Ainars Zvirgzdiņš: "Meitenes strādā pašaizliedzīgi"

Pēc uzvaras Eiropas meistarsacīkstēs Andrejs Kiriļenko par Deividu Blatu teica, ka spēlētāji iet pie viņa pēc padoma un viņš pats jautā padomu spēlētājiem. Kā ir Latvijas valstsvienībā?
Vēlētos, lai Latvijā būtu tāpat. Jāņem vērā, ka Blatam pirmajā gadā gāja ļoti grūti, viņš saskārās ar Krievijas mentalitāti. Otrais gads nesa panākumus. Domāju, katrs treneris vēlas un cenšas panākt, lai būtu savstarpēja uzticēšanās. Labām attiecībām starp spēlētājiem un treneriem seko rezultāti.

Ko devis aizvadītais laiks Krievijā?
Pirmkārt, atjaunoju saiti ar sieviešu basketbolu, otrkārt, ļoti augstā līmenī. Krievijas basketbola Superlīgā šobrīd ir gandrīz visas pasaules spēcīgākās spēlētājas, no WNBA, Eiropas un pašas Krievijas. Arī ārpus pirmā četrinieka, komandas ir stipras. Jebkura spēle Krievijā ir grūta, īpaši izbraukumā. Tas dod papildus stimulu nemitīgi koncentrēties, nemitīgi strādāt, būt labā formā, lai komanda uzvarētu.

Vai divu mēnešu gatavošanās laiks Eiropas finālturnīram šogad ir pietiekošs?
Pateicoties izplatītam, tostarp presē, viedoklim par nepieciešamību tikt uz Pekinu, arī man bija radies neprecīzs priekšstats, vizuālais iespaids par komandu. Satiekoties ikdienā treniņos, esmu sapratis, ka šoreiz divi mēneši nav daudz. Problēmu loks izrādījās plašāks, sākot ar sastāva komplektāciju un beidzot ar individuālo sagatavotību, gan tehnisko, gan taktisko. Kā teicu, strādājot augstā līmenī Krievijā, tomēr, jāatzīst, šeit līmenis bija zemāks. Biju iespaidojies no preses, domāju, ka līmenis patiešām ir ļoti augsts. Katrs treneris strādā ar to materiālu, kas viņam ir. Esmu pateicīgs meitenēm, ka viņas ir tādas, kadas ir, un, galvenais, šobrīd ir strādājušas ar milzīgu pašatdevi. Ceru, ka ejam pareizā virzienā.

Kas ir komandas stiprās puses?
Kā uzsvēru jau sākumā, ļoti daudz strādājam aizsardzībā. Patīk teiciens "Daudzi māk uzbrukt, bet basketbols sākas no aizsardzības". Pirmais, ko darīju, izanalizējot iepriekšējā gada spēles un salīdzinot varējumu ar Eiropas vadošajām komandām, sapratu, ka pirmkārt, jānostiprina aizsardzību. Tīri tehniski uzbrukumā mums ir meitenes, kas spēj realizēt savu pārsvaru, teiksim, iemest metienus. Ja nebūs ļoti spēcīga aizsardzība, solis uz augšu, nevarēsim sacensties kā līdzīgs ar līdzīgu ilgstošā periodā. Varētu sacensties vienā divās spēlēs, ilgstoši nē. Tāpēc galvenā ir aizsardzība, lai varētu ilgstoši, nešķirojot katru pretinieku, spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Un, ja mūsu taktiskā un veiksmes bagāža būs pietiekoša, izcīnīt uzvaras.

Kā vērtē sabiedriskās aktivitātes ap basketbolu?
Visu vērtēju pozitīvi, ja tas nav pārspīlēti. Neesam vēl izcīnījuši medaļas Eiropas un pasaules pieaugušo čempionātos. Lai līdz tādai pakāpei nokļūtu, nepieciešami daudzi faktori. Viens ir pozitīvisms visapkārt, gan rakstos, gan dzīvē, visur! Ja būtu lielas sastāva izvēles iespējas, daudz augstas klases spēlētāju, varētu pakritizēt, mākat vai nemākat iemest grozā. Šobrīd esam, kādi esam. Īpaši svarīgi sieviešu komandai ir, lai būtu pozitīvisms, lai būtu jūtama ticība. Nevis "Tu nemet iekšā!". Viņa par to zina un par to pārdzīvo.

