Banki par un ap PK2023, Porziņģi, Žagaru un nākamo mērķi ar izlasi

Latvijas izlases galvenajam trenerim Lukam Banki pēc 2023. gada Pasaules kausa finālturnīra, kurā viņš valstsvienību aizveda līdz piektajai vietai, daudz laika atpūtai nebija. Pēc tam, kad pirms nedēļas izlase atgriezās Rīgā, Luka Latvijā pavadīja nākamās trīs dienas, sniedzot intervijas vairākiem medijiem, tostarp portālam ‘’Sportacentrs.com’’. Šo rindu autors ar treneri aprunājās ceturtdien vēl pirms Boloņas ‘’Virtus’’ atlaida Serdžo Skariolo, vēlāk tieši viņu ieceļot kā aizstājēju. Bez sarunas par basketbolu Luka Banki ieteica vietas, kuras apmeklēt Itālijā – mākslas baudītājiem Florenci, atpūtniekiem Sicīliju vai Vidusjūras krastā esošās pilsētas, bet šopinga meklētājiem Milānu. Savukārt plānotie dārza darbi būs jāsaīsina, jo treneri gaida darbs ar Eirolīgas klubu Boloņā.

- Trener, pagājušas piecas dienas (saruna notika ceturtdien, 14. septembrī – T.M.) kopš pēdējās Pasaules kausa spēles. Kā šobrīd jūtaties?
- Nedaudz apbēdināts. Vēlējos turpināt darbu, kuru katru dienu izbaudīju. Komanda spēlēja labi, un man jau šobrīd viņi visi pietrūkst.

- Kur šobrīd esat populārāks – šeit, Latvijā, vai savā dzimtajā pilsētā Itālijā Groseto?
- Abās vienlīdzīgi, taču šeit, Rīgā, popularitātei, iespējams, ir lielāka ietekme. Šeit uz ielas cilvēki mani atpazīst, vēloties aprunāties. Ir ļoti jauki, tā ir patīkama sajūta.

- Vai Pasaules kausa laikā no Itālijas sajutāt pastiprinātāku interesi par savu darbu un Latvijas izlasi?
- Zini, esmu pietiekami zināms basketbola treneris Itālijā. Veids, kā Latvija spēlēja, ļāva brīžiem tai intereses ziņā pat pārspēt Itāliju. Esmu mēdzis spēlētājiem teikt, ka Itālijā tai ir vairāk fanu nekā Latvijā. To gan esmu teicis tikai tamdēļ, jo šeit dzīvo vien 1.8 miljoni iedzīvotāju. Daudzi tik tiešām atbalstīja Latviju.

- Pirms pievēršamies nedaudz nopietnākām tēmām, kam pēc šī lieliskā Pasaules kausa jūs visvairāk vēlaties teikt paldies?
- Visiem, bet vispirms līdzjutējiem. Viņi izveidoja lielisku atmosfēru gan Džakartā, gan Manilā, mums abās pilsētās jūtoties kā mājās. Viņu atbalsts padarīja vieglāku arī manu darbu. Ja čempionātā bija komandas, kuras turnīra gaitā kādā brīdī sasniedza tādu kā emocionālo pīķi, tad, manuprāt, mēs kopā ar Vāciju bijām Pasaules kausa stabilākās izlases. Liels nopelns, kāpēc spēlējām noturīgi visa turnīra laikā, bija tieši faniem. Kad uzkāp laukumā un redzi visus atnākušos atbalstītājus, tu nevari spēlēt ar mazāk nekā 100% atdevi.

- Kad runājām maijā, teicāt, ka pēc tam, kad kļuvāt par izlases galveno treneri, devāties pieredzes apmaiņā pie Serdžo Skariolo. Ko šajā braucienā iemācījāties, kas vēlāk ļāva izveidot pagaidām veiksmīgu programmu izlasē?
- Nevēlos ieslīgt pārāk nozīmīgās detaļās, taču pateikšu, ka Serdžo Skariolo ir ļoti strukturēts treneris, kurš apvieno spēlētāju tehniskās prasmes kopā ar ļoti augsta līmeņa menedžmentu. Manā skatījumā viņš ir moderna trenera etalons. Mēs daudzo sarunu laikā pieskārāmies vairākiem tematiem, aprunājot gan basketbola, gan ārpus basketbola jautājumus. Es jutos kā seminārā, taču kopumā redzēju struktūru, kas var strādāt ilgtermiņā. Mans mērķis ir atstāt aiz sevis ko nozīmīgu Latvijas basketbola sistēmai. Ja skatāmies Spāniju, tad tur ir redzams Serdžo Skariolo pieskāriens.

