Fotis Kacikaris: "Spānijā pieļāvām kļūdu, nenovērtējot VEF"

Tikšanās priekšvakarā treneris pārsteidz, piekrītot sarunai spēles dienas rītā. Tradicionāli lielākā daļa interviju ar basketbola stratēģiem notiek dienu pirms cīņas – septiņos, deviņos vai vienpadsmitos vakarā, parasti pēc komandas iekārtošanās viesnīcā vai vakara treniņa.

Pusvienpadsmitos no rīta viesnīcas lobijā redzami daži samiegojušies spēlētāji. Rīgu sasniegušais aukstuma vilnis atstājis uz viņiem iespaidu. Senegālietis ar spāņu pasi Mamadu Sambs visur pārvietojas ziemas jakā, vairākiem vīriem galvā redzamas cepures. Kacikaris ar palīgiem apspriežas smēķētavā un izskatās možāks par pārējiem. Vienu sarunas tematu nākas izsvītrot – līgums ar “Bilbao Basket” paredz, ka līdz jūnija beigām treneris nevar publiski komentēt darbu Krievijas valstsvienībā. Kacikaris uzmanīgi klausās, atbild bez ilgām pauzēm un velta visu uzmanību sarunai.

"Caja Laboral" un "Bilbao Basket" ir apmeklētākās komandas ACB līgā"

Basku zemē piesaistīja fakts, ka nelielā vietā pastāv trīs ACB līgas vienības. Atgādina Atēnas, kur vēsturiski izveidojušies divi lieli klubi un vairākas mazākas komandas.
Tā tiešām ir. Līdz pagājušajam gadam pārējo vidū izcēlās “Caja Laboral” - Basku zemes tradicionālais klubs. “Bilbao Basket” tika nodibināts tikai 2000. gadā un salīdzinoši nesen izcīnīja vietu Spānijas elitē. Sansebastjanas “Lagun Aro” tajā pat laikā veica ceļu no trešās divīzijas līdz ACB līgai. Tas ir daudzu cilvēku, tai skaitā mūsu līdzjutēju, nopelns. Bilbao slavena kļuva ar futbola klubu “Athletic Bilbao”, kas tika izveidots 19. gadsimta beigās un uzskatāms par vecāko Spānijā. Pēdējos gados basketbola klubs paveicis lielu darbu, kļūstot par vienu no pilsētas atpazīstamības zīmēm. Tas rada iemeslu priekam.

ACB līgas 2012. gada regulārās sezonas “Top 6” iekļuva visi trīs basku klubi.
Minētais fakts ir ievērības cienīgs, turklāt viss notika, neraugoties uz to, ka Basku zemē nav daudz spēlētāju. Piemēram, Katalonijā aug un spēlē ļoti daudz vietējo basketbolistu. Viņu jaunatnes programmu audzēkņus var atrast visā Spānijā. Par spīti tam, visi trīs klubi izrādījušies konkurētspējīgi. Izvēlējušies uzvarētāju filozofiju, vadībā atrodas ļoti spēcīgi un ambiciozi cilvēki. Rezultāti to apliecina.

Minējāt par vietējo spēlētāju trūkumu. Vai klubs izveidojis savu jaunatnes basketbola skolu?
“Bilbao Basket” nav savas jaunatnes programmas. Tāda bija vienošanās starp klubu un pašvaldību, jo pilsētā jau pastāv vairākas basketbola skolas. Manuprāt, tuvā nākotnē klubam vēlreiz jāapsver iespēja attīstīt savu skolu. Tas ir svarīgi.

Teicāt, ka ilgu laiku “Caja Laboral” bija vadošā Basku zemes komanda, septiņas reizes spēlēja ACB līgas finālā. Vitorijas un Bilbao pretstāvi var salīdzināt ar “Olympiacos” un “Panathinaikos” dueļiem?
Jāsaka, ka sacensība tiešām pastāv. Vitorija no Bilbao atrodas tikai 40-50 kilometru attālumā. Uzskatu, ka izveidojusies veselīga konkurence. Katru reizi, kad tiekamies, arēnas ir pilnas. Spēles tiek plaši izziņotas daudzas dienas pirms iemetiena. Kā jebkur pasaulē, katrs grib uzvarēt. Taču pat līdzjutēju sacensība notiek veselīgā atmosfērā. Bez liekiem asumiem un izlēcieniem. Mūsu ceļi regulāri pārklājas. Pērn Eirolīgas grupu turnīra pēdējā spēlē liedzām “Caja Laboral” iekļūt “Top 16” kārtā.

