Freimanis: "Nometni apmeklēja 60 NBA skauti"

ROLANDS FREIMANIS

• Dzimis 1988. gada 21. janvārī Gulbenē
• Augums: 207
• Pozīcija: uzbrucējs/centrs
• Treneri: Anita Jandāle (A. Kraukļa VEF basketbola skola), Raivo Otersons, Ramūns Butauts, Valdis Valters, Joan Plaza, Zan Tabak, Ainars Bagatskis
• Nr. izlasē: #6 (treniņos #55)

Karjera

2009 – 2010 „Qalat Cajasol” (Seviļa, Andalūzija, Spānija)
2008 - 2009 VEF Rīga
2005 - 2008 BK "Rīga"/ASK Rīga

Sasniegumi

• 2010. gada labākais Eiropas spēlētājs Spānijas trešajā līgā LEB Silver (B grupa), Eurobasket.com vērtējumā iekļauts sacensību simboliskajā piecniekā. Līdz savainojuma gūšanai februāra sākumā Freimanis aizvadīja 16 spēles, vidēji laukumā pavadīja 29,7 minūtes, guva 14,6 punktus, izcīnīja 6,7 atlēkušās bumbas, atdeva 0,8 rezultatīvas piespēles un pārtvēra 0,5 pretinieku bumbas. „Qalat Cajasol” bilance 14-18 (pirmajā aplī 7-9, septītā vieta B grupā desmit komandu konkurencē)
• 2008. gada Eiropas U20 čempionātā Rīgā kopā ar Jāni Strēlnieku, Jāni Kaufmani, Dairi Bertānu un Rihardu Kuksiku piedalījās septiņās spēlēs, vidēji 24,6 minūtēs gūstot 11 punktus un izcīnot 5,7 atlēkušās bumbas

Rolands Freimanis Eiropas finālturnīros

Roland, cik gara bija tava starpsezona, vai sanāca atpūsties?
Piespiedu pārtraukums divarpus mēnešu garumā sanāca tikai sezonas laikā, kad guvu savainojumu. Pēc sezonas Spānijā atpūsties nav sanācis. Atbraucot jau nākamajā dienā biju zālē, jo zināju, ka būs jābrauc uz Trevīzo nometni. Trenējos pa divarpus trīs stundām. Sākumā stundu un divdesmit minūtes individuāli strādāju zālē, vēlāk svaros. Ar fiziskās sagatavotības treneri Viktoru Lāci strādāju divarpus gadus. Viņš zina, ko man vajag, pēc sezonas pateica, ka neesmu gatavs fiziski, tāpēc vajadzēja krietni pacensties. Atpūtos vakaros, pavadot laiku ar draugiem. Pēc Itālijas brauciena turpināju gatavoties izlasei.

Kā nokļuvi Trevīzo?
Janvārī saņēmu pirmo informāciju par nometni, taču, kad guvu savainojumu, mani izņēma ārā no kandidātu saraksta. Izārstējot savainojumu, tiku vēlreiz iekļauts un izņemts, jo rīkotāji nebija īsti pārliecināti par manu dalību. Beigās tiku uz nometni, pateicoties savam aģentam Galināri (Danilo Galināri tēvs).

Trevīzo nometnē piecdesmit spēlētāji tika sadalīti piecās komandās. Nometnē tiek pulcēti talantīgākie basketbolisti no visas Eiropas, kuri var pacīnīties par iekļūšanu NBA. Viņu vidū bija tikai viens itālietis.

Pirmajā dienā 08:30 bija rīta treniņš. Apkārt visam laukumam bija salikti krēsli, pa diviem katrai NBA komandai. Skauti bija no visiem NBA klubiem, tātad kopā sešdesmit. Atbrauca Nikolajs Batums no Francijas izlases, citu draftēto spēlētāju nebija.

Redzēju Lariju Bērdu. Puslaika pārtraukumā, metot pa grozu, bumba pieripoja pie viņa kājām. Apstulbu, nezināju, ko teikt, tomēr pats Larijs Bērds. Viņš piecēlās kājās, piespēlēja bumbu. Pateicu paldies un viņš pasmaidīja. Vēlāk gribēju palūgt autogrāfu, bet citas iespējas nebija. Kopumā sevi nometnē neizdevās parādīt, kā vēlējos.