- Spānijas sakarā gan varam arī runāt par to, ka, ja arī kāds no spēlētājiem nevar spēlēt, tai ir nākamie, kuri var kvalitatīvi ienākt un dot savu pienesumu. Kaut ko līdzīgu jūsu vadībā esam redzējuši Latvijas izlasē.
- Jā, varu piekrist, ka viņiem ir izdevies radīt šādu vidi. Darba sākumā ir jāizveido identitāte, stils un visi jāpārliecina, ka nacionālā izlase ir virs jebkā cita. Sportistam nav nekā svarīgāka par nacionālo izlasi. Šeit pārliecināt nebija sarežģīti. Visi jau no paša sākuma bija uz viena viļņa. Tas, kurš sevi stādīja augstāk par komandas interesēm, izlasē nespēlē. Tik vienkārši.

- Jūsu vadībā šī vasara kļuva par pirmo reizi, kad sagatavošanās posms ilga mēnesi. Vai vispār izbaudījāt šo laiku?
- Ļoti, taču neliegšos, ka šis laiks bija arī ļoti sarežģīts. Vienā brīdī sapratu, ka nav nemaz tik viegli sākt sezonu ar nacionālās izlases treniņnometni, jo spēlētāji ierodas pēc atpūtas, sākot visu no nulles. Tev viņi ir jāaktivizē un jāsagatavo īsam, bet enerģijas un stresa ziņā ļoti pieprasošam turnīram. Lai arī tagad sagatavošanās posmu var saukt par veiksmīgu, tas bija izaicinājumiem pilns – ar vairākām jautājuma zīmēm pirms tā sākuma un arī tā laikā.

- Vai bijāt negatīvi pārsteigts, ka ne visi ieradās tajā labākajā fiziskajā formā?
- Tam biju pilnībā gatavs! Kā jau teicu, profesionālo spēlētāju ikdienā ir laiks, kad viņiem jāspēlē, un ir laiks, kad jāatpūšas. Kopā ar treneriem jau pirms treniņnometnes pirmās dienas sākām monitorēt spēlētājus. Mēs nevaram likt viņiem ievērot kādus konkrētus noteikumus, taču varam ieteikt un vadīt. Teikšu, ka vairāku spēlētāju kondīcija mani pat ļoti iepriecināja.

- Iespējams varam secināt, ka sagatavošanās cikla mēnesis bija jūsu grūtākais posms kā Latvijas izlases galvenajam trenerim?
- Jā, bez jautājumiem! Tā kļuva par pirmo reizi, kad manā vadībā izlase gatavojās turnīram. Šī visdrīzāk kļuva arī par pirmo reizi, kad treniņnometnes beigās man bija jāizvēlas noteikti spēlētāji, kuri pārstāvēs izlasi. Tas nozīmē, ka man bija jāveic atsevišķas izvēles. Šī kļuva par pirmo reizi, kad par atsevišķām vietām sastāvā iekšēji bija konkurence. Pirms treniņnometnes nezini, vai šāda konkurence nāks par labu vai gluži otrādi. Un papildus tam pārāk daudz savainojumu un vēl, un vēl un vēl. Atceros, ka pēc turnīra beigām, kad jau pirmās svinības bija noslēgušās, ģērbtuvē sapulcējāmies visi treneri. Kopīgi diskutējām – vai pirms mēneša, pēc nometnes Liepājā, daži no jums spēja noticēt, ka būsim šeit un varēsim atzīmēt piekto vietu, pat nedaudz bēdājoties par spēli pret Vāciju? Teicu viņiem – nē, jo Liepājā daudzi bija ļoti pārsteigti par esošo situāciju. Likās, ka to būs ļoti grūti kontrolēt, jo bija pārāk daudz problēmu, savainojumu un neskaidrību, taču ar tādu darbinieku sastāvu, kāds bija mums, brīnumi var notikt!

