Banki par trenera darbu, faniem, Porziņģi, PK grupu un sastāva izvēlēm

Saruna ar Latvijas izlases treneri notika dienu pirms 2023. gada pasaules čempionāta hokejā, kurā hokeja valstsvienība prata izcīnīt vēsturiski augstāko rezultātu - bronzas medaļas. Tāpat Banki vēl nebija beidzis sezonu kopā ar ‘’Strasbourg’’, taču jau tobrīd teica – pēc tās noslēguma viņš vienībā vairs nestrādās. Pēdējās dienās tas apstiprinājās arī oficiāli. Sagaidāms, ka jau jūnijā viņš ieradīsies Latvijā, lai sāktu darbu pretī Pasaules kausam.

- Pirms stājāties Latvijas izlases trenera amatā jums nebija nozīmīgas pieredzes darbā ar valstsvienībām. Šo gadu laikā ik pa laikam esat teicis, ka šis ir viens no vieglākajiem darbiem, kādu esat uzņēmies. Ja ir iespējams raksturot, kādas ir galvenās atšķirības starp darbu izlasē un klubā?
- Visdrīzāk pati nozīmīgākā – atšķirībā no kluba, tev nav iespējams ietekmēt izlases darbu ikdienā, taču taisnība ir tajā, ka šeit tu strādā ar elites līmeņa spēlētājiem. Manu līdzšinējo pieredzi vēl īpašāku padarīja fakts, ka Latvijas spēlētājos bija spēcīga piederības sajūta valstsvienībai – brīdī, kad viņi uzvilka izlases kreklu, viņos parādīja īpašs spēks. Mēdzu teikt – ja esi uzvilcis sarkanās krāsas formu, tad tevī parādās superspējas. Apzinos, cik sarežģīti ir izveidot kopīgu mērķi un piederības sajūtu, tāpēc šis novērojums mūsu, treneru, darbu padarīja vienkāršāku. Jā, darba procesa laikā mums bija gan grūtības, gan dažādi izaicinājumi, taču fakts, ka ar šo komandu daudz kas izveidojās un atrisinājās tik dabiski un spontāni, lika man teikt, ka šis ir viens no vieglākajiem darbiem manā karjerā.

- Ņemot vērā izlases darba specifiku, vai jums kopš stāšanās Latvijas trenera amatā arī bija nepieciešams veikt kādus papildinājumus savā trenēšanas manierē?
- Jā, protams – gan veidā, kā man veikt savus pienākumus, gan tajā, kā trenēt pašu komandu. Nav iespējams īstenot vienu un to pašu pieeju darbā ar klubu un izlasi. Valstsvienībā tavs svarīgākais uzdevums ir izraudzīties sastāvu no potenciāli labākajiem spēlētājiem, kuri tobrīd ir pieejami. Līdz ar to kopā ar kolēģiem lielāko daļu darba stundas veltām sastāva komplektācijai un potenciālajām izvēlēm. Pie tam, man jāmin, ka svarīgi ir arī akurāti atrast īstos palīgus, lai šis uzdevums tiktu paveikts rezultatīvi. Gala lēmumus pieņemu es, taču ieklausos arī tajā, ko man saka kolēģi.

- Runājot ar atsevišķiem spēlētājiem, dzirdēts, ka starp jums kā treneri un viņiem kā spēlētājiem izveidojusies savstarpējā uzticība. Saprotu, ka viens no būtiskākajiem faktoriem tās izveidē ir uzvaru krāšana, taču vai bez šī ir vēl kādi plašāk nezināmi iemesli?
- Izcīnītās uzvaras palīdz, jo spēlētāji uzreiz vairāk notic tam, ko saku. Man gan šķiet, ka krietni būtiskāk bija spēja pašā sadarbības sākumā izveidot savstarpējo empātiju un vienoties par kopīgo mērķi, kas arī nozīmēja katra spēlētāja ego nolikšanu malā. Ļoti ceru, ka viņi manī saredzēja striktu personu – es netēloju to, kāds neesmu. Darīju savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, un ceru, ka spēlētāji novērtēja ne tikai manas kā trenera kvalitātes, bet arī vērtības kā cilvēkam.

