Viedoklis: BK "Ventspils" fana non grata pārdomas
Patiesībā nevēlos taisnoties un aizgūtnēm skaidrot situāciju, taču, ja jau tas notiek tik un tā, un bez manas līdzdalības, ja mans vārds izskanējis ne vien sociālajos tīklos, bet pat nacionālajā ziņu aģentūrā, laikam jau būtu muļķīgi tā vienkārši noskatīties no malas.
Kā jau teicu, taisnoties par notikušo un vai izlikties, ka nekā nav bijis, nevēlos. Godīgi sakot, arī atvainoties nē. Kas noticis – noticis! Kā tagad ir modē teikt, tas mums visiem bija emocionāls laiks un arī mana reakcija pēc mača beigām (pēc mača beigām, nevis tā izskaņā vai laikā kā ziņo, piemēram, nacionālā aģentūra) bija emocionāla. Atvainoties varu par vārdiem, kurus lietoju, aprakstot mača tiesāšanas manieri un tiesnešus. Kaut vai tāpēc, ka pieaugušam cilvēkam tomēr vajadzētu pieņemt pārdomātus lēmumus, bet es tajā dienā emocionālo lēmumu pieņemšanas normu jau biju izsmēlis ar skrējienu. Kas par daudz, tas par skādi...
Neiešu arī skaidrot, ka mani skriet tiesneša virzienā pamudināja fakts, ka blakus nebija apsarga. Protams, tas kaut kādā mērā atviegloja lēmuma pieņemšanu, taču ne jau šī brīvības sajūta mani vadīja. Biju pārsteigts, ka man ne pa ceļam pie tiesneša, ne pēc tam nepavadīja vai nesagaidīja kāds no vīriem melnā, taču ne jau šis fakts mani pamudināja izdarīt to, ko izdarīja. Kaut ko tādu, kas Latvijas basketbolā vēl neesot bijis pieredzēs, kas, protams, nav tiesa. Vēl deviņdesmitajos gados "Ventspils" tika pie laukuma nosacītās diskvalifikācijas, jo kāds no karsējiem arī pēc mača soģi, teiksim kā ir, iedeva pa seju. Taču tas jau ir cits stāsts.
Ja kāds, kurš analizēja notikušo, pieņēma lēmumus vai izteica viedokli par to, pajautātu man, ko es vēlējos, kad skrēju tiesneša virzienā, atbildētu, ka vēlējos tieši to, ko izdarīju – izrādīt savu sajūsmu par uzvaru, kas panākta, neskatoties uz to, kāda bija tiesāšana. Tāpēc tie teksti ar gluži vai pārsteigumu tonī, ka fani jau pēc mirkļa, redz, devās atpakaļ un nekādi asumi neattīstījās, ir pilnīgi nevietā. Nekādi asumi un roku palaišana arī netika plānota! Pēc smaga pēriena Čempionu līgā tika izcīnīta uzvar pār principiālāko sāncensi, smagā cīņā, mazākumā, neskatoties ne uz ko – emocijas gāzās pāri malām!
Vai man ir tiesības jebkādā veidā kritizēt tiesāšanas manieri? Gan jā, gan nē. Protams, es neesmu soģis, man nav zināmas visas nianses, jaunākās interpretācijas un norādes, bet tādu līdzjutējos nav gandrīz nemaz. Taču basketbola spēles tiek rīkoties tieši līdzjutējiem, komandas spēlē, cīnās tieši viņiem. Un tas ir iemesls, kāpēc līdzjutējiem ir tiesības runāt par visiem spēles dalībniekiem – spēlētājiem, tiesnešiem un pat puiku, kurš slauka grīdu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, lai arī kā mainās noteikumi un to interpretācijas, neviena sporta veida tiesāšana nedrīkst būt tikai formāla, sak, likums paredz, ka te jāsvilpj un es svilpju. Nepieciešams ne tikai sekot likuma burtam, bet arī spēlei kā tādai, un nedrīkst būt tādas situācijas, ka pāris formāli lēmumi pārvelk svītru kādas komandas izredzēm vai nokauj intrigu! Lai ko par to saka likums, basketbolam arī tas nenāk par labu!
Ar tiesāšanu vispār ir interesanti, jo par to neko sliktu teikt nedrīkst, taču arī pati tiesnešu cunfte ar situāciju skaidrojumiem klajā nāk reti. Kas zina, varbūt arī kritikas būtu mazāk... Lielisku variantu piedāvā FIBA Čempionu līga, regulāri publicējot savā mājas lapā video ar sarežģītās situācijās pieņemtiem lēmumiem un skaidrojumiem, vai un kāpēc tas bija vai nebija pareizi. Šobrīd filmēti tiek visi vai gandrīz visi Latvijas-Igaunijas līgas mači, gan jau tajos var atrast sarežģītus brīžus un izskaidrot tos? Manuprāt, ir vērts padomāt par šādu variantu, jo no tā iespējami tikai ieguvumi, pat tad, ja laiku pa laikam tiek atspoguļots kāds neprecīzi pieņemts lēmums.
