Pasečņiks par haosu Seviljā, saraustīto sezonu un vēlmi sevi apliecināt izlasē

27 gadus vecais Anžejs Pasečņiks pagājušā gada novembra izskaņā pievienojās Francijas ''Pro A'' čempionāta klubam ''Metropolitans 92'', nepilnus trīs mēnešus stiprinot Parīzes piepilsētas komandas groza apakšu kopā ar aizvadītā NBA drafta pirmo izvēli Viktoru Vembanjamu. Aizvadījis desmit spēles Francijā, izceļoties ar 5,8 punktiem un 2,9 atlēkušajām bumbām, februāra vidū latviešu centrs komandu pameta un atgriezās Spānijas komandā Seviljas ''Real Betis'', kur savam sezonas rēķinam pievienoja vēl 14 mačus Eiropas spēcīgākajā nacionālajā čempionātā – caurmērā 5,8 punkti un 4,4 atlēkušās bumbas.

''Real Betis'' rindās Pasečņiks spēlēja arī 2021./2022. gada sezonas otrajā pusē. Arī toreiz Seviljas klubs bija starp ACB pastarītēm, taču, pretēji aizvadītajai sezonai, vietu spēcīgāko sabiedrībā noturēja. Pēdējās divās sezonas cīņās Andalūzijas klubam pietiktu ar vienu uzvaru, lai nosargātu vietu ACB čempionātā, tomēr mājās zaudēts tiešajai konkurentei ''Granada'' (85:91) un izsēts septiņu punktu pārsvars pret Madrides ''Real'' (77:79). Turklāt paralēlajā mačā jau minētā ''Granada'' atspēlēja deficītu un sakāva Badalonas ''Joventut'', nosūtot Pasečņika un Bertāna iepriekšējo komandu uz ''LEB Oro'' jeb Spānijas pēc spēka otro līgu.

''Komandā pavadīju tikai pēdējos trīs mēnešus. Cik zinu, visas sezonas laikā tajā valdīja haoss. Komandā no sezonas sākuma bija palikuši vien pāris spēlētāji – tie nāca un gāja prom, daudz spēlēja individuāli. Tik un tā beigās viss bija mūsu pašu rokās, taču nerunāju tikai par pēdējo spēli. Priekšpēdējā mačā, kad ar uzvaru pār ''Granada'' varējām nodrošināt palikšanu ACB līgā, bet džeki atnāca uz spēli tā, it kā jau būtu izcīnījuši uzvaru – atslābinājušies un aizvadīja to pastaigājoties, kas arī noveda pie zaudējuma. Doma par to, ka izkritīsim no līgas, bija daudz trakāka nekā realitāte, kad tas notika. Neticēju, ka kas tāds varētu notikt ar mani. Taču kas noticis, noticis. Guvu mācību. Nav jēgas tagad domāt, analizēt vai pārdzīvot. Protams, tas ir nepatīkami, jo ļoti mīlu sevi un ''Real Betis'' man ir tuvs klubs – visi cilvēki, kas tajā strādā. Tagad, pieļauju, ka tiks samazināts budžets un arī darbiniekiem būs mazākas algas. Tā ir lieta, kas sāp visvairāk. Džeki jau darbu atradīs, bet cilvēki kas strādā klubā un ap to paliks,'' par sezonas izskaņas notikumiem ''Real Betis'' vienībā portālam ''Sportacentrs.com'' stāsta Pasečņiks.

Latvijas izlases kandidātu lokā esošais centra spēlētājs pagājušajā sezonā, kas basketbolistam izvērtās saraustīta, piedalījās vien 24 mačos. Samērā nelielais spēļu skaits arī nav licis manīt par nogurumu, norāda Pasečņiks, kurš teju nekavējoties pēc sezonas beigām atsācis treniņus: ''Atšķirībā no citiem gadiem pēc aizvadītās sezonas īpaši neatpūtos – dažas dienas paņēmu brīvas, bet lielākoties tās dienas pavadīju, kravājot mantas un atgriežoties mājās. Sezona sanāca īsa un saraustīta. Nebiju ne fiziski, ne psiholoģiski saguris, un biju gatavs strādāt tālāk. Zināju, ka izlase ir salīdzinoši tuvu. Negribēju zaudēt formu – tieši pretēji, bija liela vēlme strādāt un gatavoties izlasei.''

