Dukulis: "Zālē pavadu līdz sešām stundām dienā"

Ciao! Kāds laiks Kantu tagad?
- Līdz pat novembra sākumam bija silts, ap 16, 18 grādiem, taču pēdējā laikā ir auksti, bieži līst. Pa retam gadās arī kāda patiesi skaista un saulaina diena. Ziema pamazām tuvojas. Tiem, kas plāno braukt slēpot uz Itāliju, varu garantēt – sniegs būs! (smejas)

Pēc spožā Eiropas čempionāta biji viens no pirmajiem, kas parakstīja līgumu ar ārzemju klubu. Kāpēc šāda izvēle?
- Kantu par mani izrādīja interesi jau jūnija sākumā pēc labi aizvadītās Jesolo vasaras līgas Venēcijā. Uzreiz pēc tās kopā ar aģentu devāmies uz Kantu, kur trīs dienas notika neliela gatavošanās nometne vasaras līgai Imolā. Tur nospēlēju divas labas spēles, uz turnīra finālu nepaliku, jo steidzos atpakaļ uz savu vidusskolas izlaidumu. Uz Imolu bija ieradies gan kluba ģenerālmenedžeris, gan galvenais treneris, bet spēles vadīja viens no asistentiem. Pēc turnīra nedaudz aprunājāmies, viņi bija apmierināti ar manu sniegumu, norādīja uz lietām, pie kurām jāpiestrādā, atvadījāmies uz pozitīvas nots. Arī [mans aģents] Vittorio [Gallinari] bija priecīgs, teica, lai mierīgi gatavojos izlasei, savu darbiņu šeit esmu padarījis. Pēc Eiropas čempionāta pirmā posma beigām Kantu piedāvāja līgumu. Izvēlējos Itāliju, jo man patīk izaicinājumi - patstāvīga dzīve, pavisam cita vide un prasības, kultūra, labāki apstākļi. Svarīgi bija tas, ka Kantu ir viena no nedaudzajām komandām A sērijā, kas dod iespēju jaunajiem spēlētājiem. Klubam ir skaidra nākotnes vīzija, mērķi, stabili sponsori. No pagājušās sezonas sastāvā ir palikuši septiņi spēlētāji, kas tāda līmeņa komandās ir retums.

VEF nepiedāvāja pagarināt? Varbūt bija vēl arī kādi citi varianti?
- VEF piedāvāja pagarināt līgumu jau īsi pirms Eiropas čempionāta, taču vienojāmies, ka sarunas turpināsim pēc turnīra, jo tobrīd gribēju koncentrēties tikai čempionātam un nekam citam. Pēc turnīra beigām tikos ar VEF pārstāvi, visu izrunājām, taču jau tobrīd diezgan droši zināju, ka došos uz Itāliju. Arī "Barons" piedāvāja palikt Latvijā, spēlēt U-19 izlases bāzes komandā. Arīdzan "Turība" ļoti vēlējās, lai palieku un palīdzu viņiem debijas sezonā LBL pirmajā divīzijā. Paliekot Latvijā un spēlējot daudz minūšu LBL čempionātā, varbūt iegūtu īstermiņā, taču, domājot par nākotni, uzskatu, ka pareizais lēmums bija doties uz Kantu. Jā, varbūt šosezon nemaz netikšu pie spēlēšanas Seria A, taču šo laiku varu veltīt, lai sadzīviski adaptētos, pierastu pie prasībām komandā, kā arī, lai progresētu individuāli kā spēlētājs. Arī kluba vadība ar mani kā lielās komandas spēlētāju rēķinās nākamsezon.