- Turpinot par šo savstarpējo ticību – cik daudz tas palīdzēja kvalifikācijas laikā, kad katrā logā mainījās sastāvs un sistēmā bija jāintegrē spēlētāji, kuri pirms tam vēl nebija spēlējuši jūsu vadībā? Kvalifikācijā laukumā devās 27 spēlētāji, bet vēl vairāk bija kandidātu lokā, piedaloties treniņos.
- Manuprāt, tā palīdzēja ļoti. Gan manī, gan spēlētājos bija pārliecība, ka, neatkarīgi no tā, kurš varēs spēlēt, spēsim piedāvāt konkurētspējīgu komandu. Atceros, ka neilgi pēc tam, kad kļuvu par Latvijas izlases treneri, man prasīja, vai esmu tāds speciālists, kurš vēlas trenēt tikai labākos spēlētājus? Jautājumu argumentēja ar to, ka vasarā man būs pieejams viens sastāvs, bet ziemā cits. Atbildēju: ‘’Par ko tu runā?’’ Visi zina, ka izlasēs pats svarīgākais ir izvēlēties labākos spēlētājus no tiem, kuri tajā brīdī ir pieejami. Basketbolisti saprot, ka būs brīži, kad pienāks to laiks sevi apliecināt valstsvienībā, bet mūsu, treneru darbs, ir parūpēties, lai viņi tam būtu gatavi un apzinās savu lomu. Pats svarīgākais ir noteikt prioritātes – šajā gadījumā tā ir nacionālā izlase un tās atgriešana tam līmenim, kuram tā ir piederīga. Ja visi vēlas, lai izlase spēlētu veiksmīgi un sasniegtu augstus rezultātus, tad viņi pieņems jebkādu tiem piedāvāto lomu. Atgriežoties pie jautājuma, nenoliegšu, ka biežās sastāva izmaiņas bija izaicinājumiem pilns brīdis, taču Itālijā mums ir teiciens – ‘’conditio sine qua non’’. Raksturojot to manā darbā, tas nozīmē, ka mums ir jāpielāgojas, un vienkārši jādara savs darbs šajā tik specifiskajā laikā basketbolā – logu ērā. Tev ir jāapzinās šo lietu kārtība – tu nevari iet gausties pie žurnālistiem, jo pirms pieņēmi lēmumu strādāt ar izlasi, zināji, ka nekad netrenēsi vienu un to pašu spēlētāju grupu. Nekad, nekad, nekad!

- Iespējams, savā ziņā esam nonākuši pie lielākās atšķirības starp klubu un izlasi – lai arī bieži spēlētāju rindas var mainīties klubos, valstsvienībā nekad atkārtoti nebūs viens un tas pats sastāvs.
- Jā, tieši tā arī ir! Negribu teikt – par sliktāku vai labāku, taču šis fakts mūsu darbu valstsvienībās padara ļoti specifisku. Kad lēmu pieņemt darbu ar Latvijas izlasi, man tā kļuva par vēl vienu iespēju pierādīt pašam sevi. Uzdevums nebija vienkāršs, jo pirms tam netrenēju kādu esošās izlases spēlētāju, kā arī nedz kultūras, nedz valodas ziņā biju saistīts ar Latviju. Trenera arodā rezultāti ir jādod pietiekami ātri, līdz ar to nav iespējams domāt par kādiem attaisnojumiem. Ņemsim par piemēru novembra logu – lai cik veiksmīgs tu tajā būtu, jau uzreiz zini, ka februārī tavā rīcībā būs citi spēlētāji, jo sezonas gaitā spēlētāji nogurst un gūst savainojumus. Šādiem pavērsieniem tev kā trenerim ir jābūt gatavam. Tu nevari tērēt savu enerģiju, lai sūdzētos par izveidojušos situāciju. Zinu, ka Jānis Strēlnieks un Rihards Lomažs nespēlēs Pasaules kausā un, jā, manas opcijas kļūst ierobežotākas, taču ir jādomā radošāk un jārada visos pārliecība, ka ar mums viss būs kārtībā. Mēs pielāgosimies. Tu trenē valsts labākos basketbolistus. Viss, kas tev ir jādara – jārāda viņiem virziens. Viņus nav jāmāca, kā spēlēt basketbolu. Neesmu nemaz tik labs, lai to darītu. Mans darbs ir vadīt izstrādāto programmu.