Agrāk vēlējies izmēģināt spēkus aiz okeāna, pārbaudot sevi koledžu basketbolā?
Piedāvājumi no Amerikas bija U18 Eiropas čempionātā. Tas tieši bija laiks, kad notika spēlētāju atlase. Tādas nopietnākas intereses nebija, turklāt pats īsti negribēju braukt. Nekad neesmu rāvies koledžu basketbola virzienā, tas nav mans ceļš. Uzskatu to par riskantu variantu. (Rihardam) Kuksikam ir normāli veicies, bet paziņu vidū nezinu nevienu citu, kurš būtu ticis tālāk. Pašam jāizdomā gribi vai negribi, pluss ir izglītība.

Vai turpināsi sadarbību ar Seviļu?
„Cajasol” nepagarināja līgumu, tagad esmu bezdarbnieks. Spānijas posms uz laiku ir beidzies, tagad mērķis gatavoties jaunajai sezonai, lai tiktu atpakaļ.

Spēlēju „Cajasol” sistēmas otrajā stiprākajā komandā, tāpat kā ASK bija „ASK Juniors”. Regulāri gājām un trenējāmies ar „Cajasol”. Vienā zālē, viņi beidza, mēs sākām, reizēm strādājām ar viņu treneriem.

Individuāli strādāju ar Žanu Tabaku, izdevās pat savstarpēji uzspēlēt. Pie viņa ieguvu daudz, tikai, iegūstot savainojumu, viss apstājās. Par to žēl, jo pie tāda skolotāja nokļūt izdodas reti kuram spēlētājam. „Play-off” laikā individuālu nodarbību nebija, vēlāk nācās braukt mājās.

„Cajasol” sezona bija veiksmīgākā desmit gadu laikā (bilance 19-15, ACB līgā sestā vieta astoņpadsmit komandu konkurencē, ceturtdaļfinālā līdz divām uzvarām zaudējums „Real Madrid” 1-2), īsti neko nevajadzēja mainīt. Komandas līderis Duško Savanovičs, kurš tieši spēlēja manā pozīcijā, jau pārcēlies uz Valensiju (23-11, komanda uzvarēja Eiropas kausā, ieguva C licenci un spēlēs ULEB Eirolīgā). Viņu izkonkurēt nesanāca.

Kluba sistēmā bija tikai basketbola komandas – no bērniem līdz pieaugušajiem. Pašā Seviļā ir tikai viena basketbola skola. Taču neapšaubāmi populārākā sporta veida vieta, tāpat kā citur Eiropā, atvēlēta futbolam.

Biji uz kādu futbola spēli vai vēršu cīņām?
Gribēju, bet nesanāca laika ziņā (smejas). Uz koridu aizgāja komandas biedrs, bet man tādas lietas nepatīk. Vēršu cīņas ir nežēlīgas, tur nogalina, nevaru to pieņemt.

Mūsu līga bija sadalīta divās divīzijās (LEB Silver A un B). Uz tuvākajām spēlēm dienu iepriekš braucām ar autobusu. Izklausās nereāli, bet trešās līgas komandas izbraukumos dzīvo labās viesnīcās. Tālākos izbraucienos bija paredzēti lidojumi, bet savainojuma dēļ Kanāriju un Baleāru salu apmeklējums gāja secen.

Kopumā esmu apmierināts, jo ieguvu pozitīvu pieredzi. Finansiāli nopelnīju vairāk nekā Latvijā, taču manā vecumā nav jābrauc spēlēt naudas dēļ. Kad biju savainots, medicīniskā apskate un nodrošinājums tika sarūpēts augstā līmenī. Nemācēšu pateikt, vai apdrošināšanu nokārtoja aģents vai klubs, taču mani visur izvadāja un viss bija ideāli.

Kā tevi uzrunāja komandas biedri?
Spānijā mani tāpat sauca par Rolandu. Aizbraucot sāku mācīties spāņu valodu. Kursi divreiz nedēļā pa četrām stundām sākās otrajā nedēļā, tāda bija kluba prasība, protams, ne ultimāta formā. Februāra beigās jau varēju sākt runāt, tiesa, saprotu vairāk nekā varu pateikt. Maijā nodarbības pārtraucu.

Darbs izlasē palīdzēja Spānijā?
Uzskatu, ka pērn tika pulcēta labākā Latvijas izlase. Vismaz, spriežot pēc vārdiem. Treniņnometne deva pārliecību, palīdzēja sagatavoties sezonai. Cerēju, ka (galvenais treneris) Kemzura turpinās darbu un pēc čempionāta vēlējos ar viņu izrunāties. Sekoja pārmaiņas, saruna nenotika. Neko darīt.

