ar četrām cīņām, savukārt es zeltu dabūju, neaizvadot pat vienu cīņu...

Esi braukājis pa amatieru turnīriem arī ārzemēs. Tur jau mēdz notikt viss kas. Padalies, lūdzu, ar kādu neparastu stāstu no tā laika.

Atceros turnīru Lietuvā, kur man bija jāaizvada, tā sakot, revanša cīņa pret Vitāliju Subačju. Es viņu iepriekš biju uzveicis pēc punktiem. Tad nu braucu boksēt pie viņa. Tajā cīņā iznākums bija krietni citādāks.

Sākās pirmais raunds. Diemžēl, līdzīgi kā Anglijā, pirmajās minūtēs izlaidu sitienu un nogāzos zemē. Kas notika? Labi, celšos kājās. Nekā! Izrādās, ka kritiena brīdī esmu salauzis kāju.

Ringā iesteidzās medmāsa un rāva man nost boksa apavu. Es, protams, kliedzu. Viss “forši”. Pēc tam mani aizveda uz slimnīcu, kur pateica, ka bez apdrošināšanas man nevar palīdzēt. Tā nu es boksa formā ar lauztu kāju gāju atpakaļ uz viesnīcu... Par laimi tur bija arī Latvijas izlases bokseris, kurš man palīdzēja. Forša pieredze (smejas).

Kad redzēsim tevi ringā?

Šogad diez vai. Domāju, ka kaut kad nākamā gada sākumā. Tagad nekas konkrēts nav ieplānots, bet esam atgriezušies sporta zālē un strādāsim pie sitiena spēka. Pēc šīs cīņas sapratām, ka šo aspektu jāuzlabo.