- Ceļā uz Pasaules kausu izcīnījāt 15 uzvaras 16 spēlēs. Vai kvalifikācijas laikā bija spēlētāji, ar kuriem bijāt vairāk nekā apmierināts un vai kāds jūs pārsteidza?
- No manas puses nebūtu godīgi, ja es tagad vērtētu katru spēlētāju, taču ir ļoti viegli runāt par Dairi Bertānu. Viņš piedalījās katrā treniņnometnē, pat manā pirmajā, kurā pārsvarā bija tikai gados jaunie spēlētāji. Jau pašā sākumā mums izdevās izveidot savstarpējo uzticību, kā arī viņš piekrita uzņemties kapteiņa pienākumus, aizstājot tādu Latvijas basketbola ikonu kā Jāni Blūmu. Godīgi sakot, viņš izdarīja vairāk nekā es gaidīju. Dairis deva norādes citiem gan laukumā, gan ārpus tā. Manuprāt, viņš ir dzīvs piemērs, kā ar izkoptām vērtībām var kļūt par īstu līderi. Tāpat man jāpiemin Rihards Lomažs – arī tāpēc, ka viņš šobrīd pārdzīvo visnotaļ specifisku brīdi savā karjerā. Apzinos, cik daudz viņš ir ieguldījis tajā, lai izlase spēlētu Pasaules kausā. Viņš ir pelnījis būt daļa no komandas finālturnīrā, jo mūsu spēlētajā stilā ir daudz kas no Riharda spēles manieres. Apzinos, ka tas ir gandrīz neiespējami, taču es katru nakti dodos gulēt ar domu, lai, nezinu, notiktu kāds brīnums, un viņš varētu būt kopā ar mums Pasaules kausā. Jo viņš to tik tiešām ir pelnījis.

- Es nedaudz pārfrāzēšu iepriekš uzdoto jautājumu. Divi spēlētāji, Klāvs Čavars un Toms Leimanis, tieši jūsu vadībā pirmo reizi tā pa īstam sevi pieteica izlases rindās. Ko jūs viņos saredzējāt?
- Uzreiz jāsaka, ka man ne pret vienu spēlētāju nebija kādas iepriekšējās vēstures. Uztvēru Latvijas basketbolu strikti – kā no baltas lapas. Manus uzskatus neietekmēja ne kādi stereotipi, ne iepriekšējie rezultāti. Kad sāku darbu, izveidoju 60 spēlētāju garu sarakstu un sāku viņiem pastiprinātāk sekot līdz. Vēlāk šos spēlētājus sadalīju ar saviem asistentiem – Jāni Gailīti un Artūru Visocki-Rubeni, par katru no viņiem iegūstot papildus informāciju. Šī procesa galvenais mērķis bija saprast, kuri no spēlētājiem vislabāk iederēsies manā basketbola redzējumā un mūsu, treneru, vīzijā, kā izlasei būtu jāspēlē. Atceros, ka tajā laikā gan Toms Leimanis, gan Klāvs Čavars spēlēja Minskā. Jau no paša sākuma teicu kolēģiem, ka man šie puiši patīk un viņi var mums palīdzēt. Abus uzaicināju uz savu pirmo nometni. Diemžēl Toms tajā nepiedalījās nelielu veselības problēmu dēļ, bet Klāvs jau no pirmajām dienām spēja pozitīvi ietekmēt mūsu spēli, demonstrējot savas spēcīgākās īpašības. Viņi abi mums ļoti palīdzēja un kopumā ir strādīgi un inteliģenti basketbolisti, ar kuriem ir viegli strādāt.