Daudzi jaunie spēlētāji parakstījuši līgumus ar Basketbola Attīstības aģentūru (BAA) "Rīga"...
- Viņi piedāvāja līgumu jau pašos aģentūras pirmsākumos, piedalījos arī dažos rīta treniņos pie trenera Zlatana Presiča. Neapšaubāmi ideja aģentūrai bija ļoti laba - nodrošināt labus sadzīves apstākļus, mācības, individuālos treniņos pie basketbola un fiziskās sagatavotības treneriem, konsultēt juridiskajos jautājumos. Zinu, ka aģentūra ir daudz palīdzējusi Jankam [Jānim Timmam], Artjomam [Butjankovam], Žanim [Peineram] un citiem džekiem taču jau tolaik man bija nodrošināti gan individuālie treniņi basketbolā, gan treniņi svaru zālē un manēžā ar ļoti labu fiziskās sagatavotības treneri Viktoru Lāci, turklāt arī piedāvātais līgums termiņš (10 - 15 gadi) izklausījās biedējoši. Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas ir palīdzējuši un joprojām palīdz gan basketbolā, gan ārpus tā.

Ja jāsalīdzina pavadītie gadi VEF un tagad "Cantu" – vai klubu organizācijās ir lielas atšķirības un kādas? Kas tev tagad tiek nodrošināts tāds, kas nebija iepriekš?
- Nedomāju, ka to būtu korekti salīdzināt. Šeit esmu leģionārs, tas tomēr ir savādāk, pavisam cita attieksme. Latvijā jaunie spēlētāji ir vienkārši jaunie... (smaida) Šeit ir padomāts par katru sīkumu. Dzīvoju divistabu dzīvoklī ar visām ērtībām, trīsreizēju ēdināšanu, nepieciešamo ekipējumu, medicīnu, nekā netrūkst. Jānokārto braukšanas tiesības, tad tikšu arī pie savas automašīnas. Protams, arī personāls ir daudzreiz lielāks. Komandā ir trīs trenera asistenti, fiziskās sagatavotības treneris, ārsti un fizioterapeiti. Pa dienas vidu arēna ir tukša, var mierīgi nākt darboties, iet uz svaru zāli, neviens netraucē. Daudz profesionālāk notiek gatavošanās spēlēm, skautings. Video skatāmies trīsreiz nedēļā, pirms spēles zinām praktiski visu par pretinieku sadarbībām, katra spēlētāja individuālajām īpatnībām. Pārsteigt kādu šajā līmenī nav iespējams. Ļoti interesanti skatīties un klausīties, kā tiek analizēti labākie Eiropas basketbolisti, viņu kustības, psiholoģiskās nianses. Komandai ir ļoti uzticama fanu organizācija, ap 400 cilvēkiem. Pirms sezonas gājām kopīgās vakariņās ar viņiem, cilvēki kuplā skaitā nāk skatīties mūsu treniņus. Regulāri uz treniņiem nāk arī komandas sponsori, katru dienu zālē ir komandas vadība un biroja darbinieki. Esam kā liela ģimene, bez jebkādas hierarhijas.

Kāda ir Kantu pilsēta?
- Ļoti maza, te dzīvo ap 40 000 cilvēku. Rīgā biju pieradis pie nemitīgas steigas, lieliem attālumiem, šeit viss ir kompakti un mierīgi, īsta miera osta, ideāli piemērota sportistiem. Dzīvoju pašā pilsētas sirdī, centrālajā laukumā. Zāle ir apmēram desmit minūšu braucienā no dzīvokļa, mani ved viens no komandas biedriem - itālis, kurš dzīvo netālu no manis. Retajās brīvdienās parasti dodos uz Milānu, kas ir stundas brauciens ar vilcienu, vai Komo. Arī Šveices pilsēta Lugano atrodas tikai 50 km no šejienes, tā ka pilnīgi izolēts no ārpasaules neesmu! (smaida)

Saprotu, ka trenējies ar lielo komandu, bet spēlē U-19 čempionātā. Kā pats vērtētu savs izredzes uzspēlēt pie lielās komandas?
- Komandā esam astoņi leģionāri, taču Seria A spēkā ir sešu ārzemnieku kvota uz katru spēli, līdz ar to diez vai izdosies šosezon debitēt Itālijas čempionātā. Protams, sezonas laikā kāds var notraumēties, tuvojoties "play-off", treneris kādu var izlemt pietaupīt, varbūt no kāda spēlētāja klubs atteiksies, tā ka man atliek trenēties, turpināt sevi pierādīt junioru komandā un gaidīt savu iespēju.

