Gailītis: ''Visvairāk mani biedē, ka neveidojas uzvarētāji''

Jānis Gailītis par ‘’VEF Rīga’’ galveno treneri kļuva 2015. gada decembrī, kad rīdzinieki priekšlaicīgi noslēdza sadarbību ar Karlosu Fradi. Šajā laikā speciālists četras reizes ar to uzvarējis Latvijas basketbola līgā, ar VEF iekļuvis Vienotās līgas izslēgšanas spēlēs, bet pēdējos trīs gadus rīdzinieki piedalās FIBA Čempionu līgā, kur šosezon nespēja sasniegt pirms gada iespēto, neiekļūstot Top16. Papildus pienākumiem VEF kopš pagājušā gada vasaras Gailītis ir trenera asistents Latvijas nacionālajā izlasē, kas sākusi 2023. gada Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu, nākamajām spēlēm tiekot paredzētām februāra beigās pret Beļģiju.

- Basketbola treneris esi jau pietiekami ilgu laiku. Ir arī veids, kā no basketbola izdodas atslēgties, vai tomēr kā trenerim nākas groza bumbas spēlē atrasties no A līdz Z?
- Man ir ģimene un divi bērni, audzinu viņus. Vasarā visi kopā kur aizbraucam, taču kopumā nevaru sevi saukt par lielu hobiju cilvēku. Meitai ir tikai divi gadi, bet dēls ir tādā vecumā, kur viņam nepieciešams palīdzēt. Vadāju viņu apkārt uz pulciņiem un palīdzu, cik varu.

- Pārejot pie profesionālās ievirzes, pēdējās trīs sezonas VEF spēlē FIBA Čempionu līgā. Vai turnīrs šo gadu laikā, tavuprāt, ir spēris soļus uz priekšu?
- Trīs gadi nav ļoti ilgs laika posms, taču šķiet, ka jā. Ja skatāmies ilgākā laika posmā, tad noteikti ir. Pēdējos gados turnīrs piesaista lielās komandas – "Unicaja" bijusi pēdējā. Kas, manuprāt, ir pozitīvi vērtējams – viņi mēģina palielināt katras spēles nozīmi. Čempionu līgā futbolā retas ir tās spēles, kurām nav nozīmes, un tāpēc viņas ir saistošas. Spriedze gan ir kā gaļas mašīnā, taču domāju, ka skatītājiem ir interesanti.

- Komandu spēles stila ziņā kādas ir lielākās atšķirības starp Vienoto līgu un Čempionu līgu?
- Vienotajā līgā ir individuāli spēcīgāki spēlētāji. Čempionu līgā tādu basketbolistu, kurus nevarētu nosegt viens uz vienu, īsti nav. Trūkumu atrašana pretiniekiem ir gan sarežģītāka Čempionu līgā, jo te vairāk ir sistēmas un komandas basketbols.

- Vai VEF šajos trīs gados ir ko ieguvis un vai iepriekš piesauktā identitātes veidošana Eiropā notiek?
- Domāju, ka tā veidojas. Daudz kas ir atkarīgs no spēles un kā tas izskatās no malas, bet ne tik daudz no rezultāta. Skatītāju atmosfēra daudzās arēnās ir atkarīga no tā brīža situācijas ar Covid-19. Esam līdz šim izdarījuši labu darbu - augstā līmenī uzņemam pretiniekus. Domāju, ka FIBA tas nav mazsvarīgi. Mums nav lielu kritumu rezultātu ziņā, nav atdotu spēļu vai milzīgu zaudējumu. Mums ir svarīgi, ka esam līgai vajadzīgi un no Latvijas tajā ir nevis viens, bet divi klubi, taču skaidrs, ka tas gan ir atkarīgs no sasniegtā rezultāta. Pagaidām nezinu, vai nākamajā sezonā mums būs vai nebūs jāspēlē kvalifikācijā, taču ceru, ka nē.

- Čempionu līga kā turnīrs ir pievilcīgs spēlētāju piesaistes ziņā?
- Ja salīdzina ar Vienoto līgu, tad mazāk, jo Vienotajā līgā ir regulārā sezona. Jaunais Čempionu līgas formāts arī nepalīdz, pie tam, nepalīdz parakstīt arī labākos latviešus. Spēļu skaits nav līdz galam zināms, tāpēc spēlētāji, kuri vēlas līgumu uz visu sezonu, uz šo situāciju raugās citādāk. Jāņem vērā arī notiekošais Latvijas-Igaunijas līgā, kur vairāki basketbolisti sezonas laikā pamet komandas. Tas demonstrē klubu šī brīža finansiālo kapacitāti. Labākie spēlētāji izmanto to kā pagaidu variantu, kur uzspēlēt.