- Jau teicāt, ka pēc kļūšanas par Latvijas izlases treneri vēlējāties pierādīt arī pats sevi. Ko jums kā trenerim nozīmē kvalificēšanās Pasaules kausam?
- (nopūšas) Ka man bija taisnība. Esmu cilvēks, kurš vaino sevi samērā bieži, un līdzšinējās karjeras laikā ik pa laikam sev pārmetu par veiktajām izvēlēm. Trenera darbs nav viegls – pārsvarā tev ir jāinvestē laiks ne tikai savā attīstībā, bet arī cilvēkos sev apkārt. Bieži vien šī investīcija notiek ar nenoteiktības sajūtu. Kad pieņem jaunu izaicinājumu, tev nav ļoti plašas zināšanas par cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāsi. Jau no pašas pirmās dienas mana intuīcija teica, ka šeit viss būs kārtībā. Pēc divu gadu darba varu teikt, ka mana intuīcija bija pareiza, un viss noticis pat labāk nekā biju gaidījis. Manuprāt, šo panākumu visvairāk pelnījusi Latvijas Basketbola savienība un fani. Līdzjutēju mīlestība pret komandu kļuva par papildus lādiņu mūsu demonstrētajam sniegumam laukumā. Atmosfēra ‘’Arēnā Rīga’’ bija vienreizēja. Spēlētāji man teikuši – treneri, mēs nezinām, vai tas ir Covid-19, labo rezultātu vai citu iemeslu dēļ, bet šādu atbalstu līdz šim nekad neesam sajutuši. Šis atbalsts visu padara vēl pievilcīgāku – katrs spēlētājs vēlas pārstāvēt izlasi. Kad kopā ar federāciju dodamies ciemos pie spēlētājiem, gan viņu acīs, gan izteiktajos vārdos redzu gandarījumu par potenciālo dalību izlasē. Tas liek man ticēt, ka mēs šeit veidojam ko stabilu.

- Esam nonākuši līdz Pasaules kausa izlozei. Neliekuļojot, varam teikt, ka Latvijai nebija viegla grupa nedz kvalifikācijas laikā, nedz tāda ir finālturnīrā. Kāda bija jūsu kā trenera pirmā reakcija?
- Sajūta bija, ka izlozes laikā tika veidotas grupas, kurās neviens nevēlējās būt. Ir ielozētas pāris labas grupas un dažas ļoti bīstamas grupas. Un, protams, pati sarežģītākā turnīra grupa ir tā, kurā atrodamies mēs. Uzreiz pēc izlozes biju nedaudz vīlies, taču dažu dienu laikā sapratu, ka šo pat var saukt par manas trenera karjeras stāstu. Nekad neesmu gājis caur īsākajiem ceļiem. Mana karjera allaž attīstījusies soli pa solim, kuras laikā bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Man šķiet, ka Latvijas izlasei un tās spēlētājiem pat ir nepieciešama šāda grupa, lai tā vēl vairāk apzinātos savu lielo potenciālu. Ja kāds ir izlēmis, ka mums šāds solis ir nepieciešams, tad man tas ir jāpieņem. Atceros to satraukumu, kāds manī bija pēc tam, kad uzzināju pretiniekus kvalifikācijā – mums bija jāspēlē pret Serbiju un Beļģiju, bet pēc tam Grieķiju un Turciju. Šī vienkārši kļūs par vēl vienu reizi, kurā varēsim pierādīt savu piederību šim līmenim. Jā, esmu apbēdināts, ka visdrīzāk mums būs jāspēlē bez Strēlnieka un Lomaža, un es turu īkšķus, lai pārējo spēlētāju veselības būtu līmenī. Ļoti labi saprotu, ka savainojumi ir daļa no spēles, taču tāpat mēs atradīsim resursus, lai izrādītu cienīgu konkurenci mūsu grupas pretiniecēm. Kopumā mans noskaņojums ir sekojošs: mēs būsim gatavi paveikt ko īpašu! Turnīru nevērtēšu tikai pēc sasniegtā rezultāta – svarīgs būs arī demonstrētais pašatdeves līmenis, parādītā spēle laukumā un nodotā ziņa basketbola pasaulei.

- Šo sezonu pavadījāt Francijā ‘’Strasbourg’’ komandā – vai šis fakts kādā mērā palīdzējis labāk izprast šīs valsts basketbola virtuvi?
- Ne sevišķi, jo man būtu jāstrādā Nacionālajā basketbola līgā, lai labāk saprastu Francijas basketbolu (smejas). Manuprāt, tāpat kā Kanāda, Francijas izlase vairāk izskatās kā NBA komanda. Kanādieši nespēlē kādā īpašā Kanādas basketbola manierē. Viņiem ir tīrs NBA stila basketbols.

