Autors: Māris Noviks

Kārkliņa: "Bez kļūdām neviens nemācās"

"Sacensības, kas ir augstākas par Latvijas līgu – Baltijas līga, FIBA Eiropas kauss, Eirolīga – sekmē Latvijas spēlētāju izaugsmi. Ir tikai pozitīvi, ja tādu pieredzi gūst vairāk latviešu spēlētāju," par pirmo sezonu Eirolīgā saka Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības un "TTT Rīga" aizsardze, divkārtējā Latvijas čempione Kristīne Kārkliņa.

KRISTĪNE KĀRKLIŅA

• Dzimusi 1983. gada 30. septembrī
• Augums: 175
• Pozīcija: aizsardze
• Vecāki: Valda un Imants Kārkliņi, māsa Inese
• Mācījusies Rīgas 3. vidusskolā
• Augstskola Francijā: Université de Poitiers, Faculté de Lettres et Langues
• Treneri: Maija Kubliņa, Ainars Zvirgzdiņš, Ainārs Čukste, Aigars Nerips
• TTP basketbola skola
• Nr. izlasē Eiropas čempionātā: #14, „TTT Rīga” #9

Karjera

2009 – 2010 „TTT Rīga”
2008 - 2009 SK "Cēsis"
2002 - 2008 Stade Poitevin (Francija, NF2)
2001 - 2002 RTU/Klondaika
2000 - 2001 Rapa/Rīgas zieds
1998 - 2000 TTT Rapa

Sasniegumi

2010 LSBL regulārās sezonas uzvarētāja „TTT Rīga” sastāvā
2010 LSBL regulārās sezonas labākā rezultatīvo piespēļu dalītāja, 91 piespēle 20 spēlēs, vidēji 4,5
2010 Trešā efektīvākā latviešu spēlētāja LSBL, lietderības koeficients 16.6
2009 Debija Eiropas čempionāta finālturnīrā
2009 Latvijas čempione SK "Cēsis" sastāvā
2009 Otrā vieta Baltijas sieviešu basketbola līgas "Četru finālā" Cēsīs
2004 Uzvara Eiropas čempionāta kvalifikācijas kārtā
2003 Astotā vieta pirmajā FIBA U-21 Pasaules čempionātā Horvātijā
2002 Ceturtā vieta Eiropas U-20 čempionātā Horvātijā
1999 Latvijas čempione TTT Rapa sastāvā

Kristīne Kārkliņa Eiropas finālturnīros

Turnīrs	S	Min.	2pm	%	3pm	%	SM	%	ABU	ABA	AB	RP	PP	Kļ.	PB	BM	P	Vid.
U16 Q1999	2	6.0	0/0	0.0	0/0	0.0	2/2	100.0	0.0	1.5	1.5	0.0	2.5	2.0	0.5	0.0	2	1.0
U18 Q1 2000	4	7.3	0/1	0.0	0/0	0.0	0/0	0.0	0.3	0.3	0.5	0.0	1.5	0.5	0.8	0.0	0	0.0
U18 Q2 2000	4	20.5	2/5	40.0	0/3	0.0	2/2	100.0	0.3	1.5	1.8	0.5	0.8	1.0	2.0	0.0	6	1.5
U18 2000	5	18.4	3/12	25.0	0/3	0.0	3/4	75.0	0.4	1.8	2.2	0.4	1.8	3.2	1.0	0.0	9	1.8
U20 2000	2	25.5	2/4	50.0	0/0	0.0	0/0	0.0	0.0	1.5	1.5	1.0	1.5	2.5	3.5	0.0	4	2.0
U20 Q2002	4	30.5	5/13	38.5	2/11	18.2	5/5	100.0	0.3	2.0	2.3	2.3	2.3	4.5	3.0	0.3	21	5.3
U20 2002	8	28.3	16/38	42.1	6/16	37.5	7/10	70.0	0.4	1.9	2.3	1.9	2.4	2.8	2.1	0.3	57	7.1
U21 2003	8	220	10/32	31.2	3/14	21.4	10/17	58.8	0.2	2.6	2.8	1.6	2.7	2.8	2.2	0.1	39	4.9
EBW Q2005	2	6.0	0/0	0.0	0/0	0.0	0/0	0.0	0.0	1.5	1.5	0.0	0.0	1.0	0.0	0.0	0	0.0
ECW 2009	10	23.8	18/36	50.0	2/15	13.3	9/13	69.2	0.6	1.9	2.5	1.6	2.6	2.9	1.5	0.1	51	5.1
EBW 2009	9	19.8	10/18	55.6	2/5	40.0	3/5	60.0	0.3	0.6	0.9	1.1	2.2	1.7	1.0	0.0	29	3.2
ELW 2010	10	30.8	32/83	38.6	0/4	0.0	22/29	75.9	0.6	2.0	2.6	1.9	2.4	3.9	1.9	0.0	86	8.6

Statistika LSBL

Gads	S	Min.	2pm	%	3pm	%	SM	%	ABU	ABA	AB	RP	BM	Kļ.	PB	PP	Vid.
2009	30	21:55	2.4/4.6	51	0.4/1.3	31	1.3/1.8	72	0.9	2.1	3.0	2.9	0.1	1.6	1.8	1.2	7.2
2010	20	27:41	4.2/7.8	54	0.4/1.5	26	1.9/2.4	81	1.4	3.2	4.5	4.5	0.1	2.0	3.0	1.6	11.6