Pamanīju, ka abās pilsētās nesen atvērtas jaunas arēnas.
Taisnība. “Caja Laboral” izvēlējās uzbūvēt arēnu ar 15 tūkstošiem skatītāju vietu, Bilbao atbildēja ar desmit tūkstošiem. Skatītāju un mediju interese apliecina izvēlētā ceļa pareizību. ACB līgas apmeklējuma rādītājos Vitorija ieņem pirmo vietu ar 13 tūkstošiem līdzjutēju, mēs esam otrie ar vidēji deviņiem tūkstošiem apmeklētāju.

"Cīnāmies pat brīžos, kad ikviens domā, ka esam jau miruši"

Ticu, ka pirmā virsotne tika sasniegta 2011. gadā, kad Bilbao pirmo reizi spēlēja ACB finālā.
Mēs iepriekš to nemaz negaidījām. Togad nespēlējām Eiropas kausos, jo 2010. gada sezonā, vienlaikus spēlējot Eiropā, atradāmies ACB līgas lejasgalā. Jaunajā situācijā varējām koncentrēties vienam turnīram, pēc gada pārtraukuma sasniedzām “play-off” un tur izrādījāmies labāki, nekā gaidījām. Ceturtdaļfinālā uzvarējām Valensiju (kura pirms dažām nedēļām Eirolīgas ceturtdaļfinālā zaudēja “Real Madrid” ar 2-3) un tas jau bija lieliski. Pusfinālā sakāvām (Eirolīgas “Četru Fināla” dalībniekus) madridiešus.

Finālā absolūto favorītu lomā mūs gaidīja “FC Barcelona”, taču izslēgšanas spēļu gaita pilsētā radīja īstu apvērsumu. Interese par komandu eksplodēja un sasniedza nepiedzīvotus augstumus. Pirmo reizi spēlēt finālā visiem bija jaunums, turklāt rezultātā ieguvām iespēju pirmo reizi kluba vēsturē spēlēt Eirolīgā. Pagājušo gadu varējām izbaudīt, lai gan savienot startu ACB un Eirolīgā nebija viegli. Smagajām spēlēm Eirolīgā bija sava cena – ACB līgas pirmā apļa kopvērtējumā netikām labāko komandu astoņniekā un nevarējām spelēt Karaļa kausa izcīņā (Copa del Rey). Pietrūka vienas uzvaras, taču vietā nāca Eirolīgas “Top 16” spēles un ceturtdaļfināls pret CSKA. Četras spēles pret maskaviešiem kļuva par īpašu pieredzi gan klubam, gan līdzjutējiem.

Salīdzinot ACB finālu un Eirolīgas ceturtdaļfinālu – vai tie radīja līdzīgu interesi? Mans līdzšinējais iespaids ir, ka Spānijas komandas startu ACB līgā vērtē augstāk, taču, tiekot tik tālu Eirolīgā, attieksme varētu izlīdzināties.
Diemžēl nevarējām turpināt spēlēt Eirolīgā licenču sistēmas dēļ. Spānijas klubi ieguvuši četras A licences (Madride, Barselona, Vitorija, Malaga), savukārt citām komandām nepietiek pat ar iekļūšanu Eiropas kausa finālā. Pastāv tikai divas iespējas – jāizcīna Eiropas kausu vai jāuzvar Spānijas čempionātā. Paturot to prātā, varam būt pateicīgi par sasniegto. Uzskatu, ka Eirolīgas debijā ar līdzjutēju atbalstu paveicām teicamu darbu. Arēna vienmēr bija pilna un nevienam nevajadzēja vilties.

