Bagatskis: "Sajūtas, spēlējot mājās, ir neaprakstāmas"

Ainars Bagatskis, “Kyiv Basket” galvenais treneris: “Pirmais un pats galvenais – es tiešam esmu lepns par komandu. Tikai pirms trim dienām mums bija nenormāli svarīga spēle Ukrainā. Tādas tās, protams, ir visas, bet tā bija kausa spēle. Pirmajā mēs mājās mēs pirms Jaunā gada zaudējām ar -16, bet viesos vinnējām ar 20. Tas bija pēc astoņām stundām ceļos, bet pēc mača jau sākām ceļu uz nākamo. Uz Ventspili braucām 24 stundas un šeit ieradāmies aizvakar 5 no rīta. Mēs zaudējam saspēles vadītāju, kurš tajā spēlē bija rezultatīvākais, kurš ir komandas rezultatīvākais spēlētājs, bet, pats galvenais ir tas, ka viņš tieši veido saspēli. Viņam izgrieza aklo zarnu. Tas viss deva to, ka spēles sākumā, pirmajā pusē vismaz reizes desmit metām garām no groza apakšas. “Ventspilij” ir savas stiprās puses un arī ne tik stiprās, mums galvenais bija to izmantot, kas sākumā neizdevās tīri noguruma dēļ. Šovakar mums nebija spēlētāja, kura rokās uzbrukuma beigās parasti ir bumba, tāpēc iniciatīvu bija jāuzņemas citiem, un viņi to arī darīja. Tiešām prieks par to, ka mēs parādījām, ka esam vīri, ka zinām, kā uz milzīga nogura fona spēlēt saspringtas spēles. Pret komandu, kas ir ļoti labi organizēta uzbrukuma komanda. Domāju, ka mums ir jau zināms rūdījums, jo spēlējam tomēr spēcīgākā līgā un arī Eiropas kausā pirmajā posmā mums arī bija nopietnāka grupa. Domāju, ja šāda spēle būtu sezonas sākumā, mēs to nebūtu izvilkuši, jo viss gāja tā, ka “Ventspilij” vajadzētu uzvarēt. Tomēr pateicoties mūsu pacietībai, nepiekāpībai un pārliecībai par komandas biedriem, izdevās atsisties, iemest un atsisties vēlreiz, un iziet vadībā tieši īstajā brīdī. Tā kā tiešām esmu lepns ar komandu, kas piespieda sevi izdarīt vairāk, nekā varbūt tiek darīts citreiz.”

Līdera piepešā prombūtne deva komandai papildus motivāciju?
“Jūs nekad nevar zināt kā tas būs īstermiņa un ilgtermiņā, tāpēc basketbolā vissvarīgākā ir šodien. Kas būs rīt... Mums pēc trim dienām jau ir nākamā spēlē, jo Ukrainas līgā ir četru apļu turnīrs. Mēnesī mums ir vidēji no deviņām līdz 13 spēlēm. Tāpēc cenšamies spēlētājiem slodzi sadalīt vienādi, kas dažkārt pat notiek kaut kā mākslīgi. Šodien kaut kādos brīžos pavilka spēlētāji, kas pirms tam varbūt nebija īpaši izcēlušies. “Ventspils” spēlēja tieši tā, kā mēs to bijām gaidījuši un var jau būt viņi to pašu pateiks par mums, bet bija skaidrs, ka spēlēt pret viņiem kaut kādu pareizu aizsardzību būtu tuvu pašnāvība. Komandas uzbrukums ir ļoti labi organizēts, ja sākas pareiza aizsardzība, palīdzības, tad noteikti bumba nonāks līdz brīvam metienam, bet, ja brīvos metienus izpilda Gulbis, Luters vai Bērziņš, ir naivi cerēt, ka viņa metīs garām. Šovakar no Bērziņa atkāpāmies vienu reizi... Pat neatkāpāmies, nepacēlām roku un viņš no metriem 7,5 uzreiz iemeta. Tās ir tās detaļas, kas mēdz izšķirt spēli.”

“Ventspils” iemeta tikai divus tālmetienus. Tā arī bija galvenā lietā, kam pievērsāt uzmanību un centāties neitralizēt?
“Tāpēc jau notiek skautings. Zinājām pretinieku vājās un stiprās puses, centāmies provocēt uzbrukt tā, kā viņiem nepatīk. Kaufmanis iemeta astoņus punktus, no kuriem piecus – pēdējās divās minūtēs. Tā ka to saspēles vadītāja trūkumu izdevās kompensēt ar aizsardzību. Tomēr, ja pirmajā puslaikā būtu iemetuši savus metienus no groza apakšas, tā spēle būt citādāka. Jāmācās mest arī tādi metieni.”

