Krišjānis Kļaviņš: "2009. un 2010. gadā iztērēju pārāk daudz"

Pirmajos četros darba gados Cēsīs netālajos Priekuļos uzaugušais Kļaviņš pārsteidza Latvijas basketbola sabiedrību. Senajā Livonijas ordeņa galvaspilsētā un Latvijas karoga dzimtenē apmetās gan pašmāju, gan ārzemju basketbola zvaigznes. Divkārtējā NCAA čempione “Connecticut” sastāvā Vilneta Kroketa, viņas kolēģe, septiņkārtējā WNBA zvaigžņu spēles dalībniece un Eirolīgas čempione Nakiša Seilsa, pirmā FIBA U22 Pasaules čempionāta uzvarētāja Kristena Mena, Lielbritānijas valstsvienības dalībniece Kimberlija Batlere, Brazīlijas un Lietuvas izlašu spēlētājas – sarakstu var turpināt un turpināt.

Paisumam sekoja bēgums, pirmajam triumfam – strīdi, trenera Ainara Zvirgzdiņa atlaišana 2010. gada finālsērijas laikā, nesaprašanās ar spēlētājām. Kļaviņš pierādīja, ka spēj mācīties no savām kļūdām, 2012. gada sezonā atgriežoties ar konkurētspējīgu komandu. Klubā tika uzaicinātas pieredzējušas latviešu spēlētājas, kurām sezonas beigās pievienojās divas labas ārzemnieces.

Četras Cēsu spēlētājas – Anda Eibele, Anete Horelika, Santa Visocka un Agnija Reke – pērn saņēma valstsvienības ielūgumus, savukārt sestdien klubs izcīnīja otro Latvijas titulu pēc kārtas. Arī šogad četras basketbolistes – Eibelei pievienosies Zane Jākobsone, Kristīne Silarāja un Dita Liepkalne – nopelnījušas izlases uzaicinājumus, savukārt kluba prezidents gatavojas starpsezonas izaicinājumiem.

Vai brīdī, kad sāki darbu klubā, sapņoji par trīs tituliem?
Septiņās sezonās trīs tituli – nav slikti! Ja astoņās sanāks četri, tas būs vēl labāk. Sākumā domāju tikai par čempionu tituliem. Pirmo reizi sanāca tikai trešajā gadā (2009 – Sportacentrs.com). Jau ierodoties, nolēmu, ka pilsētai nepieciešama sporta komanda, kura Latvijā būs vadošajās lomās. Cēsīs vislielākās tradīcijas bija sieviešu basketbolam, kas vienlaikus ir Olimpiskais sporta veids. Tā bija galvenā motivācija, turklāt komandai jutu līdzi visu bērnību. Sākot no 1996. gada, kad tā sāka spēlēt augstākajā līgā. Atceros visas spēles un man tas ir nozīmīgi.

Atskatoties atpakaļ, 2013. gada modelis ir optimālais. Vajadzēja strādāt, kā tagad, nevis izšķiest nenormālu naudu. 2009. un 2010. gada sezonas – tas nebija pareizi. Jaunības maksimālismā gribēju par katru cenu uzvarēt TTT. Man tobrīd nebija pieredzes, vajadzēja paiet malā un pagaidīt. 2011. gada sezonā, kad vispār palikām bez naudas, šķita – vai vispār kādreiz vēl uzvarēšu Latvijas čempionātā? Pēc gada uzvarēju. Viss tik ātri mainās, ka jāmācās iepauzēt. Ceru – iemācīšos vēl vairāk.

Vai 2011. gadā samaksāji cenu par iepriekšējām divām sezonām?
Nezinu. Vaina jāmeklē manī pašā. Visu darīju vienatnē, taču varēju dažas lietas paveikt citādāk. Vissāpīgāk jutos, kad nebija, ko tērēt. 2010. gadā viena spēlētāja saņēma tikpat, cik 2011. gada sezonas budžets.

Redzi turpinājumu sadarbībai ar Armandu Krauliņu?
Brīžos, kad sāku trenerus publiski slavēt – esmu to darījis attiecībā uz Ainaru Zvirgzdiņu un Maiju Kubliņu – tas nav devis pozitīvu efektu. Varu pateikt, ka esmu apmierināts ar trenera Krauliņa darbu. Piedāvāju viņam palikt uz nākamo sezonu un pateicu visu, ko vēlējos. Trenerim patika strādāt mūsu klubā un, ja nenotiks lielas izmaiņas, redzu turpinājumu sadarbībai.