Par Kristīni

Anda Eibele, „TTT Rīga” aizsardze, TTP basketbola skola
Kristīni pazīstu jau daudzus gadus. Cilvēks ar savu viedokli, labs draugs. Ja varēs, vienmēr izpalīdzēs. Mīļākie izteicieni ir str8 un dr paper :)

Dita Krūmberga, „TTT Rīga” uzbrucēja, TTP basketbola skola
Kristīne ir sieviete ar augstu pašapziņu, lielām darba spējām un ļoti pašpārliecināta, kas viņai noteikti palīdz progresēt basketbolā. Viņai vienmēr ir savs viedoklis jebkurā jautājumā. Tā kā Kristīne ir ļoti sabiedriska un komunikabla, tad bieži vien izvēršas interesantas diskusijas. Viņa ir mana bērnības draudzene un nekad nav atteikusi palīdzēt grūtos brīžos. Priecājusies līdzi manām veiksmēm. Ļoti uzticams draugs, kādu šajās dienās ir grūti atrast!

Anete Jēkabsone-Žogota, Maskavas apgabala „Spartak”, TTP basketbola skola
Ar Kristīni esam pazīstamas no sporta skolas laikiem. Varu teikt par viņu tikai labāko. Savs viedoklis viņai būs vienmēr. Ja iesāk darīt, izdarīs līdz galam. Patīkama meitene, ar kuru ir interesanti komunicēt.

Santa Dreimane, „TTT Rīga” aizsardze
Pie mums Latvijā saka tā: mazs cinītis gāž lielu vezumu. Manuprāt, Kikī tam ir labs piemērs. Viņai kā basketbolistei piemīt sportiskā agresivitāte, nekaunība. Treniņos un spēlēs viņa ir ļoti prasīga pret sevi, līdz ar to pret citiem. Cilvēks, kurš tieši sejā pateiks, ko domā. To es viņā augstu vērtēju. No rītiem ar viņu labāk gan nejokot :) Bet kopumā jau labs cilvēks :) :) :)

Maija Kubliņa, Kristīnes Kārkliņas pirmā trenere, TTP basketbola skola
Sestdien biju LSBL spēlē Cēsīs. Nodomāju, ka Kristīne un Anda lec tikpat augstu, ja ne vēl augstāk, par viesspēlētājām. Priecājos, ka Anda, Aija, Kristīne (spēles prasmē), arī Dita neatšķiras no ārzemniecēm. Tie ir cilvēki, kuri sevi ieliek pareizos rāmjos, vēlas iet uz priekšu un spēlēt basketbolu.

Kristīne tāda bija jau maziņa. Basketbolu sāka spēlēt vēlāk, trīspadsmit gados, jo nodarbojās ar burāšanu. Piesaistīja uzmanību ar savu lēcienu. Lēca kā nēģeriete. Tagad viņa ir vēl pielikusi, iet pa savu taku lieliem soļiem uz priekšu. Kristīnei Latvijā laimējās, jo apkārt bija meitenes, kuras labi spēlē – Anete Jēkabsone, Dita Krūmberga. Viņas trijatā brauca uz treniņiem un mājās, Kristīne dzīvoja Jūrmalā, Anete un Dita Zolitūdē. Tā bija pareiza vide, kas viņu pavirzīja basketbolā.

Kristīne ir apzinīga, izpildīga. Klausos raidījumu par politiku, domāju, viņa tur iederētos, kārtīga, disciplinēta, gudra. Ja uzticēsi, viņa izpildīs. Vienreiz, pēc vidusskolas, gatavojoties pirmajam U-21 pasaules čempionātam Horvātijā, notika dzīves situācija, kurā pārbaudījām viena otru. Pārliecinājos, ka Kristīne pret saviem draugiem ir ļoti godīga, varu teikt tikai labu.

Kad braucām uz Franciju, galvoju Mariannai Feodorovai, ka ar Kristīni viss būs kārtībā, viņa iemācīsies franču valodu. Runājām, ka Kristīne mācīsies un spēlēs otrajā līgā. Ne visas meitenes noturējās ārzemēs, taču viņa to paveica ar savu raksturu.

Ziemassvētkos ar meitenēm spēlējām turnīrā Puatjē. Bijām mēra pieņemšanā pilsētā, kurā mācījās Kristīne. Mērs minēja viņas vārdu, teica paldies man un Kristīnei par universitātes beigšanu. Viņa ir no tiem, kurus liela nauda nemainītu, Kristīne būtu godīga pret lietām, ko dara.

Tava pirmā sezona Eirolīgā. Kādi ir personīgi spilgtākie iespaidi, kurus ar prieku atceries?
Dalība Eirolīgā ir laba lieta. Ja man pirms vairākiem gadiem kāds teiktu, ka spēlēšu Eirolīgā, diez vai būtu tam ticējusi. Pagājušajā gadā bija FIBA kauss, šogad nākamā pakāpe. Spilgtākie sezonas mirkļi ir divas uzvaras pār „Teo” un vairākas labas mājas spēles Rīgā.