- Kad runājām pavasarī, tad teici, ka labprāt uz šo sezonu noturētu kodolu, jo arī pašam ne sevišķi tīk katru sezonu to būvēt no jauna. Realitātē gan no kodola palika Kristers Zoriks, Artis Ate un Aleksandrs Madsens. Cik kopumā sarežģīta bija komplektācijā? Savā ziņā atsevišķi trūkumi, kas bija redzami pagājušās sezonas modelī, tika kompensēti, taču arī daudz kas tika pazaudēts.
- Komplektācija bija tikpat sarežģīta kā vienmēr. Mums ir diezgan grūti noturēt labi spēlējošu spēlētāju uz vēl vienu sezonu, ja arī viņam ir līgums. Olmens spēlēja labi, un par viņu radās liela interese. Bija vairāki klubi, kuri bija gatavi maksāt izpirkuma summu. Aigara Šķēles un Mārča Vītola gadījumā nebijām vienīgie, kuri noteica situāciju tirgū. Pie tam, Aigaram bija vēlme sevi vēlreiz apliecināt ārzemēs, un izskatās, ka viņš ir apmierināts. Visticamāk, nebūsim komanda, kas varēs noturēt labākos spēlētājus ilgstoši. Tāda ir mūsu kluba finanšu un struktūras specifika. Es kā treneris varu cerēt un mēģināt darīt visu iespējamo, lai tā nenotiktu.

- Olmena oficiālais lēmums par neatgriešanos pašā pēdējā brīdī jūlija vidū. Vai tas ko ietekmēja, vai tomēr jau pirms tam zinājāt, ka viņš nepaliks?
- Jau laicīgi sapratām, ka viņš ies prom. Zinājām aptuveni trīs nedēļas iepriekš, taču Olmena aģenti gaidīja labāko piedāvājumu. Mēs neesam arī komanda, kas komplektē sastāvu jūnijā vai jūlijā, jo tad spēlētāju prasības ir augstākas. Parasti komplektāciju veicam augustā. Kamēr Olmens nebija mūs pametis, citu viņa vietā parakstīt nevarējām, taču tas neko diži nemainīja.

- Kā katru komplektāciju, pieļauju, ka bija spēlētāji, kuri atteicās no sadarbības pēdējā brīdī.
- Bija vairāki. Varējām uz Rīgu atvest vienu ļoti labu garo spēlētāju. Mums bija laba sadarbība ar Olmena aģentu, un bijām jau mutiski par visu vienojušies, taču pēdējā brīdī spēlētājam nāca vilinošs piedāvājums no Itālijas. Kvinsijs Fords neatbrauca vakcinācijas dēļ. Varbūt viņš nebūtu basketbolists, kurš individuāli spīdētu, taču ar savu pieredzi un basketbola kultūru viņš varētu izmainīt komandas spēli. Mums tas likās svarīgi, un tāpēc viņu arī parakstījām.

- Vienmēr ir uzsvērts, ka VEF komplektāciju sāk ar latviešiem un ka vietējie spēlētāji ir komandas kodols. Šajā starpsezonā piesaistījāt Iļju Gromovu, Māri Gulbi un Anriju Mišku. Tie bija uzreiz noskatīti spēlētāji?
- Iļjam bija laba sezona Liepājā. Viņš vēlējas izmēģināt spēkus ārzemēs, taču saprata, ka ir nepieciešams vēl viens atspēriena solis. Gromovs jau ir bijis mūsu kluba sistēmā. Gulbi vēlējāmies piesaistīt, jo mums patika viņa nezūdošā vēlme uzvarēt. To var just, īpaši spēlējot pret viņu. Viņa lokālā līmeņa pieredze dažādās komandās ir neatsverama. Daži mūs apsmēja par šo soli, taču domāju, ka Māris jau ir pierādījis, ka tas bijis nepamatoti. Runājot par Mišku, tad mums patika, kā viņš spēlēja pagājušajā sezonā. Spēlētājs domāja vēl gadu palikt Latvijas Universitātē, jo pieredze Spānijā un Valmierā nelika viņam steigties ar lēmumu. Mēs izskaidrojām, ka viņam ir garantēta vieta komandā, kas arī redzams sezonas laikā. Bija arī citi uzvārdi, taču daudziem ir citas prioritātes.