- Līdz ar to varam sagaidīt, ka gan Francija, gan Kanāda spēlēs līdzvērtīgi tam basketbolam, kādu var redzēt NBA?
- Jā! Viņi tā jau spēlē. Treneris Nērss ir NBA produkts. Savukārt Francijas izlases treneris Kolē arvien vairāk orientējas NBA stilam, un tieši tamdēļ ar izlasi viņš sasniedz augstus rezultātus. Savas karjeras sākumā Kolē trenēja citādāk, bet laika gaitā viņš pierādījis, ka ir gudrs speciālists, kurš prot pielāgoties tam, kādi spēlētāji ir viņa rīcībā. Tāds pats rokraksts manāms viņa trenētajā ‘’Metropolitans 92’’, kur komanda spēlēja tādā stilā, lai palīdzētu Vembanjamam sagatavoties NBA. Francijas šī brīža spēles maniere ir kā laba kombinācija starp NBA un Eiropas basketbola efektivitāti.

- Kā, jūsuprāt, mums būtu jāspēlē pret šādām divām komandām (Francija, Kanāda), kas var piedāvāt NBA tipa basketbolu?
- Pret šīm vienībām varam cīnīties, ja ievērosim labu disciplīnu. Mums nav jāmaina veids, kā spēlējam. Neatkarīgi no pretinieka, mēs turpināsim spēlēt ierastajā stilā. Spēles nebūs vieglas, taču mums pēc iespējas vairāk ir jāsamazina kļūdu skaits un jāspēlē ar augstu efektivitāti visu 40 minūšu laikā, jo šādas komandas par katru mazāko kritumu spēlē tevi sodīs. Tajā pašā laikā ticu, ka šāda līmeņa pretinieki ļaus mums piedāvāt labāko sniegumu. Par to esmu samērā pārliecināts.

- Labi, bet nevaram arī apgalvot, ka viegla spēle sagaida pret Libānu, kurai šajā turnīrā nav ko zaudēt.
- Īpaši, jo tā būs turnīra pirmā spēle. Viegli nebūs, viegli nebūs.. Turnīrs būs dinamisks – 48 stundas un 72 stundas vēlāk mūs gaida jau nākamie mači, līdz ar to mēs nedrīkstam kļūdīties ar domāšanu jau par nākamajām cīņām vēl pirms mums gaidāms mačs pret Libānu. Mums ir jākoncentrējas no spēles uz spēli, no pretinieka uz pretinieku. Turnīra atklāšanas spēles nekad nav vieglas. Neviena spēle Pasaules kausā nebūs viegla, jo mēs šeit runājam par pasaules labākajām izlasēm.

- Jau teicāt par iespējamo Jāņa Strēlnieka un Riharda Lomaža iztrūkumu. Pastiprinātāk analizējot pretinieku potenciālos sastāvus, varēja pamanīt, ka, īpaši Kanādai un Libānai, līderi var būt tieši ārējās līnijas spēlētāji. Pieļauju, ka to potenciālajā apstādināšanā nāksies domāt par radošākiem taktiskajiem risinājumiem.
- Tieši tā. Mūsu spēlei jābūt efektīvai abos laukuma galos – basketbolā nepieciešams rast radošus risinājumus uzbrukumā un rezultātu nesošas darbības aizsardzībā. Ja runājam par ārējās līnijas spēku un talantu, tad, jā, tāds Libānai pastāv, taču nevar aizmirst par atlētiskumu, kāds manāms Francijai un Kanādai. Un tas ir vēl viens aspekts, kas mūs kā trenerus var uztraukt. Tieši šo iemeslu dēļ visu laiku domāju, kā varu palīdzēt, lai mūsu spēle kļūtu vēl efektīvāka tik specifiskā vidē un apstākļos.

- Vai iespējams sagaidīt ko līdzīgu no redzētā 2021. gada priekškvalifikācijā, kad saspēles vadītāju pozīcijās pārsvarā spēlēja Kristers Zoriks un Artūrs Kurucs?
- Tāda iespējamība pastāv, taču diemžēl mēs runājam par diviem spēlētājiem, kuri neatrodas savā labākajā formā. Nemelošu, ka esmu ļoti satraucies. Pēdējo divu gadu laikā gan Artūrs, gan jo īpaši Kristers ir guvuši vairākus savainojumus. Mūsu gatavošanās Pasaules kausam būs ilgāka un smagāka nekā ierasts un tāpēc man ir jābūt ļoti uzmanīgam spēlētāju izvēlē un komandas sagatavošanā uz turnīru.

