"Tas bija kā īsts basketbols" - basketboliste Otto par filmēšanos leģendārās TTT stāstā

Kā tu nonāci līdz šai lomai? Vai tevi kāds uzrunāja, vai pati izlēmi pieteikties?
Viss sākās pavisam nejauši. Dzīvoju kopā ar klasesbiedreni, un vienu vakaru nolēmām – kāpēc gan nepamēģināt pieteikties atlasei? Ierunājām video, pievienojām fotogrāfijas un nosūtījām. Pēc pāris dienām, ķīmijas stundas laikā, saņēmu ziņu, ka jāierodas uz tikšanos tajā pašā pēcpusdienā. Devos, iepazinos ar komandu, un tā viss sākās. Vēlāk uzzināju, ka viens sporta žurnālists, kurš daudz raksta par sieviešu basketbolu, bija ieteicis manu kandidatūru filmas veidotājiem. Kad viņi pārskatīja pieteikumus, mans vārds izcēlās, un viss sakrita ļoti veiksmīgi.

Kā tu gatavojies Skaidrītes Smildziņas lomai? Vai bija kāda fiziskā un tehniskā sagatavošanās basketbola laukuma ainām?
Fiziski gatavoties nebija nepieciešams, jo trenējos arī ikdienā. Lielākais izaicinājums bija aktierspēle – iemācīties atveidot emocijas, žestus, sejas izteiksmi. Sagatavoju tekstus un centos filmēšanas laikā būt brīva un atvērta, uzticoties režisora vadībai. Gribēju izdarīt visu, ko viņš no manis sagaida.

Vai tu kaut ko palasīji arī par pašu Smildziņu, lai labāk iejustos lomā?
Jā, režisors atsūtīja dažus videomateriālus un pat sarunāja tikšanos ar pašu Skaidrīti Smildziņu. Tā bija ļoti īpaša un iedvesmojoša pieredze – satikt cilvēku, kuru atveidoju filmā, dzirdēt viņas stāstus un redzēt viņas dzīves enerģiju klātienē. Tas palīdzēja labāk saprast, kas jānodod skatītājiem.

Vai no šīs pieredzes kaut ko paņemsi līdzi arī turpmākajās profesionālā basketbola gaitās?
Visvairāk mani iedvesmoja viņu paaudzes attieksme pret basketbolu – tā bija dzīves sastāvdaļa, ne tikai sports. Viņas spēlēja, strādāja, audzināja bērnus, un tas viss bija cieši saistīts. Tas lika novērtēt, cik vieglāk ir mūsdienu sportistēm, bet arī atgādināja, cik svarīgi darīt savu darbu ar pilnu atdevi.

Vai filmēšanās laikā jūs apmācīja treneri vai bijušās “TTT Rīga” spēlētājas, lai taktikas filmā būtu autentiskas?
Īpašu apmācību nebija, taču režisors ļoti labi zināja, kā vēlas redzēt basketbola ainas. Viņš pat bija pētījis Smildziņas kreiso āķa metienu – kustību, ko mūsdienās reti redz. Mēs centāmies to atveidot pēc iespējas ticami. Pārējais – dribls, piespēles, kustība – viss bija ierasts, tikai ar nelielu “kino piesitienu”.

Kādas ir galvenās atšķirības, spēlējot basketbolu reālajā dzīvē un spēlējot basketbolu filmēšanai?
Filmā viss notiek pēc scenārija – katrs solis un piespēle ir iepriekš noteikta. Režisors vēlējās, lai operators atrodas pašā spēles iekšienē, tāpēc mums bija jābūt ļoti uzmanīgām un precīzām. Savukārt reālā spēlē ir daudz vairāk brīvības, fiziska intensitāte un emocijas.

Vai tas, ka pati esi basketboliste, filmēšanās laikā palīdzēja vai tieši traucēja?
Kad ierados uz filmēšanos, zināju, ka mēs tagad filmēsim, nevis spēlēsim basketbolu, tāpēc nebija tā, ka man kaut kas traucētu.

Vai filmējot bija vieta improvizācijai, vai visas izspēles bija stingri iestudētas?
Režisors mums visām paskaidroja aptuveno ideju, jo parasti spēlējām pieci pret pieci. Varbūt citreiz bija kaut kas, ko viņš kamerā redzēja, kas ir jādara citādi, lai labāk izskatītos, taču pārsvarā mēs visas izmantojām savus basketbola instinktus. Nebija tā, ka viss jādara kustību kustībā. Mums bija gudras basketbola spēlētājas filmēšanas laukumā, tāpēc mēs diezgan ātri tikām visam cauri. Domāju, ka arī režisoram tas bija noderīgi.

