Atziņas no Džakartas: forši arēnā, ne tik forši sadzīvē

Latvijas basketbola izlase Indonēzijas pilsētā Džakartā atbraukušajiem līdzjutējiem un žurnālistiem deva vienu skaistu vakaru pēc otra – sakautas Francija, Spānija, Brazīlija un nodrošināta vieta top8 pasaulē! Šo rindu autoram bija tas gods redzēt, kā Latvijas izlases spēlētājiem izdodas apspēlēt visas minētās komandas un arī Libānu, kas tomēr bija līmeni zemāks pretinieks. Jau pirms došanās uz Indonēzijas galvaspilsētu bija bažas par to, kā veiksies ar sadzīvi praksē, taču prakse deva vēl nozīmīgākus izaicinājums, kas lika domāt par to, vai tik lielus sporta turnīrus ir jārīko valstī, kur nemaz nav šī sporta veida tradīciju?

Pavadīju Džakartā 11 pilnas dienas – Indonēzijas galvaspilsētā pēc trim lidojumiem Rīga-Brisele-Abū Dabī-Džakarta ielidoju 23. augusta pēcpusdienā, bet mājās devos 4. septembra pēcpusdienā. Ņemot vērā, ka nedzīvoju FIBA piedāvātajā mediju viesnīcā, kas vienkārši par vienu nakti bija krietni dārgāka nekā citas potenciālās mājvietas ne pārāk tālu no spēļu arēnas, varēju vairāk novērot to, kāda ir Džakartas ikdiena un sadzīve. Ja ‘’Indonesia Arena’’ viss, izņemot piedāvāto ēdienu un uz maksimālo jaudu ieslēgto kondicionieri, bija vairāk vai mazāk līmenī, tad to nevar teikt par Indonēzijas sadzīvi, kurā vispirms dominē elementāru higiēnas prasību neievērošana.

Pirmais izaicinājums man nāca pēc pirmajām trim pavadītajām dienām. Svētdienas vēsturisko uzvaru pār Franciju izbaudīt tik tiešām nebija spēka, jo daži no Latvijas žurnālistiem, ieskaitot mani, nemaz tik labi tajā dienā nejutās. Manā gadījumā sauksim to par mistisku vīrusu, kurā dominēja ļoti mīksta vēdera izeja kombinācijā ar temperatūru. Kopš svētdienas nākamo astoņu dienu laikā vairs nepieskāros FIBA piedāvātajām ēdienreizēm, jo nebija nekādas skaidrības par šī ēdiena izcelsmi. Tā vietā sanāca plašā klāstā izbaudīt ātrās ēdināšanas iestādes, ar ko totāli nelepojos, taču, ja izej no arēnas pēc plkst. 22:00, tad ļoti reti kas vispār bija atvērts, bet uz ielas cepjamās lietas vienkārši nevēlējos mēģināt jau norādīto higiēnas problēmu dēļ. Ja bija brīvāks brīdis no rīta vai dienas gaitā, tad netālu esošajos tirdzniecības centros varēja atrast arī kvalitatīvākas ēstuves, kurās gan bija jāšķiras virs vidējā līmeņa naudas izteiksmē, kas tāpat bija lētāk nekā Rīgā – aptuveni 10 līdz 15 eiro par diviem ēdieniem un bezalkoholisko dzērienu.

Vismaz pirmajās divās līdz trīs dienās satiksme kļuva par vēl vienu izaicinājumu. Vēlāk jau pieradums darīja savu, jo biju jau apguvis, kā šķērsot ielu bez potenciālā motorollera uzbraukšanas virsū. Šeit man jāsaka paldies kādam gados vecākam kungam, kurš, ja nemaldos, otrajā dienā, kad devos mājās no arēnas vienā no mana maršruta grūtākajām ceļa pārvarēšanas vietām, teica ļoti vienkārši – ej pāri un rādi ar roku, lai apstājas. Neatkarīgi, ko šķērso – ielu bez iekrāsotās pārejas vai ar, labāk jārāda ar roku, lai šoferis tevi pamanītu un tādējādi arī apstātos. No malas tas izskatījās samērā komiski un daži citi kolēģi pirmajās dienās, redzot, ka tā daru, sirsnīgi pajokoja. Ņemot vērā, ka man līdz arēnai bija jāiet 25 minūtes, takšus neizmantoju un līdz ar to daudz ko pastāstīt par viņu braukšanas kultūru nevaru. Jāmin, ka Indonēzijā braukšana notiek kā Lielbritānijā – stūre ir labajā pusē, savukārt vietējās kultūras ietvaros šoferi viens otram bieži vien pīpina – citkārt arī ne man saprotamu iemeslu dēļ. Lielākais izaicinājums ir gan motorolleri, kuru skaits ir ievērojams. Viņi mēģina izmantot visas šaurākās vietas uz ceļa un arī citkārt gājējiem paredzēto ietvi, lai turpinātu iesākto maršrutu. Vai Džakartā ir cienījama gājēju infrastruktūra? Atsevišķos jeb pilsētas labākajos rajonos par to nevarēja sūdzēties, bet, kā no tiem izej ārā, tā labāk skatīties zem kājām, jo ceļš vienkārši ir nelīdzens.