Daudzi klubu īpašnieki patur sev izšķirošo vārdu komandas komplektācijā. Vai šosezon sastāvs tika veidots, balstoties uz abpusēju komunikāciju?
Treneris Krauliņš pēdējos gados bija ārpus sieviešu basketbola. Iepriekš nezināja daudzas spēlētājas tik labi, kā es, tāpēc ar komplektāciju vairāk nodarbojos pats. Esmu gandarīts, ka par mazu naudu piesaistījām daudz labu spēlētāju.

Divi tituli sezonā, četras Latvijas un viena Serbijas izlases kandidāte, Kīša Hemptone brauks uz divkārtējo WNBA čempioņu “Seattle Storm” treniņnometni.
Vēlos, lai visas minētās basketbolistes nākamgad turpinātu spēlēt Cēsīs un sacenstos Eiropas kausa izcīņā. Tas ir mans mērķis, kuram kopā ar treneri finansējumu meklēsim tuvāko četrdesmit dienu laikā. Pieteikumu jāiesniedz jūnija sākumā. Esmu gatavs mēģināt. Uzrunāt citus, ne tikai sevi. Iespējams, sanāks. Ceru, ka papildus simts tūkstošus latu savākt Latvijā nav nekas nereāls.

Nav noslēpums, ka šosezon man nebija līgumu ar spēlētājām. Strādājam, balstoties uz savstarpēju uzticību. Zane Jākobsone oktobrī saņēma piedāvājumu no Polijas augstākās līgas kluba, taču projām nebrauca. Viņa ciena mani, es cienu viņu un neesmu Zani piemānījis.

Izcīnot otro titulu pēc kārtas, ģērbtuvē spēlētājām teicu – Cēsis man nav vienkārši basketbola komanda. Mīlu ikvienu kluba spēlētāju un esmu gandarīts, ka izdevies viņas sapulcēt kopā. Uzsvēru: Cēsis nav tikai vieta, kur saņemat naudu, jūs spēlējat cilvēkiem, kuri nāk uz spēlēm. Gribu, lai sirdī uztverat Cēsis kā savu komandu. Varam tādā sastāvā nekad netikties, taču vēlos, lai spēlētājas klubā sajūt to pašu, ko es. Ka tās ir viņu mājas.

Fakts, ka komanda trenējas Rīgā, ir pārejas posms vai skarbā realitāte?
Trenēšanās Rīgā vai Cēsīs nerada papildus izmaksas, taču mūsu sastāvā bija piecas spēlētājas, kuras mācījās, studēja vai strādāja Rīgā. Ja trenētos Cēsīs, nāktos viņas aizvietot ar citām basketbolistēm, jo pilsētā pagaidām nav atbilstošu jauno spēlētāju. Apsveru domu atsākt treniņus Cēsīs. Aug laba 2000. gadā dzimušo meiteņu paaudze (pērn trešā vieta Swedbank LJBL U12 čempionātā, trenere Inese Briede).

Ir vēlme sākt ciešāku sadarbību ar sporta skolu, veikt uzlabojumus treniņprocesā un nodrošināt iespējas sacensties starptautiskos turnīros. Ceru, ka pēc trīs gadiem kāda no meitenēm varēs pievienoties lielajai komandai. Šobrīd viņām jāprogresē taktiski, tehniski un fiziski, bet gribu, lai komandā spēlētu cēsinieces. Trīs gadus pēc kārtas piedāvāju sadarbību Ievai Krastiņai, ceturto reizi laikam to nedarīšu. Varbūt Cēsu kluba ideja nebija pietiekami spēcīga, varbūt spēlēšana TTT sastāvā pavēra citas iespējas, piemēram, ceļu uz valstsvienību. Ja tā ir, nevaru neko pārmest.

Vai apmierināja Latvijas un Igaunijas čempionāta sportiskais līmenis?
Šis bija labākais turnīrs pēdējo trīs sezonu laikā, taču uzskatu, ka komandām jāizvēlas spēlēt Latvijas čempionātā. Šogad sacentās četras konkurētspējīgas komandas un, piemēram, Liepāja izteikusi vēlmi pastiprināties. Manuprāt, labākais variants būtu Latvijas līga ar astoņām komandām.