Vai uzskati, ka komanda ar pieejamo sastāvu Eirolīgā paveica maksimumu?
Gatavoties Eirolīgas pirmajai spēlei, visas kopā sākām diezgan vēlu. Ārzemnieces pievienojās trīs nedēļas vai mēnesi pirms pirmās spēles, kā komanda un arī individuāli vēl nebijām gatavas šāda līmeņa spēlēm. Komandā bija tikai dažas spēlētājas, kuras bija spēlējušas Eirolīgā. Ļoti lielai komandas daļai tā bija pirmā dalība šāda līmeņa sacensībās. Ņemot to vērā, manuprāt, būtu bijis nepieciešams ilgāks kopīgas sagatavošanās laiks. Ja šie nosacījumi būtu izpildījušies, dalība izvērstos savādāk. Skatoties uz sastāvu, kāds tas bija, un ielozēto grupu, tika izdarīts tuvu maksimumam. Bijām tuvu tam, ko varēja gaidīt.

Garā vasaras pauze atstāja iespaidu?
Nedomāju, ka tas tik ļoti ietekmēja. Vairāk iespaidu atstāja pati kolektīva sagatavošanās. Latvietes treniņus atsāka samērā agri. Ja ārzemnieces būtu pievienojušās mazliet ātrāk, būtu vieglāk iespēlēt komandu kā kolektīvu. Uz to arī vajadzēja balstīties, jo, redzot citas komandas, mums individuāli nebija tik spēcīgu spēlētāju. Būtu noderējusi kopīga gatavošanās un pārbaudes spēles ar tikpat augsta līmeņa komandām, kādas mums nāca pretī.

Minēji uzvaras pār „Teo”. Kuras, Tavuprāt, bija TTT labākās spēles Eirolīgā?
Emocionāli labākās spēles var būt citas nekā rāda statistika. Varbūt uzvarās nebija pats labākais izpildījums, BET tika izcīnītas uzvaras un beigās tas ir svarīgāk. Domāju, mājās vismaz trīs ceturtdaļas ļoti cienīgi nospēlējām pret „Ros Casares”. Arī pret Jekaterinburgu spējām parādīt pretestību. Pietrūka spēka pēdējā ceturtdaļā. Mājas spēlē pret „Galatasaray” uzvara tika izlaista pašās beigās. Pirmkārt, tas ir pieredzes trūkums. Otrkārt, soliņš bija tik garš, cik bija. Kopumā mājas spēlēs parādījām labāku sniegumu nekā izbraukumos.

Treneru maiņa sezonas vidū radīja izmaiņas komandas spēlē?
Nedomāju, ka tas būtiski ietekmēja rezultātus. Tās bija pārmaiņas. Pēc pārmaiņām nāca pozitīvs rezultāts. Varbūt spēlei Lietuvā komanda bija gatavojusies vairāk nekā pārējām. Zinājām, ka „Teo” ir mūsu līmenī, viņas bija jāņem. Nedomāju, ka Viļņā zaudētu, ja būtu palicis treneris Čukste. Nācās samierināties ar pārmaiņām, kas skāra klubu un tā vadību. Treneris Nerips ilgu laiku strādājis kopā ar treneri Čuksti. Viņu uzskati par basketbolu un taktiskās shēmas ir līdzīgas. Nevar teikt, ka noticis pagrieziens par 180 grādiem. Izmaiņas bija, bet ne tik ļoti krasas, kā varbūt kāds vēlējās, vai – tieši otrādi – nevēlējās.

Fiziskā bāze bija laba?
Sezonu sākām bez Viktora Lāča dalības, mūs gatavoja treneri Čukste un Nerips. Nedomāju, ka tas ietekmēja sniegumu. Ar sezonas sākuma fizisko bāzi mēs uzvarētu Latvijas un Baltijas līgās. Tas tikai nebija pietiekams Eirolīgas spēlēm. Kad pirms dažiem mēnešiem tika piesaistīts Viktors, likām klāt fizisko bāzi, lai gatavotos sezonas otrajai daļai un neeksistējošai Baltijas līgai. Manuprāt, vairāk jātiek galā ar komandas kā kolektīva veidošanu. Jāveido kolektīva sapratni basketbola laukumā. Pārējo Viktors ielicis, tur nav problēmu.

Kāda ir komandas emocionālā gatavība?
Tur jārunā par februāra spēli ar Cēsīm. Komanda ļoti izmainījusies. Klāt nākušas divas jaunas spēlētājas, kuras tikai nupat sāka iejusties komandas taktiskajos zīmējumos. Domāju, turpmākās spēles būs tikai un vienīgi labākas. Sāk veidoties labāka sapratne laukumā, katrā treniņā ir lietas, kas arvien uzlabojas un uzlabojas. Varbūt februāra spēlē pret Cēsīm vairāk gaidīt no ārzemniecēm bija pāragri. Viņas nebija spēlējušas sezonas sākumā, Latvijā uzturējās trešo nedēļu. Laiku prasīja aklimatizācija, pāreja no Amerikas uz Eiropas basketbolu, citi treneri un prasības. Toreiz nebijām gatavas kā komanda un slikti nospēlējām individuāli. To varam pašas labot.

Foto: Romualds Vambuts, Romāns Kokšarovs, Renārs Buivids

Kristīne Kārkliņa un Ieva Tāre.

