Viedoklis: Neveiksme vai likumsakarība?

Pirmkārt, muļķīgi šķiet pārmetumi treneru kolektīvam. Varis Krūmiņš bijis veiksmīgākais Latvijas jauniešu izlašu treneris un arguments par to, ka Krūmiņš savā spēles redzējumā palicis deviņdesmitajos var būt tikai tiem, kas uz lietām skatās šauri, nevis kopējā kontekstā. Nevajag nemaz tik senā vēsturē lūkoties, lai redzētu Krūmiņa devumu Latvijas basketbolam – bronzas godalgas ar U-18 jauniešiem tika izcīnīta jau stipri pēc deviņdesmitajiem, proti, 2007. gadā. To, ka treneris nav redzējis spēlētājus sezonas gaitā – jā, taisnība, taču, kurš treneris Latvijas basketbolā sezonas laikā var atļauties nestrādāt pamatdarbu sporta skolā vai klubā, lai tikai sekotu tiem, ar kuriem jāstrādā vasarā? Tādu nav! Šajā ziņā visās izlasēs ir pilnīgi vienāda situācija.

Kad Krūmiņš sezonas vidū tika nosaukts par šī gadagājuma izlases stūrmani, treneris neslēpa prieku par garā gala pārstāvjiem, kas varētu kandidēt uz vietu valstsvienībā. Jāteic godīgi, arī es pats biju pārliecināts – garais gals šovasar valdīs zem groziem. Kā nekā, Mārtiņš Meiers bija aizvadījis teicamu U-18 čempionātu 2009. gada vasarā un pārsteidza daudzus ar savu sniegumu Kurzemes klubā, Lauris Blaus pēc U-20 čempionāta bija ieinteresējis vairāku, tai skaitā ne Latvijas, klubu skautus (izvēlējās "Ventspili"), Dāvis Rozītis bija nonācis prestižā ASV koledžas komandā, Kristers Zeidaks bijis viens no līderiem U-20 jau starp gadu vecākiem puišiem, arī Mārtiņa Ābeles auguma centimetri raisīja sajūsmu. Kas no tā visa iznāca?

Tagad paskatāmies uz lietām, atmetot eiforiju. Ne Meiers, ne Blaus pie nopietna spēle slaika "Ventspils" klubā netika, pie tam ar viens pret vienu apspēlēšanas tehniku Meiers nekad nav izcēlies, savu maizīti lielākoties pelnot pēc "pick'n'roll" sadarbībām un tiekot pie otrajām iespējām pēc paša vai drīzāk partneru garām aizmestajiem metieniem. Meiers drīzāk ir enerģijas spēlētājs (tāpat kā Butjankovs), nekā tāds, kuram iedot iekšā un atstāt vienu, lai apspēlētu pretinieku viens pret vienu. Blaus turpretī vairāk tendēts tieši uz 1:1 spēli ar muguru pret grozu, taču saraustītā sezona noteikti nav nākusi labumā. Ja Galvanovskis vēl uzticējās, tad pie trenera Poropata vispār tika nolikts dziļā rezervē.

Dāvis Rozītis izjuta, ko nozīmē būt frešmenam Amerikas koledžu basketbolā. Pat 211 centimetru slaidais augums nebija pietiekams ierocis, lai izkarotu kaut nedaudz pieklājīgāku spēles laiku. Iespējams, tika izvēlēta skola ar pārāk stipru komandu. Ne mirkli neapšaubu, ka treniņi šajā līmenī arī devuši nopietnu devumu, taču spēlēšanas iemaņas tikai treniņos nevar apgūt. Un paskatāmies, kur Rozītis spēlējis iepriekš – tikai un vienīgi Cēsīs LBL otrajā līgā. Kristera Zeidaka sniegums, iespējams, bijis lielākais pārsteigums un ne jau labā nozīmē. Parakstot līgumu ar vienu no stiprākajām itāliešu otrās līgas komandām, šķita, ka Zeidaks iet pareizo ceļu, tomēr, tāpat kā Rozīša gadījumā, arī Zeidakam vienīgā spēļu prakse bija apšaubāma līmeņa turnīrā, kurā pie tam Kristers neesot rāvies sevi pierādīt par katru cenu. Tiesa gan, labas atsaukmes bijušas par spēlētāja atdevi treniņos ar lielo komandu. Izskatās, ka spēlētājs pielicis fiziski, taču zaudējis spēles ziņā. Noteikti jānovēl, lai nākamajā sezonā izdotos to labot, jo ar fiziski spēku vien basketbola laukumā nepietiek. Ābeles apskatīšanu iztraucēja paša spēlētāja vasaras plāni, kas neļāva ierasties izlasē laikus, bet ņemt sastāvā pilnīgi nezināmu spēlētāju, kas ierodas tikai uz pašu čempionātu vai sagatavošanās posma beigām, būtu neprāta darbs.

