Spīrs: "Pēc traumas bija jāiemācās staigāt bez klibošanas un pēc tam no jauna lēkt"

Kalils Spīrs sērijas pirmajā mačā sasniedza vislielāko spēles laiku starp abu komandu basketbolistiem. Amerikāņu spēka uzbrucējs spēlēja gandrīz 36 minūtes, kopumā sakrājot astoņus punktus, izcīnot 11 atlēkušās bumbas zem groziem, izdalot sešas rezultatīvas piespēles un pārtverot divas pretinieku bumbas. Spīrs sarunā ar Sportacentrs.com pastāstīja par atkopšanos no sezonas gaitā gūtās potītes traumas, kā arī iezīmēja atklājumus ēdienkartē, dzīvojot Latvijā.

Izcīnīta pirmā play-off sērijas uzvara pār "Liepāju". Diezgan grūta spēle - vadība mainījās no vienas komandas pie otras. Kas, tavuprāt, bija noteicošie faktori, kas beigās deva šo uzvaru?
Mēs tikām pie uzvaras tādēļ, ka spējām saglabāt savu kursu. Mēs nesākām steigties vai panikot tādēļ, ka puslaikā bijām iedzinējos ar sešiem punktiem. Mēs par to mazliet aprunājāmies un zinājām, ka mums ir jābūt agresīvākiem cīņā zem groziem. Domāju, ka vairākas atslēgas epizodes cīņā par uzbrukuma bumbām mums ļāva tikt pie ļoti vajadzīgajiem punktiem. Otrajā puslaikā mēs spēlējām arī ļoti labi aizsardzībā, kas arī palīdzēja.

Ar "Liepāju" spēlējāt sezonas atklāšanas spēlē un pirms Jaunā gada, tajā nelaimīgajā spēlē, kurā salauzi potīti. Kas bija tās lietas, ko treneru štābs uzsvēra, gatavojoties sērijai pret šo pretinieku?
Mūsu uzdevums bija turēties pie savām pamatlietām. Spēlēs, kurās esam zaudējuši, mēs esam aizgājuši prom no tām lietām, kuras darām vislabāk. Vēl jāmēģina iesaistīt visi - dalīties ar bumbu uzbrukumā. Aizsardzībā - jāspēj sekmīgi mainīties pie aizsegiem un spēlēt labi pret saviem sedzamajiem. Protams, iemetām arī vairākus svarīgus metienus, kas ļoti palīdzēja.

Latvijas un Eiropas basketbolā ir tas, ka ir vairāki turnīri, kuros spēlē. Tikko viena play-off sērija ir zaudēta, bet sezona turpinās ar nākamo sēriju. Štatos Marta trakumā zaudē vienu spēli, un esi zaudējis. Vai tu kā spēlētājs arī centies iedziļināties, kas šie ir par turnīriem un papētīt to vēsturi, vai arī dodies no spēles uz spēli, kas nu attiecīgi nāk pretī un pārāk par to nedomāt?
Es vairāk mēģinu iet no spēles uz spēli. Sākot šo sezonu, nedomāju, ka daudz cilvēki sagaidīja no mums tik daudz sekmes, cik esam spējuši gūt. Ja mēs koncentrētos uz pagātni, tas mums nenāktu par labu. Iet uz katru nākamo spēli ir tas, kas mums ir palīdzējis kā komandai un man personīgi kā spēlētājam. Neatkarīgi, vai man iepriekšējā ir bijusi laba vai slikta spēle, es domāju par nākamo spēli, un ko varu darīt, lai tad būtu savā labākajā elementā.

Parunāsim par to grūto laiku pēc savainojuma. Ar kājas traumu ir īpaši smagi, jo pat ikdienišķs pārvietošanās process ir sarežģītāks. Vēl pie tam tas notika ziemā, kad Latvijā ir gada tumšākie mēneši un visapkārt cilvēki ir noslēgtāki. Kāds tas laiks bija priekš tevis? Kā saglabāji pozitivitāti, lai tiktu tam cauri?
Es melotu, ja teiktu, ka tas bija viegli. Tas noteikti bija sarežģīti, jo es mīlu spēlēt. Skatīties kā spēlē mani komandas biedri un nebūt spējīgam viņiem palīdzēt - tas sāpēja. Esot apkārt labiem komandas biedriem, treneriem un ģimenei atpakaļ mājās, viņi mani iedrošināja. Tas, ko man iemācīja saprast, ka tas varēja būt arī daudz sliktāk. Varēju arī dabūt savainojumu, kas mani izsit ārā uz visu atlikušo sezonu. Par laimi man bija jāizlaiž tikai pusotrs mēnesis. Varēju atgriezties atpakaļ laukumā. Tā kā šajā situācijā varu teikt, ka esmu svētīts. Lai gan, tā kā teici, tas bija tumšs laiks, tomēr tuneļa galā bija gaisma.

Protams, ar kājas traumu nevari skriet. Gan jau ka nācās vairāk laika treniņu zālē veltīt ķermeņa augšdaļai. Kāds bija atlabšanas process?
Pirmajā mēnesī, kamēr kāja bija ieģipsēta, nevarēju darīt neko uz kājām. Cēlu svarus un centos saglabāt ķermeņa augšdaļu formā. Papildus skatījos spēļu klipus un centos darīt lietas, lai mentāli būtu gatavs. Tiklīdz tiku ārā no ģipša, tā ļoti agresīvi devos rehabilitācijas procesā. Centos atgūt spēku kājā, cik ātri vien iespējams, lai atgrieztos un varētu palīdzēt komandai. Pēc pirmā mēneša darīju visu, lai tiktu atpakaļ laukumā, un pie pirmās iespējas to arī darīju.