Eirolīgas spēlē

2010. gada 13. janvāris, Eirolīgas spēlē pieveikts Viļņas „Teo”

Bieži palīdzi viesspēlētājām. Sekmē viņu socializāciju?
Neviens nespiež to darīt. Ja ir jauki cilvēki, tas nāk pats no sevis. Viņas ir interesantas meitenes, ar kurām prieks kontaktēties laukumā un ārpus tā. Tāpēc attiecības ātri veidojas sirsnīgas un draudzīgas. Tas, ko veidojam ārpusē, labāk palīdz vienai otru saprast uz laukuma. Veidot komandas kodolu, par kuru zinām, ka varam paļauties grūtos brīžos, viena par otru pastāvēsim, būsim, palīdzēsim. Ja man neies, ies viņai. Ja iekritīšu aizsardzībā, atradīsies palīdzīga roka. Savstarpēja draudzēšanās ārpus laukuma, treniņiem, spēlēm, to tikai veicina.
Domāju, viņām jāpalīdz iejusties šeit. Pirmkārt, spēlētājas ir tālu no mājām, draugiem, ģimenes. Nav viegli, viņas nezina valodu. Jāizpalīdz savai komandai. Esam kā maza ģimene. Ja neturēsimies kopā, nekas labs nevar sanākt.

Profesionālā klubā var gūt ģimenes sajūtu, kas dažreiz raksturīga amatieru komandām?
Man personīgi klubā spēlē daudzas draudzenes, kuras pazinu no laikiem, kad spēlējām dažādās komandās. Ar viņām labas attiecības izveidojās uzreiz. Jaunpienācējas cenšamies iesaistīt dažādos Latvijā notiekošos pasākumos. Aiziet kopā uz kino, pasākumiem Rīgā, lai viņas justos labi. Ja nejūtas labi, cilvēks nevar rādīt labus rezultātus. Nezinu, vai to var nosaukt par ģimeni, bet mums jāturas kopā. Tas palīdz gan ikdienā, gan spēlēs.

Amerikānietes runā par WNBA sezonas tuvošanos?
Varbūt viņas vairāk runā savā starpā, neizjūtam to. Esam runājušas par braukšanu uz ASV, jo aprīlī sākas WNBA klubu treniņnometnes. Neteiktu, ka viņu galvās un prātos būtu tikai domas pār mājās braukšanu. Domāju, visi ar lielu interesi un nepacietību gaida LSBL „play-off” spēles.

Dženifera un Tana iepriekš spēlējušas ārzemju klubos. Tādas pieredzes trūkums izpaudās Lindrai un Sindijai?
Lindrai bija pieredzes trūkums, nedaudz bērnišķīgums. Ja Amerikā viņai viss tika pakārtots, koledžā viņa bija zvaigzne, šeit visu nācās nopelnīt un pierādīt pašas spēkiem. Viņai varbūt bija grūti to saprast, tāpēc, ka pirmā reize tik tālu prom no mājām. Bez draugiem, bez ģimenes atbalsta, īsti nezini, kā tev pareizi būtu jārīkojas. Valodas dēļ grūtāk kontaktēties ar treneri, kluba vadību, lai saprastu savu lomu komandā. Viņai kā ārzemniecei tas varēja ietekmēt pašsajūtu, spēli laukumā.

Sindija vienmēr bijusi Eiropas basketbolā. Tomēr 28 gadu vecumā pirmo reizi spēlēt ārpus Spānijas nebija viegli, viņa ilgojās pēc mājām. Sniegs bija briesmīgs un auksts. Pēc būtības, viņai vajadzēja būt vieglāk.

Pārējās trīs meitenes jau spēlējušas Eiropā. Daudzas lietas viņām ir ātrāk saprotamas nekā divām iepriekšējām. Viņas ir pāri pirmā gada šokam, mierīgāk visu uztver. Aklimatizējas ar laika starpību, dzīves grūtībām vieglāk un ātrāk.

Nav lieks stress...
Vieglāka un ātrāka iejušanās komandā, sapratne ar partnerēm, treneriem. Viennozīmīgi, ja amerikānis pirms tam spēlējis Eiropā, tas ir pluss.

2009. gada 13. decembris, mājas spēle ar SK „Cēsis”

Cīņa ar „Teo”

Uzvara LSBL 2010. gada regulārajā sezonā

Treniņos komanda kopā pavada visvairāk laika. Bijuši pārsteigumi?
Šobrīd nav par ko sūdzēties. Meiteņu attieksme ir ļoti profesionāla. Treniņos strādājam, lai pilnveidotu sevi kā komandu, strādājam pie individuālajām prasmēm. Divu svarīgu spēlētāju ienākšana komandā izmaina daudz, treniņos emociju netrūkst, jo vēlamies, lai viss būtu labi. Tas nav tik viegli, ir pozitīvas un negatīvas emocijas. Pēc smagiem treniņiem februārī un martā redzam, ka mums sāk veidoties labs kolektīvs.

Uzskati, ka profesionālām spēlētājām jāvar koncentrēties jebkurā spēlē?
Noskaņoties ir jāmāk. Neteikšu, ka tas ir viegli. Jāparāda cieņa jebkuram. Tas nozīmē, ja esam galvastiesu pārākas, jāuzvar ar lielu punktu starpību. Ļaut pietuvoties līdz minimālai robežai būtu necieņa pret pretiniecēm, pret mūsu un viņu treniņu skaitu nedēļā. Tā ir necieņas izrādīšana un totāla pretinieka, treneru nerespektēšana. Eirolīgā katra spēle ir notikums, īpašs un unikāls. Latvijas līgā ir četras spēles, divi apļi, pretinieks zināms daudzus gadus. Ko slēpt, valstī ir divas profesionālas komandas. Amatieru komandas ir vājākas, bet mums nav tiesību viņas nerespektēt, laukumā iet nemotivētām un negatavām.

