Efedžuku: "Ar katru dienu jākļūst vēl labākam"

Kāpēc zaudējāt šodien?
- Ļāvām viņiem samest pārāk daudz punktus otrajā puslaikā. Lai gan spēles beigās bijām zaudētājos pat ar desmit punktu starpību, spējām pietuvoties gandrīz līdz minimumam, bet tad es aizmetu garām... es aizmetu garām daudz metienus šodien... Mums bija iespēja vismaz izlīdzināt rezultātu un nonākt līdz pagarinājumam, bet mēs to neizmantojām. Viņi ir laba komanda, kas pie tam spēlēja mājās un darīja to ļoti labi. Viņi bija izmainījuši pāris lietas gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, bet tagad mums līdz piektdienai tas būs jāizpēta un jāpielāgojas. Skatīsimies video un analizēsim kļūdas.

Ko tieši viņi bija izmainījuši?
- Spēlējot pret mani, viņi pie pilnīgi visiem blokiem mainījās, un es tā arī ne reizi nebiju patiešām brīvs, izskrienot aiz blokiem. Viņi centās spēlēt fiziski pret mani, laikam tiesneši to neredzēja, bet man patīk spēlēt fizisku spēli (smaida). Kad es biju ar bumbu un komandas biedri mani atstāja spēlēt viens pret vienu, pretinieki man ļāva spēlēt uz vienu pusi un pārējie aizsargi visu laiku bija nolaidušies uz palīdzību, bet arī tam mēs sagatavosimies labāk uz nākamo reizi.

Vai tam, ka nespēlējāt mājās, bija nozīme?
- Domāju, ka svarīgāk par mājas faktoru šoreiz bija tas, ka viņi zināja – ja zaudēs šo maču, tad uz mūsu laukumu dosies ar 1:3 sērijā, kur būtu psiholoģiski ļoti grūti. Tadžs [Makalags] aizvadīja labu spēli, Alekss [Renfro] mūs ievainoja ar saviem ātrajiem uzbrukumiem. Lai arī zinām, ka tā ir viņa stiprā puse, neapturējām viņu tik bieži, cik vajadzēja.

Šajā brīdī Olimpiskajā centrā ieslēdzās par ugunsgrēku vēstošā sirēna, un Vejinmi uz mirkli satraucās "Uguns?" Kā vēlāk izrādījās, pie vainas bija līdzjutēju dūmusveces. Tomēr drīz vien troksnis apklusa, un sarunu turpinājām, vien pasmejoties par to.

Aleksam laikam "Barons" nav parocīgākais pretinieks...
- Mēs parasti cenšamies apstādināt viņa ātro uzbrukumu. Zinām, uz kuru pusi viņam patīk iet – es viņam pateicu, ka nākamais metiens no groza apakšas ar labo roku būs viņa pirmais, jo viņš nekad neiet uz to pusi (smejas). Iepriekšējā spēlē viņš vienkārši meta garām, un šoreiz savukārt gribēja par to atspēlēties. VEF kopumā spēlē ļoti labi ātrajos uzbrukumos, un Alekss ir tā visa sākums. Lielā daļā gadījumā viņš pats izcīna bumbu un uzreiz var būt jau otrā laukuma galā. Bet pat tad, kad viņi zaudē grozu, gala auts tiek izmests ļoti ātri, un tieši tas ir viņu lielākais plus.

Vienu spēli jau esat aizvadījuši Arēnā Rīga. Tu tur spēlēji pirmo reizi. Kā bija?
- Bija labi. Lai gan cerēju, ka nespēlēsim tur vairāk, jo gribēju sēriju pabeigt piecos mačos, izskatās, ka tā neizdosies un būs vien atkal tur jāspēlē. Bet pati Arēna ir ļoti laba, ģērbtuves ir labas. Ceru, ka uz nākamo maču tur būs arī vēl vairāk cilvēku, būs skaļāks.

Neatausa atmiņā koledžas laiki?
- Manā koledžā gan halle bija nedaudz mazāka, bet jā, savas līdzības bija, jo tāpat kā Providensā, arī Arēna Rīga ir hokeja arēna.

Mārtiņš Skirmants nav spēlējis nu jau divus mačus pēc kārtas. Cik ļoti jūtams viņa trūkums?
- Domāju, ka tas ir acīmredzams. Mums ir viens īsts centrs Aleksejs [Zorins], tā kā mums pietrūkst Skirī, bet mēs tur neko nevaram darīt pagaidām. Viņš ir labs palīgs laukumā – var iemest pats, izcīna bumbas, palīdz aizsardzībā.

Pirmajā sērijas mačā atkal savainoji aci. Pastāsti par šo situāciju!
- Nedomāju, ka viņi to darīja speciāli, jo viņš [Andrejs Šeļakovs] izskatās pēc forša džeka (smejas). Zinu, ka viņi grib uzvarēt, bet nedomāju, ka viņi ir gatavi uz ko tādu, lai gan Tadžs man teica, ka viņi to darīja speciāli (garām iet Makalags, Vejinmi smejas). Skreju ārā aiz bloka, un viņš ar roku man trāpīja acī un palika ļoti slikti. Tomēr brilles, ar kurām spēlēju tagad, ir daudz ērtākas nekā pirmās, tā kā viss kārtībā.