Kas attiecas uz to, ar ko es nodarbojos ārpus fanu sektora un skraidīšanas laukumā malā, tad bez šīm detaļām pilnīgi noteikti varēja iztikt. Uz spēli es neierados kā Sportacentrs.com vai Ventas Balss pārstāvis, bet kā Basketbola kluba "Ventspils" līdzjutējs un fanu kluba "A Sektors" pārstāvis. Tāpat vēlos precizēt, ka informatora pienākumus spēlēs nepildu nu jau pāris sezonas un arī ar komentēšanu sanāk nodarboties epizodiski. Kāpēc šo visu vispār piesaukt, runājot par sastrādāto laikā, kad nepildīju darba pienākumus, tiešām nav skaidrs. Tik pat labi var pārmest ārstam, ja tam gadījies saslimt.
Daudz te esmu runājis par savu pārliecību, nu tad atļaušos vēl vienu reizi – esmu pilnīgi pārliecināts, ka sports nedrīkst būt bez emocijām. Tām jābūt laukumā, uz soliņa, tribīnēs. Pirms mačiem, to laikā un pēc. Leģendārais treneris Armands Krauliņš reiz, komentējot rezervistu soliņa nopelnīto tehnisko piezīmi, izteicās, ka miris soliņš neder nekam. Tieši tāpat nekam neder miruši sportisti laukumā un miruši cilvēki tribīnēs. Protams, būtu ērtāk, ja uz spēlēm nāktu tikai zolīdi ģērbti un smuki saķemmēti indivīdi, kas izteiktos tikai pieklājīgos vārdos, notiekošo laukumā atbalstītu ar īsiem aplausiem, bet pēc pasākumā mierīgā solī pamestu arēnu, pirms tam pacietīgi izstāvot rindas garderobē.
Taču palūdziet nobalsot pašiem sportistiem, par kādām tribīnēm ir viņi? Kā jūs domājiet, cik no viņiem atbildētu, ka nav nekas labāks par klusumu spēlēs laikā, kad perfekti dzirdama kedu čirkstēšana uz parketa? Nē, katrā mačā savas emocijas nav jāizrāda ar skriešanu gar laukumu, laukumā vai pāri tam, taču slikti, ka pie mums pat netiek pieļauta iespēja, ka kaut kas tāds var gadīties. Citiem vārdiem sakot, šis organisms – fanu kultūra Latvijas basketbolā – ir tik vārgs, ka nav nekāda iemesla no tā gaidīt kādus spontānus izgājienus un turēt gatavībā izlēcienu apspiedējus. Perifērijā situācija gan ir nedaudz dzīvelīgāka, bet galvaspilsētā kopš "Barons Ultras" pazušanas reizē ar pašu klubu situācija ir pavisam bēdīga. Neapšaubāmi ērta maču organizatoriem, bet bēdīga.
Vienīgais, par ko varu būt tiešām lepns, ir tas, ka, kā izrādās, esmu tik zināms un atpazīstams, ka, lai identificētu agresīvāko skrējēju un pieņemtu lēmumu par aizliegumu turpmāk apmeklēt spēles, pietika tikai ar video noskatīšanos. Vismaz man un arī nevienam citām no fanu kluba neviens jautājumus nav uzdevis, tāpat kā arī neesmu saņēmis kaut kādu dokumentālu pierādījumu, ka valdes sēdē tiešām nolemts turpmāk tieši man neielaist VEF spēlēs, kāds ir diskvalifikācijas termiņš un kā tiks sekots līdzi tās ievērošanai. Uzzināju par to Twitter, ko laikam taču nevar salīdzināt ar izsludināšanu Latvijas Vēstnesī.
Un visbeidzot – par daudz goda vienai nelielai epizodei pēc mača. Ne tur naudas sodus vajadzēja likt, ne citādi sodīt. Pilnīgi noteikti būtu pieņēmis un sapratis jebkādu kratīšanu ar pirkstu vai pat norāšanu (protams, man laikam jau neatliek nekas cits, kā pieņemt arī VEF pieņemto lēmumu) un tieši ar to pašu bija jābeidzas VEF soda stāstam. Abas puses apņemas tā vairs nedarīt, izdara attiecīgus secinājumus, lai nekas tāds tiešām neatkārtotos un dzīve turpinās. Domājat, tas basketbolam nāktu par labu mazāk, nekā nolikumā paredzētie 700 eiro un atstādināšana no fanošanas VEF mačos Rīgā?
[+] [-]