Treniņos tiek strādāts pie katras komandas taktikas iezīmju analīzes vai līderu neitralizēšanas. Zinām, kuras ir līderes, kuras jānosedz aizsardzībā. Latvijas līgā tam nav tik daudz laika. Katrā treniņā pirms spēles ir atbalsta punkti, kurus akcentē treneris.

Kritiķi uzskata, ka Eirolīgā sasniegt piekto vietu grupā nav vērts. Tava atbilde?
Spēlētāja, kura parakstījusi līgumu, zina, uz ko viņa iet. Pirms sezonas izdara izvēli, parakstīt līgumu, kas paredz dalību Eirolīgā vai nē. Manuprāt, visas sacensības, kas ir augstākas par Latvijas līgu – Baltijas līga, FIBA Eiropas kauss, Eirolīga – sekmē Latvijas spēlētāju izaugsmi. Nevajadzētu apmierināties tikai ar spēlēšanu Latvijas līgā, tad basketbolam nav nākotnes.
Pieredze, kādu ieguvām Eirolīgā, ir nenovērtējama. Meitenes, kuras šogad spēlēs Latvijas izlasē, to jutīs. TTT sastāvā spēlēja daudzas Latvijas izlases kandidātes, kuras pirms tam tik augstā līmenī nebija sacentušās. Ir tikai pozitīvi, ja tādu pieredzi gūst pēc iespējas lielāks skaits latviešu spēlētāju. Ja izlases spēlēs vairāk tika sildīts soliņš, te radās izdevība tikt pie spēlēšanas, pieredzes un tik ļoti vērtīgajām minūtēm. Meitenēm un viņu pārstāvētajiem klubiem tas nāk tikai par labu. Lai kritiķi un eksperti domā, ko vēlas, uzskatu, ka tā ir nenovērtējama pieredze. Kamēr pats to neesi izdarījis, varbūt nevajadzētu spriest.

2009. gada 18. novembris, pirmā uzvara Eirolīgā. Cīņā ar NCAA čempioni un ASV valstsvienības spēlētāju Renē Montgomerī

Eirolīgas sezona radījusi izsalkumu pēc jauniem mērķiem?
Nākamgad, parakstot līgumu, noteikti skatīšos, vai klubs piedalās Eiropas kausos un gatavs lieliem sasniegumiem. Iespēja spēlēt Eirolīgā dod lielu motivāciju tur kādreiz atgriezties. Jo spēlēt ar pasaules spēcīgākajām spēlētājām ir katra augstvērtīga sportista sapnis. Protams, iespēja izcīnīt kādu kausu vai titulu ir vienkārši fantastiska. Tas rada izsalkumu atgriezties Eirolīgā.
Mūsu grupā tika ielozētas divas „Final Four” dalībnieces Jekaterinburga un Valensija. Ieraugot izlozes rezultātu, sapratām, ka tā tiešām ir „nāves grupa”. Jebkura komanda apakšgrupā bija reāla „Četru Fināla”pretendente. Itālijas komanda rādīja ļoti labu komandas spēli, tāpat „Galatasaray”. Tās ir komandas, pret kurām, ja varētu, būtu jāspēlē katru dienu. Salīdzinot sevi uz pasaules labāko spēlētāju fona, parādījām, uz ko tajā brīdī bijām gatavas. Atkārtošos, tā tiešām ir nenovērtējama pieredze. Neskaitot Eiropas čempionāta dalībnieces, tur bija amerikānietes, austrālietes, brazīlietes.

Kontakti gājuši plašumā?

Dažas spēlētājas pazinu iepriekš, ar viņām pakontaktēties sanāca vairāk. Citādi Eirolīga ir nogurdinošs pasākums – pārlidojumi, laika zonu maiņa plus augstas intensitātes spēles. Vai kontakti būs gājuši plašumā, rādīs laiks.

Ieva Veinberga, Anda Eibele, Dita Krūmberga, Kristīne Kārkliņa, Aija Brumermane, Santa Dreimane

Tev bija savainota pēda un nācās ielikt daudz pūļu, lai tiktu izlasē. Kā esi atveseļojusies?
Veselības problēmas sākās 2009. gada aprīlī, kad man atklāja pēdas plantārās fascijas iekaisumu, kuru tobrīd ātri, ātri mēģināja saārstēt, lai varētu palīdzēt Latvijas izlasei. Ar ātro ārstēšanu nekas īsti labi nesanāca. Tam vajadzīga atpūta un praktiski nekāda fiziskā slodze, ko ar basketbola treniņiem nevar apvienot. Kad atsākās treniņi un lielās slodzes, savainojums sāka par sevi atgādināt. Konsultējos ar sporta ārstiem Āri Aivaru, Dagu Čudu un Viesturu Lāriņu. Viņi ir tie, kuri Latvijas basketbola apritē visvairāk palīdzējuši meitenēm. Tiek veikta terapija, kurai vajadzētu veicināt iekaisuma mazināšanos un izzušanu. Ar atpūtu, kas man būs pēc sezonas, domāju, līdz izlasei viss būs kārtībā.

Vēl saku lielu paldies par pacietību un nenogurdināmo izturību fizioterapeitei Anitai Getautei, kura bija kopā ar mums izlases laikā. Ārpus izlases neatsaka konsultāciju, padomu un palīdzību, kad vien tāda ir vajadzīga. Ceru, ka viņa tiks piesaistīta nākamajam izlases ciklam, protams, ja pati to vēlēsies. Vērtēju viņu kā ļoti augsta līmeņa speciālisti un ļoti jauku cilvēku.