Pastāsti par saviem treneriem.
Alfrēda Kraukļa VEF basketbola skolā mana pirmā trenere bija Anita Jandāle, pie kuras nospēlēju visu LJBL laiku līdz pat A grupai. No savas grupas vienīgais turpinu spēlēt basketbolu. Jaunatnes laikā labākie panākumi bija EYBL – Eiropas jaunatnes basketbola līgā, kur vairākas reizes tikām trijniekā. Izdevās labas spēles, vidēji guvu pāri 30 punktiem. LJBL vienreiz bijām otrie, citreiz trešie, bet A grupas finālos sanāca izgāšanās. Sākumā zaudējām Rīdzenei, tad Ventspilij, bet tas ir cits stāsts. Toreiz spēlēju ar vienpadsmito numuru, jo mans iecienītākais basketbolists bija Ainars Bagatskis. Tā bija, tas nav tāpēc, ka tagad spēlēšu pie viņa.

Tad aizgāju uz BK „Rīga/Juniors” pie Raivo Otersona, kur kopā pavadīju trīs gadus. Nākamais bija lietuviešu speciālists Ramūns Butauts, vēlāk Valdis Valters, izlasē Ķēstutis Kemzura. Spānijā Žoans Plaza un pienākusi kārta Ainaram Bagatskim. Uzskatu, ka savā vecumā esmu strādājis pie ļoti augstas klases treneriem.

”Basketbuma” nometnē Saldū vadīji iesildīšanos un nodarbību vairāk nekā 80 bērniem. Esi līdzīgi darījis jau iepriekš?
Seviļā „Cajasol” sevi ļoti centās reklamēt un braucām uz skolām pie bērniem. Bijām pamatskolās, nodarbības patika, tikai sanāca strādāt ar mazāku aizbilstamo skaitu.

Kā vērtē Eiropas čempionāta izlozi?
Ar grupu mums Eiropas čempionāta kvalifikācijā nav paveicies. Esot pirmajā grozā, pretī esam dabūjuši stipras izlases. Basketbols ir basketbols, bumba apaļa, jācīnās! Jāizmanto cīņas spars, jaunība. Kārtīgi kapāsim treniņos, lai būtu labi spēlēs.

Citi spēlētāji arī jūnijā trenējās?
Pie Ainara Bagatska strādāšu pirmo reizi. Faktiski vairāki spēlētāji gatavošanos nometnei sāka ātrāk. Uz treniņiem nāca Ernests Kalve, Jānis Strēlnieks, Mareks Mejeris no Liepājas. Ģirta Kalniņa grupa.

Nākamajai sezonai esi noskatījis kādu variantu?
Aģents sestdien (26. jūnijā) zvanīja un teica, lai neuztraucos, vēl ir agrs. Komandas turpina vākt budžetus, pirmā skaidrība varētu būt jūlija vidū vai beigās.

Seko līdzi Pasaules kausam futbolā?
Skatos spēles, mana favorīte jau no bērnības ir Portugāle. Domāju, šogad viņi tiks tālu, vienīgi nav paveicies, ka astotdaļfinālā jāspēlē ar (Eiropas čempioni) Spāniju. Patīk un agrāk patikuši tādi spēlētāji kā Figu, Deku, Ronaldu. Pirmajam jutu līdzi, kad viņš spēlēja Porto. Esot Spānijā, nesekot futbolam nav iespējams. Ieslēdzot televizoru, pirmās ziņas ir par futbolu.

Tava iecienītākā komanda NBA?
Uzreiz aiz Čikāgas „buļļiem” sākās „Lakers” ēra. Viņu fans esmu bijis visu laiku, domāju, ka Losandželosa būs čempione arī divus nākamos gadus. Patīk viss ap komandu notiekošais. Kobe Braients ir fenomenāls, nereāls spēlētājs, tāpat Gazols, Bainums, Odoms. Fils Džeksons izcīnījis vienpadsmit čempiona gredzenus. „Play-off” laikā cēlos naktīs, lai skatītos. Septītā spēle bija finālu cienīga, turklāt tā notika pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu laikā. „Lakers” aizsardzība bija dzelžaina, viņi faktiski neļāva Bostonai neko iemest. Cīnījās par katru centimetru, atdeva sevi visu.

LBL mīļākā komanda bija „ASK Rīga”, pirms tam „Brocēni/LMT”. Atceros, kā nokļuvu BK „Rīga” sistēmā. Cīnījos un pierādīju sevi jaunatnē, līdz tiku uzaicināts uz kluba nometni Kandavā. Kad Arēnā spēlējām ar „Atletas”, iemetu kluba vēsturē pirmos punktus Baltijas basketbola līgā.

Ko vēlies sasniegt basketbolā?
Vēlos iekļūt desmit labāko Eiropas basketbolistu vidū. Mani paraugi ir Maikls Džordans, Ainars Bagatskis, hokejists Aleksandrs Beļavskis.