Sezona smaga, vai FIBA Eiropas kausā ir kādi mērķi, cik tālu noteikti ir jātiek?
“Nezinu, man neviens konkrēti nav teicis, ka jāuzvar vai kaut kur jātiek. Pirmkārt, šī komanda jau ir tikai otro gadu, bet no sezonas sākuma sastāvs izmainījies pat kādiem 40%. Tas ir tāpēc, ka mēs pārrēķinājāmies ar Ukrainas līgas stiprumu, jo domājām, ka tā būs apmēram tāda pati, kā pagājušajā gadā, tomēr noteikti ir sperts solis uz augšu. Mums ir tik daudz spēļu, ka varu priecāties, ja nedēļā sanāk viens treniņš. Taču klubs uzreiz meklē iespējas, ja kāds spēlētājs neatbilst paredzētajam konceptam, tad man ir iespēja to mainīt. Domāju, ar šo sastāvu paliekam līdz sezonas beigām.”

Tas, ka spēle notika Latvija, Ventspilī, tev bija kaut kas īpašs notikums un vai dzirdēji arī komentārus no tribīnēm?
“Jā, dzirdēju, ka esmu pārāk aktīvs (Smejas). Jums derētu padzīvot vairāk nekā četrus mēnešus prom Rīgas, Latvijas un tad atbraukt uz šejieni, Tad sajutīsiet, ko tas nozīmē – tas ir neaprakstāmi! Māris Bružiks izskatās par gadiem desmit jaunāks un lidinās virs zemes. Tās emocijas, kad tu atbrauc uz mājām, uz Ventspili, kur ir vienkārši ideāli apstākļi basketbolam... Viss lieliski noorganizēts, Latvijas gaiss, jūra, tumsā aizbraucu līdz molam, kur savulaik esmu staigājis. Es labprāt vēl kādas pāris reizes atbrauktu uz Ventspili.”

Jānis Kaufmanis, “Ventspils” aizsargs: “Sāpīgs zaudējumus, bet, kā pēc mača uzsvēra treneris, nevajag nokārt galvas. It kā cīnījāmies labi, bet tad sekoja dažas paviršības kļūdas, viņi savāca bumbas uzbrukumā, kas visu izmanīja. Nespējām izmantot to, ka viņi provocēja mazajiem spēlētājiem mest no distances, turklāt atdevām tikai desmit rezultatīvās piespēles, lai gan parasti mājās ir vismaz ap 20. Otrs rādītājs ir trīspunktu metiens – 16/2. Mājās tā droši vien nevajag mest. Tie arī ir galvenie iemesli zaudējumam. Aizsardzība it kā nebija tik slikta, ielaidām 81 punktu. Var jau arī labāk, bet tas nav arī slikti."

Kas radīja tās problēmas, ko nosauci?
"It kā treniņos gatavojāmies viņu spēlei, bet kaut kas nesanāca. Negribu teikt, ka pietrūka pārliecības vai nebija, kam uzņemties atbildību un iemest metienus, bet šodien tā gadījās."

Pēdējā uzbrukumā šķita, ka ir norādījums spēlēt viens pret vienu,tomēr pēdējā brīdī atspēlēji. Kādam bija jābūt šim uzbrukumam?
"Gaidīju bloku un ieraušanos, bet spēlētājs īsti brīvs nebija, tāpēc nolēmu piespēli nedot un spēlēt viens pret vienu, bet pretinieku centra spēlētājs paguva izlēkt kopā ar mani, tāpēc izšķīros par piespēli. Var jau būt, vajadzēja mest to pustālo metienus, ej nu zini, kā būtu bijis, bet viens pret vienu jāspēlē nebija, bija sadarbība."

Trešais zaudējums pēc kārtas, komandā iestājusies kaut kāda krīze? Arī saistībā ar visu to, kas notiek ap Ventspili, ap komandu?
Kad ir spēle vismaz es personīgi nedomāju par to, kas notiek apkārt. Jā, trešais zaudējums, bet, ja paskatāmies, visi zaudējumi ar dažiem punktiem. Kalevam par vienu punktu, šodien par trim, Ogrē – pieciem, Esam tuvu, bet kaut kā nedaudz pietrūkst. Var jau būt, ka ir pat labi, ka tas notiek decembrī, janvārī, jo skaidrs, ka galvenās spēles notiek pavasarī. Tādu zaudējumi mūs varbūt norūdīs un iedos pieredzi. Tomēr daudziem tas ir pirmais gads Ventspilī, daudz jaunu komandas biedru, tā kā šādas spēles norūdīs pleiofu spēlēm. Šodienas spēlei bijām labi sagatavojušies, zinājām, ka Kijevas klubs iepriekšējā spēlē atspēlējās un uzvarēja kausā, tāpēc noteikti bija uz viļņa. Jāturpina strādāt, noteikti vēl daudz varam progresēt kā komanda un katrs individuāli. Laika sezonā vēl daudz."