Keins: "Mājas priekšrocības play-off ir ļoti nozīmīgas"

Laiku pa laikam piedzīvojāt zaudējumus arī pret otrā sešinieka komandām. Kāpēc tā?
- Mums iet ļoti labi, ja spēlējam kā komanda un spēlējam aizsardzībā. Dažreiz mēs uzsākam spēles labi, bet otrajā puslaikā pazaudējam pavedienu, un tas pašiem rada problēmas. Kad spēlējam pret labām komandām kā "Ventspils" vai "Kalev", vienmēr spēlējam kā komanda. Tā tas ir vienmēr – uzvari kā komanda, zaudē kā individualitātes. Tā mēdz būt problēma.

Bet kāpēc tā mēdz būt?
- Dažreiz to piespiež darīt pretinieku komanda. Viņi spēlē labu aizsardzību, mums kaut kas nesanāk un pazaudējam komandas spēli. Protams, tā ir kombinācija – dažreiz pretinieks mūs piespiež sākt spēlēt individuāli, dažreiz to sākam darīt paši no sevis.

Jums vēl palikusi spēle Jēkabpilī (saruna notika pagājušajā nedēļā). Cik svarīgas ir mājas priekšrocības izslēgšanas spēlēs?
- Trešā vieta bija mūsu mērķis visas sezonas garumā. Vēlamies sevi nostādīt labā pozīcijā pirms izslēgšanas mačiem. Esam darījuši visu, lai iegūtu trešo vietu un jūtam, ka bijām to pelnījuši. Pēdējās trīs spēles aizvadījām izbraukumā, un tās bijušas grūtas. Pat ja nav izdevies tikt pie trešās vietas, jāizcīna mājas priekšrocības "play-off", jo tas ir ļoti nozīmīgi. Tas palīdz saglabāt komandas garu, nav jābraukā apkārt tik daudz, svarīgākās spēles tiek spēlētas savu līdzjutēju priekšā.

Divas reizes esat uzvarējuši "Ventspili" šajā sezonā. Vai komandā ir reāla pārliecība, ka ventspilniekus varētu uzvarēt, ja ar tiem nāktos tikties pusfinālā?
- Jā, ir. Zinām, ka varam spēlēt ar jebkuru ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas līgā. Mēs ticam trenerim un tam, kā viņš vēlas spēlēt. Ja darām visu kā komanda, tad varam uzveikt jebkuru. Neviens pats par sevi neuzvarēs citu komandu, bet, spēlējot kā komanda, varam jebko.

Treneris Mārtiņš Gulbis ir gados ļoti jauns. Vai nav dīvaini spēlēt pie tik jauna trenera?
- Nē, nav. Viņš tic tam, ko dara, viņš izglītojas šajā jomā un ir aizrautības pilns. Viņam patīk trenēt un mācīt, kā jāspēlē pareizi. Ja viņš nebūtu tik kaislīgs vai arī viņam neinteresētu tik ļoti tas, ko dara, tad jaunības faktors būtu nedaudz dīvains. Viņš ir mūsu treneris, viņš tic mums un mēs viņam. Abi spēlējām kopā, kad pirmo sezonu biju VEF komandā. Dažas sadarbības un uzdevumus viņš ir paņēmis no tā laika treneriem VEFā, bet Mārtiņam ir savs trenēšanas stils.

Atgriežoties pie "Ventspils" – viņiem ir jaunāka, mazāk pieredzējusi komanda nekā jums. Kas ir "Ventspils" spēks?
- Pirmkārt, viņi vienmēr spēlē kā komanda. Otrkārt, viņiem ir gan metēji, gan lielie spēlētāji. Viņiem ir trīs ļoti meistarīgi lielie, kuri spēlējuši labā līmenī jau kādu laiciņu. Tāpat "Ventspilij" ir labs saspēles vadītājs, un tā ir ļoti laba kombinācija. Ja tu apturi vienu spēlētāju, uzreiz gatavs būs nākamais, un tas pretiniekiem padara tik grūti viņus apturēt.

