Dainis Bertāns: "Vēlēšanās uzvarēt bija milzīga"

Trīs Bertāni – trīs medaļnieki

Bertānu ģimenei ir trīs Eiropas čempionātos izcīnītas godalgas. Eksplozīvais uzbrucējs Dairis Bertāns pirms trīs gadiem Spānijas galvaspilsētā Madridē atvēra rēķinu, Vara Krūmiņa vadībā nopelnot pirmo junioru čempionāta bronzas medaļu. Pirmajā augustā Viļņā viņam pievienojās tēvs Dainis un jaunākais brālis Dāvis, trīskāršojot ģimenes godalgu kolekciju. Turklāt Rūjienas pusē uzaugušais Dāvis iekļauts Eiropas čempionāta simboliskajā piecniekā un nākamgad varēs cīnīties Pasaules čempionātā (atšķirībā no Eiropas forumiem, Pasaules labāko turnīrs notiek reizi divos gados un Madridē ceļazīmes uz globālo sarīkojumu netika dalītas).

„Gatavošanās čempionātam un pats turnīrs „gāja, kā pa viļņiem”, teica Bertāns seniors. „Mūsu sniegums apakšgrupā bija labs, pat necerēti labs. Tika uzvarētas tādas basketbola lielvalstis kā Francija un Spānija, pēc tam komanda nedaudz „nosēdās”. Nedaudz nepareizi tika izvēlēta atpūta pirmajā brīvdienā (komanda devās uz akvaparku – Sportacentrs.com), taču vienlaikus sapratām, ka puišus visu laiku grožos turēt nevar. Zaudējām Slovēnijai. Varbūt tas bija ļoti labi, jo nākamajās spēlēs komanda saņēmās.”

Komanda bija gatava cīnīties ar ikvienu pretinieku, uzsvēra Bertāns. Līdz iekļūšanai finālā pietrūcis mazāk, nekā redzams rezultātā. „Pusfinālā ar Krieviju sajūtas bija, ka VAR. Grib un var, taču psiholoģiski neizdevās tikt pāri, salūzām. Domāju tieši par psiholoģisko noturību, jo vēlēšanās uzvarēt bija milzīga. Kā teicām sapulcēs, Krievija ir mūsu līmeņa komanda.”

„Svētdienas rīts nāca smagi, pēc zaudējuma pusfinālā saņemties spēlei par trešo vietu bija grūti. Īpaši, redzot to, kāda bija otra pusfināla spēle, kur Lietuva izglābās pēdējā brīdī. Ar bērnišķīgām treniņu metodēm – uzspēlējot sunīšus, ķeršanas - panācām efektu, ka čaļi bija gatavi iet un uzvarēt. Puiši ieguva emocijas, atrada spēku rezerves pēdējai spēlei.”

Par lietuviešu atbalstu

„Ja spēlētu kādā citā valstī, būtu daudz grūtāk, piemēram, sacensties ar serbiem Serbijā. Tādu lietuviešu atbalstu nebijām gaidījuši. Saprotu, ka viņi atbalsta kaimiņvalsti, taču līdzjušana pārsteidza. Pēc spēlēm skatītāji nāca klāt, apsveica, bija ļoti patīkami.”

Līdzīgi kā pirms nedēļas Liepājas Olimpiskajā centrā, izšķirošajās spēlēs „Siemens” arēnā Viļņā nebija brīvu vietu. Lietuvieši sasniedza Eiropas jaunatnes čempionātu apmeklējuma rekordus, pulcējot 13 000 skatītāju (oficiāli „Siemens Arena” ietilpība ir ap 11 000 vietu, taču finālos skatītāji aizpildīja arī visas sānu ejas). Iepriekš Belgradā jaunatnes spēles pulcēja 6500 līdzjutēju.

„Svētdien zāle bija pārpildīta. Tādā atmosfērā spēlēt ir liels prieks un gods. Īpaši, ja uzvari, emocijas ir neaizmirstamas,” priekā dalās Dainis Bertāns.

Par fizisko gatavību un savainojumiem

Savainojumi bija cīņas sparā un spēlēs iegūti, cīnoties par vietu laukumā. Paldies Dievam, nevienam spēlētājam savainojumi neradās nepareizu treniņu slodžu un sadalījumu dēļ. Paldies fiziskās sagatavotības trenerei Līgai Kļaviņai, kura ļoti pareizi ielika pamatus sagatavošanās laikā. Iztikām bez fiziskās bedres, pie diviem zaudējumiem Slovēnijai un Krievijai noveda emocionāli kritumi. Trešo neveiksmi pret Lietuvu neskaitu, jo nospēlējām pietiekami cienīgi, vienkārši lietuvieši izmantoja mājas priekšrocības.