Cik stipra ir šī U-19 komanda un čempionāts, kurā jāspēlē?
- Itālijas U-19 čempionāts norisinās trīs posmos - reģionālajā, atlases un nacionālajā finālā. Līdz Ziemassvētkiem spēlēsim Lombardijas reģionā. Ir astoņas komandas, kas izspēlē divu apļu turnīru. Pirmās četras komandas kvalificējas atlases posmam. Vakar sākās otrais aplis, pagaidām septiņas uzvaras astoņās spēlēs. Saspringta spēle bija mājās pret Milānas "Armani Juniors", izbraukumā nedaudz negaidīti zaudējām Bergamo, arī Varēzē negāja viegli. Ar Milānu Kantu ir īpašas attiecības, tāpēc uzvara pār niknākajiem konkurentiem bija lieli svētki. Otrajā posmā reģionālās uzvarētājas salozē apakšgrupās un līdz aprīlim maijam notiek atlase nacionālajam finālam. Otrais posms norisināsies pa visu Itāliju, tā ka sanāks nedaudz paceļot. (smaida) Nacionālais fināls parasti notiek maija beigās, kur 16 labākas komandas no visas Itālijas vienuviet nedēļas laikā noskaidro čempionvienību. Pēc komandas biedru stāstītā esam vieni no favorītiem. Laba komanda esot Sjēnai (praktiski visa Itālijas izlase), arī Pesaro. Čempionāta līmenis jau reģionālajā posmā ir pietiekami augsts, četri spēlētāji no junioru komandas trenējās ar Seria A komandu, tā ka arī junioru treniņos sparings nav slikts.

Kāds ir tavs dienas režīms Kantu?
- Parasti ceļos pusdeviņos, sakārtojos, paēdu brokastis. Pusdesmitos izbraucu uz arēnu. Desmitos sākas treniņš – stunda svaros, pēc tam stunda zālē. Svaros ejam divās grupās, pēc tam maināmies. Svaros katram ir individuāli sastādīta programma. Zālē lielie strādājam uz aizsardzību, parasti pielāgota nākamajam pretiniekam. Pēc tam individuālā tehnika un metieni. Dažkārt no rīta ir kopīgs treniņš visai komandai, līdzīgi kā pēcpusdienā. Ap vieniem paēdu pusdienas, laiku starp treniņiem parasti pavadu mājās. Uz pēcpusdienas treniņu izbraucam pēc četriem. Pusstundu pirms treniņa individuāli strādāju ar vienu no asistentiem. Piecos sākas treniņš, parasti pirms treniņa skatāmies video. Ap septiņiem beidzas lielās komandas treniņš un sākas junioru treniņš, kurš noslēdzas ap deviņiem. Pēc tam dodos vakariņās un mājās esmu pirms desmitiem. Spēļu dienās režīms nemainās. Junioru komandai spēles sākas deviņos vakarā, trenējos gan no rīta, gan vakarā pirms pašas spēles. Dienā sanāk pavadīt zālē līdz pat sešām stundām.

Ko saka priekšnojauta - vai redzēsim Dukuli sezonas laikā arī Rīgā?
- Pāragri izdarīt kādas prognozes, jo gan Kantu, gan VEF ir ielozētas spēcīgās apakšgrupās [ULEB Eirokausā], kurās, visticamāk, viss izšķirsies pēdējās spēļu kārtās. Esam veiksmīgi iesākuši Seria A sezonu, pagaidām četras uzvaras piecos mačos. Komandā sapulcēti meistarīgi un pieredzējuši spēlētāji, daži ar Eirolīgas pieredzi, abi amerikāņi palika soli no NBA, galvenais treneris pagājušosezon kļuva par Itālijas čempionāta Gada treneri, tā kā mums ir visi priekšnoteikumi veiksmīgam startam. Klubam ir ļoti gara un slavena vēsture, pirms astoņpadsmit gadiem uzvarēja Eiropas kausa izcīņā, tāpēc kluba vadība atgriešanos Eirokausu apritē uztver ļoti nopietni. Katrā ziņā būtu interesanti, ja abu klubu ceļi krustotos kādā no izslēgšanas stadijām.