- Atsaucoties uz treniņnometni Liepājā un traumām, kas savā ziņā ietekmēja sagatavošanās procesu. Tās laikā bija kāds lūzuma brīdis, kad parādījās šīs veselības problēmas?
- Kristaps ieradās pirmajā dienā, un jau tad viņš nevarēja kopā ar mums trenēties. Anžejs arī no paša sākuma nevarēja trenēties, jo viņa veselības problēmas bija hroniskas. Ar viņu situācija bija skaidra jau no atvērto treniņu brīža, un biju gatavs tam, ka viņš nodarbībās iesaistīsies mazāk. Vienīgie spēlētāji, kuriem treniņu laikā parādījās traumas, bija Dāvis un Jānis Timma. Attiecībā uz citiem apzinājāmies, ka mēģināsim viņiem palīdzēt, lai būtu iespējams sagatavoties turnīram, taču spēlētāju kondīcijas atšķiras no tiem, kuri smagi strādā no pirmās dienas, un tiem, kuri to sāk darīt dažas dienas pirms turnīra sākuma.

- Treniņnometnes laikā Latvijā ik pa laikam mediju telpā parādījās ziņas par Kristapa Porziņģa veselības stāvokli un cita informācija, kuru tobrīd varēja uztvert par baumām. Vai visam, kas tobrīd notika ap izlasi, pievērsāt jebkādu uzmanību?
- Ne sevišķi. Atceros, ka atbildēju uz jautājumiem par Kristapu pēc tam, kad viens vācu žurnālists veica to ierakstu. Teicu – lai cilvēki baumo. Cilvēki meklē baumas, ekskluzīvas ziņas, taču, lai arī zināju, ka situācija ap Kristapu ir kritiska, es visus centos aizstāvēt – viņu, komandu un federāciju no sauksim to par tādu kā ārējo uzbrukumu. Ar Kristapu mēs centāmies, taču viņa spēlēšana bija praktiski neiespējama vai ļoti sarežģīti paveicams uzdevums. Tajā brīdī uzskatīju, ka man viņš ir jāaizstāv.

- Runājot par Kristapu – pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka viņš nespēlēs, vai tas kādā mērā pamainīja plānoto izlases spēles stilu?
- Es tā neteiktu. Sistēma jau bija skaidra. Joprojām ticu tam, ka Kristaps var tikai pacelt mūsu spēlēto basketbolu nākamajā līmenī. Viņš laukumā var paveikt praktiski visu, tikai labākā izpildījumā. Pasaulē neviens cits spēlētājs nelīdzinās Kristapam Porziņģim. Tas, ko darīju – mēģināju paņemt vairāk no Rolanda Šmita un Andreja Gražuļa, kā rezultātā mūsu spēle strādāja neatkarīgi, vai izlasē piedalās Kristaps vai nē. Centos izmantot mūsu garo spēlētāju daudzpusību, to pielāgojot mūsu spēlei.

- Raugoties no malas sastāva izvēles ziņā, saprotu, kāpēc Mareks Mejeris netika izvēlēts. Lai arī bija doma spēlēt ar ātrāka tipa piecinieku, jums kā treneriem bija nepieciešamas plašākas rotācijas iespējas, ja pretī nāk tik fiziski garā gala spēlētāji kā Jons Valančūns.
- Tu pats atbildēji uz šo jautājumu. Man gan jāsaka, ka 12 spēlētāji gala pieteikumā nav nopietni! Tas ir traki. Mums bija nopietns savainojums jau otrajā spēlē, taču nevarējām veikt izmaiņas. Tici man, spēlēt tikai ar 12 spēlētājiem vairs nav reāli. ASV turnīra gaitā bija Covid-19 gadījumi un viņi bronzas spēlē bija bez trim nozīmīgiem spēlētājiem. Vai tas ir nopietni? Kad Eirolīgas klubi var pieteikt 16 spēlētājus, šeit sagaida, ka mēs astoņas spēles 15 dienās aizvadīsim ar 12. Noteikums par 12 spēlētājiem bija svarīgs apsvērums, kāpēc izvēlējos piecus aizsargus, lai arī tradicionālā pieeja ir ņemt četrus. Kāpēc piecus? Man bija nepieciešams papildus spēlētājs jeb ‘’insurance guy’’. Un tad izvēlējos ‘’combo’’ spēlētājus, kuri var spēlēt vairākās pozīcijās. Rolands Šmits un Andrejs Gražulis ir spēlētāji, kuri ir daudzpusīgi un prot pielāgoties, taču, ja kaut kas notiek, mums bija nepieciešami arī divi klasiski centri. Nenoliegšu – ja spēlētu Porziņģis, bilde būtu citādāka, taču bez viņa bija nepieciešams nosegt visu. Ir brīži, kad ar savu daudzpusību varam aiztaisīt caurumus ciet, bet ir brīži, kad ir jāatbild ar to pašu augumu un spēku, kāds ir pretiniekam, kā, piemēram, tas bija Valančūnam. Jā, abi centri bija lomas spēlētāji, bet viens no labas komandas noslēpumiem ir, ka visi tajā zina savas lomas un ir tās pieņēmuši.