No rītiem mūsu treniņi notika pēc lietuviešiem. Teicām viņiem, lai uzvarētu čempionātā, viena spēle jāzaudē. Lietuvieši pasmīnēja, varbūt nesaprata. Viņi nebija tālu no zaudējuma Serbijai, varbūt neveiksmes gadījumā pieņemtu to par realitāti, jo grūti šādu turnīru nospēlēt bez zaudējumiem. Viennozīmīgi, zaudējumi dod spēku nākamajai spēlei.

Par Gunāra Gailīša palīdzību pretinieku skautošanā

Tas, ko dara Gunārs, ir neatsverami. Viņš naktī strādā, saliek visas spēles, izskata pretiniekus, no rīta parāda paveikto. Diemžēl šādam darbam nav paredzēta vieta apstiprinātajā jaunatnes izlases budžetā, Gunārs uz Viļņu atbrauca un strādāja par vēdera tiesu. Domāju, Latvijas Basketbola savienībai vajadzētu par to padomāt, šāds darbs ar video ir nepieciešams. Man pie datora tāds darba apjoms prasītu divas dienas. Tas ir milzīgs darbs.

Paldies mūsu dakterītei – kad mēs beidzam strādāt, sākas viņas darbs. Čaļi tika apārstēti, pēc vienas spēles bija jābrauc uz slimnīcu, tāpat pēc otrās, trešās...

Par puišu apņemšanos tikt Eiropas piecniekā

Tas bija motoriņš, kas labi strādāja. Mājās, runājot ar Dāvi, jautāju – kā paši jūtaties? Viņam nepatika apkārtējās runas, ka vieta Pasaules čempionātā ir „uzdāvināta”. Teica – gribas pierādīt, ka ceļazīmi varam izcīnīt paši. Komanda gāja uz piekto vietu, sanāca nedaudz labāk.

Par U19 Pasaules čempionātu

Ja jāizvēlas pilsētas, nākamgad gribētos spēlēt Valmierā. Protams, ir jautājums, vai paliksim tādā pašā sastāvā. Treneru apstiprināšana ir Latvijas basketbola savienības ziņā, jāskatās, kādi būs augstāk stāvošo lēmumi, vai netiks meklēti vēl labāki speciālisti.

Trīs gadus strādājot kopā ar Ziedoni, Latvijā neredzu labāku jauniešu treneri, arī psiholoģiski. Tiesa, no salīdzināšanas viedokļa, neesmu strādājis kopā ar citiem, taču no zināmajiem Ziedonis Jansons savākt kolektīvu un parādīt piemēru ar savu darbu var vislabāk.

Par disciplīnu

Šo jautājumu izrunājām pirms treniņnometnes sākuma. Tika dota iespēja izvēlēties – nostrādāt septiņas nedēļas, kā vajag, vai, izdari nepareizu soli un esi brīvs. Par to runājām arī pēc notikumiem lielajā izlasē. Uzskatu, tā vajadzēja darīt jau sen. Atklātība bija vajadzīga, varbūt ne tādā formā, bet bija. Notiekošais bija aizgājis par tālu. Čaļiem tika pateikts, ka mēs neslēpsim pārkāpumus un atskaitīsim no izlases, neatkarīgi, vai esi Timma, Bertāns vai Dukulis. Būs pārkāpumi, būs ārā. Acīmredzot, puiši padomāja par to. Klāt nāca informācija par pārkāpumiem no U20 izlases, reakcija bija – kā tā var? Svētdienas vakarā pēc čempionāta iedevām brīvu, puiši aizgāja uz klubu atpūsties, šorīt neviens nebija jāvāc. Teicām, aizbrauksiet uz mājām, savā pagalmā dariet, ko gribat, bet TIKAI TAD.

Par iedvesmošanos no U20 meitenēm

Iepriekšējā svētdienā mums bija treniņš (Šarūna) Marčuļoņa basketbola skolas zālē. (Izlases menedžeris) Viktors skrēja no vestibila un ziņoja par rezultātu spēlē Latvija – Francija. Sākums bija bezcerīgs, tad nāca paziņojums, ka starpība dilst, dilst un pēdējās sekundēs jau visi sekoja līdzi. Ļoti labi, ka čaļi ieguva pozitīvas emocijas.