Viedoklis: Latvijas basketbola izlase - kā kurš nospēlēja?

Aizsargi
Pārliecinošs pirmais saspēles vadītājs bija Jānis Strēlnieks, kurš nospēlēja apmierinoši, taču ne perfekti. Iespējams, labāko sportisko formu uzņemt patraucēja veselības problēmas, kas radās pagājušās sezonas beigās. Savas kvalitātes parādīja, bet Jānim ir jādod vēl vairāk, lai izlase paceltos nākamajā līmenī.

Otrais saspēles vadītājs Edgars Jeromanovs ar savu atdevi un attieksmi kalpoja kā paraugs pārējiem, kas ietilpst kapteiņa pienākumos. Tomēr lielāks pienesums vajadzīgs laukumā. Centīgi un veiksmīgi darbojās aizsardzībā, bet nebija stabila opcija uzbrukumā. Diez vai nākotnē Latvijas izlasē viņam saglabāsies tāda pati loma - kā otrajam saspēles vadītājam, kas spēlē ap 18 minūtēm mačā. 26 gadu vecumā būs grūti kardināli pilnveidot savas basketbolista prasmes, bet Edgaram ir visas iespējas pierādīt pretējo. Nākotnē kā piektais aizsargs komandas rotācijā gan noderētu, kur lielāko labumu dotu ārpus laukuma ar mikroklimata uzlabošanu.

Pārejot pie uzbrūkošā aizsarga pozīcijas, jāizceļ patīkamākais pārsteigums, kas bija Dairis Bertāns. Nebija skaidrības, kādā līmenī pēc vairāku mēnešu izlaišanas viņš atgriezīsies, taču beigās viss izvērtās lieliski, Dairim kļūstot par rezultatīvāko komandas spēlētāju. Ja Bertāns neitralizēs savus trūkumus, vēl vairāk pratīs izmantot savas priekšrocības un lasīs spēli, tad varēs pretendēt uz Eiropas basketbola eliti. Pagaidām viņš tādā līmenī vēl nav, tāpēc ir, uz ko tiekties.

Epizodiski laukumā devās 19 gadus vecais Kaspars Vecvagars, bet viņa vietā komandā ir saprotama – ar domu par nākotni. Kādam tāpat ir jābūt 11. vai 12. spēlētājam, tāpēc labāk, lai šo vietu aizņem kāds jaunais basketbolists, kam būšana izlasē dos pozitīvu impulsu karjeras veidošanā. Vecvagaram priekšā svarīga sezona, kurā jāsper nākamais solis. Vide tam būs piemērota, jo Paņevežas komandā Vecvagaram apkārt būs gan pieredzējušie spēlētāji, gan pietiekami daudz vietas, lai izvērstos pats un pieteiktos par vienu no līderiem.

Uzbrucēji
Trešais rezultatīvākais spēlētājs šovasar bija Rihards Kuksiks, kurš pēc tukšās sezonas Spānijā beidzot tika pie normāla spēles laika. Iespējams, visvairāk cieta no tā, ka izlasē neuzspēlēja Armands Šķēle, kurš ik spēli Kuksikam būtu radījis par dažiem brīviem trīspunktniekiem vairāk. Labākās spēles Rihardam bija pret vājākajiem pretiniekiem, kas liek vilkt paralēles ar mazo spēles laiku Spānijā. Mīnusi saglabājušies tie paši (vairāk par tiem šeit), kas traucēja izkarot spēles laiku Valensijā, bet ar lielo lomu izlasē izcēlās jauni, piemēram, apšaubāmā bumbas pārvaldīšana, dodoties caurgājienos (Valensijā ilgāk par dažām sekundēm ar bumbu viņš netika). Svarīgi ir pēc iespējas ātrāk šos trūkumus novērst, kam varētu veltīt tuvākās nedēļas, jo līgums Kuksikam vēl nav.