- Vienā no preses konferencēm teicāt, ka Anžejam Pasečņikam ir hroniskas veselības problēmas. Kurā brīdī bija skaidrība, ka turnīra gaitā viņš nebūs lielākais palīgs izlasei?
- Zinājām, ka viņam ir veselības problēmas un sapratām, ka viņš nebūs, teiksim, dominējošs spēlētājs. Kas man patika – viņa attieksme bija nopietna, viņš izturējās ar cieņu un saprata, ka būs spēles, kurās viņš laukumā nedosies. Kad viņam radās iespēja spēlēt, viņš gāja laukumā un sevi veiksmīgi pierādīja.

- Sagatavošanās posmā jums bija sešas pārbaudes spēles, zaudējot pēdējā pret Lietuvu. Cik daudz šis zaudējums palīdzēja vēlāk?
- Tici man – ne ļoti. Konkrētajā spēlē pret Lietuvu mēs nepiedāvājām labāko sastāvu. Es kontrolēju spēlētāju fiziskās formas, to nelielos savainojumus un minūtes laukumā, kamēr Lietuva uz spēli pret mums iznāca ar citu noskaņojumu. Viņiem šī bija vienīgā nopietnā spēle pirms otrās kārtas. Viņu grupa bija ļoti viegla, tāpēc treneris vēlējās izmantot spēli pret Latviju, lai dzītu uz priekšu savus padotos. Šī spēle mums deva zināmu virzienu, taču neteiktu, ka tā mums bija ļoti svarīga. Pēc tās mums bija svarīgi kontrolēt emocijas un stresa līmeni. Nezinu, kā uz šo spēli reaģēja apkārtējie, bet mēs iekšēji bijām ļoti mierīgi.

- Debijas spēle pret Libānu – vai pirms tās jutāt nervozitāti?
- Jā! Viss mums bija jauns – pirmā reize Pasaules kausā, pirmā reize kopš manas stāšanās amatā spēlējām turnīrā, daudz savainojumu un nezināmā. Un mēs sākām čempionātu pret komandu, kas varētu būt vienīgā visā turnīrā, par kuru apkārtējie teica, ka ir vājāka par mums. Lai arī ļoti respektēju Libānas komandu, pirms spēles jutu zināmu spriedzi, ko gan centos spēlētājiem neizrādīt. Veids, kā spēlētāji spēlēja no paša sākuma, ļoti palīdzēja. Jau iesildīšanās un pirmo minūšu laikā pamanīju, ka esam labi un pilnībā koncentrējušies. To bija patikami redzēt!

- Vai varam teikt, ka pagrieziena punkts turnīrā bija spēle pret Franciju?
- Mēs varam šobrīd tā teikt. Mēs varam daudz un dikti spriest par to, ka esam konkurētspējīgi un varam cīnīties pret labām komandām, taču dienas beigās visi gaida rezultātu. Pilnīgi noteikti uzvarēt komandu, kurai tā bija dzīvo vai mirsti spēle, pilnībā mainīja vīziju.

- Brīžiem pamanīju, ka labā līmenī bija treneru skautings, kas augstā līmenī atklāja pretinieku vājās vietas, kuras vēlāk izmantoja mūsu spēlētāji. Apzinoties, ka Artūra Kuruca darbība nebija īsti skautinga rezultāts, vai bija kaut kas, ko viņam teicāt par darbībām pret Nando de Kolo?
- Man šķiet, ka viņš nebija pelnījis tādu reakciju, kādā reaģēja Nando de Kolo. Tā bija ļoti liela viņa kļūda. Man šķita, ka viņa atbilde bija kā vēl viens pierādījums tam, ka viņi vienkārši bija neapmierināti. Vispirms jau Francijas spēlētāji nebija mierā ar to, ka viņiem neizdevās ātri vien nogalināt tādu mazu komandu kā Latviju. Šī epizode gan nekādā veidā nebija saistīta ar skautingu.