Eiropas kauss un ACB līga – starts kādā no turnīriem šogad var tikt uzskatīts par prioritāti?
Tādas nav. Esam ļoti ambicioza komanda ar pieredzējušiem spēlētājiem katrā pozīcijā. Jaunos spēlētājus iesaistām pakāpeniski, lai izveidotu pareizo komandas ķīmiju. Mums ir cīnītāju identitāte. Cīnāmies pat brīžos, kad ikviens domā, ka esam jau miruši. Mūsu DNA un identitāte palīdz grūtās situācijās, vienmēr esam spējuši piecelties un doties tālāk. Kvalificējoties Karaļa kausa izcīņai, esam sasnieguši pirmo no sezonas mērķiem. Eiropas kauss pilnīgi noteikti ietilpst mērķu sarakstā, lai gan pēc zaudējuma Nimburkā nokļuvām grūtā situācijā. ACB līgā spēlējam labi, no otrās vietas atpaliekot par divām uzvarām (saruna notika 15. janvārī), ar mērķi regulāro sezonu noslēgt “Top 4” un iegūt sava laukuma priekšrocības izslēgšanas spēlēs.

Pagājušajā vasarā daudziem spēlētājiem beidzās līgumi. Komandu vajadzēja būvēt no jauna.
Vasara izvērtās grūta visās nozīmēs. Gribējām pagarināt līgumus ar vadošajiem spēlētājiem – Baniču, Džeksonu, D`Oru Fišeru, taču pieprasījums pēc viņiem izrādījās lielāks par mūsu iespējām. Tas bija normāli, jo viņus redzēja visa Eirolīgas sabiedrība, savukārt mums nācās rīkoties esošā budžeta ietvaros. Veidojot jaunu komandu, vērtējām gan basketbolistu spēlētprasmi, gan viņu cilvēciskās īpašības. Jaunpienācējiem nācās pielāgoties kluba atmosfērai. Paveicām labu darbu. Piemēram, parakstījām centra spēlētāju Lamontu Hamiltonu. Viņš nebija plaši pazīstams, taču spēlē ļoti labi. Esmu priecīgs, ka ieguvām pieredzējušu saspēles vadītāju Niko Ziša personā. Citu jaunpienācēju vidū ir spēka uzbrucējs Moermans un Milans Rakovičs. Esam apmierināti ar izvēli, jo viņi spējuši sevi attaisnot.

2011. gada 27. oktobris - “Bilbao Basket” pirmā izbraukuma spēle Eirolīgā pret Francijas klubu “Nancy”. Foto: AFP/Scanpix

Kopā ar horvātu basketbolistu Marko Baniču

2012. gada 21. marts - “Bilbao Basket” Eirolīgas debijas sezonā sasniedz ceturtdaļfinālu, kur sērijā līdz trīs uzvarām ar 1-3 zaudē Maskavas CSKA

”Bilbao Basket” 2012. gada sezonas modelis, #45 - Jānis Blūms

"Jānis Blūms ir ļoti, ļoti godīgs un paškritisks"

Jūsu interešu lokā bijuši Latvijas spēlētāji?
Pagājušajā vasarā latvieši neatradās Bilbao kandidātu sarakstā, taču jums ir vairāki starptautiski pazīstami spēlētāji. Mana pieredze saistās ar Jāni Blūmu, kurš vairākus gadus spēlēja klubā. Latvieši pazīstami kā ātras spēles piekritēji un viņu komandas allaž grūti uzvarēt.

Varat plašāk raksturot Jāni Blūmu?
Pirmkārt, viņš ir lielisks cilvēks. Protams, treneri meklē labus, talantīgus spēlētājus, taču ikdienas darbā par nākamo svarīgāko lietu – vismaz man svarīgāko – kļūst iespēja strādāt kopā ar godīgiem, paškritiskiem cilvēkiem. Jānis ir ļoti, ļoti godīgs un paškritisks (pret sevi). Teicams darbarūķis, kurš savām darba spējām nav uzlicis robežu. Daudz strādā individuāli. Trenē metienu, strādā fiziskās formās uzlabošanai, ir ļoti disciplinēts. Viens no spēlētājiem, kura īpašības patiks jebkuram trenerim. Blūms laukumā atdod sevi par 100 procentiem, neuztraucas par sīkumiem un nekļūst apnicīgs.