Klau, vairāki tavi vienaudži devušies ārpus Latvijas. Kāpēc, tavuprāt, tā noticis un turpina notikt?
- Domāju, katram no džekiem ir sava motivācija. Andri [Misteru] pazīstu daudzus gadus un zinu, ka mācīties un spēlēt ASV ir viņa sapnis jau kopš bērnības. Kaspars [Vecvagars] un Ojārs [Siliņš] deva priekšroku spēlēt sakārtotā kluba sistēmā ar perspektīvu pēc dažiem gadiem spēlēt augsta līmeņa pieaugušo komandā, Dāvim [Bertānam] būs iespēja sevi apliecināt Eirolīgas komandas sistēmā. Latvijā pēc sporta skolas absolvēšanas izaugsmes iespējas ir nelielas, diemžēl mums nav Eirolīgas klubs uz kuru tiektos katrs jaunais basketbolists. Domāju, ka aizbraucot uz labu ārzemju komandu junioru vecumā un turpmākajos gados sevi labi tur apliecinot, pēc tam nostiprināties tajā līmenī ir daudz vieglāk.

Vai bija daudzi, kas mēģināja atrunāt no šāda soļa speršanas? Kam ģimenē piederēja izšķirošā balss?
- Lēmumu pieņēmu kopīgi ar saviem vecākiem un tuvākajiem padomdevējiem. Protams, vecāki bija nedaudz noraizējušies, nebija skaidru atbilžu uz daudziem jautājumiem, taču viņi man uzticas, un gala lēmumu pieņēmu pats. Pirms pāris nedēļām apciemojot mani, viņi pārliecinājās, ka esmu nonācis labās rokās. Vienmēr esmu uzskatījis, ka viss notiek uz labu.

Pagājušo sezonu pavadīji trenera Pētera Višņēvica uzraudzībā. Ko viņš teica par tavu izvēli doties prom?
- Man jāsaka liels paldies gan trenerim Višņēvicam, gan "Turībai" par aizvadīto sezonu. Pagājušās sezonas sākumā bija daudz neskaidrību par manu un Kaspara nespēlēšanu "DSN/Rīga" sastāvā kopā ar pārējiem BS "Rīga" puišiem, kas bija saistīta ar attiecīgiem BAA "Rīga" lēmumiem. Alternatīvu bija gaužām maz, taču tieši "Turība" un Višņēvics šķita vislabākā kombinācija. Pirms tam par treneri biju dzirdējis gaužām maz, taču sezonas laikā pārliecinājos par viņa augsto inteliģenci un lieliskajām trenera dotībām. Trenējāmies divreiz dienā, ļoti daudz ieguvu rīta treniņos, strādājot uz individuālo tehniku. Viens no trenera mīļākajiem izteicieniem ir "neprasi kāpēc, vienkārši dari". Pēc kāda laika attiecīgos basketbola elementus tiešām darīju automātiski un tikai tad sapratu šo trenera domu. Viņš neapšaubāmi ir ekstravaganta persona. Treniņos nekad nebija garlaicīgi – spilgti epiteti un salīdzinājumi bija ikdiena. Višņēvics ir labs psihologs, viņš māk iedrošināt, dot pārliecību par saviem spēkiem. Pie trenera kļuvu ne tikai par labāku spēlētāju, bet arī par labāku cilvēku. Viņš vēlējās, lai palieku "Turībā" vēl vienu sezonu, nobriestu kā spēlētājs. Īsi pirms došanās prom apciemoju treneri, izrunājāmies, argumentējām par atsevišķām lietām, taču atvadoties viņš novēlēja veiksmi. Arī no šejienes uzturam kontaktu un ik pa laikam sazināmies. Prieks, ka "Turība" ir ļoti labi uzsākusi sezonu LBL, viņi nevienam neko neatdos bez cīņas.