- 2022. gada vasarā uz divām spēlēm izlasei pievienojās Kristaps Porziņģis – cik daudz šīs spēles palīdzēja jums kā trenerim saprast viņa potenciālo pielietojumu jūsu vadībā?
- Es vairāk teiktu, ka viņa iesaistīšanās pagājušajā vasarā palīdzēja man vispirms viņu iepazīt kā cilvēku. Ir ļoti viegli Kristapu vērtēt tikai pēc tā, kādas ir viņa prasmes basketbola laukumā. Atceros, ka man prasīja – kādas specifiskas sadarbības jums ir izstrādātas tieši Kristapam? Atbildēju – neviena. Teicu, ka spēlēsim tieši tādas pašas sadarbības un pēc tās pašas manieres kā līdz šim, tikai ar labāku spēlētāju ierindā, kurš arī citus komandas biedrus padarīs labākus. Tieši to viņš arī izdarīja. Mūsu spēlētais basketbols kļuva vēl efektīvāks, jo Kristaps kopā ar Dāvi Bertānu un Rolandu Šmitu pārējo darbu padarīja krietni vienkāršāku. Nav nekādu noslēpumu – viņi ir spēlētāji, kuri zina, kā spēlēt basketbolu un kā pieņemt lēmumus spēles laikā. Viņi jau pirms veiktās darbības zina, ko darīs un kā to izdarīs. Mans lielākais pārsteigums bija uzturēt kontaktu ar Kristapu ikdienā. Ļoti novērtēju viņa izglītības līmeni, vērtības un to, kā viņš izturas pret citiem. Viņš neierodas kaut kādā priviliģētākā statusā – viņš vēlas dalīties un ziedoties ar savu laiku. Nav starpības, kam ģērbtuvē viņš sēž blakus viņš – Dāvim vai spēlētājam no apvienotās līgas, viņš attieksies pret visiem ar cieņu. Tas mani iespaidoja visvairāk. Zinu, kāpēc Dāvis ar Kristapu ir tik veiksmīgi savās sportistu karjerās. Viņi ir izkopuši vērtības, kas padara viņus par unikāliem.

- Pie tam, ikdienā viņi spēlē NBA, kur visi cīnās par uzvaru izcīnīšanu katru vakaru. Cik daudz var pamanīt, ka, ierodoties izlasē, gan Kristaps, gan Dāvis ir atbraukuši tikai ar domām par lielu mērķu sasniegšanu?
- Jā, to var diezgan labi novērot. Vispirms jau viņi ir ļoti prasīgi pret sevi, taču tajā pašā laikā prasīgi arī pret pārējiem. Man patīk ar viņiem strādāt, jo katru dienu viņi pieprasa darīt vairāk, nostādot mūs kā trenerus pozīcijā, kas liek mums piedāvāt pašu labāko. Ir patīkami redzēt, ar kādu attieksmi viņi strādā treniņos. Nevar aizmirst arī par tādiem spēlētājiem kā Dairi, Rihardu, Jāni un Rolandu, kuri arī treniņos ir pietiekami prasīgi pret sevi un citiem. Tas veido labu savstarpējās konkurences vidi. Mums kā treneriem pat nav nepieciešams dzīt viņus uz priekšu, jo spēlētāji to pieprasa paši no sevis.

- Lēnā garā esam nonākuši līdz Pasaules kausam, kas nav vairs nemaz tik tālu. Vai zināt, cik daudz spēlētāju vārdi būs kandidātu sarakstā?
- Jā! 24. Mums FIBA ir jāpiedāvā 24 spēlētāju saraksts. No šiem spēlētājiem izvēlēšos 15 vai 16, kuri cīnīsies par vietu sastāvā uz Pasaules kausu. Ne visi no šiem 24 basketbolistiem piedalīsies atvērtajos treniņos pirms oficiālās treniņnometnes.

- Kurās pozīcijās, jūsuprāt, varētu būt lielākās izšķiršanās gala sastāva izvēlē?
- Neatkarīgi no apstākļiem, sastāva izvēle būs grūts lēmums. Nebūs tik sarežģīti veikt izvēles pozīciju sakarā, bet visgrūtāk to būs paveikt no cilvēciskā faktora, jo zinu, ka man nāksies atskaitīt kādu, kurš ir pelnījis spēlēt Pasaules kausā. Man šajā sakarā gan jāsaka – ir nereāli, ka tik nozīmīgās sacensībās nevar pieteikt 15 spēlētāju sastāvu. Modernajā basketbolā tas vairs nav reālistiski.

