Viktors Lācis: Ar Kemzuru viedokļi saskan

Esi LBS fiziskās sagatavotības treneris. Ko tas īsti nozīmē?
- Pirmais un pats galvenais, uz ko koncentrējāmies, ir jauniešu izlašu sagatavošana. Sākām ar testu izstrādāšanu basketbolistiem, lai pēc gadiem varētu salīdzināt viņu progresu. No maija sāku strādāt ar visām izlasēm, ļoti daudz darba notiek individuāli, tiesa, vairāk ar labākajiem, ko iesaka gan LBS, gan citi, kas ir apkārt basketbolam. Daudz strādāju ar Edmundu Dukuli, Kasparu Vecvagaru, bet pagājušā gada aprīlī sāku strādāt ar Rolandu Freimani ikdienā. Viņš sākumā savos 20 gados nemācēja neko, bet domāju, ka šobrīd progress ir labi redzams. Lielisks kontakts izveidojies ar U-16 treneri Pēteri Ozoliņu, no kura ir lieliska attieksme, viņš zvana un interesējas, maijā un jūnijā īrējām zāli un taisījām puišiem treniņus. Ar U-18 meiteņu treneri Daigu Jansoni izveidojās labs kontakts, tāpat arī U-20 puišu treneri Vari Krūmiņu, ar kuru tikāmies un plānojām visu treniņprocesu. Nevar pārmest pārējiem treneriem, ka kontakts nebija, bet tas nebija tāds – viņiem nebija tik liela interese. Ja godīgi, vairāk būtu pat grūti paveikt tīri fiziski. Ja būtu trīs vai četri palīgi, būtu ideāli, bet šobrīd tas diemžēl nav iespējams. Ceru, ka nākotnē tā varētu būt.

Kādi ir šie tevis minētie testi?
- Nonācām pie secinājuma, ka jāiekļauj sešu metru skrējiens, 20 metru skrējiens, lēciens ar abām kājām, lēciens pieliekot kāju un lēciens no 90 grādu leņķa. Daudz gadījumos brīvais lēciens ir labāks nekā lēciens ar kājas pielikšanu, bet pēc idejas būtu jābūt otrādāk. Vēl ir arī Lēgera tests, kas noteikti ir efektīvāks nekā 1500 metru skrējiens vai skriešana uz laiku, jo basketbolā tomēr neskrien pa apli, bet gan ir vairāk skriešana ar apstāšanos. Pats taisīju šādu testu Amerikā savulaik, tāpat man par to stāstīja Frančesko Kucolini. Būtībā tā ir kā medicīniskā izziņa, ka drīksti sākt treniņprocesu. Vēl ir Latvijas Olimpiskās vienības testi, kas vairāk ir kā funkcionālā pārbaude spēlētājiem, lai saprastu, uz ko katrs ir gatavs konkrētajā brīdī. Ja meitene vienkārši iet ar kājām un pulss ir 170, tad viņa nevar trenēties ar komandu. Šādi testi dod absolūti pilnvērtīgu informāciju par tevi.

Cik lielas ir atšķirības dažādu vecumu izlašu sagatavošanā?
- Protams, atšķirības ir milzīgas. Ar U-16 jāsāk no pašiem pamatiem pilnīgi visam – iesildīšanās vingrinājumiem, sprinta vingrinājumiem, kustību un koordināciju vingrinājumiem, svaru zāles pamati un tā tālāk. Aizbraucu tagad uz Jelgavu pie U-20 un arī tur man bija jāmāca pamati, jo 90 procenti spēlētāju nesaprot, kā ir jāveic konkrēti vingrinājumi. Patiesībā arī vīriešu izlasē pieeja ir ļoti individuāla – piemēram, Uvim [Helmanim] nav vērts taisīt raušanas vai ko tamlīdzīgu, viņam jāmēģina sevi saglabāt tonusā, lai var spēlēt. Ar Kasparu Kambalu savukārt varu strādāt no A līdz Z uz pilnu slodzi. Andrim [Biedriņam] svaru zālē tīri tehniskā izpildījuma ziņā ir milzīgs progress salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

Testos dažas meitenes no U-20 izlases nebija piedalījušās. Kāpēc tā?
- Elīna [Babkina] ar mums bija lielajā izlasē un tur negribēju Ainaram [Zvirgzdiņam] uzbāzties ar to, jo uzskatu, ka pēc garas un nogurdinošas sezonas vēl veikt kaut kādus testus nav pats svarīgākais. Pārējās meitenes nevarēja ierasties, acīmredzot.