Visdrīzāk, tagad kādu laiku Latvijas klubu basketbolam būsi svešs un atvadīties sanāca ar otro vietu LBL2. Kas pietrūka, lai uzvarētu? Vai nebija jocīgi finālā cīnīties pret džekiem, kuri būtībā bija arī tavi komandas biedri Jaunatnē?
- Nevar noliegt, ka spēles starp "DSN/Rīga" un "Turību" bija īpaši principiālas, taču domāju, ka no tām ieguvām mēs visi. "DSN/Rīga" uzvarēja, jo nospēlēja stabilāk un pārliecinošāk, arī rezervistu soliņš viņiem bija nedaudz līdzvērtīgāks. Kopā spēlējot Jaunatnes līgā, izbaudījām katru spēli un uzvara čempionātā bija likumsakarīga.

Zināms laiks pagājis kopš satraucošās vasaras. Ar kādām emocijām tagad atskaties uz to, ko paveicāt Viļņā?
- Aizvadītā vasara bija neaprakstāma, joprojām skudriņas pārskrien skatoties video no pēdējās spēles un apbalvošanas ceremonijas. Uzskatu, ka nozīmīgu pamatu veiksmīgam startam ielikām jau gatavošanās ciklā. Komandā valdīja teicams mikroklimats, bija ļoti laba komunikācija ar treneriem. Daudz trenējamies, taču treneri mācēja sabalansēt slodzi ar brīvdienām. Viena no sākotnējām problēmām - pārbaudes spēļu trūkums - no defekta pēc tam pārvērtās efektā, jo visi bijām burtiski izsalkuši spēlēt un cīnīties. Visu vasaru zemapziņā domājām par pirmo spēli pret zviedriem, taču pēc tam, kad burtiski pārbraucām viņiem pāri, ieguvām milzīgu morālo dopingu. Pret frančiem un spāņiem spēlējām bez sasprindzinājuma, ar pārliecību par saviem spēkiem. Gājām soli pa solim, no spēles uz spēli. Bijām stipri kā komanda. Viens labi iesāka maču, otrs tikpat veiksmīgi to turpināja. To, ka reāli varam cīnīties par medaļām parādīja spēle ar Lietuvu. Neskatoties uz milzīgo spiedienu - tūkstošiem skatītāju, TV spēle, spēle par pirmo vietu grupā - veiksmīgi nospēlējām aizsardzībā un līdz uzvarai pietrūka pavisam nedaudz. Un tālākais gluži kā Holivudas filmā – negaidīti viegla uzvara pret horvātiem, ļoti sāpīgs, taču pelnīts zaudējums krieviem un, visbeidzot, spēle pret serbiem... Gribējām pierādīt, ka vietu pasaules čempionātā varam izcīnīt paši. Individuāli bija neliels rūgtums par čempionāta noslēgumu, varbūt pietrūka spēka, emociju, lai iekļūtu turnīra simboliskajā pieciniekā, taču tā ir pagātne. Jāstrādā un jāpilnveidojas, lai nākamvasar Rīgā varam sevi tikpat cienīgi parādīt visai pasaulei.

Jau no čempionāta pirmās minūtes no komandas staroja milzīga pārliecība par savām spējām. No kurienes tā, ja ņem vērā, ka pirms diviem gadiem kadetu čempionātā nemaz tik spoži neveicās?
- Kadetu čempionātos latvieši gandrīz nekad nav izcēlušies, jo šajā vecumā tīri fizioloģiski neesam attīstījušies tik strauji kā dienvidnieki. Uzskatu, ka divu gadu laikā kopš kadetu čempionāta, visi vairāk vai mazāk bijām progresējuši lieliem soļiem. Pēc U-16 daudzi spērām pirmos soļus pieaugušu basketbolā - es sāku trenēties VEF, Janka [Timma] un Dāvis – Rīgas ASK, tas deva milzīgu impulsu. Papildus dominancei Jaunatnes līgā nevienam negriezām ceļu arī LBL-2 čempionātā. BS "Rīga", kurā spēlējām pieci izlases puiši, trenera Matīsa Vārnas vadībā uzvarējām EYBL U-17 čempionātā, kas bija nozīmīgs panākums, ņemot vērā lielo konkurenci gan ar krievu, gan lietuviešu komandām. Tas viss deva pārliecību, ka neesam sliktāki par citiem. Čempionāta laikā ar katru spēli ieguvām arvien lielāku ticību par saviem spēkiem.