- Kādas ir tās prioritātes?
- Pirmā ir finansiālā, otrā ir spēles laiks, kas jaunāka vecuma spēlētājiem var būt arī galvenā prioritāte. Trešā ir pietiekami spēcīga līga vai dalība kādos kausos. Daudziem nozīmīgi ir laikapstākļi jeb arī dzīves apstākļi. Diemžēl nevienā no šīm vietām praktiski nebūs komanda, kas cīnīsies par tituliem. Tas nevienu neinteresē, un tas mani biedē visvairāk, jo tādā veidā neveidojās uzvarētāji. Ja mēs paskatāmies, kur spēlē latvieši, tad reti kurš pēc sezonas ko uzvar. Strēlnieks varētu ko izcīnīt Lietuvā un Šmits Spānijā, bet lielākā daļa citos klubos cīnās, lai neizkristu no čempionātiem, vai labākajā gadījumā iekļūtu izslēgšanas spēlēs, kur pirmajā kārtā zaudētu favorītiem.

- Pieminēji, ka Fords nepievienojās nevakcinēšanās dēļ, bet pirms ‘’play-in’’ izjuka arī Hasela atbraukšana pozitīvu Covid-19 analīžu dēļ. Kāda viņam bija paredzēta loma, ja atbrauktu?
- Zinājām, ka pret "Dijon" nespēlēs ne Hemondss, ne Madsens, un mēs tirgū meklējām garo spēlētāju, kurš būtu gatavs uzreiz spēlēt. Bija skaidrs, ka zem groza pret viņu jaudu tikai ar Gromovu, Gulbi un Mišku cīnīties būtu sarežģīti. Haselam bija jābrauc un jāpalīdz, pie tam, viņš ļoti labi zināja Francijas basketbolu, kur bija spēlējis vairākas sezonas. Līgums bija uz sēriju pret "Dijon". Domāju, ka arī pats Hasels vēlējās sevi vēlreiz atrādīt Eiropā un pierādīt, ka joprojām ir aktīvs spēlētājs.

- Turpinot par komplektāciju. Devondriks Vokers – spēlētājs, ar kuru sadarbība netika turpināta pēc Čempionu līgas beigām. Kopš viņš sevi apliecina ārpus ASV, tikai pagājušajā sezonā Vokers tās laikā nemainīja komandu. Kādi bija apsvērumi viņa piesaistei un kāpēc viņam nesanāca sevi apliecināt vēlamajā līmenī?
- Nesanāca, jo pēc pirmās vai otrās Čempionu līgas spēles viņam konstatēja nopietnu ceļgala savainojumu – bija atlūzis kauliņa gabals. Kopš tās dienas viņš treniņos piedalījās kā dārzenis. Principā Vokers varēja gulties uz operāciju galda un saņemt naudu. Droši vien viņa situācijā daudzi tā arī būtu darījuši. Pirmajā spēlē pret ‘’Treviso’’ Vokeram bija labs sākums. Domāju, ka trauma viennozīmīgi bija pats lielākais iemesls, taču jāsaka, ka karjeras laikā novērots, ka viņš ir traumatisks. Parakstījām viņu, jo Vokeram ir snaipera dotības, ko arī pierādīja spēlē pret ‘’Treviso’’ pirmajā puslaikā. Viņam ir ļoti augsts metiena līmenis ar prasmi realizēt sarežģītus metienus.

- Kristers Zoriks. Pirms sezonas teici, ka viņam jābūt vienam no līderiem un līdz ‘’play-in’’ sērijai viņš veiksmīgi diriģēja uzbrukumu, esot arī viens no vadošajiem spēlētājiem statistikas ailēs. Pret ‘’Dijon’’ Zoriks kaut kur pazuda. Kādi tam bija iemesli – fiziskā bedre, Covid-19 vai Francijas komanda viņu veiksmīgi neitralizēja?
- Man grūti komentēt, kā spēlētāji jutās pēc izslimotā Covid-19 otrajā spēlē. Pirmā viņam arī nebija veiksmīga, taču jāņem vērā, ka kopā ar Kariju viņi bija palikuši vienīgie aizsargi, bet pret ''Falco'' Kristers pamežģīja potīti. Neviens nav akls - visi redz, uz kuriem spēlētājiem jāizdara spiediens, lai izjauktu komandu. Spiediens uz viņu bija liels. Godīgi sakot, viņš aizmeta garām pāris metienus un pieļāva dažas kļūdas, bet, ņemot vērā viņa darba apjomu, nevaram cerēt, ka Kristers visu sezonu metīs ar 47% precizitāti metienus pēc dribla. Tagad viņš ir ļoti motivēts, gatavojas izlasei un jūtas slikti par sēriju pret ‘’Dijon’’. Domāju, ka Kristers ir uz pareizā ceļa.