Cik nopietna bija situācija, kad savainoji pirmo reizi sezonas vidū?
- Bija ļoti slikti. Mediķi man palīdzēja ļoti daudz. Kādu nedēļu nevarēju kārtīgi atvērt aci, man šķita, ka būs nepieciešama operācija vai kas tamlīdzīgs. Tas notika mačā pret "Zemgali", biju ārā divas nedēļas, kuru laikā nedarīju pilnīgi neko. Pēc tam pirmā spēle bija pret "Ventspili" viesos un bija trīs pagarinājumi, spēlēju 50 minūtes un biju ārprātīgi noguris. Treneris teica, ka dos man spēles laiku, bet, ja jūtos saguris, lai tikai saku. Nospēlēju tik daudz minūtes, cik nekad iepriekš (smejas), un mēs arī izcīnījām uzvaru.

Pastāsti par savu koledžas pieredzi!
- Mācījos Providensas universitātē...

Tad jau tur arī bija auksts ziemās...
- Bija auksts, bet ne tik auksts, cik šeit (smejas). Skola bija maza, tajā mācījās aptuveni 4000 studentu, spēlējām Big East konferencē, ko uzskatu par labāko konferenci koledžu basketbolā. Spēlējām pret tādām komandām kā Konektikuta, Sirakūzas, Džordžtauna un citas. Mājas spēlēs nāca aptuveni 11 000 cilvēku, kas šķita diezgan daudz, bet tad devāmies uz Sirakūzām, kur komanda spēlē amerikāņu futbola laukumā ar 33 000 sēdvietu. Nekas nav tāds kā koledžu basketbols... Arī šeit Rīgā ir labi līdzjutēji, bet tas, kas notiek tur... Amerikā neļauj sist bungas, bet troksnis no fanu bļaušanas vienalga ir tāds, ka... To ir jāsajūt, to nevar pastāstīt. Studenti tur ir traki, viņi runā par tevi, tavu ģimeni, draudzeni, man pat bija gadījumi, kad naktī pirms spēles, nepārtraukti zvanīja pretinieku skolas fani.

Ko tu darīji?
- Izslēdzu telefonu. Nebija citu variantu. Dažām skolām, piemēram, Djūkai, arēna ir tāda, ka tuvākās sēdvietas ir tieši blakus laukumam, un viņi ir traki, viņi grib pieskarties spēlētājiem, kas skrien garām. "Barons" fani ir ļoti labi ar savām bungām, saukļiem un dūmusvecēm, bet tas ir vienkārši citādāk. Kur ir labāk? Grūti teikt... Zini, arī bungas mazākajās zālēs ir tik skaļas, ka neko nevar dzirdēt. Koledžu basketbolā fani ir tik skaļi, ka laukums dreb...

Ko darīji pēc koledžas un pirms "Barona"?
- Spēlēju Jamaikas izlasē, atrādījos vairākām NBA komandām – "Spurs", "Rockets", "Wizards", "Bucks", "Trail Blazers". Divas no tām gribēja mani draftēt, es teicu "Protams, man nekas nav pretī" (smejas), bet tas nenotika. Kamēr biju ar Jamaikas izlasi, saslimu un netiku pie iespējas uzspēlēt Vasaras līgā, bet šogad esmu ieplānojis to darīt. Vēl pirms ierašanās Rīgā spēlēju Tenerifes komandā Spānijā.

Ši ir tava pirmā sezona profesionālajā sportā. Ko tu vēlies sasniegt?
- Gribu kļūt par labāko spēlētāju, kāds varu būt. Īstermiņā gribu izcīnīt Latvijas Basketbola līgas čempiontitulu (smaida), ilgtermiņā – gribu spēlēt NBA un izcīnīt čempiona titulu arī tur. Ar katru dienu jākļūst labākam – rītdien jābūt labākam, parīt jābūt vēl labākam un tā uz priekšu līdz beigšu karjeru.

Kāda bija pieredze Jamaikas izlasē?
- Jamaikas izlasē bija jautri. Mēs smagi strādājām, pagājušajā vasarā spēlējām Britu virdžīnās, kur notika Karību jūras čempionāts. Spēlējām pret Kubu, Bahamu salām, Barbadosu, mājiniekiem un citām. Izcīnījām zeltu un šovasar spēlēsim ar Centrālamerikas komandām – Dominikānas Republiku, Brazīliju, Meksiku, Puertoriko. Tad varēs kvalificēties FIBA Amerikas čempionātam nākamvasar, no kura savukārt varēs tikt uz olimpiskajām spēlēm.

Kur Vejinmi Efedžuku spēlēs nākamsezon?
- Tad, kad būsim izcīnījuši čempiontitulu ar "Baronu", man būs daudz lietu, par ko domāt. Jāskatās, kā man ies Vasaras līgā, kas un kur un ko man piedāvās. Kas zina, varbūt nākamsezon būšu atpakaļ Latvijā. Man šeit patīk.