Foto: Ciamillo-Castoria un Matteo Marchi

Foto: Ciamillo-Castoria

Čehija uzvarēta pirmo reizi. Foto: Ciamillo-Castoria

Kā vērtē personīgo izaugsmi?
Ceru, ka arsenāls gājis plašumā. Katram trenerim ir savs skatījums uz spēlētājām. Pirms nākšanas uz TTT man bija tikšanās ar Aināru Čuksti, kuras laikā viņš izstāstīja, ko šosezon vēlas no manis sagaidīt. Ko redzēt laukumā, ko uzlabot, pie kā piestrādāt. No manis tika prasīta uzbrukuma organizēšana. Salīdzinot ar iepriekšējo komandu, arī lielāka dalība uzbrukuma noslēgumā. Treneris lemj, kā viņš attiecīgo spēlētāju prot, grib, vēlas izmantot, kādas iespējas dod. Šajā sezonā man tika dotas ļoti lielas iespējas sevi parādīt, paldies treneriem par lielo spēles laiku un uzticību.

Zināji, ka spēlēsi pamatpiecniekā vai vieta tajā bija jāizcīna treniņos?
Tādu nostāžu nebija. Treneris zināja, ka varu vadīt saspēli, varu spēlēt kā malējā, ārējā spēlētāja. Savu pamatpiecnieku viņš izvēlējās treniņprocesa laikā.

Kas Tev labāk patīk – strādāt aizsardzībā, pieslēgties uzbrukumam, iet caurgājienos, veidot saspēli, atdot piespēli?
Viss kopā veido spēles elementus, bez kuriem nekādi nevar iztikt. Katrā spēlē ir lietas, pie kurām vairāk jāpiestrādā, jāsaliek akcenti. Patīk iedot labu piespēli, patīk aizsardzībā nočiept bumbu, patīk iemest, patīk spēlēt basketbolu.

LSBL spēlēs esi regulāri sākusi gūt punktus no perimetra. Noteici sev tādu mērķi vai treneris ieteica?
Statistika šajā jautājumā runā pati par sevi. Katram spēlētājam ar sevi jāstrādā. Cenšos strādāt pie savām vājākajām pusēm gan treniņos, gan Latvijas līgā. Tā ir vieta, kur mēģināt, kur pilnveidoties, kur uzlabot savas vājās vietas. Kur kļūdīties, jo bez kļūdām neviens nemācās. Daru to, lai nākamajās sezonās un karjerā manā rīcībā būtu plašāks ieroču arsenāls.

Aizsargi ir ātrākie cilvēki komandā. Treniņos vari noskriet pārējās spēlētājas?
Skriešanās sacensības nav bijušas (smaida). Laikam žiperīgums iedzimis no vecākiem. Skolā ļoti patika fizkultūra un vieglatlētika, patika īsās distances, sprinta gabali. Īpaši trenējusies neesmu, bet patīk. Jauniešu komandās bijušas vieglatlētikas nodarbības, darbs manēžā. Kad trenējos pie Maijas Kubliņas, vieglatlētikas treniņi notika Jura Umbraško vadībā. Tagad pie trenera Viktora Lāča un izlasē liekam uzsvaru ātruma attīstīšanuai. Lai basketbolā tik svarīgie pirmie soļi būtu izrāvienā. Apspēlēšanā viens pret vienu starta ātrums ir svarīgākais, cenšamies to attīstīt.

Kāda ir Tava garākā noskrietā distance?
Maratonā piedalījusies neesmu. Agrāk jaunatnē bija Kūpera tests, 12 minūšu skrējiens stadionā. Nezinu, cik tur sanāk tie kilometri. Nometnēs skrējām krosiņus, trīs, sešus kilometrus. Nezinu, cik vienā basketbola treniņā var noskriet, būs kādam jāaprēķina.

Futbolisti spēles laikā noskrien 12-14 kilometrus
Varētu pamērīt, cik mēs noskrienam. Zinātu, uz cik ilgu laiku vajadzētu trenēt izturību.

Sportā sanācis vilties profesionāļos?
Laikam cilvēkus, kuros esmu vīlusies, par īstiem profesionāļiem nosaukt nevar. Nevaru teikt, ka esmu daudz reižu vīlusies, bet gadījumi bijuši. Uzskatu, ka cilvēki, kuriem šādi ar mani noticis, savā jomā nav profesionāļi, vai neprofesionāli rīkojušies.

Tev ir piemēri Latvijas un pasaules sportā?
Bērnībā paraugs basketbolā bija Ilze Ieviņa, arī jūrmalniece. Ļoti patika, kā viņa spēlē. Pasaules sportā man ļoti patīk Asafa Pauels, Juseins Bolts. Tie ir cilvēki, kuri rezultātus sportā sasnieguši ar darbu, daudz un smagi strādājuši, daudz pieveikuši dzīvē. Viņu izturību, mērķtiecību, uzņēmību var tikai apbrīnot. Tādiem cilvēkiem vērts līdzināties. Bet modeļu nebija, plakātus istabā pie sienām nelīmēju. Dažās Eirolīgas un Eiropas kausa komandās spēlē draudzenes.