- Kristers jau ir gatavs spert soli tālāk un doties uz nākamo līmeni?
- Ir gatavs, tikai jāsaprot, kādā līmenī un kāds viņam būtu labākais ceļs. Ķermenis viņam, manuprāt, ir gatavs. Pēdējā izlases sabraukumā Kristers bija reāli vienīgais saspēles vadītājs. Domāju, ka viņš ir gatavs iet uz priekšu.

- Rons Karijs tomēr palika līdz sezonas beigām, jo bija nepieciešami spēlētāji aizsarga pozīcijā?
- Emīls Krūmiņš vietējā čempionātā sevi pierāda ļoti labi. Čempionu līgā mēs viņam vēl tik daudz neuzticamies, taču vietējā līgā viņš izskatās solīdi. Mums ir ambīcijas kaut ko uzvarēt arī vietējā mērogā un bez Karija mums klātos grūti. Viņš brīžiem nenospēlēja kā mēs gribētu, pieļaujot kļūdas vai dažreiz uzdriblējot uz kājas, taču viņš bija viens no retajiem komandā, kurš prata ilgstoši driblēt, lai gan tas nav viņam asinīs. Pret ‘’Falco’’, kur Karijs ir spēlējis iepriekš un kur pretinieks zina katru viņa kustību, arī pēc nelielas slimības prata būt rezultatīvs. Negribētu pret viņu būt tik kritisks.

- Dažreiz gan viņam sanāk ļoti muļķīgas kļūdas nevajadzīgos un svarīgos brīžos.
- Tā ir mūsu komandas kopējā šīs sezonas problēma. Ne tikai viņam.

- Raugoties Čempionu līgas sausajā statistikā, lielākos trūkumus var pamanīt divās ailēs – atlēkušajās bumbās (vidēji 33.9 bumbas spēlē) un daudzajās kļūdas (16 vidēji spēlē). Ja tā sausi analizē, tad šos var minēt kā vienus no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc VEF netika tālāk par ‘’play-in’’.
- Ja vērtējam spēles pret "Dijon" vai pret "Falco", tad, jā, mums bija problēmas ar atlēkušajām bumbām. Tomēr kopumā atlēkušo bumbu rādītājs jāanalizē procentuāli, jo daudzas komandas spēlē ātrāk, izpilda vairāk metienus un līdz ar to izcīna vairāk atlēkušās bumbas. Komandas, kas spēlē lēnāk, izcīna mazāk bumbu, taču lielākoties tiešām cīņu par bumbām neuzvarējām. Pēdējās četrās spēlēs Māris Gulbis spēlēja ceturtā numura pozīcijā. Visu cieņu viņam par paveikto, taču tas nav Čempionu līgas standarts atlētiskuma un auguma ziņā. Miška, kas ik pa laikam spēlēja piektā numura pozīcijā, izdarīja lielisku darbu, taču tikai loģiski, ja zaudēsim bumbas, jo pretī ir fiziskāki stāvi. Pilnībā piekrītu par kļūdām – 16 kļūdas, kas ir trešais sliktākais rādītājs. Pēdējās spēlēs tās bija nepiespiestas, kas vairāk bija paviršības un pārliecinātības trūkuma sekas. Tajā pašā laikā mēs esam trešajā vietā rezultatīvajās piespēlēs. Mēs ar bumbu daudz dalāmies un līdz ar to vairāk kļūdamies. Ir komandas, kur trīs amerikāņi uzbrukumus bieži izspēlē ar metienu pēc dribla – tā kļūdīties ir grūti. Mēs spēlējam nedaudz citādāk. Visvairāk gan mani satrauc, ka spēlētājiem nav lielas atbildības sajūtas. Viņi nespēlēja tik daudz, lai uzvarētu, bet gan uz skaistām epizodēm. Mūs nogremdēja bezatbildība, kas bija atsevišķu spēļu pēdējās četrās minūtēs. Sezonas sākumā strādājām, lai mainītu bumbas vērtību, vērtību nospēlēt labi aizsardzībā vai pielikt ķermeni. Strādājām pie it kā saprotamām lietām, kas ļauj cīnīties par uzvarām. Īpaši amerikāņi – viņiem ir liels talants, taču viņi nespēlēja tik daudz, lai uzvarētu, bet vairāk uz skaistām epizodēm.