- Jau pieminējāt grūto izvēli no cilvēciskā faktora. Visdrīzāk tas var nozīmēt, ka kāds spēlētājs, kurš kvalifikācijas laikā deva ieguldījumu izlases nokļūšanā Pasaules kausā, tajā nemaz nespēlēs. Daudzi var teikt, ka tas, iespējams, nav godīgi, taču laikam tā ir daļa no trenera darba.
- Jā! Ir kā ir, taču jau no pirmās dienas visi saprot lietu kārtību. Šoreiz lēmums par sastāvu man būs tiešām ļoti grūts. Taču tas ir mans darbs, un no šādu lēmumu pieņemšanas nebaidos. Lemšu tā, kā ir vislabāk Latvijas izlasei pat, ja tas būs pretēji maniem sapņiem, iegribām un vēlmēm.

- Ir oficiāli paziņots par četrām pārbaudes spēlēm Latvijā. Tāpat zināms, ka īsi pirms turnīra būs vēl divas spēles Taivānā. Cik daudz varat pastāstīt par sagatavošanās ciklu – kad gaidāms oficiālās treniņnometnes sākums?
- Klausies, vairāk vai mazāk viss jau ir oficiāli zināms. Mums ir jāciena atsevišķi noteikumi, kuri nosaka, ka NBA spēlētāji izlases aktivitātēs nevar iesaistīties agrāk par 28. jūliju. Pirms tam plānojam turpināt jau pēdējās vasarās iesākto praksi ar atvērto treniņu organizēšanu, jo vairāki spēlētāji kādu laiku nebūs spēlējuši. Ar šo iniciatīvu vēlamies tiem sniegt savu pienesumu, lai viņi paliek aktīvi un pamazām ieiet sportiskajā formā. Medicīnas un fizioterapijas darbinieki sekos spēlētājiem visas vasaras laikā. Sākot ar jūniju, atvērtie treniņi notiks Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Kā jau minēju, oficiālo treniņnometni plānojam sākt 28. jūlijā, kurā sagaidām, ka būsim pilnā kandidātu sastāvā. Uz to mums jau ir izstrādāts iknedēļas grafiks un nometnes laiku pavadīsim divās pilsētās – Liepājā un Rīgā. Praktiski visu sagatavošanās laiku pavadīsim Latvijā, jo vēlos, lai fani ir klātesoši pēc iespējas biežāk. Mēs saņēmām vairākus piedāvājumus piedalīties pārbaudes turnīros un spēlēs ārpus Latvijas, taču es nevēlējos ceļot – gribēju, lai fani var apmeklēt spēles. Mums ir nepieciešama viņu mīlestība un atbalsts. Nevēlos, lai viņi skatītos izlases spēles televizorā – vēlos, lai viņi ir ‘’Arēnā’’ vai Liepājā, izbauda basketbolu un sniedz savu lielisko atbalstu. Pēc tam mums būs neliels adaptācijas periods Āzijā, jo tur ir cita laika zona, laikapstākļi un vide, tāpēc ir ļoti labi, ka varēsim iepriekš aizlidot un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

- Līdz ar to var uzskatīt, ka abas spēles Taivānā būs kā ģenerālmēģinājums, lai spēlētāji pierastu pie potenciālajiem apstākļiem Indonēzijā?
- Jā! Taivānai un Indonēzijai laika ziņā ir tikai vienas stundas starpība. Šajā ziņā varēsim izjust līdzvērtīgu vidi tai, kāda būs čempionāta mājvietā.

- Kad varam sagaidīt šo 15 vai 16 spēlētāju nosaukšanu?
- Pēc iespējas vēlāk. Potenciāli pēdējā dienā, ko atļauj FIBA noteiktie termiņi. Manuprāt, uz Taivānu dosimies 15 basketbolistu sastāvā. Savukārt uz Indonēziju jau brauksim ar 12 spēlētājiem.