- Nedaudz vairāk runājot par skautinga darbu, vai bija kāds treneris, kurš šajā ziņā izcēlās visvairāk vai tas bija kopīgs darbs?
- Tas bija kopīgs darbs. Pirms turnīra savam sastāvam pievienojām vēl vienu treneri – Uldi Švēdi. Piemēram, brīdī, kad mēs spēlējām grupu turnīrā, viņš jau skautoja otrās kārtas potenciālos pretiniekus. Kopā ar Artūru un Jāni mēs no spēles uz spēli dalījām pienākumus. Tas bija kopīgs darbs – mēs visi kopīgi sēdējām pie viena galda, dalījāmies ar informāciju un breinstormojam. Treneri mēdza teikt, ka šīs ideju vētras bija vienas no nervozākajām aktivitātēm, jo tās varēja ilgt stundām. Kad izgājām no istabas, mums bija viens kopīgs viedoklis, viens kopīgs virziens, taču tas nebija tikai manis noteikts – tas bija izstrādāts kopā. Jā, man ir gala vārds – tā ir daļa no mana darba, taču man patīk ieklausīties arī citos.

- Pēc dažām spēlēm dzirdēju, ka teicāt – jādodas skautot nākamais pretinieks. Cik daudz varat pastāstīt par treneru ikdienu šādos īsos turnīros?
- Ir daudz darba, var pat teikt 24/7. Kad spēlē katru otro dienu, tad darbam jau ir jābūt sagatavotam iepriekš. Uzreiz pēc spēles beigām mēs treneru lokā dalāmies ar nākamā pretinieka skautinga analīzi. Tālāk mēs veidojam materiālu, kuru nododam spēlētājiem. Jāatceras, ka spēlētāji ir tie, kuri šo informāciju izmanto, līdz ar to nav jāpiedāvā pārāk daudz informācijas, jo tādā gadījumā tas ietekmēs viņu enerģiju. Mums jābūt īsiem, taču trāpīgiem. Sešu minūšu video spēlētājiem mums, treneriem, liek kārtīgi pastrādāt. No 1000 klipiem mums ir jāizvēlas daži, kuri, mūsuprāt, liks pievērst viņu uzmanību. Es tās saucu par lodēm, jo tām jātrāpa mērķī. Kopumā gan skautinga darbu nevar pretnostatīt mūsu identitātei. Esam izveidojuši labu pamatu, kas sākās 2021. gada jūnijā. Darbu sākām ar dažādu kritēriju identificēšanu. Skautinga darbs ir tikai maza daļa no sagatavošanās procesa. Man patīk, ja komanda ir labi sagatavota. Kad izejam laukumā, es pieprasu pašam būt gatavam, cenšoties arī saprast, ko spēles laikā varētu darīt pretinieks. Man patīk, ja mani padotie un pārējais treneru sastāvs ir gatavs spēlei. Skautings ietekmē piecus procentus, izveidotais spēles stils abos laukuma galos 50%, bet pārējais ir saistīts ar vēlmi, pašatdevi un sportisko formu.

- Kura no spēlēm Pasaules kausā jums kā trenerim patika vislabāk?
- Iespējams, pēdējā pret Lietuvu. Kā komanda spēlējām efektīvi ilgākā laika periodā, kas man nozīmē daudz. Kā jau tev teicu, es būtu gribējis šo komandu trenēt vēl, un vēl un vēl. Man patika mūsu stils, šķita, ka visi atrodas pareizajās vietās. Un komandā ir pareizie cilvēki.

- Jāpieskarās tomēr arī rūgtās pēcgaršas spēlei pret Vāciju ceturtdaļfinālā. Kas, jūsuprāt, mums šajā spēlē nedaudz pietrūka cīņā par uzvaru?
- Nevainojama spēle (‘’perfection’’). Lai uzvarētu tādas komandas kā Franciju, Spāniju, Brazīliju, Lietuvu un vēl Vāciju (īpaši uzsver – T.M), tev ir jābūt gandrīz perfektam. Priecājos, ka mēs nebijām perfekti, jo tas manu lomu padara vēl svarīgāku. Tas nozīmē, ka vēl ir vieta izaugsmei. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atkal būt arēnā un treniņos ar šiem puišiem, lai kopā ar viņiem mēģinātu šo atstarpi samazināt, kas ļautu Latvijai cīnīties par trofejām.