Ja aģents ir pietiekami nasks, tad Kuksikam nenāktu par sliktu iekārtoties kāda NBA kluba treniņnometnē. Skaidrs, ka par reālu iekļūšanu uz regulāro sezonu kādā komandā nebūtu runas, bet galvenais būtu trenēšanās kopā ar pasaules labākajiem spēlētājiem kaut uz pāris nedēļām. Pēc tam, kad tuvotos oktobra beigas, varētu skatīties uz variantiem Eiropā, kur no NBA treniņnometnēm atbrīvotajiem spēlētājiem vienmēr ir piekrišana. Otra opcija, ja nav saņemts kāds kārdinošs piedāvājums, ir pievienoties tādai komandai kā Ventspils ar nosacījumu, ka labāka varianta gadījumā visi ceļi ir brīvi. Protams, visi šie minējumi atkritīs, ja Kuksiks tuvāko dienu vai nedēļu laikā būs atradis sev piemērotu komandu.

Viens no daudzpusīgākajiem spēlētājiem šajā izlases modelī bija Mareks Mejeris, kurš izmantojams vismaz trīs dažādās pozīcijās. Vēl pirms diviem gadiem izbrīnu raisīja viņa pievienošanās uz izlases treniņiem, bet tagad tam izrādījusies jēga, jo Mejeris veidojas par noderīgu lomas spēlētāju, pateicoties savai daudzpusībai. Jāspēlē stabilāk, jāturpina lauzt raksturs, kļūstot sportiski nekaunīgākam. Pagājušā sezona Spānijā nebija pati labākā, bet šim gadam jābūt labākam un uz to ir jāiet. Tikai tad būs varianti sasniegt ko vērā ņemamu.

Otrs jaunākais spēlētājs šajā izlases modelī bija nepilnus 20 gadus vecais Dāvis Bertāns, kurš kopumā iepriecināja, bet arī viņam jākļūst stabilākam. Jāattīsta spēle ar muguru pret grozu un caurgājiens, lai uzbrukumā kļūtu par ko vairāk kā viendimensionālu spēlētāju. Lai to paveiktu, nepieciešams uzlabot kāju darbību un bumbas pārvaldīšanu. Bez individuālā darba gaidāmajā sezonā Serbijā klāt nāks iespēja spēlēt pie tāda trenera kā Duško "Dules" Vujoševiča, kas būs laba pārbaude raksturam.

Nepatīkamākais pārsteigums bija Rolanda Freimaņa (ne)spēle, kura ķermeņa valoda šajā kvalifikācijas turnīrā nebija no tām labākajām. Pietrūka gatavība no pirmās treniņu dienas – gan sportiskā, gan psiholoģiskā. Jācer, ka šis būs tas gadījums, kad viens solis atpakaļ ļaus paspert trīs uz priekšu. Lai spēlētu mūsdienu ceturtajam numuram atbilstīgu basketbolu, nepieciešams ne tikai sakārtot galvu, bet pilnveidot savu atlētisma līmeni. Labā ziņa ir tāda, ka Freimanim ir tikai 24 gadi, tāpēc atliek vien labi nospēlēt šo sezonu, lai būtu stabila izlases vērtība.

Maz spēlēja Artūrs Bērziņš, taču tāda bija viņa loma, ko viņš godam pildīja. Pagaidām izlases līmenī redzams tikai kā enerģijas spēlētājs, jo viņa arsenāls ir diezgan ierobežots. Jācer, ka pašam Artūram ir ambīcijas un apņēmība būt par ko vairāk izlases līmenī. Lai to paveiktu, vispirms jāsāk ar dominēšanu sava kluba sastāvā.