Cik lielas bijušas atkāpes no sākotnēji iecerētā, piemēram, tēzes, ka jābūt gatavībā rotācijai, spēlei laukumā dažādās pozīcijās?
Esam spēruši lielu soli uz priekšu, ko pierādīja pēdējā spēle ar Spāniju. Atšķirībā no Rīgas, bija ļoti līdzīga spēle līdz pašām beigām. Spānietēm bija ļoti lielas grūtības pārvarēt mūsu aizsardzību. Bija daļējas problēmas uzbrukumā, galotnē zaudējām, tomēr tas pierādīja, ka esam ļoti tuvu uzvarām pār Top komandām. Jāņem vērā otrs faktors rotācijā, ko sākumā teicu. Vienmēr jāatceras, ka komandā nav sešu spēlētāju, kuras varēja būt. Pirmkārt, pastiprināt treniņdarbu, otrkārt, tikt sastāvā. Tas ir ārkārtīgi liels robs jebkurai vienībai, ja sešas spēlētājas dažādu iemeslu dēļ nenokļūst komandā. Otrs, divas spēlētājas, kuras ir pieredzējušas – Ieva Tāre un Ilze Ose-Hlebovicka, faktiski pateicoties manai iniciatīvai, lūgumiem un nepārtrauktām sarunām, ir iekļāvušās komandā un līdz pat šim brīdim cenšas adaptēties. Saprotiet, ja astoņi spēlētāji ir zem jautājuma zīmes, un no sešiem tās jau ir noņemtas, ir grūti domāt par normālu treniņdarbu. Tai pašā laikā, tā pašaizliedzība, tas padarītais darbs, sapratne un uztveres spējas, ko meitenes ir parādījušas. Spējas nenokārt galvas pēc zaudējumiem, kas mums bija, varu viņas uzslavēt. Jo viņas pašas jūt, ka ir rezultāts, viņas spēlē labāk pret vadošām komandām, var aizstāvēties, nospēlēt līdzīgi. Tas, domāju, dod viņām mazu, tomēr gandarījumu. Ticu kā treneris, ka varēsim sasniegt rezultātus.

Latvijas basketbola savienības atbalsts, ne tikai tehniskā nodrošinājuma ziņā, ir turpinājis augt?
Tik augstā līmenī kā šogad, es... Tiešām paldies LBS prezidentam Kehra kungam. Viss, ko esmu kā treneris vēlējies, ir izpildīts. No šī viedokļa viss ir augstākajā līmenī kā profesionālajās komandās, kurās esmu strādājis. Pateicos meiteņu vārdā.

Ir kādas atziņas pēc vīru Eiropas meistarsacīkstēm Spānijā?
Tas, ko zināju jau iepriekš. Svarīgi, lai būtu treneris ar rokrakstu. Otrkārt, lai komandā būtu līderi, kas – agri vai vēlu! – līdzīgās un stresa situācijās uzņemas iniciatīvu. Izteikti līderi, ap kuriem "cementējas" komanda. Treškārt, turnīros uzvar komanda, kas ir ārkārtīgi mobila un draudzīga, kas krīt un ceļas viens par otru. Tas ir galvenais. Beidzamais, ko jau esmu teicis presei, kārtējo reizi parādījās, ka komandas, kas smagi un lēni sāka sagatavošanās periodā, spēj labi finišēt. Ar iepriekš teiktiem nosacījumiem – jābūt trenerim, jābūt līderim. Īpaši man imponēja, ka Lietuvas valstsvienība varēja šādi, viņiem bija grūta sagatavošanās. Krievija. Beidzamās spēles neizdevās redzēt, bija spēles Beļģijā. Tāda pašatdeve, kuru redzēja Lietuvas un Krievijas vienībās sagatavošanās periodā, kādu redzēju tagad – cepuri nost! Iekšēji ir izdarīts liels, kolosāls treneru darbs, lai komandas šādi spēlētu, tas ir pats galvenais. Varēja redzēt, kas ir panākta sapratne starp spēlētājiem un treneri, ka treneris VADA komandu un spēlētāji uzticas trenerim.