- Uz epizodēm un savu statistiku?
- Nē. Viņiem neatšķiras pirmā vai pēdējā minūte spēlē. Nav atbildības. Kaut vai pret ''Treviso'' saņēmām nesportisko piezīmi divas minūtes līdz beigām, pretspēlētāju paraujot aiz krekla. Vai pēdējā minūtē vienkārši lidinājām tālo piespēli, kad vēl ir iespējas uzvarēt. Manuprāt, daudziem no viņiem nav iekšējās disciplīnas. Mēs pie tā strādājām ar dažādiem paņēmieniem un atsevišķos brīžos tas nostrādāja. Pēdējā spēle šajā ziņā gan bija ļoti neveiksmīga.

- Pēdējo minūšu zaudējumi un šīs kļūdas ir vairāk aukstasinības trūkums vai meistarības trūkums?
- Gan viens, gan otrs. Meistarība ir spiediena apstākļos spēlē ko izdarīt. Tajā pašā Grieķijā spēli salauza, jo neadekvāti sākām reaģēt uz skatītāju spiedienu. Pūlis tika ielaists spēlē, kas ietekmēja gan spēlētājus, gan savā ziņā tiesnešus. Atmosfēra bija tāda, ka viena nepareiza svilpe un tevi iznesīs ārā. Pirmajā rindā sēdējā viņu klubu vadība, kas bļāva sejā un stāstīja, ko izdarīs ar tavu ģimeni. Līdz ar to tu vairs nespēj paveikt īstās lietas vajadzīgajos brīžos. Katra iespēja, ko tajās sešās spēlēs neizmanto, ir milzu vērtē.

- Pēc noslēdzošā zaudējuma ‘’Dijon’’ preses konferencē teici, ka komandas aizsardzība nav bijusi līmenī un ka spēlētāji nav savstarpēji komunicējuši. Arī tā ir visas sezonas viena no problēmām?
- Ne īpaši. Komunikācija arīdzan ir meistarības pazīme – jo augstāks līmenis, jo tu dzirdi, ka spēlētāji ir skaļāki. Viņi saprot, ka tas ir veids, kā samazināt darba apjomu un būt efektīvākiem. Likās, ka tā varētu būt problēma pēc Covid-19, kad viņi pavadīja vairākas dienas savās istabās. Atnāc un tiešām: izskatās, ka viss ir no jauna. Viņi vairs nesadarbojas, nespēj koncentrēties tik ilgi. Daži spēlētāji teica, ka viņiem dedzināja plaušas pirmajās minūtēs kā nekad dzīvē. Ko divos mēnešos bijām paveikuši aizsardzībā, to piecās Covid-19 dienās pazaudējām.

- Tu trenera arodā neesi pirmo gadu. Šajā sezonā spēļu laikā esi visnotaļ emocionāls. Salīdzinot ar pirmajiem soļiem trenera maizē, vai labāk izproti, kad, piemēram, kliegt, bet kad labāk tomēr to nedarīt?
- Sākotnēji mēģinām strādāt, lai spēlētāji paši saprastu to nozīmīgumu. Ir daļa cilvēku, kuri ir motivēti paši tiekties uz augšu un ir daļa cilvēku, kurus vairāk motivē, ja viņi tiks sodīti. Šogad mums ir grupa, kas labāk reaģē uz pietiekami lielu agresiju. Man viņus ir jāpiespiež būt labākiem spēlētājiem, jo tikai tādā gadījumā tas notiks. Mans mērķis ir likt viņiem pašiem saprast iemeslus, kā kļūt par labākiem basketbolistiem. Šogad mums ir atsevišķi spēlētāji, kuri brīdī, kā tiek pievērtas acis, paliek arvien sliktāki un sliktāki. Tāpēc arī tāds agresīvs veids, kā vadīt spēles un dažreiz arī treniņus, dod labāku rezultātu. Tas nav ne aizskarošs, ne pazemojošs.