Martā biji pie „Benetton” fiziskā sagatavotības trenera Frančesko Kucolini. Kā tur veicās?
- Fantastisks cilvēks un fantastisks treneris! Sapratu, ka fiziskās sagatavotības trenerim ir jābūt trenerim, rehabilatoram, psihologam un jāsaprot viss no A līdz Z par vitaminizāciju un atjaunošanās procesu. Tas viss ir jāzina. Man ir veicies – esmu strādājis vietās, kur jau daudz no šā visa esmu iemācījies. Darbs „Skonto” klubā deva ļoti daudz. Uzskatu, ka futbols ir traumatiskākais sporta veids, tāpēc izdevās iziet visa veida rehabilitācijas procesiem, jo, atbraucot uz Latviju, es par to zināju ļoti maz. Nekad nevar zināt pilnīgi visu, bet esmu izārstējis daudz krustenisko saišu savainojumus, daudz meniskus gan basketbolā, gan futbolā, tāpēc ir sava pieredze. Protams, salīdzinot ar pirmo reizi, ir liela starpība, kā ārstēju tagad.

Futbolā parasti ir daudz cirkšņa savainojumu...
- Jā, bet man, paldies Dievam, nav gadījies tik daudz cirkšņa savainojumu, vairāk pat basketbolā. Kopumā sports kā tāds ir kļuvis daudz ātrāks nekā senāk, līdz ar to arī rodas vairāk savainojumu.

Kā izpaudās tava prakse pie Kucolini?
- Skatījos un filmēju visus treniņus. Esmu tas cilvēks, kas daudz jautā un to arī saku citiem treneriem – jautājiet, filmējiet, dariet, jo tikai tādā veidā var iemācīties vairāk. Pie viņa mācās arī „AC Milan” fiziskās sagatavotības treneris, kurš atbrauca dažas dienas vēlāk. Ir treneri, kas domā, ka futbolam un basketbolam fiziskās sagatavotības treniņi ļoti atšķiras, bet tā nav taisnība. Rehabilitācija vispār ir viens un tas pats process. Treniņprocess, protams, ir citādāks, bet ļoti daudz basketbolam var paņemt no futbola un otrādāk. Esmu paņēmis no Kucolini ļoti daudz. Viņš pats strādā ar lielo komandu, bet divi asistenti ar kluba jauniešu sistēmas komandām. Tādai sistēmai būtu jābūt arī Latvijā – LBS tas jāizdara, jo neticu, ka kāds basketbola klubs to paveiks. ASK pēc piecām dienām bankrotēs, VEF nav tādas sistēmas un „Baronam” vispār nav fiziskās sagatavotības trenera...

Par šo tēmu tieši gribēju jautāt – tas ir normāli, ka Latvijas čempioniem nav fiziskās sagatavotības trenera?
- Tas ir absurds! Kā kluba prezidents var to pieļaut vispār? Kā var nebūt dakteris? Uzturēt komandu bez tā visa, manuprāt, ir bezjēdzīgi. Tas ir smieklīgi. Galu galā, ja tu dari, tad dari līdz galam, nevis par 50 procentiem.

Tas nozīmē, ka kopumā atšķirība fiziskās sagatavotības trenēšanā Latvijā un Eiropā ir milzīga?
- Protams. Tās ir divas dažādas pasaules. Ja cilvēks nezina, viņš jautā un mācās. Bet, ja cilvēks domā, ka visu zina, manuprāt, viņš nezina neko. Treneriem ir jāmācās visu laiku, nepārtraukti. Internetā ir tik daudz materiālu, ko lasīt un pilnveidoties. Protams, jāzina valoda un tādā ziņā man ir paveicies, jo varu atrast dažādus materiālus gan krieviski, gan angliski. Angliski tomēr ir krietni vairāk. Krievijā joprojām ir iesūnojis vecais treniņprocesa stils. Frančesko nostrādājis trīs gadus Krievijā, un viņš saka, ka reāli nevar iemācīt viņiem neko. Viņi pieturās pie savas filozofijas. Tur viss notiek aizvēsturiskā līmenī.

Kā veicies ar informācijas nodošanu tālāk Latvijas treneriem?
- Vispirms kopā ar Kosta Jankovu bijām aizbraukuši uz Cēsīm, kur bija ieradušies astoņi treneri. Strādājām ar astoņus deviņus gadus veciem bērniem, bet uzskatu, ka tas nav īsti pareizi. Man būtu jāstrādā vismaz ar 14 gadus veciem bērniem. Pēc tam bijām Jūrmalā, kur bija pat 30 treneri, ja nemaldos. Atmosfēra bija ļoti laba, bija daudz jautājumu, un treneri mācījās. Ceru, ka viņi turpinās to darīt, jo sieviešu izlases treniņos bija maz treneru – Pēteris Ozoliņš, Daiga Jansone, Aigars Nerips, varbūt vēl kādi divi trīs... No Ainara Zvirgzdiņa var daudz ko iemācīties. Vēl biju Iecavā un Daugavas Sporta namā, kur vadīju seminārus. Esmu atvērts braukt jebkur. Septembrī, oktobrī arī laiks būs vairāk, tā kā tad noteikti jāmēģina.