Kāds varbūt iebildīs – bet, lūk, Ošenieku, kurš izlasei pievienojās tikai nesen, paņēma gan. Jā, paņēma, bet Ošenieka spējas un varēšanu ikviens varēja redzēt vēl pavisam nesen. Nākamajā sezonā Oto būs vēl viens Latvijas pārstāvis Amerikas koledžu basketbolā un šobrīd izskatās, ka varētu kļūt par līderi arī U-20 izlasē. Žēl, ka ieradās tik vēlu, jo, ja būtu bijis ātrāk, iespējams, būtu paspējis ātrāk iejusties un kļūt par vadošo spēlētāju, par kuru trūkumu jau pirms čempionāta sūkstījās Krūmiņš. Noteikti arī Haraldam Kārlim aizbraukšana no Latvijas nākusi par labu. Jau pēc pirmajām treniņnometnes dienām treneriem lielākais pārsteigums bija tieši Kārlis. Spānijā māk spēlēt basketbolu un, acīmredzot, māk arī iemācīt – spēlētājs, kurš Latvijā, spēlējot Jaunatnes līgā, godīgi sakot, bija nekāds un izcēlās vien ar lēciena īpašībām, šobrīd esot izmainījies pilnībā un ne tikai spēles ziņā, bet arī domāšanā, attieksmē un atdevē. Un, lūk, pārliecinoša vieta pamata pieciniekā spēlētājam, kuru pirms gada nepaņēma U-18 valstsvienībā, kas noteikti bija papildu motivācija atgriezties šovasar jau pavisam citā līmenī.

Kā ar vienu no līderiem Krūmiņš rēķinājās ar Mārtiņu Laksu, taču nesagaidīja ne tuvu to, ko vēlējās sagaidīt. Ja rudenī sociālajās vietnēs Valdis Valters čivināja, ka Laksa ir Latvijas izlases nākotne, tad šobrīd skats neizskatās tik gaišs. VEFā sezona pavadīta uz beņķa un vienīgā spēļu prakse bijusi Studentu Basketbola līgā, un ne jau tajā, kas Amerikā... Protams, Mārtiņs ir jauns spēlētājs un tikai viņa paša rokās ir visu izmainīt un kļūt par vismaz tik pat labu un leģendāru basketbolistu, kā viņa tēvs. Iespējams, VEF Juniors izveidošana dos savu atdevi, bet tad jau Mārtiņam būs jācīnās par atzinību pieaugušo basketbolā, nevis U-20 līmenī...

Armands Ošiņš izlasē nespēlē tādu lomu, kādu būtu varējis spēlēt, ja vien... Ošiņš ir ļoti talantīgs jauns basketbolists, domājams, labākais Latvijā spēlējošais savā vecumā, taču spītīgais raksturs neļāva spēlēt "Ķeizarmežā", lai gan varbūt Armands sajuta – drīz vien tāpat tādas komandas vairs nebūs. Dzirdēts, ka Ošiņš plānojot vairāk uzmanības pievērst akadēmiskajai izglītībai, nevis basketbolista karjeras veidošanai. Tas nekādā ziņā nav nosodāmi, taču zaudēt šādu talantu varētu būt sāpīgi. Jānovēl savienot šīs abas lietas (basketbols un mācības) arī turpmāk un, cerams, ne tikai Studentu līgas līmenī...

Vēl priekšā ir divi mači, un nekas nav neiespējams, lai cik skeptisks rādījās skats jau pirms čempionāta, kas pirmajā spēlē diemžēl attaisnojās. Jānovēl puišiem, lai šī neveiksme dotu papildu motivāciju pierādīt sevi un aizvērt mutes skeptiķiem. Būšu priecīgs to izdarīt.

P.S. Tiem, kas nekavējoties noraksta Latvijas basketbola nākotni – nekad nav tā, ka no katras izlases visi kļūst par basketbolistiem, kur nu vēl laba līmeņa. Jau iepriekšējās divi U-20 sasaukumi mums devuši lielus talantus un diezgan daudz spēlētājus, par kuriem jau runā pieaugušo basketbola kontekstā. Ja būs arī no šīs – vēl jo labāk.