„Final Four” spēlēs Anete Jēkabsone-Žogota, trenēs Gundars Vētra, Spānijas čempiones pārstāvēs Sindija. Var izvēlēties, ko atbalstīt.
Atbalsts pienāksies Anetei, tomēr laba draudzene. Spēlē labā komandā, gribas, lai viņai viss izdodas ne tikai „Četru Finālā”. Vasarā novēlu veiksmi sieviešu NBA, lai parāda sevi vēl labāk kā pirmajā sezonā. Zinot Anetes mērķtiecību un neatlaidību, viņa noteikti pierādīs visiem jeņķiem, kas viņa tāda ir un no kurienes nāk.

Saņemot piedāvājumu no Francijas virslīgas kluba, kas spēlē Eirokausos, piekristu bez īpašas vilcināšanās?
Kad izgaršota Eirolīga, rodas vēlme tur startēt arī nākamajos gados. Nesmādētu Eiropas kausu, ļoti labs līmenis. Kāpēc ne? Tas būs viens no jautājumiem, kuru uzdošu, apsverot nākamo līgumu.

Francijai pirmā roka?
Francija, Spānija, Itālija vai cita valsts, laiks rādīs.

Agrāk pieļāvi, ka varētu studēt un dzīvot Francijā?
Nē, izvēle tika veikta viena gada laikā. Kad beidzu vidusskolu, ļoti daudzas latviešu basketbolistes brauca studēt uz ārzemēm, visvairāk uz ASV. Man Amerika likās tāls galamērķis, piedāvājums spēlēt Francijā šķita aizraujošāks. Vecā Eiropa fascinē vairāk, Francija bija izaicinājums, jo nezināju franču valodu. Amerikas Savienotajās Valstīs vērts pabūt, lai redzētu pasaules un Amerikas brīnumus. Laikam man patīk izaicinājumi, vēlos pierādīt sev, ka varu un esmu spējīga. Neteiktu, ka būtu uz to mērķtiecīgi tiekusies. Tika izlemts, ka tajā brīdī tas būtu prātīgākais.

Toreiz, gatavojoties Eiropas čempionātam, bijām sagatavošanās turnīrā Francijā. Mariannas Feodorovas bijušais klubs no Puatjē pilsētas meklēja ārzemnieces. Komandas pārstāvji atbrauca mūs paskatīties, pēc turnīra izsakot piedāvājumus Laumai Reķei, Elīnai Zīkei un man. Beigās aizbraucu viena pati. Marianna bija vienīgais cilvēks, kuru tur pazinu, kura runāja manā valodā, palīdzēja iejusties. Sveiciens viņai, sen neesam runājušas.

Tava labākā pieredze Francijā?
Aizbraucu astoņpadsmit gadu vecumā, kad nopietni uzskati par svarīgām lietām tikai sāk veidoties. Ieguvu patstāvību, paplašināju redzesloku, apguvu citu kultūru. Uzzināju Francijas vēsturi, kādām lietām viņi gājuši cauri, kā mēs varam no tā mācīties. Iepazinu multinacionālas sabiedrības paražas, domāšanas veidu un paradumus. Tas sekmē personisko izaugsmi.

Sajuti Francijas reģionālo iedalījumu?
Tur ir ne tikai Ziemeļi, Dienvidi, Austrumi un Rietumi. Frančiem patīk visu sadalīt vietās un reģionos. Saka, ka ziemeļos un dienvidos cilvēki ir savādāki, atšķiras dialekti. Parīzieši tiek uzskatīti par atsevišķu „sugu”. Katrā pilsētā dzīvo vislabākie franči, gluži kā rīdzinieki un pārējie.

Franču lielākā vērtība ir spēja priecāties par dzīvi?
Jā, gribētos tev piekrist. Viņi uz visām ikdienas ķibelēm māk skatīties mazliet mierīgāk, vēsāku prātu. Šeit jānodala parīziešus, kuri dzīvo lielā stresā. Kuriem ir problēmas un jāiet pie psihoterapeita. Pilsētā, kurā biju, cilvēkiem patīk visu uztvert lēnām, mierīgi. Liela daļa brīvā laika tiek veltīta ģimenei, draugiem, bērniem. Svētdienās veikali slēgti, tā ir ģimenes diena. Tiek apciemoti radi, tuvinieki un draugi. Viņiem ir lēnā dzīves baudīšana ēdienreizēs.

Slow food pieeja fast food vietā.
Interesanti, ka fast food viņiem eksistē, bet viņi to lieto kā slow food. Var aiziet uz McDonalds un nosēdēt divas stundas, kas šeit, citās valstīs ir samērā neiedomājami. Francūžiem ir liela mīlestība uz savu kulinārijas mākslu. Viņi to pilnībā izbauda svētku reizēs un svētdienās. Ikdienā jebkura valsts iestāde vai privātfirma pusdienu pārtraukumu neņem īsāku par stundu. Var būt divas stundas. Tas nav slikti, jo relaksējies no darba, pēc atpūtas strādā pilnvērtīgāk, kvalitatīvāk. Viss nav tik saspringts, tu atrod laiku sev, izvēdini galvu.

Kādu attieksmi un principus iemāca franču virtuve?
Man patika izbaudīt Francijas virtuvi, pie labām lietām var pierast ļoti ātri. Citas ir latvieša vēderam un prātam neaptveramas. Franču virtuves specifiku iemīlēju palēnām, visam bija vajadzīgs savs laiks. Sea food - jūras veltes, asiņainais steiks, nomēģināju grilētus gliemežus. Nevaru pateikt, ka negaršo, kamēr neesmu pamēģinājusi. Kā varam spriest par to, ko paši neesam piedzīvojuši?