Vasarā absolvēji vidusskolu. Vai esi iestājies augstskolā?
- Vasarā tiku uzņemts prestižajā Rīgas Ekonomikas augstskolā jeb tā saucamajos zviedros, pašlaik esmu akadēmiskajā atvaļinājumā. Augstskolas vadība bija ļoti saprotoša un pretimnākoša, vienojāmies par šādu risinājumu, jo uzsākt studijas šajā mācību gadā nebija iespējams, taču iegūto vietu nevēlējos zaudēt. Iestājeksāmeniem gatavojos izlases laikā, tāpēc man ir dubultprieks, ka izdevās visu veiksmīgi apvienot. Laiks rādīs, kur uzsākšu studijas, taču pavisam noteikti gribu iegūt labu izglītību.

Nākamvasar U-19 pasaules čempionāts Latvijā. Vai esi jau domājis un iztēlojies, kā tas būs? Tirpas mazliet nepārskrien?
- Par pasaules čempionātu vairāk domāju uzreiz pēc Viļņas turnīra beigām, tagad domas par to esmu nolicis maliņā. Priekšā ir gara sezona Itālijā, jākoncentrējas uz pilnveidošanos individuālajā tehnikā un fiziskajā sagatavotībā. Noteikti šis čempionāts, spēlēšana savu skatītāju priekšā pret pasaules labākajām izlasēm, televīzijas spēles, milzīgā ažiotāža ir jāizbauda, jo otras tādas iespējas var arī nebūt. Paši esam vietu turnīrā nopelnījuši, tāpēc varēsim baudīt sava sūrā darba augļus. Būs labi!

Kam jānotiek, kas jāizdara, lai arī tajā komanda sasniegtu tikpat augstus mērķus vai, kas zina, varbūt pat augstākus?
- Pirmās, kaut nelielās, prognozes varēsim izdarīt pēc grupu turnīra izlozes, kad būs zināmi arī potenciālie pretinieki nākamajā posmā. Noteikti jācer, ka spēsim saglabāt to pašu teicamo mikroklimatu, kas valdīja visu sagatavošanās posmu un pašā čempionātā pagājušajā vasarā, jo ar vienotību un īstenu komandas garu var piesegt savas nepilnības un sasniegt patiešām daudz. Domāju, ka skatītāju atbalsts un pilnas tribīnes mūs drīzāk spārnos, nevis apgrūtinās. Nevajadzētu izvirzīt konkrētus uzdevumus čempionātā, cīnīsimies, nežēlosim sevi, tad jau redzēsim, ko varam sasniegt. Soli pa solim uz augšu.

Vai komunicē arī ar citiem ārzemēs spēlējošajiem?
- Daudzi no aizbraucējiem man ir labi draugi, tāpēc, protams, iespēju robežās regulāri kontaktējamies, apmaināmies ar iespaidiem, jaunumiem. Cerams, pēc Jaunā gada izdosies satikties un uzspēlēt pret Ojāru.

Kā veicas ar itāliešu valodas apguvi?
Pagaidām pamatus cenšos apgūt pašmācības ceļā internetā, taču pēc kāda laika domāju ņemt talkā privātskolotāja palīdzību. Ikdienā visapkārt dzirdot valodu, pamazām sāku saprast atsevišķus vārdus, galveno domu, taču valodu kārtīgi tā nevar iemācīties.