Kad sākām strādāt kopā, viņš nokļuva jaunā situācijā. Pirms tam visu laiku spēlējis kā saspēles vadītājs, sarunā ar mani vienojās, ka turpmāk laukumā darbosies kā otrais numurs. Koncentrēsies aizsardzībai un būs viens no komandas metējiem. Vēlējos, lai viņš sakopo savas prasmes vienā pozīcijā. Parādītais sniegums mani priecēja, biju ļoti apmierināts ar Jāņa paveikto. Viņš kļuva par vienu no Bilbao vilcējspēkiem ceļā uz ACB līgas finālu un bija viens no kodola spēlētājiem Eirolīgā.

Latvijā viņa pāreja no pirmā uz otro numuru nāca kā pārsteigums.
Man tas nebija noslēpums, jo Jāni pazinu daudzus gadus. Kad trenēju Atēnu AEK, viņš atradās kandidātu sarakstā uz saspēles vadītāja vietu. Gan Latvijas valstsvienībā, gan tagad Viļņā veic pirmā numura pienākumus. Savukārt Bilbao sastāva komplektācija izveidojās tāda, ka ticēju Jāņa efektīvai izmantošanai uzbrūkošā aizsarga pozīcijā. Gribēju, lai viņš izmanto gan savu metienu, gan aizsarga prasmes.

Ja nekļūdos, piecus gadus atpakaļ bijāt viens no kandidātiem Latvijas valstsvienības vadīšanai.
Mans aģents vasarā veica pārrunas ar Latvijas Basketbola savienību, taču nesakrita visi priekšnosacījumi, lai sarunas turpinātos. Kopš tā laika pagājuši pieci gadi. Piedāvājums bija interesants, tomēr tajā brīdī nevarēju to pieņemt.

Tiešu sarunu nebija?
Nē, pārrunās nepiedalījos.

Pirms diviem gadiem tikāt minēts Grieķijas valstsvienības galvenā trenera pretendentu vidū, taču federācijas vadība izvēlējās Iliasu Zurosu. Nācies izskatīt citu izlašu piedāvājumus?
Pagājušajā gadā tādu variantu nebija, jo jāņem vērā ACB līgas nostāja darbu apvienošanas jautājumos (noteikumi paredz, ka treneri darba līguma laikā nevar trenēt nacionālās izlases – Sportacentrs.com). Katram trenerim darbs ar izlasi vasarā sagādā jaunu pieredzi. Vienmēr esmu paturējis prātā tādu iespēju, jo tā palielina profesionāļa redzesloku. Īsā laikā jāprot izveidot komandu, jāiekļaujas un jāizdara svarīgas lietas ierobežotos laika termiņos.

"VEF sagādāja lielu pārsteigumu, sakaujot "Le Mans""

Kā vērtējat VEF?
VEF ir ļoti sīksta komanda ar labu treneri. Esmu sekojis Butautam un viņam Rīgā izdevies apvienot vairākas lietas vienā. Treneris pārstāv Lietuvas basketbola skolu, viņa komandas spēlē ātru, plašu spēli, izmantojot visu pieejamo telpu, vienlaikus pievēršot īpašu uzmanību aizsardzībai. Tradicionāli lietuviešu treneri uzsvarus saliek uzbrukumā, taču Ramūns māk atrast līdzsvaru, tikpat lielu nozīmi piešķirot aizsardzībai. Viņš prot izmantot spēlētāju labākās īpašības, padarot komandu vēl sīkstāku. VEF to pierādīja, izbraukumā sakaujot “Le Mans”. Tas kļuva par lielu pārsteigumu. Komanda ar troksni pavēra durvis uz “Top 16”. Tas pasaka daudz un liek rēķināties. Valensijā viņi bija tuvu uzvarai un nojautu, ka Rīgā mūs gaida pamatīgas grūtības. Lai te uzvarētu, jābūt pilnībā gataviem gan psiholoģiski, gan fiziski. VEF ir ļoti ātra komanda, katra kļūda pret to maksā dārgi.