Vai Latvijā mainās ēšanas paradumi?
Jā. Latvijā ar pasaules globalizāciju, cilvēku plūsmām ienāk dažādas kultūras, dažādu reliģiju un nacionalitāšu cilvēki. Rīgā parādās jauni restorāni ar savu specifiku, iespēju nobaudīt tādas lietas, ko mūsu vecākiem pirms desmit gadiem nebija iespēju iepazīt. Lēnām sākam atpazīt jauno un pieņemt to kā līdzvērtīgu.

Nākotni saisti ar Latviju vai Franciju
Atbildēšu vienā teikumā. Dzīvē nekad neko nevar zināt.

Kādam piecu gadu laikā jābūt basketbola sacensību modelim Latvijā?
Tagad spriest par nākamajiem pieciem gadiem būtu pārgalvīgi. Ņemot vērā valstī notiekošo un attieksmi pret jauniešu sportu, sportu vispār, atbilde ir dzīvosim – redzēsim. Gribētos, lai Latvijā būtu vairāk profesionālu komandu. Tas padarītu meitenes labākas, palielinātu kandidāšu, ko pulcēt kārtējai Latvijas izlases nometni, skaitu. Ja meitenēm netiek dota iespēja šeit, viņas aizbrauc uz Ameriku, uz Eiropu. Astoņpadsmit gadu vecumā aizbraucot no Latvijas, spēlētāja ne vienmēr izvēlas turpināt basketbola karjeru. Nāk cita dzīves pieredze, citi notikumi, spēlētājas sportam zūd. Lielāks profesionālu komandu skaits radītu lielāku interesi palikt un iegūt izglītību šeit. Tas veicinātu izaugsmi.

Par Baltijas līgu – skumji, ka tā šogad noticis. Ceru, nākamgad tiks rasts kopsaucējs. Ja neizdodas rast kopīgu valodu ar Lietuvu, Igauniju, var iesaistīt skandināvus, varbūt Krievijas klubus vai Baltkrievijas komandas. Veidot plašāku līgu, kurā mēnesī būtu viena vai vairākas kvalitatīvas spēles. Basketbola vadītājiem novēlu dot pašmāju sportistiem iespēju sevi pilnveidot un apliecināt šeit, Latvijā, lai nebūtu jāraujas projām uz ārzemēm.

Jāizveido reģionāla sacensību sistēma, iesaistot vairākas valstis?
Tas būtu labs veids, kā celt līmeni. Pazustu šaubas, vai kādam no Latvijas klubiem jāpiedalās Eirolīgā. Tas liktos loģisks secinājums, solis uz priekšu.

Esi spēlējusi abos valsts profesionālajos klubos. Komandās darbs ir labi organizēts?
Varu salīdzināt tikai abus Latvijas klubus. Vienmēr var gribēt labāk, katrā bijušas lielākas vai mazākas nepilnības. Globālā skatījumā profesionalitāte vērtējama apmierinoši, pa lielam viss bijis korekti. Gribētos, lai daži būtu profesionālāki savā attieksmē pret darbu, izjustu lielāku atbildības sajūtu. Tā viņi iegūtu lielāku cieņu no apkārtējiem cilvēkiem, ar kuriem ikdienā strādā. No spēlētājām prasa profesionālu attieksmi spēļu un treniņu laikā, arī no kluba vadības jāprasa tādu pieeju pret spēlētājām un citiem kolēģiem.

Gaidi spēles izlasē?
Domāju, gads Latvijas izlasei var izvērsties ļoti interesants. Sevi pierādīt varēs jaunās meitenes. Arī līderēm jauno treneru acīs gribēsies parādīt sevi no labākās puses, ka nav paņemtas uz iepriekšēju nopelnu pamata. Nav aizspriedumu pret ārzemju treneriem, ne spēlētājām lemt, vai tas ir pareizais lēmums. Mēs esam darba darītājas, mūsu viedokli šajā jautājumā neviens īsti negaida.

Desmitās Saeimas vēlēšanās piedalīsies?
Ja būšu Latvijā, balsošu noteikti. Pašvaldību vēlēšanu laikā bijām Liepājā, kur par Jūrmalas pašvaldību balsot man neatļāva. Domāju, valsts ir spējīga uz kaut ko vairāk nekā šobrīd rādām pasaulei un sev pašiem. Vajadzētu pie vadības gudrus, rīkoties varošus un gribošus cilvēkus, kuri apjauš Latvijas potenciālu, lai nebūtu situācija, ka cilvēkiem jābrauc projām uz labākām vietām. Lai aizbraukušie atgriežas, palīdz mums, valstij kļūt labākiem. Lai būtu vēlme te dzīvot. Šobrīd, zinot apstākļus, nezinu, cik procentiem iedzīvotāju ir liela vēlme dzīvot Latvijā.

Man ir vēlēšanās līdzdarboties, lai maniem vecākiem, radiem, draugiem dzīve Latvijā kļūtu tāda kā vidusmēra rietumeiropietim. Tā būtu lielā motivācija, kas mani varētu motivēt darīt, rīkoties.

Basketbols ir Tava prioritāte nākamajiem gadiem?
Dažiem tuvākajiem noteikti. Jā!