Viedoklis: Kāda ir Latvijas izlase šogad?

Aizsargi
Saspēles vadītāja pozīcija atrodas drošās rokas, jo Jānis Strēlnieks ir vēl labāks, kā gadu iepriekš. Sezonas laikā Ventspili nomainījis pret daudz dziļākiem ūdeņiem, kur spējis iekļauties diezgan labi. Līdz ar to šajā pozīcijā daudz brīvas minūtes nepaliek, bet par tām cīnīties un iegūt iespēja būs Edgaram Jeromanovam, kam pa šo gadu arī būtu jābūt progresējušam. Tomēr noderīgs izlasei viņš būs, ja spēs būt produktīvs ierobežotā laikā. Citādi lietderīgāk rezerves saspēles vadītāja vietu dot jauniņajam Kasparam Vecvagaram, kā arī vajadzības gadījumā kādam citas ārējās līnijas spēlētājam.

Uzbrūkošā aizsarga pozīcijā izlasē ar atplestām rokām tiek gaidīts kapteinis Jānis Blūms. Pagājušajā gadā ar gatavību pārstāvēt savu valsti izpelnījās pamatotu līdzjutēju mīlestību. To ir grūti pārspēt, tāpēc jācer, ka līdzīga motivācija Jānim būs arī šogad. Svarīgi arī, lai izdotos laikus atrast sev komandu, kas, cerams, paliks vismaz Eirolīgas līmenī. Pagaidām par Blūma variantiem ārzemju klubos vēl nav pārāk daudz ziņu, atskaitot vien no Spānijas izskanējušos minējumus, ka nākamā viņa darbavieta būs kaut kur Itālijā. Jebkurā gadījumā tirgus Blūmam iekustēsies tad, kad būs noslēgušies Itālijas vai Spānijas čempionāti.

Gadījumā, ja Blūms tomēr nebūs izlasē, kā trumpis azotē būs Armands Šķēle. Bagatskis attiecībā uz Šķēli izteicies ar pamatotu piesardzību. Sezona Šķēlem bijusi ļoti nestabila, ko apliecina viņa statistika – pamatā tie bijuši vidēji spēlē deviņi punkti un trīs rezultatīvas piespēles. Tomēr šoreiz statistika nepasaka visu stāstu, jo Šķēle atradās vietā, kas absolūti nebija piemērota viņam. Igaunijas basketbols pazīstams ar to, ka tas pats nespēlē un neļauj to darīt arī citiem, bet Šķēles spēle ir balstīta uz pavisam citiem principiem... Turklāt Latvijas izlasē būs pavisam cita līmeņa partneri, kas ļaus labāk izmantot Šķēles stiprās puses. Domājams, ka arī Bagatskis neatteiktos no spēlētāja, kas ar saviem caurgājieniem spēj salauzt daudzas sarežģītas aizsardzības un izkārtot komandas biedriem brīvus metienus, jo snaiperu mums pietiek. Arī motivācijai Šķēlem vajadzētu būt pietiekamā daudzumā, jo līgums uz nākamo sezonu vēl jāatrod. Kur vēl labāka vieta par Latvijas izlasi, kur, starp citu, tās galvenajam trenerim pašam vēlāk vajadzēs labus spēlētājus klubu sezonā...

Uzbrucēji
Savulaik vieglā uzbrucēja pozīcija bija problemātiska, kad tajā faktiski vienīgais nopietnais drauds Eiropas līmenī bija tieši Bagatskis. Pašreizējā situācija ir labāka, jo ir vairāk par vienu spēlētāju, kas spēj mainīt spēles ritējumu. Rekordus pieteicies labot ir Rihards Kuksiks (dažus no tiem jau ir pārspējis, piemēram, vienā spēlē iemestos trīspunktniekus), kurš pagājušā gada Eiropas čempionātā bija rezultatīvākais spēlētājs izlasē. Bažas iespējamas par pagājušo sezonu, jo Spānijas top klubam Kuksiks bija gatavs tikai vienā laukuma galā – uzbrukumā. Tomēr varbūt tas būs nāks par labu, jo Rihards būs izsalcis pēc basketbola. Tāpat ar īpašām cerībām iespējams skatīties uz Dāvi Bertānu, kurš ir viens no mūsējiem Eirolīgā un spēj sevi pieteikt talantiem pārbagātajā Serbijā...

No citiem palīgiem starp trešajiem numuriem minams Mareks Jurevičus, kurš gan līdz šim Latvijas izlasē nav spējis atrast savu spēli. Izskaidrojums tam ir loma komandā, bet pagaidām Jurevičus augstāk par Itālijas otro līgu nav ticis. Tur viņam bijusi rīcības brīvība un liels spēles laiks, bet labam spēlētājam jāmāk taisīt rezultātu arī ierobežotā laikā. Tas vistiešākajā veidā attiecas uz šī spēlētāja lomu izlasē. Ja viņš tik tiešām ir gatavs pakāpties, piemēram, no Itālijas otrās uz pirmo līgu, tad jāspēj pielāgot savu spēli attiecīgajai situācijai. Skaidrs, ka, tiekot, piemēram, Itālijas pirmajā līgā viņam uzreiz vairs nebūs pierastās 30 minūtes, bet gan 15-20, kurās būs jāsamet 8-9 punkti. Tas pats attiecināms arī uz Latvijas izlasi.