Centri
Cits Ventspils kluba spēlētājs Mārtiņš Meiers uz pēdējām spēlēm kļuva par vienu no patīkamajiem pārsteigumiem. Lielā mērā tāpēc, ka spēja būt produktīvs ierobežotā spēles laikā. Demonstrēja fantastisku dzirkstelīti un degsmi pārstāvēt savu valsti. Stabilais pustālais metiens ir ierocis, kas paver ļoti plašas iespējas uzbrukumā (arī kļūšanu par pilna laiku ceturto numuru, kur Meieram būtu lielākas izredzes plašākos ūdeņos). Noderētu iestrādāt pāris firmas kustības ar muguru pret grozu, uzlabot situāciju lasīšanu aizsardzībā un sākt spēlēt augstāk par stīpu – tad pavērsies varianti Eiropā.

Neapšaubāmi spēcīgākais spēlētājs izlasē ir Andrejs Šeļakovs, taču šajā ciklā nebija pilnvērtīgs palīgs negatavās potītes dēļ. Ar saviem parametriem noderīgs laikā, kad izlasē pietrūkst centru. Joprojām diezgan ierobežots savā meistarībā un brīžiem pietrūkst pārliecības, kas izpaužas soda metienos, kur viņa metiena uzbūve nav nemaz tik slikta. Ir bijušas reizes, kad pierādījis, ka spēj realizēt savas iespējas uzbrukumā, bet kāpēc tas nenotiek biežāk? Tagad vajadzētu savest kārtībā veselību, bet tikai tad atgriezties laukumā – Liepājā, Ventspilī vai varbūt kaut kur ārzemēs.

Visbeidzot esam sagaidījuši to brīdi, kad Kaspars Bērziņš ir nobriedis un sāk attaisnot uz sevi liktās cerības. Lielākajā daļā šīs vasaras spēļu Bērziņš bija uzdevumu augstumos un kļuva par balstu zem groziem. Jā, viņa spēlē joprojām ir pāris plaisas, piemēram, pārāk bieži dzīvo ārpus soda laukuma vai spēle ar muguru pret grozu tā arī nav apgūta (cik daudziem latviešu garajiem tā vispār bijusi labā līmenī?), bet pārējos savus talantus izmantoja diezgan prasmīgi. Šajā modelī bieži izmantots kā centrs, bet derīgs arī kā spēka uzbrucējs, paturot prātā potenciāli draudīgo tandēmu ar Andri Biedriņu, kas vēl nav sevi pieteicis ar darbībām laukumā. Jācer, ka gadu vēlāk Slovēnijā tas beidzot notiks.

Treneri
Galvenā mēraukla, ar kādu vērtējams treneru darbs, ir rezultāts. Šajā gadījumā uzdevums tika paveikts, jo vieta Eiropas čempionātā ir izcīnīta. Kā jau visi cilvēki, arī treneri pieļāva kļūdas, bet šajā gadījumā beigas bija laimīgas. Jā, tās spēles, kuras izšķīrās galotnē, varbūt vajadzēja nospēlēt taktiski citādāk, bet sava daļa jāuzņemas arī spēlētājiem, jo izpildītāju lomās bija viņi. Kopējā taktika lielā mērā balstījās uz trīspunktniekiem, kas gan nav ilgtermiņa variants. Kvalitatīvi bija paveikts darbs pretinieku izpētē, kur uzslavējams Ainara Bagatska palīgs Artūrs Štālbergs, kurš veidojas par perspektīvu treneri.

Arī pats Bagatskis vēl veidojas kā treneris, tāpēc daudz ko parādīs sezona Ukrainā. Ar klubu Bagatskim būs iespēja strādāt no paša sezonas sākuma, bet pats galvenais - atzīstamā līmenī (Ukrainas līga + ULEB Eiropas kauss). Pagaidām Bagatska klubā nav neviena latviešu spēlētāja - vai tas pateiktu zelta rokas patiesās domas par šīs izlases materiālu? Drīzāk nē, jo pieejami bija tikai daži no spēlētājiem, bet katrai komandai komplektācijā ir savas vajadzības. Tādas būs arī Latvijas izlasei, kam nākamais atskaites punkts būs jau pēc gada Eiropas čempionātā.