Reizēm nākas pacelt balsi minūtes pārtraukumos...
Pirmkārt, tas ir jāprasa pašām spēlētājām. Otrkārt, Eiropas čempionātā neredzēju nevienu mierīgu treneri un arī neredzēšu... Atgriežoties pie citiem treneriem, ieteiktu pastāvēt blakus minūtes pārtraukumos un ierakstīt visu, kas tur notiek. Viena lieta ir pārbaudes spēles, otra - Eiropas čempionāts. Treškārt, ja gribat dzirdēt, ko es saku minūtes pārtraukumos, varat pastāvēt blakus. Tas, ka man nav tik fotogēniska seja brīžos, kad to rāda televīzija, nenozīmē, ka viņas tur lamāju vai ko citu daru. Iet normāls darbs, normāls process. Nevienam nekad netiek pārmests, ja viņš visu ir darījis no sirds, ar sirdi, nevienam. Bet – ārkārtīgi stingri vēršos pret spēlētājiem, kas nepilda manus uzdevumus, atļaujas vaļības laukumā, negrib simtprocentīgi nostrādāt aizsardzībā un kas, uzejot laukumā, nestrādā ar pilnu pašatdevi. Tas ir ļoti būtiski, mūsu komandai visbūtiskākais. Nezinu, nezinu, jāprasa meitenēm. Uzskatu, tā ir pareizi. Ja kāds var oponēt, lai nāk un pierāda.

Armijā komandierim ir jākliedz, lai viņu varētu sadzirdēt un strādātu komandķēde!
Starp citu, trenerim ne vienmēr ir jābūt, reizēm jābūt lielam psihologam, jārada mākslīgs konflikts, lai spēlētājs saņemtos un nospēlētu. Tas nav tā, kā no malas. Nevaram būt mierīgi un laipni. Tas nav galvenais mūsu profesijā. Jābūt aktīviem, atraktīviem, jādod iedvesma savām spēlētājām. Ja spēlētājas redzēs, ka treneris "deg", viņas arī "degs".

Vai karjerā nācies veidot mākslīgus konfliktus?
Krievijas klubā bija gadījums, saskaroties ar savādāku mentalitāti. Latvijas valstsvienībā tas nav nepieciešams. Esam savējie, viens otru labi saprotam un tas nav vajadzīgs. Vairāk bija nepieciešamība panākt, lai viņas man uzticas, lai viņas saprot, ka gribu viņām palīdzēt, nevis esmu kāds bargais onkulis, kas lamās, dzīs un nezin ko darīs. Gribu palīdzēt izcīnīt viņu karjerās pēc iespējas augstāku vietu. Vai tas izdosies, ir cits jautājumus. Šo ceļu redzu šādi, mana koncepcija ir šāda un tā cenšos vadīt komandu. Vismaz šobrīd iekšējais mikroklimats liecina, ka viss ir ļoti labā kārtībā.

Pirms diviem gadiem devies uz Maskavu, nesagaidot sezonas beigas ar BK "Ventspils". Piedāvājums un izdevība attaisnoja sezonas noslēgumu?
Īsumā, tanī brīdī bijām izkrituši no ULEB Kausa un Latvijā tobrīd Ventspilij nebija pretinieku, tikai "Barons". Faktiski sezona jau bija beigusies. Biju atteicies visu laiku, divus gadus. Biju nolēmis, ka visu, ko varēju, esmu devis komandai. Tanī brīdī likās, tā būs pareizāk. Varbūt nostrādāja reflekss, ka trešais gads Ventspilī nebūs tāds.

Kā noritēja treneru maiņa valstsvienībā, tā bija korekta pret Aināru Čuksti?
Pirmkārt, pats Ainārs man zvanīja un piedāvāja kļūt par padomdevēju. Otrkārt, zvanīja LBS prezidents, treškārt, valstsvienības menedžeris. Nomaiņa faktiski bija Aināra pašiniciatīva. Jāsaka, tieši pretēji, Ainārs ir liecinieks, ka ļoti ilgi atteicos. Atteicos jau rudenī, uzreiz pēc veiksmīgās kvalifikācijas, nebija "pēdējā brīža" piedāvājuma, kā dažkārt izskan. Darbs ar mani un zvani sākās rudenī, atteicos vairākkārt. Tikai janvārī vai februārī, nākot tuvāk FIBA Kausam, negribēju dot atbildi, zinot Maskavas likumus. Maskavā var būt viens zaudējums, esmu ārā, esmu brīvs, varbūt dabūtu vīriešu komandu. Nedevu nekādu atbildi, vienkārši gāja sarunas. Ja vadība uzskata, ka varu vairāk dot komandai, treneru kopā, padomāju, kāpēc gan nē!