Indonēzijā basketbols nav populārs. Šeit nav arī spēcīgas basketbola izlases – tā kļuva par vienīgo no rīkotājām, kura nespēja kvalificēties turnīram. Šeit par populārākajiem sportiem var saukt futbolu un badmintonu. Sporta parkā Džakartā, kurā atradās arī basketbola arēna, bez futbola varēja trenēties arī tenisā, peldēšanā un citos ūdens sporta veidos, vieglatlētikā, beisbolā, lauka hokejā, softbolā, loka šaušanā, skvošā un citos sportos. Apmeklējot citu izlašu spēles, varēja ātri vien konstatēt, ka Indonēzijā populārs ir NBA – tā, piemēram, Kanādas un Francijas izlašu spēlē līdzjutēji ar ovācijām sagaidīja katru precīzo Šeja Gildžesa-Aleksandra, Evana Furņē, Rudī Gobēra darbību, bet vismaz sākumā izsvilpts tika Dilons Brukss. Divi triecieni grozā no augšas, dažas uzspēlētas emocijas uz līdzjutējiem un ātri vien izsvilpšanu nomainīja gaviles pēc katras kanādieša precīzās darbības. Kanāda pilnīgi noteikti bija populārākā komanda Džakartā – uz tās spēlēm biļetes allaž bija izpārdotas vai tuvu tam. Arī mediju interese uz Kanādas spēlēm bija absolūti citā līmenī, mikszonā pulcējoties ļoti plašam kolēģu skaitam. Savā ziņā man pat paveicās, ka pēc uzvaras pār Franciju izdevās nointervēt Dvaitu Pauelu – tajā brīdī Kanādas preses sekretārs mikszonā vēl nebija ieradies, lai kontrolētu notikumus tajā ap uzdoto jautājumu skaitu atsevišķiem tās spēlētājiem.

Ņemot vērā basketbola ne to augsto popularitāti Indonēzijā un sadzīves problēmas, ar kurām jāsastopas, izejot ārā no spēļu arēnas, vai Indonēzija bija īstā vieta, kurā organizēt tik lielu basketbola turnīru? To ļoti apšaubu. Nenoliedzami vietējie organizatori ļoti centās – ja arī bija kādas problēmas, tās mēģināja risināt 24 stundu ietvarā. Indonēzijas arēnā viss bija kompakti – gan spēļu arēna, gan treniņu zāle. Komandas par neko nevarēja sūdzēties – tās dzīvoja pieczvaigžņu viesnīcā kilometra attālumā no arēnas. Un tomēr – gaisa augstais piesārņojums (vienu brīdi Džakarta bija piesārņotākā pilsēta pasaulē), smogs (debesis ieraudzīju, kad piezemējos Eiropā), cilvēki, kas naktī vienkārši guļ uz ielas, higiēnas problēmas, prusaki un daudz kas cits – vai tas ir tā vērts, lai biznesa vai kādu citu nolūku dēļ organizētu turnīru šādā valstī? Ļoti šaubos, ka Pasaules kausa dēļ basketbols Indonēzijā kļūs populārāks, bet šīs valsts izlase spēcīgāka uz basketbola kartes. Ja FIBA mērķis bija popularizēt basketbolu Āzijā, tad apšaubu mērķa lietderību. Par citiem mērķiem man grūti korekti izteikties.