''Cenšos pārāk sev galvā nesadzīt domas [par Pasaules kausu], jo vienmēr, kad gaidi pārāk daudz, tad bieži sanāk vilties. Mēģinu saglabāt vēsu prātu, bet, protams, iekšēji sajūtas ir nereālas,'' psiholoģiskā līmenī prātā notiekošo pirms turnīra, kurā piedalīsies planētas spēcīgākās komandas, raksturoja Pasečņiks. ''Gribās parādīt ļoti labu sniegumu, zinot to, cik mums ir spēcīga grupa – varam no tās izkļūt un pieveikt labas komandas. Domāju, ka visiem džekiem iekšā ir patīkams satraukums. Brauksim izdarīt savu darbu.''

Lukas Banki padotajiem debijas Pasaules kausā grupu turnīrā būs jāspēlē pret Libānu, Franciju un Kanādu. Vairums to uzskata par spēcīgāko visā finālturnīrā, tostarp raksturojot to kā nāves grupu, kam gan nepiekrīt Pasečņiks: ''Nē, tā es neteiktu. Jebkura grupa, kāda trāpītos, nebūtu viegla. Visas komandas ir labas.''

''Domāju, ka pat vieglāk ir noskaņoties pret komandām, kurām gadu laikā ir izveidojušies vārdi, nekā pret vienībām, par kurām tik daudz nerunā, taču arī tās ir labas komandas.'' Mēs zinām, pret ko spēlēsim. Tās ir ļoti spēcīgas komandas. Zināt, pret ko jāspēlē, mums palīdz sagatavošanās posmā. Jāceļ augšā savs līmenis,'' kaujinieciski noskaņots ir Pasečņiks.

''Katru turnīru izšauj kāda jauna komanda. Vēl nepētīju komandu sastāvus. Nezinu, kādi būs amerikāņi,'' par potenciālajām favorītēm Pasaules kausā saka centrs. Kā viens no turnīra melnajiem zirdziņiem potenciāli būs Dominikānas Republika. Tās kandidātu lokā iekļauts Pasečņika pagājušās sezonas komandas biedrs un ACB līgas rezultatīvākais sezonas otrās puses spēlētājs Žans Montero. Dominikānieši Rīgā viesosies 12. augustā un viņu spēku izceļ arī Pasečņiks, reizē norādot, ka, pulcējot vienkopus basketbolistus ar skaļiem uzvārdiem, var rasties problēmas komandas spēlē: ''Nezinu, vai tie spēlētāji būs gatavi nolikt individuālās vēlmes otrajā plānā un koncentrēties komandas sniegumam, jo bieži, kad no tādiem spēlētājiem savāc komandu, katrs cenšas vilkt uz savu pusi un beigās tas nestrādā. To svarīgi ņemt vērā mums – lai visi darbojas saliedēti. Ja dominikānieši mācēs to izveidot, viņiem ir labas iespējas. Protams, Francijai un Spānijai ir labas iespējas. Spāņi, neraugoties uz lielu zvaigžņu iztrūkumu, allaž ir saliedēti. Būs interesanti.''

Latvijas pirmā pretiniece Libāna un trešās spēles pretiniece Kanāda paziņojušas paplašinātos kandidātu lokus, savukārt citu pieeju izvēlējusies Francija, kas nepilnus divus mēnešus pirms finālturnīra paziņoja divpadsmitnieku, kas pārstāvēs valstsvienību Pasaules kausā. ''Līdzīgs sastāvs, protams, bija gaidāms,'' par Vensāna Kollē paziņoto Francijas izlases divpadsmitnieku saka Pasečņiks, norādot, ka nav tik svarīgi pievērst uzmanību pretinieku nometnei, cik koncentrēties uz treniņprocesu un komandas ķīmijas izveidi pašiem. ''Mēs tikai tagad sākam gatavoties. Galvenais uzdevums ir saliedēties, iepazīt viens otru. Jāizveido ļoti laba grupa, jāatrod katra stiprās puses, kas tieši šajā modelī strādās.''