- Četri pretinieki, pret kuriem spēlēsim Rīgā un Liepājā: Zviedrija, Gruzija, Dominikānas republika un Somija. Kāds bija šis izvēles process pārbaudes spēļu pretinieku sakarā?
- Izvēles procesā priekšroku devām spēlēšanai pret dažādu kontinentu pretiniekiem. Mums gan bija savas prioritātes, kā, piemēram, spēļu aizvadīšana Latvijā. Vēlējāmies sevi pārbaudīt pret komandām, kuras spēlē citādākā stilā, kā, piemēram, Dominikānas republika. Bijām pārrunās arī ar citām Dienvidamerikas valstīm – Brazīliju un pat Argentīnu pirms tā nekvalificējās turnīram. Ar viņiem jau gandrīz bijām vienojušies par spēles aizvadīšanu, jo vēl pirms kvalifikācijas beigām argentīnieši sāka plānot nometni. Pieļauju, ka sagatavošanās posma kulminācija būs īsi pirms turnīra, kad spēlēsim pret Lietuvu Taivānā. Vispār tas ir nedaudz uzjautrinoši – mēs varam iekāpt autobusā un stundas brauciena attālumā spēlēt pret Lietuvu, bet šoreiz abas dosimies ļoti tālu, lai viena pret otru spēlētu. Atmetot jokus, man šķiet, ka šāds mačs ir ļoti nepieciešams abām komandām. Kopumā esmu priecīgs par mūsu izvēlēm. Bez Brazīlijas un Argentīnas kontaktējāmies arī ar Serbiju un Grieķiju, jo gribējām, lai pretiniekos būtu spēcīgas komandas. Manuprāt spēles pret Gruziju un Somiju būs ļoti interesantas. Man patīk šo komandu spēlētais basketbols un tajā esošie spēlētāji. Pie tam, ar Somijas treneri mums ir kopīga vēsture darbā ar ‘’Strasbourg’’ komandā – viņš bija tās galvenais treneris pirms manis.

- Iespējams, tad var sagaidīt divu treneru cīņu šajā pārbaudes spēlē nevis Porziņģa pret Markanena.
- Nē, nē. Ar mūsu attiecībām viss ir kārtībā. Pie tam, nav jau īsti kādam, par ko sūdzēties, jo nedz viņš, nedz es nākamajā sezonā trenēs ‘’Strasbourg’’. (smejas)

- Noslēgumā – neilgi pēc kvalifikācijas beigām tika paziņots, ka Latvijas Basketbola savienība pagarinājusi līgumu ar jums līdz 2025. gada Eiropas čempionātam Rīgā. Vai jums šīs bija viegls lēmums?
- Ļoti! Ko lai saka – šī ir vieta, kurā vēlos strādāt, un šis ir krēsls, kurā vēlos sēdēt. Uzticēt man vadīt izlasi gan Pasaules kausā, gan arī Eiropas čempionātā – tas būtu liels gods jebkuram trenerim. Trenera darbā tev ir jāstrādā tur, kur tevi vēlas. Protams, visi gribētu trenēt Goldensteitas ‘’Warriors’’ vai ASV izlasi, taču jūtos lepns un ļoti pateicīgs par to, kur esmu šobrīd. Ceru, ka ar savu darbu likšu jums vēlreiz priecāties. Panākt vienošanos nebija grūti – ja nemaldos, šīs bija īsākās pārrunas manas trenera karjeras laikā. Atceros, ka pirms viena no treniņiem pēdējā kvalifikācijas loga laikā Kaspars Cipruss pienāca pie manis un teica: ‘’Klausies, Luka, mēs gribētu, lai tu ar izlasi strādātu ilgāk.’’ Atbildēju: ‘’Jūs tiešām mani vēlaties?’’ Uz jautājumu saņēmu apstiprinošu atbildi. Piekritu, mēs paspiedām viens otram rokas un tas arī viss.

- Šajā laikā, līdz 2025. gada Eiropas čempionātam, ko jūs vēlaties ar izlasi sasniegt?
- Man jāsaka, ka šis laiks būs ļoti intriģējošs, jo pēc Pasaules kausa mums tāda īsta kvalifikācijas turnīra nebūs. Taču mums ir savi mērķi Pasaules kausā, kas padarītu mūsu nākamo vasaru aizņemtāku. Par mērķiem runāt publiski nevēlos, jo visam jānotiek pakāpeniski – soli pa solim. Neatkarīgi, ka esam jau kvalificējušies Eiropas čempionātam, mums tāpat priekšā ir liels darbs, nozīmīgi uzlabojumi un talantīgi spēlētāji, kurus nepieciešams pārbaudīt.