Kāda bija "Barona" recepte, lai to apturētu divās spēlēs, kad uzvarējāt?
- Mums sāka ļoti labi iet uzbrukums. Trāpījām metienus, kas mums deva enerģiju. Kritām pakaļ visām bumbām, darbojāmies ar entuziasmu un nedevām viņiem otrās iespējas uzbrukumā. Vienmēr izcīnījām atlēkušo bumbu pie sava groza, pārtvērām bumbas, un tas aizveda pie gūtiem punktiem. Tieši tādā veidā būs jāspēlē arī izslēgšanas spēlēs.

Pret kurām komandām spēlēt ir visgrūtāk?
- Protams, tā ir VEF. Ja to neskaita, "Ventspils", "Valmiera", "Jēkabpils" – pret šīm komandām vienmēr ir grūti. Tās ir labas komandas ar labiem spēlētājiem. Valmiera savās mājās spēlē īpaši labi, ar augstu precizitāti met pat ļoti sarežģītus metienus, un līdzjutēji viņiem dod enerģiju. Jēkabpilī ir savdabīga zāle, pie kuras izbraukuma komandām ir grūti pierast, bet viņi paši tur trenējas katru dienu, tāpēc tur vienmēr ir sarežģīti.

Baltijas līgā finišējāt ceturtie. Cik reālas bija iespējas pacīnīties par trijnieku?
- Vienmēr ir izredzes. Ja paskatāmies pusfinālus, tad mājās "Prienai" zaudējām ar trim punktiem. Uz otro spēli devāmies ar labu iespēju tikt finālā. Tomēr nepaveicām savu darbiņu pietiekami labi. "Prienai" ir lieliska mājas komanda, viņi met ar izcilu precizitāti, spēlē ar lielu pārliecību, bet mēs tam nebijām gatavi. Jā, varējām būt arī augstāk, bet, kopumā skatoties, aizvadījām ļoti labu sezonu. Nedomāju, ka daudzi domāja, ka tiksim tik tālu. Domāju, varam būt lepni par to, ka iekļuvām Baltijas līgas Top4.

Pats šajā sezonā esi saņēmis vairākus mēneša MVP, skaitot Latvijas un Baltijas līgas kopā, 22 "double-double" 36 spēlēs. Kāds ir tavs noslēpums?
- Ha, vienkārši smaga strādāšana. Jēkabs Rozītis vairāk ir metējs, viņam patīk spēlēt no perimetra, bet arī Jēkabs ir labs cīņā par bumbām un metienu bloķēšanā. Kad ierados "Baronā", viņiem bija nepieciešams kāds, kurš var savākt atlēkušās bumbas, spēlēt aizsardzībā un gūt punktus groza tuvumā. To arī visas sezonas garumā cenšos darīt. Mēģinu iet pakaļ katrai bumbai, darboties ar enerģiju, būt agresīvs un spēlēt komandas interesēs. Mēs visi komandā meklējam viens otru, radām viens otram iespējas uzbrukumā. Man šis ir bijis labs gads, un atslēga tam ir ieguldītais darbs.

Runājot par "double-double" un MVP atzinībām, cik svarīgas tās tev ir?
- Tas noteikti nav tik svarīgi, un es jebkurā brīdī izvēlētos uzvaras statistikas vai MVP balvu vietā. Tai pašā laikā, ja katrs spēlētājs komandā spēlē labi, tad komandai iet labāk. Ja katrs dara savu darbu, komanda spēlē labāk. Un tas, ko daru es, vienkārši ir mans darbs. Nedomāju, ka daru ko īpašu.

Pastāsti jaunajai paaudzei, kas skatās uz tevi un arī grib kļūt par labiem atlēkušo bumbu izcīnītājiem. Kas ir svarīgākais šajā spēles elementā?
- Tev ir jābūt spēcīgam, jādarbojas ar enerģiju un jāgrib izcīnīt bumbu. Tu nevari vienmēr zināt, kur bumba atleks, bet tev vienmēr ir jāgrib viņu savākt un jāiet tai pakaļ, lai kur tā nokristu. Neesmu garākais lielais spēlētājs, tāpēc vienmēr jāatceras atbloķēt savu pretspēlētāju un atrast pareizo pozīciju, lai tiktu pie bumbas.