- Hokeja treneris Artis Ābols bieži intervijās saka, ka labāk brīžiem ir iekost lūpās. Tu tam kā basketbola treneris arī vari piekrist?
- Jā, visās dzīves situācijās, ne tikai basketbola komandā. Labāk brīžiem ir noklusēt, nekā pēc tam nedēļām strēbt putru. Uzticību ir ļoti viegli pazaudēt, bet atgūt daudz sarežģītāk. Sports gan citreiz ir nedaudz citādāks – tajā ir adrenalīns un, manuprāt, dažreiz var būt arī ārpus rāmjiem. Tikko amatieru basketbolā spēlē bija kautiņš. Tas, ko dara ASV sportā, kad nevis treneri, bet gan spēlētāji visu nosaka, manuprāt, nav efektīvākais veids, kā vadīt spēles.

- Jau kādu laiku esi izlases galvenā trenera Lukas Banki asistents. Ko viņš no tevis pieprasa jeb kādi ir tavi galvenie pienākumi?
- Daļa no uzdevuma ir sagatavot komandu pret nākamajiem pretiniekiem. Citkārt tas ir individuāli, citkārt tas ir komandas taktikas ziņā – ko sagaidīt un tajā pašā laikā ar to iepazīstināt treneri. Mana un Artūra Visocka-Rubeņa dalība spēlētāju selekcijā, sekošanā viņiem līdz kopā ar galveno treneri ir pietiekami apjomīga. Arī par treniņu grafikiem spriežam kopā. Klātesamība procesos ir liela, bet visus gala lēmumus pieņem galvenais treneris.

- Cik ļoti Banki basketbola filozofija atšķiras no Latvijas treneru filozofijas?
- Viņš iedziļinās taktiskajās niansēs, taču tās neuzskata par augstāko prioritāti. Viņa lielākais pluss ir komunikācijas regularitāte gan ar spēlētājiem, gan ar visiem procesā iesaistītajiem. Viņš regulāri seko viņiem līdz, regulāri strādā pie izlases projekta, nevis dara to tikai īsi pirms sabraukuma. Spēlētāju iesaiste rezultāta veidošanā ir stipri lielāka – treneris viņus ne tik daudz vada kā vairāk uzved uz kādu no virzieniem. Vairāk runājam, kā mums vajag darīt nevis ko darīt. Personīgi būs interesanti redzēt, kā mums ies nākamajā ciklā. Visticamāk, tas arī noteiks, cik veiksmīgi būsim apakšgrupā. Pagaidām esam izdarījuši to, ko mums vajadzēja paveikt, bet nepaveicām, ko būtu bijis labi, ja izdarītu.

- Tad galvenā jaunā vēsma no Banki ir komunikācija.
- Zem šī vārda slēpjas vērtību skalas maiņa. Tiek veidotas attiecības, kā rezultātā tu vēlies strādāt tā trenera labā. Mēs visi strādājam kopā. Ja citreiz mēs viņu palabojam, tad dažkārt viņš mūs. Banki gribēja sev palīgos galvenos trenerus, kas var palīdzēt visos jautājumos.

- Labs laiks pagājis kopš pirmajām divām spēlēm. Kādi ir galvenie secinājumi?
- Serbiju bija iespēja uzvarēt un iegūt plusu tabulā, bet spēle pret Slovākiju bija pretēja – tā bija obligāti jāuzvar. Pirmās divas spēles demonstrēja, ka trīs dienu laikā komandas var strauji mainīties. Katra spēle ir pilnīgi citādāka. Joprojām mēs cīnāmies ar veco problēmu – uzvarēt beigas, īpaši, ja runājam par spēli pret Serbiju. Var diskutēt par daudziem iemesliem, taču tikai spēlētāji var atnākt un uzvarēt spēli ar vienu vai divām precīzi nospēlētām epizodēm. Ir jāsaprot, ka vāju komandu nav, un ikreiz mēs nevaram paļauties uz Lomažu. Tas, ko viņš izdarīja abās spēlēs, bija fenomenāli. Prieks, ka, piemēram, Pasečņikam ir spēļu prakse, kā arī ceru, ka Žagars Vācijā ieies spēļu ritmā.

- Kas tieši jāizdara labāk, lai uzvarētu Beļģiju?
- Beļģija ir ļoti laba kā komanda. Viņiem viss ir skaidrs un ir saspēlējušies kā klubā. Mums ir jānospēlē ļoti stabili. Nav jāizdara nenormāli brīnumi, nav kādam jāaizvada 40 punktu spēles, bet abās cīņās ir precīzi un agresīvi jāizdara tās lietas, kuras būs norunātas. Ja viss noslēgsies galotnē, tad mums ir jāprot to noslēgt savā labā. Mūsu sastāvs ir plašāks par Beļģijas. Mums visiem ir jābrauc ar domu par uzvaru, neatkarīgi, kāda kuram būs loma.