- Vai varat vairāk paskaidrot šo atstarpi?
- Viss slēpjas detaļās. Basketbols ir kļūdu spēle – mums ir jāsamazina kritumu skaits vienas spēles laikā. Kritumi varēja mums maksāt uzvaras arī pret Spāniju un Franciju. Spēlējot pret tik spēcīgām komandām, ar kritumiem ir jārēķinās. Man patika, ka mēs nekad nepadevāmies. Palikām solīdi, bijām kā vienota komanda un turpinājām spēlēt savā garā. Tanī pat laikā mums jātiecas uz to, ka uzspiežam pretiniekam savu spēles stilu.

- Cik liela ir vieta izaugsmei?
- To šobrīd nevaru pateikt. Es to nezinu, taču man patika, ka Pasaules kausā sevi pierādīja jaunās paaudzes spēlētāji, kuri būs izlases kodols nākotnē.

- Runājot par spēlētājiem, zinu, ka daudz jums prasa par Artūru Žagaru. Pajautāšu nedaudz no citas perspektīvas: kurā brīdī sapratāt, ka viņš būs izlases pamata saspēles vadītājs?
- Pirms treniņnometnes. Uzreiz zināju, ka viņš šajā komandā būs pamatsastāva saspēles vadītājs. Lūdzos, lai viņš neiedzīvojas savainojumā, jo diemžēl pirms tam tieši traumas viņam traucēja ieņemt šo vietu. Tu ar mums biji kvalifikācijas logā Turcijā un gan jau viņa izpildījumā redzēji tādu kā ‘’appetizer’’. Vienmēr esmu viņam ticējis. Mans darbs bija iedrošināt viņu spēlēt virs paša spējām – citreiz tas bija virs fiziskajām, citreiz mentālajām, bet citreiz taktiskajām limita spējām. Turklāt izlasē viņam apkārt bija īstie cilvēki – Artūrs Visockis-Rubenis bijis viņa basketbola mentors, Kristaps Porziņģis pēdējos gados, bet Jānis Strēlnieks tāds kā paraugs saspēles vadītāja pozīcijā. Viņi visi bija Artūram apkārt šajā vasarā. Vispār biju pārsteigts par jautājumu no viena žurnālista par veidu, kā pret viņu attiecos. Mums bija ikdienas darba process, lai viņš kļūtu labāks. Lai tā notiktu, es viņu dzinu uz priekšu, jo saspēles vadītājs ir ļoti specifiska pozīcija basketbolā.

- Un tomēr – pārbaudes spēļu laikā bieži varēja pamanīt jūsu dotos norādījumus Artūram pēc viņa neprecīzajām darbībām. Jūsu minētie izteikumi arī varēja likt domāt, ka tas kļuva par veidu, kā dzināt viņu uz priekšu?
- Jā, taču man nepatika toreiz uzdotais jautājums. Nezinu, vai tobrīd biji klāt, taču jautājums bija bez jebkādas loģikas. Jautājums bija arī nedaudz necienīgs pret spēlētāju. Jūs domājat, ka cilvēks ko iemācīsies, ja nebūs nekādu savstarpējo pārrunu, kuras reizēm var būt arī asas, vai norādes, kā darīt labāk? Basketbols ir kļūdu spēle, taču katru kļūdu var arī labot. Bija vispār uzjautrinoši klausīties baumās – baumoja par burgeriem, baumoja par Žagaru, baumoja par Porziņģi. Kopumā centos Artūru Žagaru padarīt labāku. Nezinu nevienu treneri, kurš cenšas zaudēt. Visi vēlas uzvarēt. Izbaudīju laiku kopā ar viņu un, paldies Dievam, viņš beidzot bija pie labas veselības.