Vai ar dāmu izlasi izdevās paveikt visu, ko vajadzēja?
- Jā, varbūt man gribējās nedaudz vairāk pastrādāt ar meitenēm. Treniņdarbs bija ļoti labs un man patika sastrādāties ar pārējo treneru kolektīvu. Būtībā jau viens metiens mūs šķīra no cīņas par medaļām. Nedaudz mums pietrūka veiksmes, jo mēs noteikti nebijām sliktāki par Krieviju ar visām zvaigznēm, kurām maksā miljonus. Būtu uzvarējuši, būtu varoņi, bet neuzvarējām... Šobrīd Latvijā neredzu nevienu labāku treneri sievietēm kā Ainars Zvirgzdiņš.

Sieviešu basketbolā pietrūkst atlētisma, ko man teica arī Frančesko. Nekur Eiropā praktiski netiek pievērsta uzmanība atlētisma attīstīšanai sieviešu basketbolā. Vienīgā komanda, kas strādāja arī sacensību dienās pie fiziskās sagatavotības, bija Francija, un rezultāts ir redzams. Protams, ja to nedara visas sezonas garumā, to nevar sākt darīt pēdējās sešās nedēļās. Problēma nebija tā, ka mēs pie tā nestrādājām, bet gan tā, ka meitenes pie tā nestrādā visas sezonas garumā.

Bet kopumā pirmo reizi satiku treneri, kas strādā tāpat kā es jau no 2009. gada – divas dienas pa diviem treniņiem dienā, trešajā dienā atjaunošanās, divas dienas atkal pa diviem treniņiem dienā un sestajā dienā viens nedaudz garāks un intensīvāks treniņš, bet svētdiena brīva. Visos sporta veidos šāda sistēma, manuprāt, ir vislabākā. Strādāt sešus treniņus pēc kārtas – tad ir jābūt tādai farmakoloģijai, ka nu tik! Domāju, ka ķermenis tādu slodzi nevar izturēt. Tāpēc šo uzskatu, ka vislabāk ir strādāt ar divu nedēļu cikliem.

Pirms gada vīru izlasē bija arī „Warriors” cilvēki. Vai ir lielas atšķirības fiziskās sagatavošanas darbā?
- Forši, ka Džons Marejs atbrauca uz Latviju. Viņi ar Frančesko Kucolini tomēr ir divi dažādi treneri – Frančesko saprot visu no sākuma līdz galam, Džons vairāk ir atlētiskuma treneris, kas darbojas svaros. NBA ir cits līmenis, kur strādā jau ar sagatavotiem spēlētājiem, un akcents jāliek vairāk uz eksplozivitāti. Nevar pēkšņi izdomāt, ka strādāšu pēc „Warriors” sistēmas un likšu bērnam 100 kilogramus uz stieņa. Jāsāk no pašas apakšas. No katra trenera var iemācīties ļoti daudz. Arī tepat no latviešu treneriem es varu iemācīties daudz ko.

Cik ir optimāls sagatavošanās laiks izlasei, kurai pēc tam jāspēlē turnīrā, kurā ir spēles bez maz katru dienu?
- Domāju, ka astoņas nedēļas kā minimums. No fiziskā viedokļa – jo vairāk, jo labāk. Tajās astoņās nedēļās es nevaru sākt sportistam mācīt jaunu pasauli. Pagājušajā gadā iekļauties izlasē man bija grūti, jo nezināju, ko katrs māk, šogad jau ir vieglāk. Varbūt nepazīstu tik labi abus Valterus, Blūmu un Šķēli jo ikdienā ar viņiem nestrādāju. Ar Kristapu pagājušogad arī izlasē sanāca maz kopā strādāt. Viņš tikai 2. augustā sāka ar mums trenēties, bet jau drīz aizbrauca uz divām nedēļām uz Spāniju. Ar citiem – Uvi Helmani, Gati Jahoviču, Kristapu Janičenoku, Kasparu Bērziņu - esmu strādājis visa gada garumā un zinu, ko viņiem vajag un ko nevajag. Viņi visi arī tagad nāk pie manis – bez nosauktajiem arī Aigars Vītols, Andris Biedriņš, Kaspars Kambala. Līdz ar to tajās astoņās nedēļās, kad gatavojas čempionātam, vairs nebūs nekādi smagie svari jācilā, un visu varēs pakārtot, lai gatavotos pašam čempionātam.