No aizkulišu viedokļa interesanti notikumi bija vērojami dienu pirms Latvijas – Spānijas spēles. Pēc Spānijas izlases treniņa valstsvienības galvenais treneris Serdžo Skariolo un basketbolists Huančo Ernangomess sniedza plašus komentārus atnākušajiem spāņu medijiem, bet ārzemju kolēģi tika vienīgi pie trim jautājumiem Skariolo. Daži citi ārzemju žurnālisti, kuri jau pirms tam bija nākuši uz spāņu treniņiem, norādīja, ka tā bijusi viņu izplatīta prakse visa turnīra gaitā. Te gan jāsaka, ka citas komandas brīvi deva iespēju intervēt ne tikai treneri, bet arī spēlētājus – Francija Geršonu Jabuseli, Evanu Furņē un Matiasu Lesoru, bet Kanāda treneri Žordi Fernandesu, Dvaitu Pauelu un Dilonu Bruksu. Pat Brazīlija, kuras treneris angliski runā maz un pēc Latvijas spēles FIBA preses cilvēkiem solīja nākamajā turnīrā uzlabot savas angļu valodas zināšanas, atveda divus angliski runājošos spēlētājus – Brunu Kaboklu un Marselinju Huertasu.

Stundu vēlāk treniņu noslēdza Latvijas izlase un to atspoguļot devās spāņu mediji, taču liels bija viņu pārsteigums, kad izlases direktors Emīls Toms, uzzinādams, kā spāņi izturējušies pret mums, tādu pašu attieksmi izrādīja pret viņu žurnālistiem. Sekoja ilga skaidrošanās, kas noslēdzās ar to, ka interviju sniedza Artūrs Kurucs – tas pats, kura vārdus intervijā portālam ‘’Sportacentrs.com’’ vēlāk no konteksta izņēma kāds no šīs valsts medijiem. Tas kļuva par iemeslu, kāpēc ar spāņiem runāt nevēlējās viņa brālis Rodions. Nemelošu – man Latvijas uzvara pret Spāniju iekšēji bija saldākā. Sliktā izturēšanās dienu iepriekš viņiem atspēlējās.

Vienā no vakariem šo rindu autors Džakartā aizmirsa visas likstas. Žurnālistiem daudz laika atpūsties nebija – katru otro dienu spēles, bet starp spēlēm treniņi, kuri jāapmeklē. Vēl pa vidu tiem cita rakstura materiāli, kas jāsagatavo, līdz ar to par darba trūkumu varēja nesūdzēties. Ja pirmajās dienās bieži vien no arēnas izgāju pēc vai ap pusnakti, tad pēc spēles pret Kanādu nedaudz talkā nāca Latvijas kalendārs, jo mači pret Spāniju un Brazīliju bija kā agrās spēles. Tamdēļ arī ne spēļu dienās Latvijas treniņi vairs nenotika plkst. 21:00 pēc vietējā laika, kā tas bija grupu turnīra laikā, bet jau ap 17:00. Tikai aptuveni 30 minūtes valstsvienība trenējās dienu pirms liktenīgās spēles pret Brazīliju, vairāk individuāli pasvīstot ne tik daudz spēlējošajiem Klāvam Čavaram un Anžejam Pasečņikam. Kad darbi ap plkst. 20:00 bija padarīti, ar dažiem no kolēģiem lēmām nedaudz atpūsties ne tik tālu esošajā bārā. Kad jau vēderā gāja viens bārmeņu piedāvātais kompliments pēc otra, tajā iespurdzās daži kanādieši, tostarp viens no izlases asistentiem. Tā nu viens kanādietis izrādījās Pitsburgas ‘’Penguins’’ darbinieks, ar kuru varēja patērzēt par Teodoru Bļugeru, bet cits par savu darba vietu sauca Denveras ‘’Nuggets’’, sakot, ka savā bloknotā atzīmējis Artūru Žagaru. Taisnība vai nē – viņu vārdos un CV neskatījos, taču par vienu tajā vakarā vienojāmies gan – nākamajā dienā ceturtdaļfinālā tiks Latvija un Kanāda. Tā arī notika, bet mani tā vakara iztērētie 60 eiro kļuva par vieniem no labāk iztērētajiem visa brauciena laikā. Galva nākamajā rītā nesāpēja, bet Latvija sagādāja patīkamus brīžus, otrajā puslaikā pārskrienot pāri Brazīlijai.

Lai vai kā esmu pateicīgs par iespēju strādāt Pasaules kausā, Džakartu, atšķirībā no Dilona Bruksa, kurš gan jau savu vēlamo atgriešanos šajā pilsētā vairāk izteica pieklājības dēļ, vairs neapmeklēšu. Gribētos cerēt, ka FIBA kaut kad atgriezīsies pie šādu vīriešu turnīru rīkošanas ne Ķīnā, citās Āzijas valstīs un kā 2027. gadā Katarā. Lai gan – kapitāliskajā pasaulē tā domāt visdrīzāk ir naivi.