Nesen komandai pievienojās Džamars Digss. Vai komandai bija vajadzīgs vēl viens saspēles vadītājs?
- Džamars ir labs piespēlētājs, labi spēlē "pick'n'roll" un ar piespēli atrod ne tikai mani vai citus lielos spēlētājus, bet arī metējus distancē. Viņš ir solīds saspēles vadītājs, kurš zina, kā vadīt uzbrukumu. Viņš ir labs papildinājums komandai un jau ir daudz palīdzējis mums.

Iepriekšējās divas sezonas pavadīji Rīgas VEF. Tava loma tur bija citādāka. Vai nebija sarežģīti kļūt par izteiktu komandas līderi?
- Nebija tik grūti, vienkārši sākumā bija jāsajūt komanda. Nevēlējos ierasties un pārāk uzstājīgi mest pa grozu vai prasīt bumbu, vispirms vēlējos vienkārši kļūt par daļu no komandas. Pamazām atradu savu lomu, kā palīdzēt komandai gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Bija citādāk nekā VEF, bet izmantoju arī visu to, ko iemācījos VEF laikā.

Šajā sezonā tu vairāk atkal esi tādā lomā, kas tev bija koledžas laikā.
- Jā, patiesībā ir pat ļoti līdzīgi kā koledžā. Pat statistika ir līdzīga daudzos rādītājos. Koledžā izdevās spēlēt pret dažām no labākajām Amerikas skolām. Katru gadu kļuvu aizvien labāks kādā spēles aspektā un to vēlos turpināt arī tagad, turpinot spēlēt Eiropā. Biju savas konferences gada labākais aizsardzības spēlētājs, gada labākais spēlētājs un tiktu iekļauts simboliskajā pieciniekā. Tas bija labākais veids, kā pabeigt koledžu.

Pēc tam izvēlējies uzsākt profesionāļa karjeru VEF. Kādi bija citi piedāvājumi?
- Bija pāris citas valstis. Kādas? Es pat vairs nevaru atcerēties (smejas). VEF bija labākais variants, tā bija augoša organizācija, kas spēlē labā līmenī. Laiks, ko pavadīju VEF, bija lielisks. Iemācījos daudz jauna no saviem komandas biedriem un treneriem gan laukumā, gan ārpus tā. Uzzināju daudz par Latviju, par basketbolu, ieguvu jaunus draugus. Tā bija laba pieredze.

Šis ir jau trešais gads, ko pavadi Latvijā. Tev laikam te patīk.
- Jā, ļoti. Vienīgi tie laika apstākļi, tie mani nogalina (smejas).

Pirms šīs sezonas tev vēl bija spēkā līgums ar VEF uz vienu gadu. Kāpēc nepaliki?
- Vienojāmies savā starpā, ka droši vien vislabāk būtu doties citur, jo es netiktu pie pietiekami liela spēles laika. Pāris pirmos mēnešus nespēlēju, gaidīju piedāvājumus, bet tādu nebija. Varbūt aģents nebija labākais (smejas). "Barons" bija labākais variants, jo atkal varēju spēlēt gan Latvijas, gan Baltijas līgā.

Ar kādu mērķu sasniegšanu sezonas izskaņā būsi apmierināts?
- Baltijas līgā izcīnīt pēc iespējas augstāku vietu bija liels mērķis, un mēs darījām visu, ko spējām. Latvijas līgā gribam spēlēt par visaugstāko godu. Ja spēlēsim kā komanda, domāju, tas ir pa spēkam. Komandas mērķi vienmēr ir svarīgāki nekā personiskie. Ja kādā spēlē izcīnīšu 20 atlēkušās bumbas, bet komanda neuzvarēs, tad no tā nebūs nekādas jēgas. Pats izbaudu to, ko šobrīd daru, spēlēju basketbolu "Barons" komandā un būšu laimīgs, ja to varēšu turpināt darīt arī pēc šīs sezonas, lai kurā komandā tas būtu.