Starp mājas un izbraukuma spēlēm bieži ir tikai divu dienu pauze. Esat gatavi?
Gadu gaitā esam pielāgojušies spēlēt pēc pārlidojumiem un divu dienu pauzes. Manuprāt, spēlētāji paspējuši pierast. Mūsu darbs, analizējot video un slīpējot sadarbības laukumā, ir saskaņots, tāpēc pašreizējā situācija nav nekas neparasts.

Kā vērtējat spēku samērus grupā, kur jāspēlē pret jūsu bijušo klubu “Valencia Basket”, Čehijas čempioniem un VEF?
Spānijā pieļāvām kļūdu, uzreiz pēc izlozes domājot, ka mūsu komandas automātiski izkļūs no grupas. Tikām sodīti. Valensija mocījās, lai pieveiktu VEF, mēs mājās zaudējām Nimburkai. Šajā grupā caurstaigājamu spēļu nav. Uzskatu, ka iespējas ir visām četrām komandām. Bilbao, Valensijai un Seviļas “Cajasol”, kā arī četriem Eirolīgas klubiem no Spānijas, pastāv papildus problēma – ACB līgas kalendārs. Katru gadu Eirokausu dalībnieces nokļūst sarežģītā situācijā, jo daudzo spēļu un pārbraucienu ietvaros nav iespējams veikt izmaiņas kalendārā. Līgas pozīcija uzskatāma par ārkārtīgi stingru. Spēles pārcelt nav iespējams, turklāt 7.-10. februārī klāt nāk Karaļa kausa izcīņa Vitorijā. Iespējams, nāksies aizvadīt trīs spēles trīs dienās. Fināls paredzēts svētdien, bet pirmdien sešos no rīta komandai jāceļo uz Čehiju. Jārēķinās ar pastāvošo situāciju.

Līdz vasarai gaidāmas daudzas izmaiņas valstsvienību sastāvos. Vai teorētiski iespējams pateikt, cik daudz komandu uzskatāmas par medaļu pretendentēm Eiropas čempionātā?
Pāragri par to spriest brīdī, kad nezinām kandidātu sarakstus. Līdz braucienam uz Slovēniju tie ievērojami mainīsies. Nezinām, cik NBA spēlētāju izvēlēsies pārstāvēt savas valstis, kuri iepriekšējo gadu līderi varēs spēlēt, kuri nē. Konkurence augusi, pretendentu loks – paplašinājies. Piemēram, pirms dažiem gadiem neviens nezināja par Melnkalnes pastāvēšanu. Šodien tā var sagādāt līdzīgu pārsteigumu, par kādu 2011. gadā parūpējās Maķedonija. Klāt nākušas jaunas komandas. Esmu pārliecināts, ka 2013. gada čempionāts būs viens no labākajiem jaunāko laiku vēsturē.

Kā un kur sākāt trenera gaitas?
Pirmos soļus spēru Atēnu klubā AEK. Jau būdams spēlētājs, zināju, ka vēlos kļūt par treneri. Mans paraugs bija leģendārais horvātu spēlētājs un treneris Krešimirs Čošičs (trešais ārzemnieks NBA slavas zālē), kurš uzaicināja mani spēlēt AEK sastāvā. Viņš veltīja man daudz laika un uzmanības, parādīja piemēru, kā jāstrādā. Ietekmējos no viņa, dzīvojot ar domu, ka kādu dienu varu kļūt par treneri. Karjeras sākumā radās iespēja strādāt par Dušana Ivkoviča un Dragana Šakotas palīgu. Tā kļuva par teicamu praksi, vienlaikus iepazīstot Serbijas basketbola skolu. Atklāju, ka man patīk trenēt.

Autors pateicas basketbola klubam “VEF Rīga” par sadarbību intervijas tapšanā.