Vēl trešā numura pozīcijā starp opcijām pastāv vairāki jaunie spēlētāji – jau minētais Dāvis Bertāns, Mareks Mejeris vai debitants Oto Ošenieks, kuriem visiem visticamāk tiktu piemeklētas specifiskas lomas ar īpašiem uzdevumiem. Prognozējams, ka vieta sastāvā atradīsies pirmajiem diviem, jo Ošeniekam uzreiz būs grūti pārlēkt atpakaļ uz Eiropas basketbolu. Pie tam vērtīgāka viņam būtu nostabilizēšanās ASV, kur priekšā varbūt pat svarīgā sezona viņa NCAA karjerā, jo tajā noskaidrosies, vai viņš būs starp komandas līderiem vai arī paliks par vienu no rezervistiem.

Pārejot pie spēka uzbrucējiem, tad galvenajam balstam vajadzētu būt Rolandam Freimanim, kuram gan nāksies pacelt savi sniegumu vēl līmeni augstāk, spēlējot vienlīdz labi katrā spēlē. Tad arī sekos iespēja iegūt stabilu vietu Rolanda iekārotajā ACB līgā. Līdzīgs stāsts par Kasparu Bērziņu, kuram beidzot jāiegūst stabilitāte. Arī Bērziņam tādā gadījumā parādītos kādi varianti atgriezties saulainās un vilinošā Spānijas basketbola apritē. Jāpiemin arī Artūrs Bērziņš, kurš pagājušā gada Eiropas čempionātā atsevišķās spēlēs devās pat pamata pieciniekā, esot visvairāk gan kā enereģijas spēlētājs. Drīzumā šim spēlētājam paliks 24 gadi, kas arī liek tiekties pēc kaut kā vairāk.

Centri
Centru pozīcija pagaidām izskatās vājākā, bet salīdzinājumā ar pagājušo gadu – tāpat labāka. It kā abi galvenie piektie numuri (Mārtiņš Meiers un Andrejs Šeļakovs) ir tie paši, bet gada laikā abiem vajadzētu būt tikušiem pie vēl lielākas pieredzes un pārliecības. Skaidrs, ka tā nebūs pozīcija, kas uzbrukumā izdarīs lielāko spiedienu uz pretiniekiem, bet šiem spēlētājiem pastāv citi ceļi kā pozitīvā veidā ietekmēt komandas spēli, darot mazās lietas un melno darbu. Jāatceras, ka esošie centri ir pierādījuši savu spēju ik pa laikam patīkami pārsteigt ar savu spēli uzbrukumā, kas iespējams vien kolektīvā darbā un sadarbībā ar ārējās līnijas spēlētājiem.

No trūkstošajiem spēlētājiem visvairāk būtu noderējis Andris Biedriņš, ar ko izlase būtu pavisam citā līmenī. Bieži aprunāts, ka arī pašam spēlētājam tas būtu noderīgi, jo šeit būtu iespējams atgūt pārliecību uzbrukumā, spēlējot ar diezgan atzīstama līmeņa pretinieikiem. Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs nāks pretī komandas ar NBA centriem, piemēram, Gruzija ar Zazu Pačuliju, kurš pret Biedriņu diez vai samestu 42 punktus, kā tas bija pagājušajā vasarā. Acīmredzams, ka Andra basketbolista karjera pašreiz piedzīvo grūtākos laikus, tāpēc būs interesanti paskatīties, kā viņš situāciju labos. Izlases variants atkritis, bet varbūt Biedriņš nolēmis veltīt šo vasaru, lai atgūto iekavēto citādākā veidā, piemēram, ar milzīgu un vēl nebijušu ieguldīto darbu starpsezonas treniņos. Savukārt citās pozīcijās kādu spēlētāju neesamība tik ļoti nesāp, jo ir atrodami līdzvērtīgi aizvietotāji.

Apskatot kandidātu sarakstu, skaidri redzams aptuvenais kodols, kas ar iepriekšējās rindās minētajiem spēlētājiem ir uzskaitīts. Iespējams, tajā ielauzīsies kāda jauna seja, bet pamatā šai jau izveidotajai izlasei atliek vien turpināt iet pa savu ceļu, kam nākamajā gadā vajadzētu aizvest līdz Eiropas čempionātam Slovēnijā. Kāds varbūt izbrīnījies par mazāk pazīstamu spēlētāju iekļaušanu kandidātos, bet tas ir pareizs solis no trenera puses. Vai labums ir saukt uz izlasi tos spēlētājus, kam karjera ir pāri pusei, bet par rezultāta taisītājiem izlašu līmenī viņi vairs nekļūs? Tāpēc pareizi ir dot iespēju izmantot Latvijas izlasi kā atspēriena punktu jaunajiem spēlētājiem, dodot iespēju vismaz sākumposmā patrenēties un varbūt beigās iekļūt pat sastāvā.

Līdz pirmajiem treniņiem atlicis nedaudz mazāk kā četras nedēļās, tāpēc atlikušajā laikā izlases kandidātiem jānovēl produktīva un pilnvērtīga individuālā sagatavošanās, lai visi būtu gatavi darbam jau no pirmās dienas. Treneriem atliek būt gataviem darīt savu darbu, bet līdzjutējiem jāgatavojas atbalstīt izlasi ceļā uz septīto Eiropas čempionātu pēc kārtas.