Kāda būs attiecība – svaru zāle un treniņi basketbola zālē?
- Pirmajās desmit līdz 14 dienās mēs tik un tā strādāsim pie atlētiskuma, bet nebūs tik lielu svaru, cik šobrīd. Savukārt ar otro izlasi netiks veikts tāds darbs kā ar pirmo, jo vairāk uzdevums būs vienkārši pārbaudīt, cik šie spēlētāji ir gatavi. Viņiem jāpierāda sevi, un trenerim būs jāizvēlas tie, kas pievienosies pirmajam sastāvam. Protams, tiem, kas pievienosies vēlāk, būs individuāla pieeja, bet pārējie desmit jau visu šo laiku ir strādājuši. Ar treneri Kemzuru esam tikušies vairākkārt iepriekš pirms treniņprocesa sākuma. Saskaņojām, ko darīsim un kā darīsim. Viedokļi mums saskan, jo viņš strādājis „Benetton”, kur biju arī ciemos pie Kucolini, kurš man iemācījis ļoti daudz.

Vai pirms gada ar Nenadu Trajkoviču atradāt kopīgu valodu?
- Tur bija smagi (nopūšas). Sākumā šķita, ka viņš piekrīt un saprot, ko mēs, pārējie treneri, sakām, bet izpildījums nebija. Savos fiziskajos treniņos, protams, viņš man nelika nekādus šķēršļus, bet basketbola treniņos varēju tikai ieteikt, kādi uzdevumi nedod nekādu efektu, kādu uzdevumi ir pārāk gari. Pašā sākumā varbūt bija OK, bet tu nevaru runāt trīs stundas treniņā, gatavojoties jau mačam – psiholoģiski nevar izturēt trīs stundu staigāšanu pa laukumu. Pirms spēlēm vajadzīgs intensīvāks darbs, īsāki treniņi, bet tā nebija. Viņš neklausījās arī Edmundā Valeiko, nemaz nerunājot par mani. Nebija viegli. Kā cilvēks, viņš ir labs. Saprot basketbolu un var būt labs individuālais treneris, bet problēma bija tā, ka viņš nebija strādājis ar komandu. Pa naktīm viņš skatījās video līdz četriem pieciem no rīta, tad nāca neizgulējies uz treniņu un tā nevarēja ilgi turpināties. Bija smagi ar viņu un esmu priecīgs, ka izlasei izdevās tikt uz čempionātu. Man tā bija laba pieredze.

Fiziski laikam izdevās sagatavot – Andris spēlēja pa 35 minūtēm un spēlēja labi.
- Mēs arī ar viņu labi pastrādājām. Rezultātu varēja redzēt arī NBA sezonas sākumā. Varbūt vēlāk vairs nebija tāds rezultāts, jo uzskatu, ka viss tas process viņam tomēr bija par īsu. Viņam jātur sevi formā visas vasaras garumā. OK, pēc sezonas var atpūsties, bet ne vairāk kā mēnesi. Uzskatu, ka pietiek ar trim nedēļām un tad jau ir jāsāk kustēties pa četrām reizēm nedēļā. Divas nedēļas nostrādā un vienu paņem vienu brīvu. Pie tam arī tajās trijās nedēļās var šo to darīt – piemēram, paskriet krosiņu.

Joprojām esi Latvijas rekordists 400 metru barjerskrējienā.
- Jā (smejas). Pagaidām gan neredzu nevienu, kurš tuvākajā laikā varētu pārspēt manu rekordu.

Seko arī vieglatlētikas aktualitātēm?
- Tagad atkal strādāju ar Dmitriju Miļkeviču. Sezonas sākums bija diezgan veiksmīgs, tad viņš aizbrauca uz treniņnometni. Domāju, ka ar katru sacensību būs arvien labāk un uz pasaules čempionātu jau būs labākā forma. Viņš jau tagad noskrējis par pusotru labāk nekā pagājušogad, kas vien liecina, ka esam uz pareizā ceļa.

Tas, kas notiek vieglatlētikā Latvijā, ir ārprāts. Pats esmu mēģinājis kaut ko labot, bet laikam sāk izbeigties tas pozitīvisms, kas bija pirms gada. Sāk apriebties visa tā demagoģija, kas tur notiek, ar Zālīša kungu sākot. Viņš ir cilvēks, kas, manuprāt, no vieglatlētikas nesaprot vispār neko. Viņš uzskata, ka visu zina. Ja viņš nesaprot, ka ir cilvēks, kuram ir jāpiesaista citi, kas palīdzēs vieglatlētikai, tad piedod man... Bez jaunas vadības tur nekas nemainīsies. Es nesaku, ka es esmu tas cilvēks, jo neuzskatu sevi par prezidenta cienīgu šobrīd.