Vai tev bija sajūta, ka režisors tev ir kā treneris?
Jā, viņš bija viens no foršākajiem treneriem. Režisors bija kārtīgi sagatavojies – uz lapiņām sazīmējis kombinācijas, katrai spēlētājai pat bija savas krāsas marķieris. Katrai meitenei individuāli paskaidroja, kas un kā jādara, tāpēc noteikti varētu varētu viņu saukt par “režisoru-treneri”.

Vai bija brīži, kad tiešām šķita, ka spēlējat īstu basketbolu?
Jā, īpaši Daugavas sporta namā, filmējot ainas pret ASV komandu. Kad kameru ieslēdza, mums tiešām bija jāspēlē. Turklāt šajā episode tribīnēs bija arī brīvprātīgie skatītāji, kas radīja īstu spēles atmosfēru. Tos brīžus filmēt bija ļoti forši, jo, ja netrāpi, viņi priecājas, tāpēc, ka tā vajag, bet, kad patiesi beidzot iemetām bumbu grozā, visi bija no sirds priecīgi, jo varējām filmēt nākamo epizodi.

Bieži basketbola filmās ir svarīga spēle, kur pēdējā sekundē trāpa izšķirošo metienu. Vai šādos gadījumus tu met līdz iemet, vai to panāk ar montāžu?
Kad filmējām Daugavas sporta namā, vajadzēja iemest. Režisors vēlējās autentiskumu, tāpēc lielākoties metieni bija jātrāpa pa īstam. Tas, protams, prasīja vairāk laika, bet es domāju, ka tieši tāpēc klipi izskatīsies reāli.

Vai, esot pabijusi aizkulisēs, ieraudzīji, kā kamera “apmāna” skatītāju – kas filmā izskatās reāli, bet patiesībā nav īsti?
Jā, bija aina, kur spēcīgi jādod piespēles pret sienu. Ainu iesāka galvenā varone Dzidra, bet, kamēr kamera filmēja no muguras, aktrise samainījās ar dublieri. Pēc tam, redzot to epizodi, gan vispār nevarēja pateikt.

Vai tu jau esi redzējusi filmu?
(Krata galvu). Pagaidām nē – tikai treileri un atsevišķus kadrus.

Vai redzēsim tevi pirmizrādē?
Jā, to mēs sarunājām, biļetes dabūju. Nevaru sagaidīt, es esmu ļoti priecīga.

Intervijā “Kas Jauns” minēji, ka tavs mīļākais macību priekšmets skolā ir matemātika. Vai tev liekas, ka matemātiskā domāšana palīdz laukumā vai arī neko neietekmē?
Noteikti. Ja patīk matemātika, tev ir loģiska domāšana – spēja ātri analizēt situācijas un pieņemt pareizos lēmumus. Tas ļoti palīdz basketbolā, īpaši spēles lasīšanā un kombināciju saprašanā.

Ko tu sapņo izdarīt basketbolā?
Ļoti tālu un lielas lietas īsti nekad neesmu sapņojusi – koncentrējos uz to, kas man tagad ir jādara, kur pašlaik esmu. Gribu redzēt, kā man vedīsies spēle šajos četros gados Amerikas koledžā, jo es domāju, ka varu spēlēt arī šeit, ka pēc koledžas nebūs jābrauc atpakaļ uz Latviju un jāspēlē Eirokausā. Ceru, ka man izdosies sevi pierādīt tik labi, ka es varētu palikt šeit un varbūt spēlēt turpat, kur Kitija Laksa, Sieviešu nacionālajā basketbola asociācijā (WNBA). Šis ir sapnis, kas man ir parādījies pēdējā laikā. Redzēsim…

Vai uzturi kontaktus arī ar citām latviešu basketbolistēm ASV?
Jā, esmu tikusies ar Amandu Baumgarti, ar kuru kopā filmējāmies. Viņa dzīvo tikai trīs stundu attālumā, tāpēc esam tikušās. Patīkami redzēt ne tikai latvietes, bet arī citas eiropietes. Mums vakar bija spēle pret Vašingtonas universitāti, kur satiku daudzas eiropietes, ar kurām agrāk spēlēts čempionātos.

Filma “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” kinoteātros būs skatāma no 6. novembra. Biļetes uz seansiem pieejamas iepriekšpārdošanā – ŠEIT!

Ar Evelīnu sarunājās Laura Elizabete Jansone.