Fakts, ka divus vadošus Krievijas basketbola klubus vada Latvijas treneri, var ko ietekmēt?
Ļoti labs variants Gundaram Vētram. Tas, ka Gundars pārnācis uz sieviešu basketbolu, ir vislabākais variants. Tik labs menedžments un organizācija kā Maskavas "CSKA", ar tik precīzām visu funkciju izpildēm un organizatorisko darbu, ir tikai Jekaterinburgā un Maskavas apgabala Spartak”. "CSKA" nemitīgi stāda uzdevumu, ka viņiem jābūt labākiem, viss tiek darīts augstākajā līmenī. Tādā komandā būs bauda strādāt. Tur vari koncentrēties tikai darbam un trenerim tas ir visbūtiskākais. Sākot ar čārterlidojumiem un pārējo, ir pilna pakete, atliek tikai strādāt. Ieskaitot to, ka tur ir ārkārtīgi spēcīgs spēlētāju sastāvs. Tai pašā laikā Maskavas "Dinamo" ir pavisam savādāk. Arī ļoti spēcīga sistēma, mums ir dažādas problēmas, gan sastāva komplektācijā, gan, reizēm, finansēs. Tāpēc šobrīd nevaram teikt, jā, mums viss ir OK.

Vai tas atšķir "Dinamo" no pārējiem trim Krievijas vaļiem?
Jā, viss ir labi, salīdzinoši esmu apmierināts. Skatoties dziļāk, tas tā nav. No trenera viedokļa ir tikai labi, ka latviešu treneri sāk parādīties Eiropas apritē. Es to saukšu par Eiropu, jo Krievijas līga arī Eiropā skaitās viena no spēcīgākajām gan sievietēm, gan vīriešiem. Tas, ka esam tur, tikai vēlreiz apliecina, varbūt arī skatoties uz mani, nosacīti, uzticas Gundaram. Tas nozīmē, mūs sāk ievērot. Redz, ka esam speciālisti, jo – tomēr manā komandā spēlē daudzas Krievijas valstsvienības spēlētājas, kuras ir labas draudzenes "CSKA" spēlētājām. Žēl, ka vīriešu komandai neizdevās sasniegt astoņnieku Spānijā. Tas tikai veicina treneru integrāciju un spēlētāju apriti, ja izcīnīsim augstāku vietu. Būs spēcīgāks treneru korpuss un lielākas iespējas attīstīties. Labi, ka lielāka konkurence radīsies ne tikai starp spēlētājiem, arī treneriem. Tas ir stimuls, virzītājspēks, lai mēs visi progresētu.

Cik grūti ir no sākuma sākt strādāt par sieviešu komandas treneri?
Gundars nebūs viens, "CSKA" klubā ir ļoti laba organizācija plus labi speciālisti, uzskatu, tā nav būtiskākā problēma. Tur ir ļoti saprotošas augstas klases basketbolistes, ar kurām daudzreiz vieglāk un savādāk strādāt kopā nekā, teiksim, ar citām spēlētājām.

Vai sākumā tika plānots iespēlēt Elīnu Babkinu kā vienu no trijām saspēles vadītājām?
Pirmo reizi Elīnu redzēju treniņu sākumā. Izrādījās, ka Elīnai ir ārkārtīgi lielas problēmas ar aizsardzību. Sapratu, ka viņai pastiprināti tam jāpievērš uzmanība treniņdarbā. Sāku ar viņu strādāt. Viņa ir ļoti talantīga uzbrucēja, palēnām mums sāka parādīties pirmie asni, pirmie panākumi. Brīžiem labi nospēlējām Ķīnā. Likās, ideja bija, ka līdz Eiropas čempionātam viņa varētu kļūt par pamata saspēles vadītāju. Šī neveiksmīgā spēles epizode, lauzta roka, pārvilka svītru. Jebkurā laikā teikšu vienu, viņai jāturpina cītīgi strādāt, īpaši aizsardzībā. Jāpieliek, Eiropas basketbols šobrīd ir kontaktu basketbols, jāsaprot, ka jābūt ārkārtīgi fiziski un psihiski spēcīgai, lai turētos pretī vadošajām Eiropas pirmā numura spēlētājām. Vislielākā problēma sagatavošanās laikā, nemitīgi nav bijis pilns sastāvs spēlēs, nemitīgi bija jāstrādā. Zane Eglīte ļoti ilgi bija ārā, Ievai Tārei bija problēmas. Liene Jansone mēnesi nevarēja strādāt. Uzskatu, ka kopsummā ir padarīts ļoti smags, ļoti daudzveidīgs darbs. Tā informācijas gūzma, kas pār viņām gāja divus mēnešus, varbūt bija par daudz, taču šobrīd lēnām jau sākam attapties.

Foto: Romāns Kokšarovs, "Sporta avīze"