- Minējāt par Jāni Strēlnieku. Viņš bija ar izlasi Indonēzijā un ap to treniņnometnes laikā. Kā jums izskatījās – cik daudz Jānis palīdzēja Artūram?
- Tas jāprasa pašam Artūram. Man personīgi bija patīkami, ka Jānis bija kopā ar mums. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kurš vēlas sev papildus uzmanību, taču katru reizi, kad bija kāda nepieciešamība, viņš bija klāt. Jāņa klātbūtne citus padarīja drošākus. Vienu reizi palūdzu viņam piedalīties sarunā ar Tomu Leimani, Artūru Žagaru, Kristeru Zoriku. Zini, viņš viņiem var dot ļoti daudz, taču viņi visi savā domāšanā vēl ir spēlētāju lomās. Piemēram, Kristaps Porziņģis pirmo reizi piedalījās atsevišķās treneru sanāksmēs. Pēc tam viņš teica, ka nav zinājis, ka trenera darbs ir tieši tāds. Kad esi spēlētājs, vari visu darīt jau pēc iepriekš izstrādātas rutīnas un doties laukumā rādīt savas prasmes. Trenēšana ir pavisam kas cits.

- Kā jums šķiet – cik tālu karjerā var tikt Artūrs Žagars?
- Manuprāt, šī brīža viņa karjeras turpināšanas izvēle šķiet gudra. Pret iepriekšējo gadu tas būs progress. Ja domāju par viņa nākotni, tad tā ir laba izvēle. Ja tu prasi par NBA, tad, manuprāt, viņš ir Eirolīgas materiāls. To gan saku, jo neesmu tik zinošs, lai varētu spriest par NBA.

- Vai taisnība, ka šajā vasarā runājāt ar dažiem klubiem Itālijā, piedāvājot Artūru Žagaru, taču viņi atteicās?
- Jā! Runāju ar diviem klubiem. Smieklīgākais, ka viens no tiem pēc Pasaules kausa beigām man zvanīja, sakot, ka viņi ir gatavi Žagaru parakstīt. Varu tev parādīt savu atbildi – uzrakstīju, ka, manuprāt, nu jau ir par vēlu.

- Lai arī pirms turnīra bija pamatotas bažas par aizsargiem, šķiet, ka visi demonstrēja augsta līmeņa spēli. Artūram Kurucam varbūt nebija labākais sniegums pārbaudes spēlēs, taču Pasaules kausā varēja manīt pretējo. Aigars Šķēle labi iegāja komandā visas vasaras garumā. Vai bijāt apmierināts ar viņu sniegumu?
- Nevaru neko sliktu teikt par nevienu no 12 puišiem. Arī par Klāvu Čavaru un Anžeju Pasečņiku, kuriem spēles laiks bija mazāks. Savukārt par aizsargiem – visi bija līmenī, arī Dairis Bertāns tajās divās spēlēs. Viņš nospēlēja lieliski.

- Piektā labākā komanda pasaulē. Ko tas nozīmē jums kā trenerim?
- Nozīmē daudz, īpaši, ja domāju par komandām, kuras mēs apspēlējām. Es skatos plašāk – jau sākot no priekškvalifikācijas. Izcīnījām 21 uzvaru 24 spēlēs. Mums bija sliktākā iespējamā grupa jau no paša sākuma – vispirms Serbija un Beļģija, vēlāk Grieķija un Turcija, bet pēc tam Pasaules kausa pirmajā kārtā Kanāda un Francija ar tālāku spēlēšanu pret Spāniju un Brazīliju. Cīņa pret nākamajiem čempioniem ceturtdaļfinālā. Kas vēl? Katrā reizē mums bija sliktākais iespējamais pretinieks. Ticu, ka šī piektā vieta nozīmē daudz, taču tagad es gaidu atbildi no FIBA, jo tās rangs ir muļķības (piektdien atbilde tika saņemta - Latvija pacēlās no 29. uz astoto vietu - T.M.). Mēs politiku neveidojam, bet varam tikai atbildēt ar tiem ieročiem, kuri mums ir. Mēs varam spēlēt labu basketbolu. Balva, ko piešķīra man, nebija labākajam trenerim, bet gan labākajai komandai. Es nebiju turnīra labākais treneris, bet manā rīcībā bija labākā komanda.

- Pirms Pasaules kausa jums bija piedāvājums no ‘’Baskonia’’, no kura atteicāties. Vai pēc turnīra beigām esat saņēmis zvanus ar piedāvājumiem?
- Nulle zvanu (saruna notika dienu pirms ‘’Virtus’’ piedāvājuma - T.M). Man piezvana, lai apsveiktu ar izcīnīto vietu, bet no ‘’Baskonia’’ gan zvanu nesaņēmu. Apzinos savas personiskās prioritātes un izlase ir viena no tām. Neviens manā vecumā vairs nevar man likt pārvērtēt prioritātes un vērtības.