Kvalifikācijas ciklā 216 centimetrus raženais centrs piedalījās sešās spēlēs, kurās vidēji atzīmējās ar septiņiem punktiem un 2,3 atlēkušajām bumbām. Pasečņiks bija viens no 27 spēlētājiem, kuri 12 kvalifikācijas spēlēs bija Latvijas izlases pieteikumā. Atšķirību starp kvalifikācijas logu sastāvu un pašreizējo, kas gatavojas finālturnīram, izjūt arī Anžejs, atzīmējot, ka treniņprocess valstsvienībā jāizbauda: ''Esam pavadījuši kopā daudz laika, bet sastāvs ir daudz mainījies no loga uz logu. Tagad būs gala sastāvs, kas, protams, nav pilns, jo Lomažs un Strēlnieks ir savainoti un uz Pasaules kausu netiek. Taču tik un tā mums ir ļoti labi spēlētāji. Katrs varbūt nevarēs darīt to, ko dara klubā, taču jāspēj iedot izlasei labākais. Svarīgi arī viens otram neapnikt un procesu izbaudīt, nevis pieiet tam kā darbam. Mēģināsim ar prieku un entuziasmu gatavoties finālturnīram.''

Pasečņiks šobrīd ir viens no retajiem Latvijas izlases kandidātu lokā esošajiem basketbolistiem, kura nākamā pieturvieta klubu līmenī pēc izlases posma beigām vēl nav zināma. Pats centra spēlētājs gan atzīmē, ka šobrīd par to nedomā, koncentrējoties darbam Latvijas izlasē un Pasaules kausa finālturnīram: ''Atšķirībā no citiem gadiem par to vispār neuztraucos. Kaut kas parādās, bet esmu ļoti noskaņots izlasei. Eju soli pa solim. Varbūt noslēgšu līgumu tagad, varbūt pēc izlases. Ļoti vēlos aizbraukt uz Pasaules kausu, labi nospēlēt un sasniegt maksimāli augstus rezultātus ar komandu. Klubs man šobrīd neinteresē, pirmajā vietā ir Latvijas valstsvienība.''

2013. gadā Latvijā notikušajā Eiropas U18 čempionātā Nikolaja Mazura trenētā Latvijas junioru izlase izcīnīja ceturto vietu. Starp tās komandas līderiem bija pašreizējie izlases basketbolisti Kristaps Porziņģis, Anžejs Pasečņiks, Rolands Šmits, kā arī gadu jaunākais Rihards Lomažs. Latvijas torņi Porziņģis un Pasečņiks tolaik izpelnījās vietu turnīra simboliskajā pieciniekā. Liela daļa 1995. gadā dzimušo basketbolistu U18 izlases modeļa pārstāvju vēlāk izmēģināja spēkus arī profesionālajā basketbolā. Iemesli, kāpēc gadagājums bijis tik veiksmīgs, nav skaidri arī Pasečņikam, tomēr svarīgs, vismaz centra gadījumā, bijis treneru ieliktais darbs: ''Esmu par to domājis – kāpēc mūsu gada gājums bija tik spēcīgs, bet, protams, atbildes nav. Varbūt sakritība. Nezinu, kā ir tagad, jo man nav ar ko salīdzināt, bet tolaik bija ļoti labi treneri, kas mācēja ar mums strādāt. Kristaps no Liepājas, Rolis [Šmits] no Valmieras, es no Rīgas. Par sevi varu teikt, ka Guntaram Jonānam un Nikolajam Mazuram tolaik bija augstākais enerģijas līmenis, viņi bija pilni ar entuziasmu un vēlējās strādāt. Redzēju, ka tas netiek darīts, piemēram, naudas dēļ, bet gan mīlestības pret basketbolu. Līdz ar to man personīgi viņi to ir iemācījuši – parādījuši darba ētiku un to, ar kādu degsmi jāstrādā treniņos.''