Dzirdēju, ka tev arī bija zināmas problēmas, jo viena kāja vairs nebija tik spēcīga un kompensējot sanāca, ka arī otrai radās problēmas.
Jā, veselu mēnesi biju uz kruķiem. Vienu kāju nebiju licis pie zemes un paļāvos uz otru. Ikra un augšstilba muskuļi vienā kājā bija krietni vājāki par otru. Vispirms bija jāiemācās kā no jauna staigāt bez klibošanas. Pēc tam bija jāiemācās lēkt, jo tā ir ļoti svarīga manas spēles sastāvdaļa. Tas viss bija jāmācās no jauna, bet esmu priecīgs, ka man apkārt ir labs personāls, kas palīdz saglabāt fokusu un dod uzdevumus, ko izpildīt.

Šī ir tava otrā sezona Eiropas basketbolā - pagājušajā sezonā spēlēji Itālijā un Dānijā. Kas no tava skatu punkta ir mūsu basketbola stils, ko no malas vari mums pašiem pateikt par to, kāds ir basketbols Latvijā?
Godīgi sakot, man patīk Latvijas basketbols. Tā ir ātra tempa spēle. Ir daudz talanta, gan iekšā, gan ārā. Viena lieta, ko teikšu, - tā ir fiziska spēle. Ja neesi gatavs spēlēt fiziska stila basketbolu, tad neesi gatavs spēlēt Latvijā. Tas ir labi. Protams, kādreiz tas var būt kaitinoši, bet tas ir tādēļ, ka attiecīgajā brīdī sakāpj adrenalīns. Tas ir aizraujošs strauja tempa basketbols, kurā tiek piekopta fiziska spēle.

Kā ir gājis ar iejušanos Latvijā? Pats nāc no Teksasas. Vai iepriekš jau ir bijusi pieredze ar vēsiem laikapstākļiem, un kas ir bijuši galvenie izaicinājumi šeit, kur tomēr ir cita kultūra un ne visi brīvi runā angļu valodā?
Laimīgā kārtā abas kolēdžas, kuras apmeklēju, bija no vēsākiem štatiem. Tā kā man jau izdevās pierast pie sniega. Protams, esmu dzimis un audzis Teksasā, tādēļ katru reizi pie šādām lietām ir jāpielāgojas un ar to jāaprod. Par iedzīvošanos es teiktu, ka man tas ir sanācis diezgan labi. Man ir lieliski latviešu komandas biedri, kuri palīdz amerikāņu puišiem iejusties. Grūtākā daļa ir būt prom no savas ģimenes un suņa. Komandas biedri un pat cilvēki, piemēram, restorānos palīdzējuši šo to iemācīties arī latviski.

Kāds suns tev ir?
Man ir pitbuls. Šī ir Nala. [rāda tetovējumu uz labā apakšdela] Viņa ir pitbuls. Es pie viņas tiku savā pēdējā koledžas gadā. Šobrīd viņa ir pie manas māsas. Nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu viņu satikt.

Ēdienu ziņā arī mums ir citi paradumi. Kas ir tas, ko priekš sevis esi atklājis, un kas no šeit pieejamā tev ir paticis?
Viena lieta, ko esmu ievērojis, ka zupas ir daudz populārākas Latvijā nekā tas ir Amerikā. Man patīk zupa ko sauc soļanka. Pareizi? Jā, man tā ļoti patīk. Kad dodos uz kafejnīcu, es cenšos pamēģināt visu ko. Arī mums mājās liellopu gaļa un vista ir ierasti ēdieni, bet šeit mērces un garšvielas lieto citādi. Man tas tīri labi patīk. Vēl ir tie dārzeņi, manuprāt, burkāni. Tie ir auksto ēdienu sekcijā. Tie arī man patīk. Ir izveidojušās pāris maltītes, kuras man patīk atkārtot no reizes uz reizi.

Atgriežamies pie basketbola. Sērijas rezultāts ir 1-0. Vēl divas uzvaras ir vajadzīgas. Kas būs atslēgas elementi, lai "Valmiera" šo sēriju varētu uzvarēt?
Atslēgas elementi būs ieslēgšanās spēlei un fokusēšanās uz detaļām treniņos. Mēs nedrīkstam palikt pārlieku priecīgi un pašapmierināti. Šī ir laba komanda, pret kuru spēlējam. Mēs beigās uzvarējām par desmit punktiem, bet tas nav indikators tam, kā spēle aizritēja. Visa spēle bija ļoti saspringta. Ja nebūsim gatavi - mēs redzējām, kas notika iepriekšējā spēlē, kad devāmies pie viņiem - tas nebeidzās labi priekš mums. Mums jābūt gataviem doties ceļā un spēlēt grūtos apstākļos, lai izcīnītu uzvaru. Cerams, spēsim atgriezties mājās ar 2-0 un noslēgt šeit sēriju.

Lasi vēl...

# Šilke-Žunda: "Ienākt "Ogres" ģērbtuvē bija vienkārši, atrast lomu laukumā - grūtāk"
# Freimanis: "Latvijā mani tā pa īstam neviens nezina - gribu sevi parādīt"
# Bērze: "Tradīcijas "Ventspils" basketbolā ir mežonīgi lielas, tas dzen uz priekšu"