- Vai varam teikt, ka arī turpmāk piedāvājumu gadījumā paturēsiet prātā Latvijas izlasi?
- Tā ir konkrētā kluba izvēle. Ja viņi baidās parakstīt nacionālās izlases treneri, tad kāpēc man zvaniet? Tad es labāk nesaņemu nevienu zvanu. Visi zina, ka esmu Latvijas izlases treneris. Ja klubi man zvana, tad viņiem ir jāņem pilna pakete, kas ir treneris, kurš palīdzēs Latvijas izlasei nākamajā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā un nākamajā Eiropas čempionātā.

- Pirms runājam par nākamajiem mērķiem ar izlasi – cik daudz brīvdienas jums būs pēc atgriešanās Itālijā?
- (smaida) Tā nav mana izvēle (smejas). Sauksim tās par brīvdienām, bet mani jau gaida liels dārzs ar daudz nepadarītiem darbiem, kurus izlaidu gandrīz divus mēnešus (smejas). Vēlos nākamajās dienās apkopot domas. Pēc Pasaules kausa ir nepieciešama atpūta, bet ir svarīgi arī apkopot secinājumus. Mēdzam teikt, ka tas ir līdzīgi kā ar vīnu, kam jānobriest. Tāpat ir ar domām. Ir laiks apdomāties un iegūt iedvesmu nākotnei.

- Tātad daudz dārza darbu?
- Diemžēl daudz! Un mana mugura jau tagad ir sāpēs (smejas).

- Jau pavisam drīz sāksies Eiropas čempionāta kvalifikācija. Labi, ka turnīram jau esam kvalificējušies, citādi teiktu, ka atkal esam tādā kā nāves grupā – Spānija, Beļģija, Slovākija.
- Vai tu gaidīji ko citādāku? Kad ir stāsts par Latviju, sagatavojieties!

- Vai ir jau bijušas kādas domas, kā izmantosim šīs spēles – iekļausim gados jaunākus spēlētājus vai turpināsim ar esošo kodolu?
- Mēs strādājam pie tā, lai noturētu esošo identitāti. Šodien teiktu, ka būtu labi atrast labu kombināciju starp tevis minētajām iespējām. Zini kā, treneru izvēles ir atkarīgas no spēlētāju kondīcijas, veselības un attieksmes. Tas, kas šo programmu padara unikālu, ir spēlētāju labā attieksme pret darbu. Pēdējā dienā Manilā pirms spēles pret Lietuvu mums bija rīta nodarbība. Vēlos izlasē tādus spēlētājus, kuri var pilnvērtīgi trenēties un labā nozīmē sevi demonstrēt laukumā. Ticu, ka izveidosim labu komandu.

- Nākamgad ir olimpisko spēļu kvalifikācija. Varam loģiski spriest, ka kvalificēšanās spēlēm varētu būt nākamais mērķis?
- Tā var teikt. Mēs vēlamies kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Iespējams, šis mērķis izklausās kā neiespējamā misija. Teikšu tā – tas ir mūsu sapnis, mūsu nākamā misija un mūsu visu nākamais kopīgais uzdevums. Esmu pārliecināts, ka visi no pirmās dienas ieradīsies ar ļoti augstu vēlēšanos izcīnīt ceļazīmi uz Parīzi. Tālāk jau viss izšķirsies laukumā, kurā bumba nekad nemelo. Mēs sagatavosim komandu, lai tā varētu kvalificēties olimpiskajām spēlēm.

- Vai jūs gribētu, lai kvalifikācijas turnīrs notiktu Rīgā?
- Godīgi sakot, man ir vienalga. Jā, no fanu viedokļa un izpārdotas ‘’Arēnas Rīga’’ tas būtu patīkami, taču tas nenozīmē, ka mums uzreiz būs kāda priekšrocība. Ja paraudzīsies kvalifikāciju turnīros iepriekš, tad redzēsi, ka pārsvarā tā valsts, kas rīko turnīru, nekvalificējas olimpiskajām spēlēm. Neprasi man kāpēc, to rāda vēsture. Ja raugos uz cipariem, tad labāk neorganizēt, bet kopumā tas taču būtu īpaši, ne? Tas būtu īpaši.